Var atjaunot redzi bez brillēm, pārliecinājusies Vija Buša
foto: Rojs Maizītis
Dabiskās redzes skolotāja Vija Buša.
Dabasspēks

Var atjaunot redzi bez brillēm, pārliecinājusies Vija Buša

Ieva Broka

"Ko Ārsti Tev Nestāsta"

Dabiskās redzes skolotāja Vija Buša pati sev ir trīs reizes atjaunojusi normālu redzi. Vija uzskata, ka gandrīz ikviens varētu iztikt bez brillēm, ja tikai regulāri rūpētos par savām acīm. Nesen Vija uzrakstīja grāmatu “Atjauno redzi pats!”. Visvairāk tā noderēs pieaugušajiem ar vieglu tuvredzību, tālredzību, astigmatismu vai šķielēšanu.

Tāpat kā ķermeni varam paši atjaunināt un dziedināt, tāpat varam darboties ar acīm un redzi. Mēs paši varam atjaunot savu redzi dabiskā ceļā. Metode balstīta Ņujorkas acu ārsta Viljama Beitsa atziņā, ka visu redzes traucējumu pamatā ir sasprindzinājums – gan acu muskuļos, gan ķermenī, gan arī prātā. Jebkura problēma, jebkuras negatīvas emocijas, ko ielaižam sevī un paturam, rada spriedzi ne tikai prātā, bet arī ķermenī un redzes sistēmā. Tāpēc galvenais uzdevums ir likvidēt sasprindzinājumu. Metode ietver ķermeņa un prāta atslābināšanu, dažādus specifiskus vingrinājumus un jaunus skatīšanās paradumus. Nereti normālas redzes atjaunošanai pietiek tikai ar regulāru, prasmīgu atslābināšanos.

Lai iegūtu rezultātu, pirmkārt, jānotic, ka metode strādā. Otrkārt, jāapzinās, ka “arī es to varu”. Trešais – regulārs darbs. Īsāk to var izteikt tā: “Gribu, varu, daru!” Jāatzīst, ka mēs esam uzauguši ar visiem zināmu “patiesību”, ka redze ar gadiem neizbēgami pavājinās. Beitss šo mītu atspēkoja, pierādīdams, ka normāla redze var saglabāties visu mūžu. Bet ne katrs spēj tam noticēt, un ne katrs ir gatavs regulāri rūpēties par savām acīm. Agrāk vairākas reizes gadā organizēju sešu nedēļu redzes atjaunošanas nodarbību ciklu vienu dienu nedēļā un secināju, ka ir cilvēki, kas grib jau otrajā nodarbībā nolikt brilles malā… Ja tā nenotiek, viņš vaino metodi un iet prom. Bet svarīgs ir regulārs darbs! Ja mērķis ir sakārtot redzi un varbūt tikt vaļā no brillēm, tad ir jāstrādā.

Un kad var sākt gaidīt rezultātu – ja tic un dara?

To man jautā bieži, bet man nav vienas atbildes. Parasti pirmajā nodarbībā rādu prezentāciju, izstāstu par acs uzbūvi, izskaidroju, kāpēc redze pavājinās, veicam dažus vingrinājumus. Tāds divu stundu maratons ar nelielu pauzīti. Ir bijuši cilvēki, kas pēc tam saka – paldies, Vija! Ieliek brilles kabatā un iet mājās… Taču tas, protams, nav pie mīnus piecām dioptrijām, bet pie pusotras vai divām. Viņi ir sapratuši, noticējuši un palaiduši vaļā to “es neredzu, es nevaru!”. Interesanti, ka redzes atgūšanas laiks nav tieši atkarīgs no mūsu vecuma un briļļu stipruma. Kāda sieviete 90 gadu vecumā gada laikā tika vaļā no lasāmām brillēm, apžilbšanas saulē un pastāvīgas acu asarošanas. Jāpiebilst, ka viņa absolūti ticēja metodes iedarbīgumam un regulāri veica vingrinājumus.

Nevajag sev “programmēt” un apzināti uzturēt vāju redzi, negribēt redzēt to, kas nonāk redzes laukā. Ja gribēsi redzēt un atļausi sev visu saskatīt, redze uzlabosies, jo nebūs vairs prāta uzlikto ierobežojumu. Ir tāds teiciens – domā, ko domā; domā, ko saki. Zemapziņa “izpilda pasūtījumu” – to es negribu redzēt! Skaties uz visu pasauli kā bērns – dzīvi, aizrautīgi, ar milzīgu interesi un zinātkāri, nepieļaujot domu, ka kaut ko vari neredzēt! Skaties vērīgi un iegaumē sīkas detaļas, krāsas, formas – tas uzlabo redzi un arī atmiņu. Es uzskatu, ka pusgada laikā var ļoti būtiski uzlabot redzi vai tikt vaļā no brillēm pavisam, ja vien cilvēkam ir pārliecība un apņemšanās strādāt.

Man (ar manu pusotru dioptriju) brilles ir arī aksesuārs, rotaslieta. Piekritīsiet, dažkārt cilvēka seja pat iegūst, uzliekot brilles. Vai tā es savai redzei nodaru pāri un labāk tomēr iztikt bez brillēm?

Jā, tam es varu piekrist – daudziem brilles patiešām rotā seju, ja tās ir gaumīgi pielāgotas! Bijuši vairāki gadījumi, kad vecāki pie manis atnāk ar 12–13 gadu vecām meitām, kuras ļoti grib brilles, jo tās ir mammai vai mīļai skolotājai un tās izskatās ļoti jauki. Tad mēs vienojamies, ka var nēsāt brilles bez lēcām – ar vienkāršiem stikliņiem. Optometristi ir ar mieru pagatavot tādas brilles. Bet, nēsājot optiskās brilles, jūs, protams, nodarāt pāri savām acīm! Cilvēka acs ābols normāli ir apaļš, bet tas maina formu, kad skatāmies tuvumā vai tālumā. Tas notiek neapzināti, šo darbu veic acu muskuļi. Arī acs lēca maina formu, lai varētu fokusēties uz konkrētu objektu. Kad lasām vai darām ko citu tuvumā, acs muskuļi aci saspiež drusku iegarenu. Ja visu dienu sēžam pie datora, muskuļi visu laiku tur aci šādā stāvoklī, lai nodrošinātu fokusu un redzētu skaidri. Ja ne brīdi neatļaujam acīm atpūsties, tad dienas beigās, kad paskatāmies tālumā, attēls ir miglains. Acu muskuļi ir iestrēguši, sastinguši šajā iegarenajā formā un nespēj vairs mainīt formu, lai saplacinātu aci un redzētu skaidri tālumā. Šādā gadījumā ārsts izraksta brilles, kas ļauj skaidri redzēt tālumā. Bet acs problēma jau saglabājas – tā ir palikusi saspiesta garena, jo ir vienkārši sastingusi ilgajā darbā tuvumā. Uzliekot brilles, prāts saprot – es tagad varēšu skaidri redzēt tikai tad, ja saglabāsies šī kombinācija – gareniska, saspiesta acs un konkrētās brilles. Ja noņemtu brilles un atslābinātos, acs varētu atgriezties apaļā formā… Bet brilles tur aci sasprindzinātu, un šī noturēšana veicina vēl lielāku sasprindzinājumu. Rezultātā cilvēkam nākas lietot arvien stiprākas brilles, jo sasprindzinājums pieaug. Redze pavājinās, brilles to veicina, kaut gan ne vienmēr. Ja sākta redzes atjaunošana pēc Beitsa metodes, pamazām jāpāriet uz vieglākām brillēm. Ieteicams iegādāties vienkāršas brilles, bez astigmatisma korekcijas. Ja veicam vingrinājumus un redze uzlabojas, tad, lietojot vecās, stiprās brilles, sagraujam iegūto redzes uzlabojumu.

Kāpēc jūs vispār ieinteresēja tieši acis?

Atskatoties uz savu dzīvi, saprotu, ka esmu virzīta uz šo ceļu visu mūžu. Tikai tad es to nesapratu, neapzinājos, jo esmu vairāk loģikas, nevis sajūtu un intuīcijas cilvēks. Es 15 gadus biju aizrautīgi un apzinīgi nostrādājusi Vides aizsardzības ministrijā dabas aizsardzības jomā – ieviesām ES direktīvas, izveidojot īpaši aizsargājamo teritoriju sistēmu. Un, kad darbs bija paveikts, es sajutos iztukšota. Nonācu līdz tam, ka darbs vairs neinteresēja, negribējās iet uz darbu… Izlasīju Andžeja Reitera grāmatā – ja tev vairs negribas iet uz darbu, tad vienkārši neej! Man patika šis ieteikums. Izlasīju un domāju: redz, kur varu pieķerties! Es eju prom! Man bija 60 gadi – sagaidīju to brīdi, kad jau var saņemt puspensiju. Daudzi man teica, ka neesmu īsti prātīga. Darbs bija labi atalgots, prestižs, apzinājos, ka citu tik vienkārši nedabūt. Bet apzinājos arī, ka tas ir pēdējais brīdis sākt ko jaunu. Arī vīrs manu lēmumu vērtēja skeptiski, bet teica: labi, labi, paskatīsimies…

Turpināju iet uz jogas nodarbībām, un vienudien skolotāja man saka: “Vija, tev ir jāmāca par dabiskas redzes atjaunošanu!” Viņa zināja, ka savulaik es pēc Mārgretas Korbetas grāmatas atjaunoju savu redzi. Es kaut ko diezgan izvairīgi un skarbi atbildēju, bet viņa neatlaidās. Tad atcerējos, ko viņa stāstīja par savu intuīciju – ko bija redzējusi, jutusi un zinājusi. Cilvēkiem, kas intensīvi nodarbojas ar jogu, attīstās intuīcija, viņi tad zina un redz vairāk nekā citi. Nodomāju: nu, labi! Atradu internetā, ka Rīgā kādā klubā pasniedz jogu un arī mazliet par redzi, bet krieviski. Tad pameklēju angliski, un variantu bija simtiem, visa pasaule! Mana interese pieauga. Pēc izjūtām izvēlējos vienu autoru – Gregu Maršu. Pasūtīju viņa grāmatu un sešus diskus. Iztulkoju visu un ar autora atļauju sāku vadīt grupu nodarbības. Kad tulkoju grāmatu, man pieauga interese par šo tēmu un sāka arī parādīties milzīga enerģija! Nekad agrāk nebūtu ticējusi, ka tā var notikt. Sēdi naktī, lasi, tulko un jūti, ka visu laiku atrodies tādā kā enerģijas cilindrā, kas nāk no Visuma. Kļūst arvien aizraujošāk, nenāk miegs, tikai tulkoju un rakstu! Gribas turpināt vēl un vēl! Sapratu, ka saņemu Visuma palīdzību, jo esmu nonākusi uz sava pareizā ceļa. Šī palīdzība brīžiem bija tik apbrīnojama un pat neticama! Piemēram, nodarbībā man kāds uzdod jautājumu, uz kuru pilnīgi noteikti nezinu atbildi. Un tad pēkšņi es dzirdu sevi atbildam – klausos un dzirdu to pirmo reizi… Šo izjūtu grūti izteikt vārdos. Sava ceļa sākumā bieži saņēmu informāciju it kā sapnī, tā bija ļoti konkrēta un nepārprotama.

Atradu cilvēkus, kas piedāvāja telpas nodarbībām, bija ļoti pretimnākoši. Vadīju nodarbības, taču iekšēji nejutos droši, jo man jebkurš varēja pajautāt: “Kas tu vispār tāda esi?” Apzinājos, ka vajadzīgs dokuments, kas apliecina manas zināšanas. Sazinājos ar Gregu Maršu, un viņš teica: “Brauc šurp, es apmācu skolotājus!” Viegli pateikt, apzinājos, cik tas viss izmaksā, turklāt vēl Amerikā! Taču pasaule sadevās rokās, lai man palīdzētu, – atradās nauda ceļam, viesnīcai, mācībām. Un es aizbraucu. Saņēmu sertifikātu un jau jutos vērā ņemams speciālists.  Bet, atbildot uz jautājumu, kāpēc tieši par acīm? Tas acīmredzot bija ceļš, kas man ejams. Neesmu nožēlojusi, ka aizgāju no darba ministrijā, nožēloju vienīgi, ka tik vēlu to izdarīju un tik vēlu nonācu uz sava īstā ceļa.                          

Jā, man pašai arī bija neliela acu problēma. Esmu pēc izglītības mežsaimnieks, dzīvoju meža vidū. Kad cēlām māju, mums ar galdniecības darbiem palīdzēja gados ļoti vecs meistars, kurš nelietoja brilles. Viņš man uzdāvināja Mārgretas Korbetas grāmatiņu par dabiskas redzes atjaunošanu. Noliku to plauktiņā. Pēc gada vai diviem diezgan īsā laikā ar vēzi aizgāja mans vīrs, un tas man bija milzīgs psiholoģisks šoks. Kad pēc bērēm bija jāsāk strādāt, es pēkšņi pamanīju, ka neko nevaru izlasīt. Tā notiek ar redzi zemapziņas līmenī – es negribu redzēt to, kas ar mani te tagad notiek! Un redze pavājinās, aizveras. Tad atcerējos Korbetas grāmatiņu plauktā un redzi atjaunoju.  Autores vīram bijusi ļoti liela tuvredzība un neciešamas galvassāpes. Ārsti paredzējuši, ka viņš drīz kļūs pavisam akls. Viņi aizbrauca uz piejūras kūrortu, kur autore bibliotēkā nejauši uzgāja Beitsa grāmatu par redzes atjaunošanu. Viņa īsti neticēja, ka iespējams tā atjaunot redzi, bet vīrs apzinājās, ka nav, ko zaudēt, un sāka vingrināties. Vispirms viņam pazuda galvassāpes, tad pamazām atjaunojās arī redze. Tie, kam ir ļoti vāja redze, var iedomāties, kāda laime ir atkal redzēt un justies labi! Korbeta saprata, ka viņai jānodod tālāk šīs zināšanas un pieredze. Viņa sāka apmācīt cilvēkus un, apkopojot savu pieredzi, izdeva rokasgrāmatu ātrai redzes uzlabošanai.

Esmu pieredzējusi vairākus notikumus (zīmes), kurus saistu ar redzi. Bērnībā, kad mana māsa sāka lietot brilles, es arī gribēju tās uzlaikot… Man sareiba galva, sajutu, kā briļļu kājiņas spiež ausis, bet rāmis – degunu. Zināju, ka brilles mēdz nosvīst, sapratu arī, ka ar brillēm diez vai var mest kūleņus un dauzīties ar puikām. Pilnīgi neciešami! Toreiz es sev iegalvoju – man nekad nebūs brilles! Esmu lasījusi, ka bērnībā izteikti apgalvojumi ir ļoti spēcīgi un darbojas visu mūžu. Tā arī ir – brilles nelietoju joprojām. Pēc vīra aiziešanas atgriezos Rīgā un paralēli darba meklējumiem nolēmu pilnveidot angļu valodu, ko kādreiz tīri labi pratu. Tāpēc nopirku grāmatiņu angļu valodā Emma and I – patiess stāsts par sievieti, kura piedzimst ar ļoti vāju redzi, šķielēšanu un kataraktu, kļūst pilnīgi akla un iegādājas suni pavadoni. Vēlāk viņa apprecas, un vīrs noorganizē operāciju, kuras rezultātā viņa atgūst redzi. Bija ļoti aizraujoši lasīt, cik laimīga un sajūsmināta viņa ir, kad atkal saskata visu skaidri un košās krāsās! Tagad jautāju sev – kāpēc es izvēlējos tieši šo grāmatu? Tas taču nebija nejauši!

Reiz, uzraujot sērkociņu, man ielēca acī dzirkstele un apdedzināja radzeni. Man iestājās panika, jo domāju, ka acs būs neredzīga. Biju tikko dabūjusi darbu, kas bija jāsāk pēc mēneša. Viss sadzija. Tagad saprotu, ka arī tas bija mājiens – acis ir tava tēma! Aizejot no darba ministrijā, vēl nezināju, ko darīšu, bet man parādījās vīzija, ka braukāšu pa Latviju un stāstīšu cilvēkiem kaut ko, no kā viņiem būs reāls labums. Pie sevis nodomāju – tā taču nevar atkal būt dabas aizsardzība, ar to man patiešām jau ir gana! Vēlāk ar stāstu par šo metodi es tiešām braucu uz daudzām vietām Latvijā, kur mani uzaicināja.

Klausos jūs un domāju. Pie acu ārstiem esmu bijusi vismaz reizes piecas. Un man nekad nav ieteikts kaut kā vingrināt acis.

Tad jums nav palaimējies. Jo ir acu ārsti, kas iesaka vingrinājumus. Viņi gan atsaucas uz metodes autoru Beitsu, bet tie nav gluži viņa vingrinājumi. Parasti ārsti iesaka vingrinājumus, ko es saucu par acu bolīšanu, – nekustinot galvu skatīties uz augšu, uz leju, paapļot acis, bet tieši to Beitss neiesaka. Iedomājieties, ja jums ir pavājināta redze, acu muskuļi sastinguši stīvi un jūs tos ar varu vēl grozāt. Tā var ieplēst acs lēcu. Esmu bijusi vairākās starptautiskās konferencēs, kur par šo tēmu rodas diskusija – kā tad īsti ir pareizi? Pieredzējušākie vienmēr saka – nē, Beitss tā vingrot ar acīm nekad nav ieteicis. Acis kustas dabiski, vienmēr kopā ar galvu, tam jānotiek bez apzinātas piepūles. Bet ir arī acu ārsti, tiesa, ļoti nedaudzi, kuri par šo metodi interesējas. Acu ārste Edīte Janelsiņa (es viņu ielūdzu uz savas grāmatas atvēršanas svētkiem) – viņa stāstīja, ka jau sen par mani dzirdējusi un viņu interesē Beitsa metode. Esmu ļoti priecīga, ka ir tādi cilvēki. Jo, ja kāds sāk atjaunot redzi, pieņemsim, no mīnus sešām dioptrijām, viņš nevar nopirkt vieglākas brilles lielveikalā, jāiet pie acu ārsta pēc receptes uz mīnus četri. Tad daļa acu ārstu saka: ko tu iedomājies, kādas muļķības, kāpēc tu tam tici?! Ir svarīgi, lai ārsts saprot, ka tas ir ceļš uz redzes uzlabošanu, lai atbalsta un izraksta šo vieglāko recepti. Amerikā un arī šur tur Eiropā acu ārsti atzīst holistisku pieeju, viņi sadarbojas ar dabiskas redzes speciālistiem un kopīgi nodrošina labāko pieeju redzes uzlabošanā un atveseļošanā. Esmu ļoti pateicīga dakterei Aizsilniecei, kas šo metodi atbalsta un iesaka saviem pacientiem. Viņa pat uzaicināja mani ar prezentāciju uz ārstu konferenci, kas kovida laikā notika attālināti. Ja cilvēki apzinātos, ka redzi var sakārtot un, pareizi par acīm rūpējoties, dzīvot visu mūžu bez brillēm, tas būtu tik brīnišķīgi un reizē arī tik dabiski!

Visu interviju lasiet žurnāla “Ko Ārsti Tev Nestāsta” jaunākajā numurā. Vēl žurnālā – par augiem, kas var palīdzēt uzlabot organisma spējas pretoties stresam un slimībām, par ceļojumos noderīgiem homeopātiskiem līdzekļiem, par integratīvu pieeju krūts vēža ārstēšanā, rīcineļļas izmantošanu dziednieciskos nolūkos, veselīgāko sāli, kā arī citi ar veselību saistīti temati. Meklējiet žurnālu preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.