33 gadus vecā Jēkaba Bērziņa dzīvības cena - divu donoru nieres: "Varbūt mana pieredze kādam palīdzēs"

Divpadsmit gadus puisis bija hemodialīzes pacients un trīs, četras vai pat piecas reizes nedēļā devās uz slimnīcu, lai saņemtu nieru aizstājterapiju. Jēkabs ir gatavs par sevi runāt, aicinot ikvienu padomāt par to, lai pēc nāves kļūtu par orgānu donoru un izglābtu vismaz vienu vai pat vairākas dzīvības.

Viņa ģimene un daudzi draugi jau ir izdarījuši šādu izvēli, piesakoties tīmekļvietnē www.e-veseliba.lv. Ja nu cilvēks pārdomā, šo izvēli jebkurā laikā var mainīt. Izstāstu Jēkabam, ka man tuvs cilvēks ir atļāvis izmantot savu ķermeni mācību vai zinātniskiem mērķiem, un viņš silti pasmaida: “Jā, šī joprojām ir viena no neērtajām tēmām, par kurām sabiedrība skaļi nerunā. Visbiežāk mēs nezinām, ko par to domā apkārtējie, pat radinieki. Varbūt mana pieredze kādam palīdzēs un cilvēks aizdomāsies par sirds, aknu un nieru ziedošanu, tādējādi paveicot labu darbu. Paldies tiem, kuri portālā jau darījuši zināmu savu gribu. To, cik tas ir būtiski, laikam vislabāk saprotam mēs, hroniskie pacienti, kuru dzīvība ir atkarīga no aparātiem un medikamentu saujām. Mana vēstījuma būtība ir izstāstīt arī to, kā jūtas hemodialīzes pacients, un iedrošināt likteņa biedrus nekad nepadoties. Kad biju slimnīcā, satiku kādu vīru, kuram niere bija pārstādīta jau trešo reizi. Tas nav nekas neparasts – ja viss ir kārtībā, donora nieres mūžs rēķināms no 15 līdz 25 gadiem. Lai manis teiktais vienlaikus ir paldies tiem, kas mani līdz šim pacietuši, par mani rūpējušies un pieskatījuši.”

Sistēmu vajadzēja ieeļļot

Stiprā Bērziņu ģimene – māmiņa Iveta un tētis Imants, kuri izaudzinājuši dēlus Pēteri, Didzi, Osvaldu un pastarīti Jēkabu, – dzīvo teiksmainajā un gleznainajā Popē ar pilskalnu un septiņām alejām, kur vasarā liepās skan bišu sanoņa.

Bērnībā Jēkabs bieži ķīvējies ar Osvaldu un Didzi, tad palīgā nācis Pēteris un ieviesis kārtību. Tagad brāļi satiek labi, un Jēkabs strādā vecāku izveidotajā zemnieku saimniecībā Bērziņi, kas audzē stādus. Viņam uzticēta IT joma, arī sociālie tīkli un dokumentu apstrāde. Bija brīdis, kad zem viena jumta dzīvoja pat trīs Bērziņu paaudzes, un kopš tā laika Jēkabā ir drošības izjūta – vienmēr būs kāds, kurš palīdzēs un sapratīs. Daudzus gadus ar viņiem kopā bija vecmāmiņa Mirdza, bijusī Popes skolas direktore. Inteliģents cilvēks, kurš saviem mazbērniem mācīja uz visu palūkoties no gaišās puses un turēt rāmu prātu. Jēkabs viņu atceras ar pateicību un saka: “Tas, ko tagad daru saimniecībā, atbilst arī manam veselības stāvoklim. Varu šos darbus paveikt, kad jūtos labāk, un piebremzēt, ja kļuvis sliktāk. Jūs uzdevāt interesantu jautājumu par to, kuras ir manas mīļākās puķes. Laikam jau peonijas, jo tās ir ļoti daudzveidīgas.”

Pamazām tuvojamies arī jutīgajai tēmai – Jēkaba saslimšanai. Bērnībā, kad tam jau bija laiks pāriet, viņš vēl aizvien cieta no urīna nesaturēšanas. Vecāki meklēja cēloni – vispirms Ventspilī, pēc tam ārsti nosūtīja Jēkabu uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Rīgā. Arī galvaspilsētas mediķi nevarēja atrast iemeslu, līdz ar to nevarēja arī piemeklēt atbilstīgākos medikamentus. “Tā pamazām viss pārgāja uz nierēm. Biju aktīvs bērns un ziemā bieži uzturējos laukā, neiztiku arī bez apsaldēšanās. Tas nieres sabeidza vēl vairāk. Bērnībā jutu, ka sāp mugura un tā vieta, kur atrodas nieres. Visādi citādi ne par ko nesūdzējos, bet analīzes, protams, bija sliktas. Bērnu slimnīcas nefroloģijas nodaļā sāku ārstēties astoņu deviņu gadu vecumā, un mediķi atklāja, ka urīns plūst atpakaļ uz nierēm. Tas ir ļoti slikti, jo izvadorgānos rodas tūska un iekaisums.”

Tolaik mediķi vēlējās ierobežot Jēkaba pastaigu laiku, teica Ivetai, ka jaunāko dēlu laukā varot laist tikai uz pusstundu, taču māmiņa saprata, ka kustīgais pastarītis svaigā gaisā vēlas uzkavēties ilgāk, un viņam to neliedza. Tagad Jēkabs par to saka paldies, jo varēja izbaudīt bērnību. Par nefroloģijas pacientu viņš sevi sauc kopš septiņu gadu vecuma, jo periodiski, trīs četras reizes gadā, divas nedēļas pavadīja Bērnu slimnīcā, lai novērstu iekaisumu, kas ik pa laikam lika sevi manīt. Palīdzēja antibiotiku kurss. “Tagad varu pateikt, ka tolaik man apārstēja sekas, bet nemeklēja cēloni. Bija tā, ka sistēmu vajadzēja arī ieeļļot, lai tā iekustētos. Jā, jā, jūs pareizi sapratāt – tika prasīts kukulis. Tolaik tā bija diezgan liela summa. Sākumā ārsts pateica, ka neko nevar darīt, bet pēc ieeļļošanas pēkšņi izrādījās, ka var veikt operāciju. Kad man bija deviņi gadi, man samazināja urīnpūsli. Nākamā operācija bija 16 gadu vecumā, tad rokā ielika piekļuves punktus hemodialīzei, kuros dūra adatas.”

Uz slimnīcu kā uz darbu

Jēkabs atceras mediķu teikto, ka nesaturēšana esot no nerviem. Tā turpinājās līdz 14–15 gadu vecumam. Šī problēma pārsvarā parādījās naktīs, lai gan dažkārt gadījās apčurāties arī skolā. Reizēm kāds Jēkabu apsmēja, dažas epizodes viņš atceras vēl tagad, tomēr tas neietekmēja turpmāko dzīvi tik nopietni, lai būtu vajadzīga speciālista palīdzība. Gāja laiks, un zēna nieru funkcija pamazām samazinājās. Asinīs sāka uzkrāties sliktās vielas. Nieres vairs nespēja tās filtrēt, tādēļ bija nepieciešama hemodialīze. To Jēkabs 17 gadu vecumā sāka Rīgā, tad turpināja Ventspilī. Sākumā puisis slimnīcā ieradās trīs reizes nedēļā. Viņa kreisajā rokā bija iedurtas divas lielas adatas – pa vienu plūda asinis, kuras tika attīrītas, pa otru laistas atpakaļ.

 “Šis process ilga četras stundas. Sākumā nieru aizstājterapijas pacienti gulēja gultā, pēc tam, kad nodaļu modernizēja, krēslos. Citi domā – kas nekait, guli tik –, bet organismam procedūra nozīmē ļoti lielu slodzi, jo kopā ar sliktajām vielām no ķermeņa tiek izskalotas arī labās. Rodas dažādas blaknes, piemēram, ir liela slodze sirdij, sāp locītavas, var kristies asinsspiediens. Manas nieres tolaik strādāja ļoti slikti, sava urīna faktiski nebija, līdz ar to varēju izturēt visu seansu, neejot uz tualeti. Ātri sadraudzējos ar visu personālu, jo hemodialīzes nodaļā jau biju savējais. Trīs gadus katru nedēļu devos uz slimnīcu. Sapazinos ar citiem pacientiem, mums bija sava kopiena, kurā cits citu sapratām bez vārdiem.”

Kad Jēkabam hemodialīzi sāka pirmo reizi, viņš vēl mācījās vidusskolā; terapija notika pēc stundām, tādēļ mācības netika kavētas. Procedūras laikā puisis dažkārt ieskatījās telefonā, citreiz palasīja grāmatu. Nieru aizstājterapija nozīmēja arī to, ka Jēkabs nevarēja nekur tālu doties, jo pēc pāris dienām atkal bija jābūt slimnīcā. Pabeidzis vidusskolu, viņš iestājās augstskolā. Pēc pirmā studiju gada bija pirmā transplantācija. Ziemeļkurzemes reģionālas slimnīcas nefroloģijas nodaļas vadītāja Linda Mičule sazinājās ar Latvijas Transplantācijas centra komandu, un tika pieņemts lēmums pārbaudīt, vai kāds no Jēkaba ģimenes varētu būt donors. “Varēja turpināt hemodialīzi, bet tas nav risinājums, tā ir tikai organisma uzturēšana darba kārtībā. Savukārt transplantācija dod otru iespēju dzīvot normāli, kā visiem, turklāt arī valstij tas ir izdevīgāk, jo nieru aizstājterapija nav lēta. Gaidīju transplantāciju, jo pirms tam nedrīkstēju daudz dzert – dienā tikai puslitru šķidruma. Tāpat bija jāievēro piesardzība, ēdot dārzeņus un augļus, jo tiem ir augsts kālija saturs. Manas nieres to neizvadīja, un tas nozīmēja, ka varēju nomirt, saēdies pārāk daudz banānu, vīnogu vai šokolādes.”

Tagad Jēkabs atzīst, ka jaunībā bijis nepaklausīgs pacients un pārkāpis diētas nosacījums. Rezultāts – tirpstoši un vāji muskuļi. Pēc ilgstošas atrašanās sēdus stāvoklī bija grūti piecelties un sākt staigāt. Vēl viena blakne – ja bija uzņemts pārāk daudz šķidruma, tas ietekmēja sirdsdarbību un elpošanu, plaušās sāka krāties ūdens. Pirms transplantācijas bija tāda situācija, ka Jēkabs bija apēdis daudz tādu produktu, kuri viņam nebija vēlami, un slimnīcā spēja pakustināt tikai pirkstu galus. Vecāki jaunākajam dēlam visu laiku palīdzēja, apzinoties, ka viņš ir gana stiprs, lai morāli tiktu galā ar visiem pārbaudījumiem. “Varbūt tas bija arī tāpēc, ka slimoju kopš bērnības un dažādi ierobežojumi man nebija jaunums. Kad man, puikam, gribēja sākt peritoneālo dialīzi – tas nozīmē, ka man pie aparāta būtu jāpavada katra nakts un vēderā būtu ievietota caurulīte, – tad gan sašļuku. Man taču patika sportot, bet te tāds piedāvājums… Tāpēc kļuvu par hemodialīzes pacientu, kurš cer saņemt donora nieri.”

Visa pasaule pie kājām

Tika izskatīti vairāki saderības varianti, līdz beidzot mediķi nolēma, ka Jēkaba donors būs viņa mamma, jo brāļi paši vēl ir jauni un nebūtu labi viņus pakļaut nevajadzīgam riskam. Iveta deva pastarītim dzīvību, laižot viņu pasaulē, un tad, ziedojot savu nieri, viņa to pašu izdarīja otru reizi. Tas bija emocionāls brīdis, un Jēkabs joprojām ir aizkustināts, redzot, ka tagad arī mammai reizēm mēdz sāpēt sāns vai ir grūti veikt fizisku darbu.

“Divdesmit gadu vecumā piedzīvoju pirmo transplantāciju. Pirms tās man vēl veica dialīzi. Operācija ilga četras stundas. Parasti pietiek ar stundu, bet man bija sarežģījumi. Bija arī otra operācija, jo sākās iekšējā asiņošana. Slimnīcā sabiju divus mēnešus, man ārstēja arī vīrusu. Pēcoperācijas periodā nevarēju celt smagumus, bet niere funkcionēja labi, līdz arī to visas nevajadzīgās vielas tika izvadītas. Mammas niere man palīdzēja trīsarpus gadu. Varēju iedzert arī alu un kaut ko stiprāku, būt aktīvs. Jūs man jautājāt, vai nebija problēmu ar meitenēm. Nē, šādā ziņā viss bija kārtībā. Nebiju vairs piesiets pie hemodialīzes aparāta. Visa pasaule bija man pie kājām!”

No vienas puses, Jēkabs bija gandarīts, no otras, bija jāsadzīvo ar infekciju un iekaisumu, ko ārstēja ar antibiotikām, taču pienāca brīdis, kad tās vairs nepalīdzēja. Bija regulāras pārbaudes, un kādā brīdī tika secināts, ka donora nieres funkcija pasliktinās. Jēkabs parādīja ārstējošajai ārstei asinsanalīzes, un viņa pieņēma lēmumu, ka atkal vajadzīga hemodialīze. Tolaik, kā atceras Jēkabs, viņš nezināja, ka imūnsupresijas medikamentu lietošanas režīms jāievēro ļoti skrupulozi. 

Otrajā reizē hemodialīzi sāka 2014. gada vasarā un pārtrauca 2023 gada oktobrī. Pērn 4. oktobrī Jēkabam atkal transplantēja nieri. “Divus gadus man veica hemodialīzi, bet tad konstatēja sirds mazspēju, un es nonācu Stradiņos pie zinoša kardiologa, kurš palīdzēja tikt uz kājām, vienlaikus nosakot, ka dialīze jāveic piecas dienas nedēļā. Kad jutu, ka kļūst labāk, pats uz savu galvu samazināju seansu skaitu līdz četrām nedēļā. Tā nodzīvoju deviņus gadus. Jā, tas nav viegli, taču es saņēmu ne tikai ģimenes, bet arī draugu atbalstu. Man tiešām ir paveicis ar draugiem, dzīvotgribu un dzīvotprieku. Tas mani vienmēr ir noturējis pie skaidra saprāta, tāpēc arī nekad nav aizbraucis jumts.”

Jēkabs nenoliedz – ir gadījušies brīži, kad nav gribējies dzīvot, taču tie bijuši tikai īsi uzplaiksnījumi bez konkrēta scenārija. Puisis spēj saprast cilvēkus, kuri slimības dēļ izvēlas labprātīgi aiziet no dzīves, jo spēj iztēloties viņu ciešanas, bet tas nav viņa ceļš. Jēkabs ir piedzīvojis, ka nepilna gada laikā izdziest jauns dialīzes pacients, un tās, viņaprāt, bija padošanās sekas. Hronisko slimību pacienti nereti nespēj pieņemt, ka tas notiek ar viņiem, ka šī slimība vai diagnoze ir viņu uzdevums šeit, tāpēc nolaiž rokas. “Arī es savulaik uzdevu šo drūmo jautājumu – kāpēc ar mani? Varbūt tā ir karma, jo nebiju tas klausīgākais bērns un darīju arī nelāgas lietas. Protams, ir labāki un sliktāki brīži. Neviens nav no akmens. Sliktajos brīžos gadās arī salūzt un nonākt kādā tumšā vietā, no kuras tu pats vairs nespēj tikt ārā. Arī es reiz, nonācis pašā apakšā, meklēju palīdzību, lai tiktu vaļā no depresijas. Zinu, ka šādā situācijā visgrūtāk ir tikt galā ar sevi un vienkārši pieņemt notiekošo, taču, jo ātrāk tas izdodas, jo ātrāk tu spēsi dzīvot maksimāli kvalitatīvi, cik vien atļauj veselība, režīms un viss pārējais, kas saistīts ar konkrēto stāvokli.”

Melnā strīpa Jēkabam bija togad, kad ziemā nomira vectēvs, vasarā puisim bija kāzas, bet trīs dienas pēc tam nomira vecmāmiņa. Tas bija spēcīgs emocionāls kokteilis, no kura bija grūti attapties. Jēkabs, kurš vienmēr sevi bija uzskatījis par psiholoģiski stipru cilvēku, piedzīvoja depresiju. Vispirms viņš devās pie mācītāja, taču ātri vien saprata, ka reliģija nav īstais ceļš. Puisis atrada labu psiholoģi un aptuveni piecpadsmit seansu laikā atguva garīgo stabilitāti. Sarunas ar psiholoģi palīdzēja saprast, ka jāatgriežas pie dzimtas saknēm, kuras dos tik vajadzīgo spēku un līdzsvaru. Kad pirmā transplantētā niere pārstāja darboties, Jēkabs apmeklēja arī dziednieci, un viņa teica, ka pēc astoņiem gadiem visam vajadzētu būt kārtībā.

Liktenīgais telefona zvans

 “Manā gadījumā pagāja nedaudz ilgāks laiks. Man gan sākotnēji teica, ka miruša donora nieri nevarēs izmantot, jo man ir daudz reižu pārlietas asinis un tajās ir antivielas, kuras tādu nieri nobeigs. Risinājums bija dzīva donora nieres izmantošana, un mans tēvs jau tam gatavojās. Tāpēc pagājušajā gada 4. oktobrī pusdivos naktī es piedzīvoju šoku. Pamodos no telefona vibrēšanas, taču, kamēr attapos, zvans jau bija pārtraukts. Parasti gan svešiem numuriem neatzvanu, bet šis bija uzstājīgi zvanījis jau trīs reizes desmit minūšu laikā. Piezvanīju… un tas izrādījās viens no labākajiem zvaniem manā mūžā! Nefrologs sacīja, ka esmu pirmais rindā uz donora nieri, kas nonākusi pie Stradiņa slimnīcas transplantologiem. Tikko modies, protams, biju apjucis un īsti nesapratu, kas notiek. Arī viss emociju spektrs lauzās uz āru.”

Vienu brīdi Jēkabs no piedāvātās iespējas pat gribēja atteikties, bet pēc tam sevi lamāja, ka galvā vispār bija ienākusi tāda doma. Ap sešiem viņš jau bija Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kur tika veiktas pirmās pārbaudes, lai noskaidrotu, vai iespējams veikt transplantāciju. Atbilde bija pozitīva, un pulksten vienpadsmitos Jēkabs aizmiga operāciju zālē. Viņš pat nepainteresējās, kādēļ pārstādīšana tomēr notika (iepriekš tika teikts, ka miruša donora nieres transplantācija nebūs iespējama), jo daudz svarīgāka šķita iespēja veikt operāciju, lai iztiktu bez hemodialīzes. “Pēc transplantācijas man viena dialīze tomēr bija, bet atveseļošanās periods bija veiksmīgs. Tagad atkal varu dzīvot, neievērojot diētu. Tiesa, zāļu lietošanas blakne ir paaugstināts cukura līmenis, tāpēc jāpiesargājas no cukura un ogļhidrātiem. Dienā izdzeru divdesmit tabletes, tostarp steroīdus, kas ietekmē aknu darbību, taču ārsti solīja pusgada laikā šo problēmu atrisināt.”

Pēc otrās transplantācijas Jēkabs deviņas dienas pavadīja slimnīcā, pēc atgriešanās mājās nedēļu neizgāja laukā, bet pēc tam pamazām atkopās. Tiesa, par sevi lika manīt infekcija, un viņam atkal nācās doties uz slimnīcu, jo bija augsta temperatūra. Tika nozīmēts antibiotiku kurss, nieri vajadzēja apārstēt. Februāra sākumā Jēkabs vēlreiz saskārās ar infekciju un aizbrauca uz slimnīcu, bet mēneša beigās bija kārta nākamajai operācijai, lai izņemtu stentu no sašaurinātā urīnvada. Ja tas nefunkcionēs, kā nākas, būs nepieciešama kārtējā operācija. “Esmu domājis par to, ko gribētu pateikt cilvēkam, kura niere man tika pārstādīta. Pirmais, ko es sacītu – paldies, ka viņš kļuva par donoru. Protams, viņam pašam iznākums bija letāls, bet, pateicoties šim cilvēkam, vismaz divi citi ir atguvuši normālu dzīvi. Pazīstu cilvēku, kurš saņēma otru donora nieri. Viņam bija 36 gadi. Smejoties saku, ka esam nieres brāļi.” 

Jēkabs spriež – ja draugu vai tuvinieku lokā nav gadījies neviens, kuram nepieciešama orgāna transplantācija, cilvēki visbiežāk par to nemaz nedomā. Tieši tāpēc viņš ir gatavs kļūt par vēstnesi, uzrunājot ikvienu lasītāju un mudinot apdomāt iespēju kļūt par orgānu donoru. Jēkabs pieļauj, ka daži varbūt to nedara reliģisku apsvērumu dēļ vai arī tāpēc, ka nevēlas, lai tiktu glābts nelabvēlīgs cilvēks, bet uz to nevajadzētu raudzīties no šāda skatu punkta. “Es patiešām esmu ļoti priecīgs, ka tagad varu iztikt bez nieru aizstājterapijas. Jaunajā gadā pat varēju pacelt šampanieša glāzi. Iedomājieties – es tagad varu dzert tik daudz ūdens, cik vēlos! Pēc operācijas bija dienas, kad izdzēru pat piecus litrus. Popē, kur dzīvoju, ir ļoti garšīgs krāna ūdens, un ir tā, ka man gribas atvērt krānu un dzert, dzert, dzert, dzert… Tagad to droši varu darīt. Ir uzlabojies fiziskais stāvoklis, hemodialīze vairs neizskalo no organisma vajadzīgās vielas. Vairs nesāp locītavas, nu jau varu paskriet. Esmu atguvis brīvības izjūtu. Varu doties pie draugiem un palikt pie viņiem pa nakti, neuztraucoties, ka nākamajā dienā jābūt uz dialīzes procedūru.”

Jēkabs ir šķīries. Viņš nevēlas iztirzāt šo jautājumu, tikai teic, ka, iespējams, laulības dzīve neveiksmei bija lemta arī viņa slimības dēļ. Jaunais vīrietis tic, ka satiks meiteni, kura viņu iemīlēs. To sakot, iemirdzas viņam acis – tāpat kā, runājot par to, ka gribētos izaudzināt dēlu vai meitu. Jēkabs ir ieplānojis vairākus ceļojumus, arī uz Angliju, kur dzīvo brālis. Gribētos apskatīt Vāciju un Norvēģiju. “Kad biju jaunietis, biju ļoti aktīvs, patika visur iesaistīties. Nu atkal varēšu to darīt. Spēku nepadoties vienmēr ir devusi ģimene un tuvie draugi. Gribu pateikties arī Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas hemodialīzes nodaļas mediķiem, Stradiņa slimnīcas nefroloģijas nodaļas personālam, ārstējošajiem ārstiem, kā arī transplantalogiem un ķirurgiem. Visiem kopā mums izdevās!”

Citus interesantus stāstus lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" digitālajā versijā šeit:

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".