"Manam bērnam liekā svara problēmas parādījās piecu gadu vecumā!" Bērnu endokrinoloģe Jurgita Gailīte dalās personīgā pieredzē
Bērnu endokrinoloģe un pediatre Jurgita Gailīte jau vairāk nekā 17 gadus strādā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (BKUS) un palīdz bērniem cīnīties ar liekā svara problēmām. Viņa Jauns.lv atklāj, ka pievērsties šai jomai viņu mudinājusi pašas pieredze.
"Manai meitai liekais svars sāka veidoties 5–6 gadu vecumā. Mēs ģimenē gan sportojam, gan ēdam salīdzinoši veselīgi, tādēļ mani interesēja, kādēļ tas tā notiek," savu motivāciju pievērsties bērnu liekā svara problēmām Latvijā Jauns.lv atklāj Gailīte. Viņa norāda, ka ilgi lauzīja galvu par to, kas novedis pie liekā svara problēmām viņas meitai, līdz apjauta, kur pieļāvusi kļūdu. "Atklāsme nāca par to, ka daudzi produkti, kas bērniem tiek piedāvāti kā uzkoda, patiesībā ir stipri saldināti našķi," norāda pediatre.
"Pārskatot bērna ēdienkarti, apjautu, ka pamatā prevalē saldināti piena produkti kā uzkoda. Piemēram, brokastīs kāds sieriņš, arī dzeramais vai ēdamais jogurts nebija retums, vai reizēm kāds saldināts dzēriens," atklāj speciāliste. Viņa norāda, ka šie produkti pamazām tika izslēgti no ēdienkartes, un ar laiku rezultāti lika par sevi manīt. Tomēr process nav bijis ātrs.
"7, 8, 9 gadu vecumā meiteņu ķermenis gatavojas pubertātei, bet augšanas pīķis iestājās 11–12 gados, kad tiešām manījām savu izvēļu un rīcības rezultātu. Jāsaka, ka tagad meita ir izaugusi par ļoti skaistu un priecīgu jaunu cilvēku," norāda ārste, uzsverot, ka meitas veselības uzlabošanā tika ieguldīts ģimenes kopējais darbs.
Mammas ar lieko svaru uz problēmu skatās nekritiski
Jurgita Gailīte norāda, ka cilvēku ar lieko svaru īpatsvars Latvijā ir ļoti augsts, un tā ir problēma ne tikai bērnu un pusaudžu, bet arī jaunu cilvēku un pieaugušo vidū. Ja Latvijā katrs piektais bērns ir ar liekā svara problēmām, tad pieaugušā vecumā tie pēc SPKC datiem ir 59 procenti. "Rezultāti tendenciozi palielinās, un ik pēc 3–4 gadiem bērnu skaits, kuriem ir liekais svars, pieaug," norāda endokrinoloģe.
Jautāta, kāpēc šie rādītāji Latvijā pasliktinās, Gailīte atbild, ka "tas esot vairāku faktoru kopums – vecāki, skola, pārtikas pieejamība, mazkustība un sabiedrība kopumā". "Ir zināms, ka daudzi pieaugušie neizmanto, piemēram, profilaktiskās programmas vēža diagnosticēšanai. Tāpat ne visi vecāki pievērš uzmanību bērnu liekā svara problēmām," norāda Gailīte.
Viņa skaidro, ka "brīžos, kad bērns pieņemas svarā, reti kurš vecāks pats ceļ trauksmi un meklē risinājumus situācijas uzlabošanai". "Arī, saņemot pamudinājumus no ģimenes ārsta vai skolas, vecāki reaģē ļoti pasīvi un izmaiņas veic nelabprāt," norāda pediatre. "Es teiktu, ka tā ir problēmas noliegšana vai neizpratne, jo katram vecākam savs bērns ir vismīļākais," skaidro Gailīte. Vēl viena problēma esot tā, ka nereti vecākiem pašiem ir liekais svars, un tāpēc viņi arī uz bērnu problēmām skatās nekritiski.
"Lielākoties liekais svars novērojams arī bērna vecākiem, īpaši mammām. Šādos gadījumos uz bērna problēmu vecāki skatās ļoti nekritiski. Viņiem šķiet, ka bērns izaugs un problēma atrisināsies pati no sevis," norāda Jurgita Gailīte.
Vaina neesot ģenētikā
Lai gan atsevišķi cilvēki liekā svara problēmās mēdz vainot ģenētiku, BKUS endokrinoloģe norāda, ka šāds īpatsvars esot ļoti neliels – pēc literatūras datiem ģenētiskās saslimšanas ir 2–5 procentiem populācijas. "Šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti, un mazāk nekā 5 procentiem cilvēku liekā svara iemesls būs ģenētiskas saslimšanas," norāda Gailīte. "Turklāt," viņa norāda, "visus mūs ietekmē arī apkārtējā vide, un, ja mēs būsim mazkustīgi un mūsu ēšanas paradumi būs slikti, tad arī cilvēkam ar tā saucamajiem 'labiem gēniem' risks aptaukoties nemazinās."
Endokrinoloģe uzskata, ka vislabākais ārstēšanas veids ir profilakse, kas nodrošinātu to, ka bērnam neveidojas liekais svars. "Tai būtu jābūt sadarbībai starp vecākiem, pašu bērnu, ģimenes ārstu, sabiedrību kopumā, kā arī Veselības un Izglītības ministriju, kas veicinātu fizisko aktivitāšu pieejamību bērnam," norāda Gailīte.
"Ja mēs bērnu neiemācīsim kustēties no pašas agrīnās bērnības, diez vai viņš sāks kustēties 20 gadu vecumā. Tas pats attiecas arī uz veselīga ēdiena izvēli – mums jāiemāca bērniem izvēlēties veselīgus produktus un našķus, kontrolēt ēšanu un veidot ēšanas režīmu. Vieglāk ir paradumus apgūt agrā, nevis pieaugušā vecumā," skaidro Gailīte.
Dzīvot ar lieko svaru vai bez – tās ir divas atšķirīgas dzīves kvalitātes
"Es parasti saviem pacientiem – ģimenēm, kas nāk ar savu pusaudža bērnu – saku, ka tās ir divas pilnīgi dažādas dzīves kvalitātes – vai viņš dzīvos ar 70–80 kilogramiem vai 130–140 kilogramiem. Un viņiem pašiem jāizdara šī izvēle," norāda Gailīte, skaidrojot, ka tā ir gan pusaudža, gan vecāka atbildība problēmu apzināties, risināt un kontrolēt. Viņa norāda, ka pēc palīdzības var vērsties gan pie uztura speciālistiem, gan pie psihologiem, gan pie fizioterapeitiem. Vienmēr ir opcijas, kā situāciju var risināt.
"Katrs gads, katra piecgade un katra desmitgade, kad cilvēks dzīvo ar lieko svaru, palielina hronisko slimību risku. Tas veicina paaugstinātu asinsspiedienu, sirds un asinsvadu slimības, piemēram, miokarda infarktu, tāpat palielina cukura diabēta risku un citas slimības. Nerisinot liekā svara problēmas jau agrīnā vecumā, cilvēkiem nākotnē būs daudz un dažādas veselības problēmas. Ja mēs to varam novērst un mazināt, tad kādēļ lai mēs to nedarītu?" daudznozīmīgi vēsta Jurgita Gailīte.
Jau ziņots, ka centienos apturēt liekās ķermeņa masas izplatības pieaugumu, Veselības ministrija ir izstrādājusi vidēja termiņa politikas plānošanas dokumentu “Rīcības plāns liekā svara un aptaukošanās izplatības pieauguma mazināšanai 2025.–2029. gadam” (turpmāk – plāns), lai visaptverošā veidā risinātu liekās ķermeņa masas problēmu Latvijā. Ar plānu iespējams iepazīties ŠEIT. Tas ietver sporta infrastruktūru attīstību, mācība satura pilnveidošanu, sabiedrības informēšanu un citus punktus.
