Inese Vaikule: “Dieviņš man iedalījis daudz enerģijas”
"Radio SWH" ziņu dienesta vadītāja, Latvijas TV ētera balss un raidījuma "4. studija" vadītāja Inese Vaikule ir pārliecināta, ka visas labās idejas, kas ienākušas prātā, ir jārealizē pēc iespējas ātrāk, citādi tās tiks piespēlētas citiem, bet tevī paliks tikai nepiepildītas ilgas. Saruna ar viņu - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Inese Vaikule ir atklāta, patiesa un sirsnīga. Viņā ir spīts, kas liek it kā neiespējamo padarīt iespējamu, mērķtiecība, kas palīdz īstenot vispārdrošākos sapņus, un enerģija, kas šķiet neizsīkstoša.
Mēs visi nākam no bērnības. Kā pagāja tava?
Man laimējās uzaugt jaukā, mīlošā ģimenē. Līdz manai piedzimšanai mamma, tēvs un māsa dzīvoja mazā dzīvoklītī Šķirotavā. Kad piedzimu es, vecāku darbavieta – Latvijas dzelzceļš – viņiem piešķīra divistabu dzīvokli dzelzceļnieku mājā Salaspilī. Sanāk, ka es palīdzēju ģimenei to sagādāt! (Smejas.) Tur tad arī pagāja mana bērnība, bērnudārza un skolas laiks. Kad jau vēlāk no daudziem rīdziniekiem dzirdēju, ka viņi visai slikti atceras savus bērnudārza un skolas biedrus, jo, mainot mācību iestādes, mainījušies arī tie, man tas šķita jocīgi. Mēs visi no Salaspils Zinātņu akadēmijas rajona bērnudārza grupiņas cits citu pazinām no brīža, kad sēdējām uz podiņa. (Smaida.) Vēlāk kopā gājām uz skolu un kopā to arī beidzām. Un ļoti priecājos, ka es vēl piedzīvoju bērnību bez viedierīcēm; mēs līdz vēlam vakaram pagalmos spēlējām kvadrātus, lēcām ar gumijām. Vecāki, atgādinot, ka jānāk paēst vai mājās, mūs sasauca pa logu. Zinājām, kur katrs dzīvo, mūsu vecāki pazinās savā starpā. Tā ir tā mazpilsētu burvība!
Arī lauku dzīvi tiki baudījusi?
Tiku, tiku! Kamēr vectētiņš un vecmāmiņa Latgales viensētā bija dzīvi, vasaras pavadījām pie viņiem. Augusta beigās mājās atgriezāmies mazliet mežonīgi. Vectētiņš nomira pirmais, man tad bija astoņi gadi, bet vismaz līdz tam laikam man tās foršās vasaras bija. Paspēju gan ar vuškām kopā paganīties – tās ganīja suns –, gan ar cūkām pajāt. Kas ir vuškas? Aitas! Es, māsa, brālēns, vēlāk arī jaunākā māsīca tiešām jājām ar cūkām – tas bija varen jautri! Tika jau mums arī darbi uzdoti, bet neviens īpaši nevaktēja, un mēs visus pa fikso nodarījām. Jo vajadzēja taču indiāņus spēlēt, vigvamus būvēt! Būtībā dzīvojām savā un savas fantāzijas vaļā, ko tik visu vēl nedarījām.
Vectētiņa viensēta atradās meža malā, nekurienē, tuvākā māja bija vairākus kilometrus attālu. Nebija ne telefona, ne veikala. Noteiktās dienās piebrauca autoveikals, bet arī līdz tam vēl bija jāiet. Bijām atrauti no ārpasaules, bet – izdzīvojām! Arī laiks laukos ritēja pilnīgi citādi – tur ne kalendāram, ne pulkstenim neviens nepievērsa uzmanību. Reiz pat Jāņus nosvinējām dienu ātrāk, togad neviens nebija pieteicies ciemos, jo vectētiņam ar vecmāmiņu nebija svarīgi par to piedomāt. Vēl tagad atceros vecmāmiņas pārsteigumu, nākamajā dienā ielūkojoties kalendārā “Jāņi tak’ šodien, bet mēs jau vakar svinējām!”
Tiešām dzīvojām kā Dieva ausī, Latgales viensēta bija mana laimes zeme. Atbraucot mājās, bija jāatgriežas arī pie latviešu valodas, jo tur runājām latgaliski. Tagad man tajā bail runāt, jo šķiet, ka es to pārlaužu, bet latgaliešu valoda ir un paliks mana bezrūpības laika valoda. Tagad uz Latgali aizbraukt sanāk retāk, bet vismaz uz kapusvētkiem cenšos. Pie reizes apciemojam radus. Tad atkal iegrimstu latgaliskajā vidē, veldzējos patiesajā, aizkustinošajā viesmīlībā.
Blēņas arī darīji? Un varbūt tādas gadās sastrādāt joprojām – spēja saglabāt veselīgu dullumu neļaujot cilvēkam novecot.
Kad salido mana Salaspils 1. vidusskolas klase, visi atceras kaut kādas savulaik notikušas lietas. Tā es reiz esot ierosinājusi visai klasei skriet dzēst aizdedzināto kūlu. Todien bija mana dzimšanas diena, klasesbiedri bija ieradušies ciemos saposušies, bet aicinājumam sparīgi atsaukušies. Blēņdarība gan tā nebija – mēs taču glābām mazos kukainīšus, tikai... no dzēšanas darbiem visi atgriezušies melnām mutēm un tādu pašu svētku kārtu. Skolas laikā es vispār biju aktīva un ar savu aktivitāti aizrāvu citus, tāpēc uz mani gulst dažādas ekspedīcijas pēc skolas, kas pēc tam vecākos raisīja jautājumu, kur mēs tik ilgi bijām, ko darījām...
Par jau pieauguša cilvēka blēņu varbūt var saukt braukšanu ar moci bez motociklista tiesībām. Bet, tā kā man ir maza tilpuma motocikls, būtībā mopēds ar ātrumiem, to drīkst vadīt arī ar B kategorijas tiesībām. Tomēr savam bērnam es laikam tā darīt neļautu.
Visu sarunu ar Inesi Vaikuli par spītību, virzīšanos uz mērķiem un nepadošanos, lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunākajā numurā, kas no 8. augusta nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
