FOTO: "Tas ir retums!" Kolekcionārs Rīgā tiek pie unikālas 55 gadus senas Rīgas alus pudeles - tā ir vēl neatkorķēta. Kas noticis ar tajā esošo dzērienu?

“Šim alum ir ļoti bagāta vēsture. Ražots ražošanas apvienībā “Rīga”, kas tika dibināta uz bijušās alusdarītavas “Kimmel” bāzes. Laikiem ejot, fabrika ir ražojusi gan vīnu, gan bezalkoholiskos dzērienus - kā kvasu un “Pepsi Colu”, bet alus ražošanā un receptūrā nekas nav mainījies. Fabrika ražoja arī slaveno minerālūdeni “Rasa”,” klāsta jaunietis un turpina:

“Man patīk mūsu - Baltijas- rūpnīcas. Ir cilvēki, kas neko nedara, kad iet prom un pamet svarīgas relikvijas. Es gribu kaut ko darīt un tās saglabāt. Līdz ar to es fotografēju, rakstu, iesaistu citus, jautāju daudz par vēsturi. Atrādu atradumus un dokumentēju. Pēdējos gados es ļoti aktīvi sāku veikt alus ražotņu un limonādes fabriku izpēti. Sāku meklēt vecās etiķetes un receptūras. Dzirksti manī iešķīla mans draugs Artūrs Āboliņš, kurš krāj vecās etiķetes. Es sāku meklēt viņam etiķetes. Viņš bija ļoti pārsteigts, cik daudz etiķešu esmu atradis. Tas azarts nemitējās. Atradās ļoti neticamas lietas, kā alus un limonādes receptūras, dažādi interesanti fakti, un es, strādājot pie savas grāmatas par stiklu, esmu izlēmis arī ielikt tajā visas vecās etiķetes un iepakojumus, kuros ir saglabājušies dzērieni, tāpēc manā redzes lokā nonāca arī šī alus pudele. Man ļoti patīk apvienības “Rīga” ražojumi, tiem bija tik interesantas etiķetes, un tas stāsts par fabriku Bruņinieku ielā 2, kura tur ražoja līdz šī gadsimta sākumam un pēc tam pārcēlās citur tādēļ, ka ņemtais urbuma ūdens nebija derīgs ražošanai, ir ļoti interesanti... Kā saka, tas, ko vairs nevar dabūt, ir interesantāk nekā tas, kas ir pieejams visur. Centīšos arī turpmāk uzzināt ko jaunu un izpētīt mūsu vēsturi un, ja kādam ir saglabājušās vecās etiķetes vai vēl kas, es un Artūrs būsim ļoti priecīgi! Ir viens artefakts, ko es nekādi nevaru atrast - esmu redzējis fotogrāfiju: glāzi ar “Rīgas” alus logo. Ja kādam tāda glāze atrodas kolekcijā, tad, lūdzu, apsveriet domu to pārdot vai iemainīt.”

Teo Ralfam Jēkabsonam alus pudeli uzdāvināja kāda paziņa, kurai tā bija palikusi mantojumā no tēva, kurš savulaik kolekcionēja alus pudeles un, kā izrādās, vienā no tām vēl bija saglabājies neizdzerts miestiņš.

Alus somaljē: “Pateikt, kā garšos šobrīd konkrētās pudeles alus, nav iespējams”

Pērn par Baltijas labāko alus somaljē atzītais Edgars Magons Jauns.lv teica, ka lāgera tipa ali (kāds ir arī uzietais 1970. gada ražotais “Rīgas alus”) nav paredzēti ilgstošai glabāšanai un nogatavināšanai, atšķirībā no dažiem citiem aliem, piemēram, Beļģijas Lambika (Lambic) vai imperiālajiem porteriem, kas nogatavināti stipro dzērienu mucās, un kurus var glabāt gadiem, bet gaišo lāgeru ilgstoši nogatavināt nevajadzētu.

“Pirmām kārtām ir jāsaprot, ko nozīmē vārds “termiņš”. Tas ir ražotāja garantijas laiks, līdz kuram, ja dzēriens tiek glabāts atbilstošos apstākļos, tas nezaudēs savu garšu un nemainīsies uz slikto pusi. Pēc šī termiņa produkts var sākt lēnām mainīties. Pirms 55 gadiem alus pasterizēšana bija raksturīga tikai dažām alus darītavām - liela daļa alus bija nepasterizēts. Tas nozīmē, ka raugs pudelē turpina “dzīvot”, lēnām attīstīties un ietekmēt alu gan uz labo, gan uz slikto pusi. Kas mainās? Virziens ir neprognozējams.

Pirmais, kas notiek pēc termiņa beigām, ir izmaiņas karbonizācijā. Var būt divi scenāriji. Pirmais: alus kļūst, ja ne tā kā sula, tad pliekans. Tas nozīmē, ka CO2 ir izšķīdis. Otrais: ja alus nav pasterizēts, tad var būt uz otru pusi un karbonizācija var būt krietni asāka, reizēm nomaskējot kādas citas garšas. Pirmā garšas sastāvdaļa, kas pazūd, vienmēr bez izņēmumam ir apiņu rūgtums. Pēc tam gaišajiem aliem “nāk laukā” medus vai baltmaizes notis, bet tumšajiem — rozīņu, žāvētu plūmju un citas notis. Bet precīzi pateikt, kā garšos šobrīd konkrētās pudeles alus, nav iespējams,” saka Edgars Magons.

Uz jautājumu, vai alus šo 55 gadu laikā varētu pārvērsties par indi, viņš atbild: “Vai, padzerot šo alu, pēc tam nedēļu vajadzēs dzīvot tualetē? Visticamāk, ka nē, ja tajā nav infekcija, vai ja tas nav glabāts tiešā saulē vai lielā karstumā. Saindēšanās iespējai nevajadzētu būt.”

Edgars Magons piebilst, ka kolekcionāri par šādām lietām – neatvērtām dzērienu pudelēm ar oriģinālām etiķetēm un saturu, maksā “vājprātīgi lielas summas”: “Cenu nosaka pēc individuālas vienošanās un šai gadījumā konkrētu cenu zīmīti nevar pielikt. Tā ir unikāla lieta. Ceru, ka kolekcionārs to saglabās vēsturiskā izskatā un neatvērs, lai pagaršotu.” 

Vēsturiska izziņa: Rīgas alus darītavas pirmsākumi meklējami jau 1815. gadā, kad Vecrīgā, Mārstaļu ielā, tika nodibināta neliela alus darītava “P.R. Kymmel”. 1850. gadā tika uzbūvētas jaunas telpas Bruņinieku ielā, kur uzbūvēja ar tvaiku darbināmu alus rūpnīcu, ko pārsauca par „C. L. Kymmel”. 20. gadsimta divdesmitajos-trīsdesmitajos gados tā aizņēma kvartālu starp Skolas, Bruņinieku un Krišjāņa Valdemāra ielām.

Pēc Otrā pasaules kara uzņēmums tika pārsaukts par alus darītavu „Rīga”, bet 1959. gadā uzņēmuma nosaukums tika nomainīts uz „Alus un vīna darītava „Rīga””. 1970. gadā tā bija bezalkoholisko dzērienu ražošanas apvienības „Rīga” galvenais uzņēmums. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas uzņēmumu sauca „Rīgas alus”. 2001. gadā ražotne tika pārsaukta par „Kimmel Rīga”, bet gadu vēlāk tas no Rīgas savu ražošanu pārcēla uz Ādažiem.