"Aknām vitamīni ir vislielākie kaitnieki!" Gastroenterologs Ivars Tolmanis pastāsta to, ko daudzi nezina

Cik plašs tad ir jūsu darba lauks? Zarnas, cik dzirdēts, pat metros mēra.

Diezgan plašs! Sākot jau ar prātu, dzīvesveidu. Un tad arī pats ķermenis. Gremošanas sistēma sākas ar muti, tad taisnā zarna, pa vidu vēl aknas, aizkuņģa dziedzeris. Pieeja ir tiešām kompleksa. Mūsdienu medicīna atšķiras no tās, kas bija pirms gadiem desmit, divdesmit, ar to, ka šobrīd visas zināšanas ir pieejamas visiem. Iespējams, nākotnē ar medicīnas sistēmu būs tāpat kā ar tiesību sistēmu – cilvēkam būs iespēja izvēlēties, vai vispār izmantot ārstu savas veselības sakopšanai. Šobrīd jūs izvēlaties advokātu, lai gan visi likumi taču ir pieejami. (Smejas.)

Gastroenteroloģija jau konceptuāli ir ļoti plaša un sevī iever ļoti daudz. No vienas puses, tas ir izaicinājums, no otras – priekšrocība. Jo saprast, kā tas viss kopā strādā, ir ļoti interesanti.

Kā prāts tur piedalās?

Mums visiem ir skaidrs, ka organismu lielā mērā kontrolē smadzenes – un ne tikai galvas. Arī visā organismā ir sava veida “smadzenes”, sava elektroniskā sistēma. Parasti mēs prātu saprotam caur emocionālo prizmu, kas arī ir svarīga, taču tā var būt šaura. Ar prātu es domāju arī to prātu, kuru mēs neapzināmies un neatspoguļojam savās izjūtās. Gremošanas sistēma uzvedas mūsu neapzinātā un apzinātā prāta kontekstā, tā nav nekāda mistika, tas ir pierādīts, veikti ļoti daudzi pētījumi.

Mēs gastroenteroloģijā cenšamies uz to skatīties plašāk – nevis cilvēks ir traks, un tāpēc viņam sāp, vai ka viņš izdomā savas kaites, nē. Var būt situācijas, kad cilvēkam viss ir kārtībā ar emocionālo sfēru, bet viņa prātam, ar to saprotot tādu plašāku prātu, ir problēma gremošanas sistēmā, kas rada traucējumus.

Ir izveidojies mīts, ka – un tas ir saprotams – lielākā daļa gastroenteroloģijas pacientu ir prātā nedaudz traucēti, viņiem ir daudz sūdzību. Tomēr nav tā, ka, ja mēs salīdzinātu dažādas slimības, gremošanas slimības būtu vairāk saistītas ar prāta emocionālajām izpausmēm kā citas. Svarīgi ir uzsvērt, ka diezgan reti, analizējot cilvēka sūdzības par gremošanu, mēs uzreiz domājam, vai viņam viss kārtībā ar galvu.

Pārsvarā problēma ir sekundāra, cilvēks slimības dēļ ir apjucis. Relatīvi reti ir tā, ka dominējošā ir emocionālā problēma un gremošana tur iesaistās. Bet ir svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka prāts lielā mērā koordinē mūsu veselību un organismu. To es saprotu ar prātu. Tāpēc arī ar to sāku.

Viss, ko cilvēkā redzam, lielākā mērā ir saistīts ar viņa prāta spēju vai nespēju to visu organizēt.

Droši vien arī tad, ja nav sāpju un sūdzību, kaut kas tik un tā var notikt…

Protams. Organisms ir ļoti smalki uzbūvēts, bet pārsvarā sūdzību trūkums tiešām nozīmē, ka cilvēkam nekas nekaiš, viss ir kārtībā. Ir gan arī agrīnas slimību fāzes, kad cilvēks to vēl īsti nejūt, bet šeit ir svarīga nianse – svarīgi ir to laikā novērtēt. Ir jāmēģina saprast, vai cilvēka labsajūta nav maldīga. Bieži vien dzirdam stāstu: jā, viņam nekas nekaiš, bet paiet divas nedēļas, un cilvēku ved uz kapiem… Mirkļa labsajūta, protams, var būt kļūdaini interpretējama vai iluzora, bet gastroenteroloģijā mēs par labsajūtu runājam laika intervālos.

Standarta kritērijs ir 3–6 mēneši. Ja cilvēkam ir stabila labsajūta trīs mēnešus un vairāk vai mazāk stabila 6 mēnešus, viņš ir labā kārtībā. Sešu mēnešu laikā ir absolūti normāli, ka gadās slikta pašsajūta, galvassāpes vai sanāk kaut ko sliktu apēst. Bet, ja šajā laikā ir normāla labsajūta, tad 99,9 % skaidrs, ka fonā šobrīd nav nekādu slimību. Ja ir laba pašsajūta, tad nav obligāti jāmeklē, vai aiz tā kaut kas slēpjas.

Vai gastroenterologiem ir noteikumi par to, cik bieži jāpārbaudās?

Ir. Gastroenteroloģijā indivīdi būtu noteikti jāsadala vecuma grupās: bērni un pusaudži līdz 16 gadiem un tad no 16 gadu vecuma līdz 45 gadiem. Ja cilvēkam nekas nekaiš, regulārās pārbaudes netiek rekomendētas, izņemot tad, ja tie ir sportisti vai ir citi apstākļi, kas riskus paaugstina. Sportistiem rekomendējam pārbaudes veikt vismaz reizi gadā, jo sports ar palielināto slodzi, protams, palielina riskus dažādām fona slimībām.

Vēl tiek diskutēts, vai robeža ir 45 vai 50 gadi, bet 50 nu reiz ir tas vecums, kad riski statistiski pieaug. Visvairāk uztraucamies par onkoloģiju, jo pārējām slimībām ir priekšrocība – tās ir vairāk kontrolējamas un parādās spilgti. Tad cilvēks meklē palīdzību, mēs viņu glābjam, un vairumā gadījumu viņš arī atveseļojas.

Onkoloģijas norise ir vairāk “izsmērēta”, lēna, cilvēks adaptējas sajūtām, un ir risks, ka viņš var sevi nenovērtēt. Tāpēc statistiski Eiropā 50 gadi ir tas vecums, kad rekomendē veikt profilaktiskos testus. Tam ir pilnīgi racionāls pamats, un tad arī ir lielāka iespēja kaut ko agrīni atrast pat pie labas pašsajūtas. Pavisam cits stāsts ir tad, ja cilvēkam ir kāda slimība, tad šie individuālie kontroles intervāli mainās. Lai gan, jāsaka, ka “izmaksefektīvi” būtu reizi gadā cilvēkam uztaisīt minimālo testu apjomu – visiem, kam ir 16+. Tās varētu būt, piemēram, asinsanalīzes.

Šobrīd zinātne iet uz to, ka katrā telefonā būs iebūvēti mikrosensori. Priekšrocība – tas ir viens no gadžetiem, ko lieto gandrīz visi. Ļoti iespējams, ka nākotnē tur, kur telefonā ir mikrofons un iet izelpas gaiss, būs sensors, kas testē mikrosubstances. Pie kaut kādu mikrosubstanču līmeņa pieauguma čips detektēs, ka ir jāiet pie ārsta un kaut kas jādara.

Tagad gastroenteroloģijā ir slimības, kuras sākumā cilvēki nenovērtē kā slimības. Tāpēc ideālā variantā 50 gadu vecumā vajadzētu arī pie ideālas pašsajūtas tomēr uztaisīt testus. Optimāli, manuprāt, būtu reizi gadā veikt kādu skrīningu vai testēšanu, nepārvēršot to par milzīgām izmaksām, apgrūtinājumu un medicīnisko iestāžu pārslodzi.

Man uzreiz nāk prātā kolonoskopija…

Nē, ne obligāti kolonoskopija uzreiz! Gastroenteroloģijā ir virkne laboratorijas testu, asins, fēču analīzes. Noteikti vajadzētu taisīt ultrasonogrāfiju, pie reizes apskatot arī nieres. Varbūt ultrasonogrāfija tiek pozicionēta kā ne visai svarīgs tests, taču tā ir viena no augstākajām tehnoloģijām, kāda pašlaik ir pieejama pasaulē veselības testēšanā, tā tikai ir uztaisīta tik pieejama un lietotājam draudzīga, ka jau liekas kaut kas pārāk vienkāršs.

Tā ļoti ātri attīstās, šobrīd arī gastroenteroloģijā ar to varam izdarīt ļoti daudz. Priekšrocība – tā ir pārsvarā nesāpīga, nekaitīga, arī es to taisu ikdienā. Arī jūs to varētu izdarīt, nekas traks nenotiktu, tas ir treniņa jautājums. Ultrasonogrāfija ir viena no pārbaudēm, ko noteikti 50 gados vajadzētu uztaisīt, tur ļoti daudz ko var ieraudzīt. Arī daži specifiski testi, endoskopijas (ne tikai kolonoskopija) – par to pašlaik runā Eiropas līmenī, un tuvāko piecu gadu laikā arī, visticamāk, būs tādas rekomendācijas. Piemēram, kuņģa vēža skrīnings.

Ja runājam par vēža skrīningiem, resnās un taisnās zarnas vēzis, protams, ir numur viens gastroenteroloģijā un arī pirmajā trijniekā kopumā, diemžēl arī kuņģa vēzis jau tuvojas pirmajam pieciniekam. Arī Latvijā. Šie nākotnē būs mērķa audzēji, kurus testēsim.

Bet jūsu minētā kolonoskopija ir vērtīga un svarīga, un ir pasaules valstis, piemēram, Šveice, ASV, arī Polija un Vācija, kur kolonoskopiju rekomendē 50 gadu vecumā. Bet organizētos skrīningus veic valsts, un gan Latvijā, gan lielākajā daļā Eiropas valstu to nevar “pacelt”. Tas ir dārgi, nav tik daudz speciālistu.

Tāpēc skrīningus padara mazliet vienkāršākus, izmantojot surogāttestus. Ja mēs runājam par resnās zarnas vēzi, tas ir slēpto asiņu tests, kas norāda nevis to, vai ir audzējs, bet vai gremošanas sistēmā ir asiņošana. Ja cilvēkam asiņošana gremošanas sistēmā ir, viens no svarīgiem iemesliem tam varētu būt audzējs, bet ir arī simtiem citu iemeslu.

Mēs nesūtām visus 50 gadu vecumā veikt kolonoskopiju. Cita lieta, ja cilvēks ir atnācis pie mums, tad mēs to parasti izdarām, jo mūsu platuma grādos ļoti reti pie ārsta nāk veseli cilvēki. Pat ja cilvēks uz skrīningu ir atnācis ar labu pašsajūtu, es bieži vien rekomendēju tieši kolonoskopiju, nevis slēpto asiņu testu. Tā ir tūkstošreiz vērtīgāka, jo slēpto asiņu tests parāda tikai to, vai tur ir asinis, un vairumā gadījumu tur nekā slikta nav.

Kā vēders drīkst un kā nedrīkst sāpēt?

Tas ir visgrūtākais jautājums gan pacientam, gan ārstam, jo sāpes ir grūti interpretējams fenomens. Tās ir labs un pārliecinošs signāls, kas vienlaikus var būt maldinošs. Parasti mēs sakārtojam pazīmes prioritāšu secībā, un sāpes ir tālāk par 10. vietu. Pat tad, ja tās ir neciešamas. Sāpes ir signāls indivīdam, ka kaut kas ir jādara, bet mēs, ārsti, parasti meklējam kaut ko citu.

Ir aptuveni piecas slimības un varbūt vēl kaut ka ļoti rets, kas varētu noritēt tikai ar šausmīgām sāpēm un neko vairāk.

Aklā zarna…

Nē, aklā zarna nekad nenorit tikai ar sāpēm, tur ir vēl daudz kas cits. Medicīna ir viena no nozarēm, kur nekad nekas nav simtprocentīgs, var būt arī netipiskas situācijas, bet sāpes pašas par sevi ir diezgan neinformatīvas un maz par ko liecina, neskatoties uz to stiprumu. Cilvēks, kurš ir ļoti slims, parasti nedomā par sāpēm, viņu uztrauc kaut kas cits. Jā, sāpes ir svarīgs simptoms, bet kaut kas cits klāt ir mājiens, ka jāmeklē ārsta palīdzība.

Bet grūti iedomāties, kā stipras sāpes var izturēt ilgu laiku, tāpēc ir tā klasiskā formula: ja sāp divas vai ilgāk stundas, tad cilvēks parasti arī meklē palīdzību. Ja cilvēkam pēkšņi sākas pastāvīgas, nepārejošas sāpes, divas stundas ir tas ilgākais laiks, kurā varētu pats mēģināt kaut ko darīt, un, ja nepāriet, tas būtu labs primārais arguments ārsta palīdzības meklēšanai.

Ārsts ir svarīgs tāpēc, ka, vērtējot sāpes, vērtē arī citas pazīmes, arī tādas, kuras var noteikt ar savām acīm un rokām, cilvēku apskatot. To sauc par fizikālo izmeklēšanu. Mēs pacientu apskatām, novērtējam, un, gadiem ejot – droši vien arī jums ir tāda sajūta jūsu profesijā –, mēs kā ārsti to sākam JUST. Tas spilgti bija jūtams Covid-19 laikā. Attālinātajām konsultācijām ir viena problēma – pacientu ir grūti sajust. Ir ļoti laba kamera, labs apgaismojums, bet nevar saredzēt to neaprakstāmo.

Šīs pazīmes ir svarīgas arī sāpju gadījumā. Ir cilvēki, kuriem sāp ļoti stipri, bet, uzmetot acis, redzam, ka viņi ir veseli, tādā ziņā, ka viņiem nav slimību, no kurām viņi tūlīt mirtu. Bet ir situācijas, kad, uzmetot aci cilvēkam, saprotam, ka ziepes ir lielas, un pats cilvēks to nesaprot. Un tas nav nekas unikāls, tas ir pazīmju kopums, kuras var novērot ar acīm, smaržu. Tas ir svarīgāks par sāpēm.

No mākslīgā intelekta var iegūt daudz informācijas, bet neviena no šīm mašīnām nevar atdarināt to ārsta jušanu. Tā arī ir medicīnas vieta nākotnē, kamēr mašīnas nebūs uztrenētas saredzēt un sasmaržot nianses… Šī interpretācija ir svarīga. Tāpēc man liekas, ir svarīgi pasaukt neatliekamo palīdzību kaut vai liekas desmit reizes, lai mediķis, kas ir redzējis daudzus citus pacientus, uzmet aci un novērtē, ir cilvēks slims vai nav.

Vai ir bijuši kādi dīvaini gadījumi ar pacientu pašārstēšanos?

Ļoti bieži. Bet reti ir gadījumi, kad cilvēks apzināti, kaitnieciski meklē kaut ko greizu, pārsvarā cilvēks domā to labāko, viņam ir informācijas bagāža un argumenti. Ne vienmēr tie pat ir nepareizi, bet runa droši vien ir par sintēzi un pieredzi. Tas, ka cilvēks pašārstējas, pat nav tik slikti. Ir labi interesēties par savu veselību. Bet problēma ir klasiska – cilvēks mēģina risināt lietas, kurās viņš nav eksperts. Vajadzētu paprasīt padomu.

Bet kāda pašdarbība jums liekas reāli kaitīga?

Ziniet, ir ļoti daudz slimību, kuras cilvēks izdzīvos pilnīgi bez jebkādas ārstēšanas, organisms adaptēsies. Ļoti daudzos gadījumos papildu pasākumi, piemēram, etiķis, linsēklu novārījums, vērmeļu tinktūra, rada iluzoru sajūtu – man palika labāk tāpēc, ka lietoju to un to. Arī tradicionālā ārstēšanā placebo efekts ir klātesošs gandrīz 20 % gadījumu.

Mana individuālā pieeja ir censties ar izpratni un cieņu uzklausīt pacienta ārstēšanās mēģinājumus, un, ja viņam tas palīdz, tad nav jēgas to ierobežot. Cits stāsts ir tad, ja tas tiešām ir kaut kas kaitīgs. Citreiz cilvēki pamanās darīt tādas lietas… Klasika, ko izmanto diezgan daudz cilvēku, ir pašattīrīšanās metodes, provocējot caurejas. Domāju, ka tas ir tiešām kaitīgi organismam, jo izjauc tā dabisko attīrīšanās ritmu.

Bet tā ir mana hipotēze, to vajadzētu zinātniski pārbaudīt. Taču man tur ir sava loģika, jo mūsu organisms ir uzbūvēts tā, ka pašattīrīšanās ir kritiski svarīgs priekšnoteikums tam, lai mēs dzīvotu. Ja tā nenotiek, mēs ļoti ātri nomirstam. Ja cilvēkam apstājas pašattīrīšanās, viņš mirst pāris nedēļu laikā. Līdz ar to es teiktu tā: ja cilvēks guļ, staigā, redz un dzird, viņam ar pašattīrīšanos viss ir kārtībā. Bet ar tām caureju izsaukšanām ir tāda klasika – cilvēki jūtas savādāk, un, protams, ka katrs no mums pēc caurejas jūtas savādāk, un daudzi sev iestāsta, ka viņiem tajā brīdī ir vieglāk.

Tā arī ir, bet, ja skatās uz to ilgtermiņā, tas ir slikti, jo organisma spēja saglabāt normālu pašattīrīšanās ritmu tiek iedragāta. Atgriežoties pie prāta, pie galvas un gremošanas “smadzenēm”, tas tā nav, ja, piemēram, reizi gadā uztaisa kolonoskopiju. Bet, ja biežāk nekā reizi mēnesī taisa tādu pašattīrīšanos… Es neredzu jēgu to darīt vispār, bet, kā jau teicu, tas būtu jāizpēta. Man ir mans fizioloģiskais skaidrojums, ka šī lieta ilgtermiņā ir kaitīga. Tas droši vien neapdraud cilvēka dzīvību, bet to es nerekomendēju. Pret visu pārējo cenšos izturēties saprotoši.

Otra lieta, protams, ir visi uztura bagātinātāji un vitamīni, tā ir milzīga problēma. Tur gan ir pierādīts – un to ir izdarījuši amerikāņi, kuriem šajā jomā ir vislielākais bizness –, ka visvairāk cilvēki no aknu slimībām nomirst tieši uztura bagātināju dēļ.

Pārslodze aknām?

Jā. Tur ir toksiskas vielas, un uztura bagātinātāji neiziet to smalko farmakoloģisko kontroli, kas ir medikamentiem. Tā ir vēl viena lieta, ko nerekomendēju. Vienmēr saku, ka pašiem nevajag lietot uztura bagātinātājus. Ir varbūt kaut kādas atsevišķas situācijas, kur tos varētu izmantot definētā laika periodā, bet kopumā uztura bagātinātāju lietošana ir milzīga problēma.

Kas jūsu darbības gados ir bijušas tādas modes lietas? Atceros, pirms 10 gadiem visiem vajadzēja ārstēt helikobaktērijas, tagad visi runā par mikrobiomu.

Šobrīd ārsts vairs nevar izcelties ar zināšanām, ikviens var nesalīdzināmā ātrumā iegūt jebkuru informāciju. Jaunais Chat GPT-4 dod perfektus rezultātus, mēs ar to varam plānot un strukturēt pētījumus, un dabūt perfektu informāciju. Mēs varam izcelties ar sintēzes iespēju, spējam pateikt, vai šī informācija ir pareiza vai ne. Otra mākslīgā intelekta izpausme ir tā, ka tehnoloģijas piedāvā ļoti īsā laikā ļoti precīzi interpretēt testu rezultātus. Tā nav tikai modes lieta, bet arī nepieciešamība. Šobrīd tas pārmāc jebkuru helikobaktēriju, lai gan helikobaktērijas mode, starp citu, atkal atgriežas.

Un kāpēc mikrobioms? Tas tieši saistīts ar tehnoloģijām, jo par mikrobiomu interese ir bijusi jau 100 gadus, tikai problēma bija tā, ka mēs uz to skatījāmies kā uz kosmosu naktī, – kā kaut ko tādu var iedomāties un saprast? Šobrīd, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, mikrobioloģiskām metodēm un sekvencēšanas iespējām, un datortehnoloģiju attīstībai, mēs mazā laikā spējam apstrādāt milzīgus datu apjomus, un ir pavērusies iespēja pavairot un analizēt šīs ļoti sīkās mikrosubstances. Tas būtībā ir vienīgais iemesls, kāpēc pēdējo gadu laikā pieaugusi interese par mikrobiomu.

Tomēr globāli izpratne par mikrobiomu nav mainījusies, tur ir ļoti daudz nezināmā – tā jūsma un mode bija liela, bet šobrīd tās ir mazinājušās, jo notikusi atduršanās pret faktu, ka tur ir tik daudz kā neizpētīta un nezināma, un neviens būtībā nav neko jaunu pateicis. Visi tāpat zināja, kas tas mikrobioms ir.

Es teiktu, ka mikrobioma modes ēna turpinās, bet tas pīķis sen ir garām. Bet vēlreiz – uzskatu, ka vislielākais progress tuvāko gadu laikā medicīnā būs saistīts ar mākslīgo intelektu visās izpausmēs. Pirmkārt, informācijas sintēzē, apstrādāšanas ātrumā un strukturēšanā, otrkārt, diagnosticēšanas un ārstēšanas tehnoloģiju lavīnveida attīstībā, jo mākslīgais intelekts ļaus paveikt tādas ķirurģiskās manipulācijas, kurās trīcošā ķirurga roka vai neredzīgā actiņa vairs nebūs vajadzīgas, to izdarīs mašīnas.

Un vēl uzmundrinās ķirurgu, lai viņš neaizmigtu un operāciju izdarītu pietiekami ātri. Un beidzot ar smalkām laboratorijas datu analīzēm, piemēram, izmeklēšanas rezultātu sintēzi – mums iznāks ne tikai laboratorijas lapa, bet arī mašīnas sintezēta, izmantojot visu mūsu ģimenes locekļu datus, ceļa karte rīcībai, saplānota, kā, kad un kur ar to nonākt. Tas ir ļoti tuvu. Bet, runājot par konkrētām slimībām, arī jūsu minēto helikobaktēriju, medicīnā mode iet viļņveidā.

Gluži kā apģērbu modē.

Jā. Un helikobaktērija… Vēl pirms gada es biju noskaņots tāpat kā jūs – tā mode bija un aizgāja. Bet tā atkal atgriežas! Helikobaktērija tiešām ir Nobela prēmijas cienīgs atklājums, un tie Austrālijas zinātnieki, kas to atklāja, arī prēmiju dabūja; tas ir svarīgs bacilis. Ne vienīgais, bet par to mēs daudz zinām. Tagad tiek runāts, ka tur, kur helikobaktērija ir diezgan bieži (arī Latvijā), ir vērts jauniem cilvēkiem to notestēt un ilgtermiņā iznīdēt. Jo zināma, bet ne bieži uzsvērta lieta ir tā, ka helikobaktēriju cilvēks parasti neiegūst dzīves laikā, bet gan agri jaunībā, tāpēc ka ir cilvēki, kuriem imūnsistēmas attīstības stadijā izveidojas kāda neliela aizsardzības nepilnība. Tad baktērija, ar kuru mums ikdienā ir daudz kontakta, jo tā ir mums visapkārt, paliek organismā. Lielākā daļa baktēriju un baciļu nepaliek.

Atgādiniet, ko sliktu dara helikobaktērija?

Tā paliek ķermenī kā tāds apakšīrnieks un ilgtermiņā izraisa kuņģa gļotādas iekaisumu, gastrītu, un 10, 20 vai 30 gadu laikā var izraisīt kuņģa vēzi. Šobrīd ir pierādīts, ka helikobaktērija tiešām ir viens no kuņģa vēža riska faktoriem. Ne vienīgais, bet visprimitīvākais, visvienkāršāk modificējamais. Un mēs to varam novākt! Ir pierādīts, ka baktēriju mēs iegūstam vecumā no viena līdz pieciem gadiem. Vecāki cilvēki ļoti reti to iegūst atkal.

Visbiežāk ir tā – baktērija ir iegūta, nepilnīgi apārstēta un atkal atjaunojusies. To sauc par rekrudescenci. Ir jāsaprot – ja mēs baktēriju iznīdējam pareizi, cilvēks to nekad vairs neiegūs. Bet svarīgi ir to iznīdēt pareizi, jo lielākā problēma ir, kad tā netiek iznīdēta, tikai mazliet piemīdīta un pēc tam atkal izaug.

Bet zāles ir?

Jā, bet ar zālēm ir daudz nianšu. Ne visas zāles strādā. Baktērijas iznīdēšanai ir vajadzīgas spēcīgas antibiotikas, kas ne tikai ilgtermiņā slikti ietekmē mikrobiomu, bet tām ir arī citas nelabvēlīgas blaknes. Šis ir kompromisa punkts medicīnā, mums ir jāizvēlas starp diviem ļaunumiem – ar helikobaktēriju saistītie riski vai antibakteriālās terapijas riski. Tur saduras infektoloģijas un gastroenteroloģijas intereses, bet patiesība ir kaut kur pa vidu.

Cikos jūs pats ēdat brokastis? Un vai kuņģis saprot, kāds diennakts laiks ir?

Pēdējā laikā es ēdu nedaudz vēlāk. Agrāk man vajadzēja uzēst, lai vispār spētu funkcionēt, bet tagad, varbūt uz vecumu, varu nepaēst arī līdz pulksten 10.00. Bet kāpēc ēšanas režīms ir svarīgs? Bieži vien man prasa, kāpēc cilvēkam vispār jāēd. Pie manis dažreiz nāk pacienti, kuri saka, ka var dienu vai divas mierīgi neēst, bet ir arī tādi, kas, kaut ko neieēduši divas stundas, teju vai ģībst. Un abi divi ir veseli cilvēki.

Bet, atgriežoties pie organisma attīrīšanās, – lai tā veiksmīgi notiktu, organismā strādā ļoti daudz orgānu, to nodrošina daudzas sarežģītas elektroniskās programmas. Un viens ļoti svarīgs pašattīrīšanās trigers ir ēšana. Ēšana kā fizioloģisks akts. Es vienmēr apbrīnoju to, kā mēs radāmies. Kas vispār izdomāja, ka mēs šādi būsim? Tas ir cita veida jautājums, bet pārsteidzoši ir tas, kā organisms ir saintegrēts un kā ēšana izraisa pašattīrīšanos. Ja cilvēks ēd – jebko, kaut vai padzeras ūdeni –, tā ir viena no podziņām, kas ieslēdz pašattīrīšanos. Tāpēc, atbildot uz jautājumu, vai man ir jāēd. Jā.

Vai man ir jāēd pat tad, ja negribas? Nu, labi, vienu dienu var neēst, bet, ja cilvēks neēd vairākas dienas, dabīgie bremzējošie mehānismi – arī tam ir virkne procesu, tur izveidojas balanss ar pašattīrīšanos – sāk dominēt. Ir jāēd, pat tad, ja negribas, ar domu, lai organisms sāk pašattīrīties un zarnas sāk strādāt. Optimālais ēšanas biežums ir 2–3 reizes. Ne retāk un ne daudz biežāk. Ir iespējamas variācijas, bet ļoti kaitīgi ir neēst vispār, es nerunāju par dažām dienām, jo līdz 72 stundām cilvēkam fizioloģiski nekas traks nenotiek, bet pašattīrīšanās jau cieš.

Brokastu laiks ir saistīts ar kopējo dzīves ritmu un to, kad pamostamies. Es mostos ap 6.00 un ap 9.00–10.00 man gribas paēst brokastis. Parasti sāku ar rīta kafiju. Kafija ir viens no tiem dzērieniem – un es to saku ar prieku, jo man pašam kafija ļoti garšo –, par kuru literatūrā arvien vairāk parādās tikai pozitīvi raksti.

Arī, cita starpā, par kafiju ar pienu. (Negribu iebraukt detaļās, piens ir tāds slidens temats, taču tagad arī ir pieni, kuros laktozes nav.) Saldināta kafija būtu vienīgais izpildījums, kuru es nerekomendētu, tāpēc ka cukurs patiesi ir ļoti slikta substance.

Bet, ja runājam par normālu, kvalitatīvu kafiju, tā ir absolūti veselīgs dzēriens, kurā nekā slikta nav. Tam pat ir vairāk priekšrocību nekā trūkumu, piemēram, vēžu sakarā, ir pētījumi, ka kafija varētu pat samazināt aknu vai kolorektālā vēža riskus.

Kafijas lielākā priekšrocība ir tā, ka tā veicina organisma pašattīrīšanos un stimulē zarnu darbību. Ir ļoti maz slimību, kurām kafiju varētu nerekomendēt. Ja cilvēkam ir atviļņa slimība, traucējoša skābe veļas ārā un tas notiek vairāk pēc kafijas, tas varētu būt viens no retajiem iemesliem, kad kafija būtu jāierobežo.

Bet kafiju dzert vai ne tukšā dūšā, tā ir ļoti individuāla lieta. Kafiju nevajadzētu dzert arī cilvēkiem ar paaugstinātu asinsspiedienu un paātrinātu sirdsdarbību, īpaši tiem, kam kafija ierosina tādu lavīnveida sirdsdarbības paātrināšanos. Tiem kafiju dzert ir pat bīstami, jo ir risks dabūt insultu. Bet tas neattiecas uz gastroenteroloģiju.

Ko tukšā dūšā nedrīkstētu darīt? Man prātā nāk smēķēšana.

Smēķēt vispār nevajag! Ja man kā gastroenterologam vajadzētu pateikt, ko vispār nevajadzētu darīt, viena no lietām noteikti būtu smēķēšana. Tā ir slikta daudzos aspektos. Viena lieta, ko cilvēks savā labā var izdarīt, ir atteikties no smēķēšanas. Tas pats ir ar alkoholu, neskatoties uz industrijas milzīgo spiedienu un lobēšanu. Alkohols ir pilnīga un absolūta inde, ko labāk nelietot nemaz vai lietot minimālos daudzumos, neatkarīgi, piemēram, no vīna kvalitātes.

Un vēl viena ļoti kaitīga lieta ir kustību trūkums. Atgriežoties pie kompleksās pieejas, sākumā minēju prātu, tad dzīvesveidu. Arī kustībām ir ļoti liela nozīme, jo gremošanas sistēma ir pakļauta muskuļu darbībai gan mehāniski, gan bioķīmiski. Mehāniski – kad strādā mūsu kāju vai roku pirksti, netieši iesaistās arī citas muskuļu grupas, un bioķīmiski – šķērssvītrotie muskuļi ir tie, kas nodrošina kustības, ražojot bioloģiski aktīvas vielas kustību laikā, un ietekmē arī gremošanas sistēmu.

Klasisks piemērs – es izstaigājos vai izslēpojos, un man palika labāk! Tā ir ļoti būtiska lieta, tāpēc viens no ārstēšanas un profilakses stūrakmeņiem ir kustības. Tām ir jābūt! Un vajag arī mērķtiecīgu ārstniecisko vingrošanu, kas stiprina vēdera muskulatūru, muguru, plecu joslu. Arī tas, kā sēžam pie datora, kādā stāvoklī ir vēders, mugura, kājas, lielā mērā nosaka mūsu gremošanas sistēmas darbību. Tāpēc kustībām ir nesalīdzināmi lielāka nozīme, nekā varam iedomāties.

Tagad daudzi runā par fermentu, enzīmu trūkumu. Vai jūs iesakāt kaut ko apēst pirms ēdienreizes?

Nē. Tas ir industrijas spiediens, lai labāk pārdotu šos preparātus, tam nav fizioloģiska pamata. Viens no mūsdienu izaicinājumiem ir informācijas izplatīšanas iespējas, ko izmanto industrija, reklamējot visu ko. Bet fermenti cilvēkam nav mākslīgi vajadzīgi. Tas mazliet tuvojas uztura bagātinātājiem. Ir slimības – ļoti maz, starp citu, dažiem ir hroniskais pankreatīts vai cistiskā fibroze –, kurās šis fermentu trūkums ir pierādīts, bet visi pārējie gadījumi ir industrijas vadīts un lobēts veids, kā izplatīt savus produktus. Par laimi, kaitnieciskais faktors arī nav tik liels, ja neskaita izmaksas.

Atkal cietējas ir aknas?

Fermentu saistībā tur arī ir kaut kas iespējams, bet domāju, ka aknām vitamīni ir lielākie kaitnieki. Tāpēc trīs reizes vajag kritiski izvērtēt ieteikumus lietot fermentus un visu pārējo, jo aknas nav neierobežotas kapacitātes filtrs, kas ar visu tiek galā. Tas nenozīmēs, ka visi nomirs no aknu cirozes, bet aknas piedalās imūnsistēmas un visas veselības nodrošināšanā organismā. Kad rekomendējam nebojāt aknas, mēs nemēģinām pasargāt cilvēku no kļūšanas dzeltenam vai vēdera piepūšanās, cilvēka prāta spējas lielā mērā arī ir atkarīgas no tā, kā strādā aknas.

Tas viss summējas, un tāpēc nevajag lietos kādas substances bez pamatojuma. Un pēc reklāmas izlasīšanas ir vērts aprunāties ar profesionāli par to, vai fermenti ir vai nav jālieto. Mana ātrā atbilde būtu – vairumā gadījumu nav. Tas vien, ka kāds pasaka, ka viņam mazāk pūšas vēders… Es to saucu par bullshit. To var dot arī placebo. Lietojot jebkuru substanci, to tomēr vajadzētu saskaņot ar profesionāli vai vismaz pašam palasīt “par un pret” viedokļus. Attiecībā uz fermentiem tas lielākoties ir industrijas spiediens, un tie nav jālieto.

Vai imunitāte tiešām dzīvo zarnās?

Jā, ļoti lielā mērā. Zarnas ir viens no svarīgākajiem orgāniem, kas modificē imunitāti. Imūnsistēmas kapacitāte ļoti lielā mērā ir saistīta ar gremošanas sistēmas kapacitāti.

Ar gremošanu saista ne tikai imunitāti, bet arī migrēnu un miega traucējumus.

Miega kvalitāte ir cieši saistīta ar ēšanas paradumiem, ēdiena kvalitāti, kopējo gremošanas sistēmas veselību un, protams, mikrobiomu. Par to visu varētu nedēļām ilgi diskutēt, bet svarīgākais laikam ir tas, ka miegs un gremošana ir savstarpēji mijiedarbīgi fenomeni. Ja miegu traucē citi faktori, gremošanas sistēma cieš no miega bada, bet, ja ir kāda vēdera kaite, tad miega kvalitāte no tā var pasliktināties un tā tālāk… Mūsu zarnu baktērijām ir nozīmīga loma miega un nomoda līdzsvara regulēšanā.

Par migrēnu gan nezināšu pareizo atbildi. Migrēnas cēloņu ir daudz, un tas ir relatīvi biežs sindroms, tāpēc spekulācijas par iespējamo saistību ar gremošanas sistēmu un mikrobiomu ir salīdzinoši grūti pierādīt vai noliegt. Sakritību, saistību un cēloņsakarību atšifrēšanai nepieciešami vairāki cits citu papildinoši labi dizainēti pētījumi ar lielām pacientu un veselu indivīdu grupām. Šādiem projektiem nepieciešamie resursi vairumā gadījumu neattaisno sagaidāmo rezultātu.

Un ko par mums stāsta tas, kas paliek podā?

Vairumā gadījumu – neko!