Dārgās zāles smagi slimajai Sindijai Dunaiskai dod ilgi gaidīto cerību
Sindija Dunaiska (26) ir dzimusi vērgalniece, tagad liepājniece. Mācoties Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā interjera dizaina nodaļā pēdējā kursā, viņa uzzināja par Hodžkina slimību...
“2017. gada ziemā man uz kakla parādījās bumbuļi, bija temperatūra. Ārsts teica, ka bumbuļi varot būt arī no saaukstēšanās, taču ar laiku tie kļuva vairāk un lielāki, sapampa visa kreisā roka un arī kakls. No rītiem bija paaugstināta temperatūra, parādījās nogurums, pazuda ēstgriba, zuda svars,” Kas Jauns Avīzei stāsta Sindija.
Bira asaras...
Viņa nodeva analīzes, kuras uzrādīja lielu iekaisumu, Sindiju nosūtīja uz Liepājas reģionālās slimnīcas onkoloģijas nodaļu, pēc tam uzreiz uz Latvijas Onkoloģijas centru Rīgā, kur veica biopsiju. “Pēc divām nedēļām rezultāti bija gatavi, man piezvanīja un teica, ka nākamajā dienā jau jābūt Rīgā uz pirmo ķīmijterapiju. Bira asaras, sākumā nesapratu, ko tas nozīmē. Pateica, ka nelabvēlīgs audzējs, limfoma,” atceras Sindija.
Atbraucot mājās, pirmā lieta ko darījusi – pētījusi, kas Hodžkina slimība īsti ir. “Protams, ka man bija bail. Slimībai nosaukums dots pēc atklājēja uzvārda, jo ar to sirga viņa sieva. Hodžkina slimību atrod jauniem cilvēkiem vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Šai slimībai nav izskaidrojuma, pat zinātnieki nezina, kāpēc tā rodas. Manam vectēvam bija prostata, tantei – asinsvēzis. Daktere man teica, ka esot viegli ārstējama un nekādas operācijas nepalīdzot, tikai ķīmijterapija,” stāsta Sindija. Skola ļoti nākusi pretī, pedagogi ielikuši visos priekšmetos vidējo vērtējumu, lai nav jānāk uz noslēguma eksāmeniem. Sindija vidusskolu pabeidza ar diplomdarbu – interjeru bērnudārzā. Tagad viņa strādā Liepājas Olimpiskajā centrā.
It kā būtu vilciens pārbraucis pāri
Kādas bija sajūtas pēc pirmās ķīmijdevas? “It kā vilciens būtu man pārbraucis pāri. Es visu laiku draudzējos ar podu, jo jutos ļoti slikti,” atceras Sindija. Ar katru nākamo reizi tomēr kļuva arvien labāka pašsajūta, ķīmijterapija bija ik pēc 28 dienām. Pēc pirmās ķīmijterapijas vēzis šķita uzveikts, un divus gadus Sindija jutās bija vesela. Tomēr pēc tam vairākas reizes audzējs atgriezās. Mediķi lietoja spēcīgāku ķīmijterapiju, staru terapiju, veica cilmes šūnu pārstādīšanu, bet slimība neatkāpās. “Parādījās jauni izaugumi, atkal bija remisija, un mēnesi pavadīju Onkoloģijas centrā. Tad man bija cita ķīmija, pie sistēmas biju pieslēgta 24/7. Kad stāvoklis uzlabojās, varēju braukt mājās. No ķīmijas man radās aizdusa, zuda ēstgriba, bija slikta dūša.”
Nesaprotama atbalsta sistēma
Šobrīd ārstu konsilijs nozīmējis imūnterapiju ar Pembrolizumab, kas atbilst Eiropas un ASV Hodžkina slimības ārstēšanas vadlīnijām. Valsts šīs zāles Sindijas diagnozei neapmaksā, individuālā medikamentu kompensācija atteikta. Ik pēc trim nedēļām zālēm vajag 3860 eiro, gadā – 65 620 eiro. Sindiju var atbalstīt ar ziedojumu platformā ziedot.lv. Par spīti visam Sindija ir dzīvesprieka pilna, jo jaunās zāles devušas cerību. Jaunā sieviete priecājas, ka šobrīd pēc rezultātiem viss iet uz labo pusi. “Šīs zāles lietojot, man ir ļoti labi rādītāji. Tās jālieto ik pēc trim nedēļām, esmu saņēmusi jau devīto devu, ir vairāk enerģijas, dzīvesprieks,” saka Sindija.
Tomēr šoreiz no valsts viņa atbalstu nesaņem un var paļauties tikai uz ziedotājiem. “Man paveicās, ka palīdz ziedot.lv, bet esmu satikusi cilvēkus, kuri no savas kabatas paši maksā milzīgas summas. Es biju ļoti pārsteigta par cilvēku atsaucību, palīdzēja ļoti daudzi mani darbabiedri. Sirsnīgs paldies, es pat biju šokā par atsaucību, paldies visiem! Viņi aizvien man jautā – vai vēl vajag? Ja naudiņa būs par daudz saziedota, vējā neaizies, tā tiks citiem slimniekiem. Taču ārsts man teica, ka izlietos visu, lai ir vēl labākas cerības izārstēties.” Savā ziņā Sindija ir kļuvusi par medicīnas birokrātijas upuri. “Manas zāles valsts neapmaksā Hodžkina slimības ārstēšanai, bet apmaksā melanomas pacientiem. Šī sistēma ir pilnīgi nesaprotama.”
Glezno, tamborē, veido rotaslietas
Brīvajā laikā Sindija glezno: “To, kas tieši tajā brīdī mani interesē. Šobrīd – putni. Man patīk, kā izskatās, un visvairāk – putnu brīvības alkas. Zīmēju arī cilvēciņus, tēlu emocijas. Arī tamborēju un esmu uzsākusi sev darināt jaku. Pelēku, jo man patīk tādi toņi. Kad atrados slimnīcā, tamborēju daudzkrāsainus lācīšus un lellītes. Slimniekiem patika, ņēma sev piemiņai. Ziemā noteikti taps tamborētas čības siltām kājām. Un idejas jau man ir nākamajai jakai. Veidoju arī krelles, auskarus, rokassprādzes, sapņu ķērājus. Manī ļoti izteikts ir radošais gars,” Sindija raksturo savu būtību.
