Veselības ministrs Abu Meri atzīst, ka rindas pie mediķiem būtiski nesamazināsies

Šobrīd amatā esat kādu laiku. Ko, stājoties amatā, gribējāt paveikt citādāk atšķirībā no iepriekšējiem ministriem? Vai varbūt pretēji - turpināt iesākto?

Protams, ir iesākti darbi, kurus turpināsim. Tie ir jautājumi saistībā ar slimnīcām, slimnīcu modernizāciju, slimnīcu sadarbības tīklu. Šos darbus mēs turpināsim, bet iespējams ar nedaudz citādu redzējumu. Jautājumi, ko esam jau sākuši citādi darīt, ir saistīti ar medikamentiem, gan kompensējamo medikamentu saraksta revidēšana, gan papildu finansējums nākamajos gados un, protams, medikamentu cenu samazināšana. Šajā jautājumā aktīvi strādājam jau no pirmās dienas kopā ar nozari, un cerams, ka tuvākajā laikā varēsim redzēt pozitīvu rezultātu un iedzīvotājiem cenas par medikamentiem samazināsies. Tapāt esmu aktualizējis jautājumu par birokrātijas samazināšanu visām pusēm, gan ministrijas iekšienē, gan padotības iestādēs, lai varam sadarboties daudz ātrāk un efektīvāk un iedzīvotājiem atbildes sniegtu daudz ātrāk. Šajā jomā mums vēl ir jāstrādā. Tāpat ir jāvirzās uz to, lai katru gadu budžets nozarei būtu prognozējams un zināms, gan ministrijai, gan nozarei, slimnīcām, lai varētu plānot savu darbu. Nākamā gada budžets jau ir izstrādāts, un pozitīvi ir tas, ka finansējums veselības nozarei ir būtiski lielāks nekā šogad, un tas arī ļaus mums būt daudz elastīgākiem.

Mūsu pirmajā tikšanās reizē minējāt, ka arī, būdams ministrs, plānojat turpināt savu darbu kā mediķis. Kā ar to šobrīd izskatās? Vai izdosies?

Ļoti grūti, esmu strādājis vien divas sestdienas - vienā bija pieņemšanas, otrā endoskopijas procedūras. Darbs ministrijā sākas plkst.7 no rīta un beidzas plkst.20, 21, dažreiz 22, un tad vēl mājās ir jālasa un jāgatavo dokumenti. Atrast tās dažas stundas mēnesī ārsta darbam ir ļoti grūti, bet cerams, ka nākotnē izdosies labāk saplānot darba grafiku.

Lai gan pašlaik mediķu streiks ir atlikts, jo nākamgad gaidāms atalgojuma palielinājums, tomēr ko plānots darīt, ja tomēr tas notiks?

Mēs ar nozari esam parakstījuši sadarbības un saprašanās memorandu, kurā ir iekļauts finansējums atalgojuma palielinājumam. Par memorandu balsoja padome un arodbiedrības. Viņi to ir apstiprinājuši, un, manuprāt, neviens nebija pret, varbūt kāds atturējās, bet nebija pret, līdz ar to es neredzu iemeslu streikam nākamajā gadā. Ar arodbiedrību sadarbība mums ir ļoti cieša. Ja ir kādi viedokļi, tad tos vienmēr izrunājam. Līdz ar to es neredzu iemeslu streikam, jo lietas, kas ir apsolītas, tiks izpildītas.

Iepriekš norādījāt, ka cilvēkresursu problēmas medicīnas nozarē daļēji varētu risināt, ciešāk sadarbojoties slimnīcu tīklā. Vai jums ir kādas idejas, kā to īstenot reālajā dzīvē?

Reālajā dzīvē ir jau trīs veidi, kā varam palielināt speciālistu skaitu. Viens ir finansējuma palielinājums jeb algas, tostarp publiskajā sektorā, lai privātā sektorā strādājošiem arī publiskais sektors liktos pievilcīgs.

Otrs aspekts ir darba vides uzlabošana - daudzas slimnīcas ārpus Rīgas tiek rekonstruētas un modernizētas, ir labi ārstu kabineti, aprīkojums. Ārstam šādā vidē ir daudz patīkamāk strādāt. Trešais ir kopumā sistēmas sakārtošana un savstarpēja sadarbība - turpināsim veicināt spēcīgu un stipru sadarbību starp slimnīcām, sākot ar universitātes slimnīcām, kas ir metodiski izveidoti kā centri, kur ir arī ārstēšanas algoritmi, vienotas vadlīnijas, kritēriji konkrētu slimību ārstēšanai, kurās slimnīcās kādus pacientus pieņemt. Šādi ir iespējams arī organizēt speciālistu plūsmu, tie kļūtu pieejamāki un arī kvalitatīvāki. Ir jāvērtē arī tās situācijas, ka reģionālajās slimnīcās it kā "uz papīra ir specialisti", bet faktiski viņi ir pieejami tikai uz dažām stundām mēnesī. Tādēļ ir jāvērtē, kā mēs reģionos varam specializēt konkrētas slimnīcas, lai tajās speciālisti būtu pieejami biežāk un kvalitatīvāk. Tad arī ārstiem nebūs jāskrien pa piecām sešām darbavietām un arī pacienti zinās, kur konkrēti viņam ir jābrauc, lai saņemtu pakalpojumu. Protams, šīs sistēmas sakārtošana nebūs iespējama jau nākamajā gadā, to es nevaru apsolīt, bet nākamo trīs četru gadu laikā to ir iespējams izveidot. Aprīlī mēs sākam veidot metodiskos centrus, lai viņiem būtu laiks izveidot struktūru, kas arī tad viesīs skaidrību. Mums ir jābūt efektīviem ar līdzekļu lietošanu.

Minējāt darba vides sakārtošanu, bet kā to panākt, ja jau tagad slimnīcas sūdzas par nepietiekamu finansējumu infrastruktūrai?

Slimnīcu infrastruktūru uzlabošanai lielā mērā ir Eiropas Savienības fondu finansējums. Nākamajā periodā visām slimnīcām būs pieejama papildu struktūrfondu nauda līdz 2029.gadam.

Par finansējumu runājot, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas A2 korpusa būvniecībai pastāv līdzekļu neapgūšanas risks. Vai šobrīd ir skaidrība, cik liela iespēja šos līdzekļus pazaudēt, un vai ir cerība tos šogad apgūt?

Ar apgūšanu ir ļoti problemātiski, varētu apgūt vien daļu, kas saistīta ar aprīkojuma iegādi. Šobrīd ir jau novembra vidus, ir atlicis viens mēnesis, un visi apstākļi šobrīd liecina, ka neizdosies apgūt. Tuvu pie 70 miljoniem eiro zaudējumi būs. Tas ir ļoti, ļoti žēl un slikti, ka nevarējām ātrāk, jau gada sākumā pamanīt problēmas.

Kā kopumā rīkoties ar slimnīcu padomēm, ņemot vērā kas notika Stradiņa slimnīcā? Iepriekš minējāt, ka varbūt vajadzētu samazināt to skaitu.

Par to esmu domājis. Padome nav pakļauta ministram, bet gan kapitāldaļu turētājam, kas ir Veselības ministrija. Kolēģi ir bijuši pie Valsts kancelejas un runājuši par to, cik efektīva pašreizējā padome ir. Padome no pārvaldības viedokļa ir laba lieta, jo tā dod stratēģisko virzienu un kontrolē valdes darbības, bet vai mums katrai universitātes slimnīcai vajag savu padomi? Domāju, ka pietiktu ar vienu, kas būtu ar labāku atalgojumu, daudz efektīvāka un vairāk iesaistoša, nosakot universitātes slimnīcu stratēģiskos darbus kopumā. Tas būtu jautājums arī par mazajām slimnīcām ārpus Rīgas. Šobrīd likums nosaka, ka, ja apgrozījums slimnīcai ir 21 miljons eiro, tad ir jābūt padomei. Pēdējos gados līdz ar inflāciju un vispārējo cenu celšanos daudzām mazajām slimnīcām apgrozījums ir pāri 21 miljonam eiro, tādēļ ir jautājums, vai tiešām vajag padomes arī šīm slimnīcām. Esam runājuši ar Valsts kanceleju, ka šo apgrozījuma līmeni vajadzētu paaugstināt, piemēram, uz 30 vai 40 miljoniem eiro. Tas ir arī saistīts jautājums ar reģionālo slimnīcu tālāko lomu, vai kapitāldaļās iesaistīsies valsts un kā šajā sadarbības tīklā iekļausies mazās jeb trešā līmeņa slimnīcas. Tad arī ir jautājums, vai mums ir nepieciešama padome katrai slimnīcai vai viena padome visam reģionam. Tad viena padome varētu noteikt stratēģisko virzienu, mērķus visam reģiona slimnīcu tīklam, nevis tikai vienai slimnīcai. Par šo jautājumu būs diskusijas, un tas būs nākamā gada jautājums. Esmu par to, lai padome būtu efektīva un spētu kontrolēt visu notiekošo, nevis tikai pastāvēt. Tas nav pieļaujami.

Slimnīcu biedrība jau vairākas reizes cēla trauksmi, ka slimnīcām trūkst līdzekļu un, iespējams, drīzumā nāksies nodrošināt tikai maksas veselības aprūpes pakalpojumus. Vai var apgalvot, ka līdz ar piešķirtajiem budžeta līdzekļiem šis ugunsgrēks ir nodzēsts?

Ugunsgrēks noteikti mazināsies. Esmu bijis vairākās reģionālajās un trešā līmeņa slimnīcās, un ir pausti dažādi viedokli. Vieni saka, ka var turpināt strādāt un varam izdzīvot, bet nākamgad ir nepieciešams prognozējams budžets, daži saka, ka ir grūtāk un notiek diskusijas, kā varētu risināt esošās grūtības arī ar pašvaldību iesaisti. Vismaz šogad es neredzu tādas problēmas vai bažas, ka kāda slimnīca varētu apturēt darbību. Šogad papildu finansējums ir piešķirts vairākas reizes. No pirmā piešķīruma 57 miljonu apmērā piešķirti 2,4 miljoni eiro ēdināšanai, 15 miljoni eiro stacionāriem medicīniskas palīdzības pieejamības nodrošināšanai, no otrā, kas bija 41 miljona eiro apmērā, 1,1 miljons eiro - stacionāriem ēdināšanai, bet 9,6 miljoni eiro piemaksām pie veselības pakalpojumu pieejamības nodrošināšanas. Arī novembrī decembrī piešķirti 4,5 miljoni eiro ambulatorai aprūpei. Uzskatu, ka tas noteikti palīdzēs slimnīcām. Negribu nekādā gadījumā biedēt Latvijas iedzīvotājus, ka varētu būt problēmas ar veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.

Minējāt, ka lielākās problēmas šobrīd ir trīs slimnīcām. Kuras tās ir? Viena no tām, kā zināms, ir Daugavpils slimnīca.

Jēkabpilī un arī par Kuldīgu ir dzirdēts. Nav tā, ka šīs slimnīcas būtu bankrota situācijā, ir parādi un strādā ar mīnusiem, bet mēģina tikt galā. Jēkabpilī pēdējā laikā situācija ir uzlabojusies, ir sākusi strādāt jauna valde, kas ir ļoti aktīva, ar jaunu pieeju, lai samazinātu tēriņus. Katra slimnīca dara, cik vien iespējams, lai situāciju kontrolētu. Tādēļ es saku, ka slimnīcu tīkla optimizēšana, modernizēšana un sadarbības stiprināšana palīdzēs situāciju uzlabot un izdzīvot, jo tu vairs neesi viens pats.

Esat minējis, ka valsts varētu iesaistīties vairāku reģionālo slimnīcu kapitāldaļās. Vai un ko tas mainītu?

Mēs šobrīd pētām risinājumus, meklējam formu un modeli, kā to izdarīt. Tas nebūs atrisināts ar 1.janvāri, bet līdz nākamā gada martam varēsim piedāvāt risinājumus gan reģionālajām slimnīcām, gan mazajām slimnīcām.

Tāpat slimnīcas brīdina, ka nākamajā gadā nevarēs palielināt pacientu ārstēšanas apjomus, ja finansējums tiks saglabāts šī gada līmenī. Vai tiešām jārēķinās, ka ar lielāku budžetu rindas uz pakalpojumiem īsākas nepaliks?

Nākamgad ir palielināts finansējums trīs lietām, kas ir tarifos. Tikai atalgojumam vien ir papildu 71 miljons eiro, tāpat ir palielināts finansējums ēdināšanai līdz 7 eiro, nevis 3 vai 5 eiro, kā ir šogad, līdz ar to ar ēdināšanu nevajadzētu būt problēmām. Visdārgākā pozīcija reģionālajām slimnīcām parasti ir intensīvās terapijas palātas gultām, kurām arī ir papildināts finansējums. Protams, šīs trīs pozīcijas neatrisina visas problēmas, bet noteikti nedaudz uzlabo slimnīcu finansiālo situāciju un funkcijas. Tāpat nākamā gada budžetā ir rezervēts papildu finansējums stacionāriem, kas kopā ar sadarbības stiprināšanu un efektivizēšanu dos rezultātu. Ja līdz nākamā gada vidum izdosies sakārtot jautājumu par sadarbības stiprināšanu, tad kāda daļa finansējuma tiks arī slimnīcām pēc katra vajadzībām, lai attīstītu konkrētu pakalpojumu vai piesaistītu speciālistu.

Tas nozīmē, ka nepiekrītat viedoklim, ka rindas nepaliks mazākas?

Nesaku, ka paliks mazākas. Rindu jautājums ir ļoti komplicēts. Novembrī decembrī valdība ir piešķīrusi ambulatoriem naudu rindu mazināšanai. Vai rindas ir palikušas mazākas? Man kā pacientam, ja iepriekš rinda bija trīs mēnešus, bet tagad ir divus ar pusi mēnešus, lielas atšķirības nav. Tas kopumā būtiski šo problēmu nemaina. Tas ir jautājums ne tikai par rindām, bet arī speciālistu pieejamību. Esmu runājis ar reģionālajām slimnīcām, viņiem nav slodzes diagnostikai, jo nav speciālistu, kas strādā. Situācijas kopējā sakārtošana varēs nodrošināt arī problēmu risināšanu saistībā ar rindām. Vispirms ir nepieciešams ieviest elektronisko rindu uzskaiti un sadalīt rindas pa prioritātēm. Šobrīd ir tikai "zaļais koridors" un parastā rinda, bet rinda ir jāsadala sīkāk, lai ir "zaļais koridors", rinda akūtiem gadījumiem, novērošana pēc hroniskām slimībām, profilakses rinda utt. Ir jābūt dažādām rindām, plus vēl šobrīd apmēram 10-15% rindu pierakstu nav īsti, jo pacients pierakstās uz četrām vietām, bet nāk tikai uz vienu izmeklējumu. Rindas, protams, paliks, jo nekur pasaulē uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem nebūtu rindas, bet situācijai ir jāmeklē būtiski uzlabojumi, lai rindā ir jāgaida mēnesis, nevis pusgads. Tas ir komplekss pasākums.

Nupat arī laboratorijas bija sūdzējušās par pārstrādēm un paudušas bažas par nākamo gadu, proti, vai būs paredzēts finansējums laboratoriskajiem pakalpojumiem arī nākamajā gadā. Vai ir atrasts ilgtermiņa risinājums vai tikai, tā teikt, nodzēsts ugunsgrēks un kaut kad atkal būs problēmas?

Laboratorijas ir saņēmušas papildu finansējumu līdz šā gada beigām, lai nodrošinātu pakalpojumus. Nauda līdz 31.decembrim ir, lai veiktu pakalpojumus, un šobrīd mēs problēmas vairāk nedzirdam. Arī nākamgad ir piešķirts papildu finansējums, jo arī pakalpojumu sniegšanas apjomi pieaug, cilvēki vairāk slimo un nepieciešams vairāk laboratorisko izmeklējumu. Mēs meklējam risinājumus, lai nākotnē vairāk nebūtu tādas situācijas ar pārstrādāšanu. Esmu ticies ar lielāko laboratoriju pārstāvjiem par darba organizāciju. Cerams, no nākamā gada pavasara būs sistēma, kā e-veselība, laboratoriskajiem izmeklējumiem, lai varētu redzēt, kādi izmeklējumi veikti, lai nebūtu kādas analīzes jātaisa trīs, pat desmit reizes, kuras jau veiktas un nav nepieciešamas. Katram pacientam varēs redzēt nosūtījumu skaitu un analīzes, jo lai nebūtu pārstrādāšanas. Diemžēl ir reizes, kad cilvēkam jāveic atkārtotas analīzes, kas nav nepieciešamas.

Vai ir plānots veikt kādu auditu, kādēļ pārstrādes laboratorijās ir izveidojušās?

Līdz šim tā ir izveidojusies jau par tradīciju, tādēļ ir jāmeklē risinājumi, kā šo tradīciju mainīt. Ja man ar jums ir līgums par 100 eiro, tad strādāsim par 100 eiro, nevis strādājam vēl par 50 eiro klāt un tad to paprasām no valsts. No vienas puses nedrīkst laboratorija atteikt analīzes vai nepieņemt pacientu, ja ir tāda vajadzība. Varbūt laboratorijās arī kādreiz vairāk domā par biznesu un plašāk šo jautājumu neanalizē. Laboratorijas uzskata, ka neesmu par to atbildīgs, jo nosūtījums ir no ģimenes ārsta, bet arī ģimenes ārsts tad varēs redzēt, ka analīzes ir jau taisītas citā vietā un jaunas nav nepieciešamas. Ir lietas, kas mums ir vairāk jākontrolē. Protams, šādā veidā neviens miljonus neietaupīs, bet ir iespējams tādā veidā līdzekļus daudz efektīvāk izmantot.

Veselības ministrija kā vienu no prioritātēm noteikusi psihiskās veselības aprūpi, un pērn tika apstiprināts arī Psihiskās veselības aprūpes plāns, taču nepietiekamā finansējuma dēļ tas netiek īstenots. Kādas problēmas jūs saskatāt šobrīd psihiskās veselības jomā? Vai ir cerības tuvākajā laikā īstenot plānā iecerētās darbības?

Psihiskās veselības aprūpes plāns arī ir viena no mūsu prioritātēm. Plāns tika pieņemts 2022.gadā, tomēr plāna realizēšanai netika piešķirts nepieciešamais finansējums. Mēs apzināmies, cik plāna īstenošana ir svarīga, īpaši, ja to saista ar drošības jautājumu. Mēs visi zinām, cik pēdējie četri pieci gadi līdz ar Covid-19 pandēmiju un karu Ukrainā ir ietekmējuši mūsu mentālo veselību. Lai arī plāns netiek īstenots, ir lietas, kas ir izdarītas, piemēram, viena ļoti būtiska - uzlabota autiskā spektra traucējumu diagnosticēšana, tas ir ļoti labs darbs. Sešās ārstniecības iestādēs tika ieviesta agrīnas intervences programma bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Tas ir izdarīts. Tāpat nākamais jautājums ir nodrošināt sabiedrībā balstītu pakalpojumu programmu garastāvokļa traucējumu gadījumos. Ir arī ieviesta un izstrādāta agrīnās intervences programma ar akūtiem psihiskiem traucējumiem, kas būtiski uzlabo ātrāku personu atgriešanos ikdienas dzīvē. Un visbeidzot ļoti svarīgi ir metodiskie centri, kas ir Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs, kur tika sākts izstrādāt kvalitātes kritērijus, algoritmus psihiskā profila ārstniecības iestādēm. Lai visiem būtu pieejami vienādas kvalitātes pakalpojumi neatkarīgi, vai ārstējies Rīgā, Jūrmalā vai Liepājā. Protams, šogad nebija iespējams paplašināt medikamentu sarakstu psihisko saslimšanu pacientiem, piemēram, šizofrēnijas vai depresijas ārstēšanai ir pieejami medikamenti, bet es ceru, ka 2024.gadā tie un kopumā kompensējamo medikamentu saraksts tiks paplašināts un tam iezīmēts finansējums.

Šajā aspektā svarīgs ir ne tikai tas, ka mēs diagnosticējam un ārstējam, bet svarīgi ir arī rehabilitācija - svarīga ir kvalitatīva medicīniskā rehabilitācija.

Šie jautājumi ir ļoti svarīgi, taču līdz šim tam nav pievērsta nepieciešamā uzmanība. Manas ministrēšanas laikā šajā valdībā šie jautājumi ir izvirzīti par vienu no prioritātēm. Tāpēc arī esam iezīmējuši nākamajā gadā šiem jautājumiem papildu finansējumu, piemēram, vairāk konsultāciju, telefonkonsultāciju, īpaši bērniem, pusaudžiem. Ir dažādi veidi, kā varam atbalstīt. Vai ar to pietiks? Nē, nepietiks, jo vienmēr ir jābalansē ar to budžetu, kas mums ir pieejams.

Nesen arī izskanēja, ka ministrija Mātes un bērna veselības uzlabošanas plāna ietvaros plāno nodrošināt valsts apmaksātus kontracepcijas līdzekļus sievietēm, kuras ir pakļautas sociālās atstumtības riskam, un jauniešiem. Izskanēja arī, ka tas varētu notikt jau nākamajā gadā. Vai ir skaidrs, cik daudz līdzekļu tam būs nepieciešams?

Diemžēl līdzekļu nākamajā gadā tam nav. Manuprāt, svarīgi, lai tas būtu mērķēti konkrētu sociālo grupu cilvēkiem, maznodrošinātajiem, nevis visiem. Diemžēl nākamajā gadā tam līdzekļi nav paredzēti, bet šis jautājums no dienaskārtības nepazudīs, diskusiju par šo jautājumu mēs turpināsim un meklēsim veidus, kā varam palīdzēt.

Starp prioritātēm ir arī onkoloģija, un Valsts kontroles revīzijā bija secināts, ka Veselības ministrijas īstenotie pasākumi nenodrošina agrīnu onkoloģisko slimību atklāšanu un pacientiem nepieciešamo zāļu kompensāciju. Vai un kādus uzlabojumus plānots ieviest?

Nākamajā gadā onkoloģijai būs papildu finansējums rindu mazināšanai, slimību atklāšanai, konsultācijām, specialistu novērošanai pēc ārstēšanas. Būs arī papildu cilvēki, kas palīdzēs organizēt un koordinēt pacientu dzīvi. Ja šobrīd ir divi koordinatori, tad nākamgad būs vēl papildu deviņi cilvēki klāt. Tas nozīmē, ka Onkoloģijas centrā būs koordinatori, kas pacientam pēc slimības diagnosticēšanas palīdzēs izstrādāt ārstēšanas plānu, pierakstīties uz konsultācijām, konsīliju, operāciju plānošanu utt. Nākotnē meklēsim finansējumu vēl vairāku koordinatoru algošanai, lai atbalstītu pacientu. Tas ir ļoti liels atbalsts pacientam, ārstēšanai un dzīvei pēc diagnozes. Tāpat vairāk naudas ir atrasts paliatīvai aprūpei, īpaši onkoloģijas pacientiem, kā arī ir lielāks finansējums otrreizējas slimības laikā, lai ātrāk tiktu uz konsultācijām ar speciālistu, kā arī kompensējamo medikamentu saraksta paplašināšanai.

Nesen arī krūts veselības mēneša kampaņas diskusijā izskanēja priekšlikums nodrošināt individuālu pieeju skrīninga uzaicinājumu sūtīšanai, piemēram, nosūtot atgādinājuma īsziņas, nevis sūtot uzaicinājumu caur pastu. Vai par to ir domāts?

Šis jautājums jau tiek risināts, jo 2.oktobrī ir apstiprināti grozījumi Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) un Nacionālā veselības centra (NVD) nolikumos, lai turpmāk varētu uzlabot esošo vēža skrīninga programmu funkcionalitāti. Tas nozīmē, ka turpmāk SPKC nodrošina skrīningu mērķa grupām un organizē valsts noteikto skrīningu veikšanas programmu, kā arī izstrādā izmeklēšanas metodes. Viņu atbildība ir skrīningu veikšanas biežums, uzaicinājumi, veselības programmas pārskatīšana, rezultāti, plānošana. Šajā ziņā skrīningu reģistrs arī ir ļoti būtisks. Tas viss ir SPKC pārziņā, un viņiem arī jāsniedz priekšlikumi, kā arī apmācības cilvēkiem, kas ar to strādā, - ārstiem, medmāsām. Tikmēr NVD izpilda dotos uzdevumus šajā programmā, tostarp uzaicinājumu izsūtīšanu. Šajā jautājumā pats galvenais, lai valsts organizētā vēža skrīninga programma būtu maksimāli pieejama un sniegtu datus, ko mēs pēc tam varētu analizēt.

Bet vai skrīninga uzaicinājuma vēstuļu sūtīšana nav neefektīva, jo bieži vien vēstules līdz adresātam nemaz nenonāk?

Jā, tieši tādēļ arī ģimenes ārsti zvana pacientiem, lai par izmeklējumiem atgādinātu. Zvans pacientam ir daudz efektīvāks nekā vēstule. Domājam arī par šīs sistēmas digitalizāciju, piemēram, automātiskos zvanus vai sms, kurus, piemēram, saņem pacienti, kas sasnieguši 50 vai 40 gadu vecumu, lai atgādinātu par pieejamām pārbaudēm un aicinātu apmeklēt ģimenes ārstus. Ir jāatrod veidi, kā sasniegt vairāk pacientu, jo tiešām vēstules vairs nedod to efektu.

Runājot par skrīninga reģistru, jau minētajā diskusijā izskanēja, ka Latvijā tuvākajā laikā plānots domāt par skrīninga reģistru, iespējams, iegādājoties no Holandes jau gatavu reģistru.

Domāju, ka tas pašreiz nebūs variants. Svarīgi, ka ir skaidri sadalītas atbildības jomas un darbības starp SPKC un NVD, un tas šobrīd ir labi. Protams, reģistrs pēc būtības ir nākamais jautājums, un vēlamies, lai tas sāk darboties pēc iespējas ātrāk. Onkoloģijā šie darbi gadiem nav darīti.

Latvijas Senioru kopienu apvienība aicina paaugstināt vecuma robežu valsts apmaksātajām vēža profilaktiskajām pārbaudēm, jo šobrīd senioriem pēc 80 gadu vecuma ir novērota samērā augsta saslimstība ar onkoloģiskām slimībām un tiem nav pieejamas valsts apmaksātas vēža profilaktiskās pārbaudes. Vai jūs atbalstāt vai neatbalstāt šādu ideju un kādēļ?

Ideju es noteikti atbalstu, pats kā ārsts esmu saskāries ar to, ka pēc 80 gadu vecuma pacientam vairs nevaru pieprasīt veikt valsts apmaksātu skrīningu, bet tās nav manas prasības. Tās ir Eiropas Komisijas, profesionālo organizāciju vadlīnijas, līdz kuram vecumam attiecīgās pārbaudes ir valsts apmaksātas.

Ņemot vērā, ka mūsu un Eiropas sabiedrība noveco, mēs dzīvojam ilgāk nekā 80, 90 un 100 gadi, tad šie ir jautājumi, par ko ir jādiskutē. Tā ir diskusija ne tik daudz nacionālajā līmenī, bet Eiropas līmenī, iesaistoties ārstu profesionālajām organizācijām utt. Uzskatu, ka vecuma sliekšņiem ir jābūt augstākiem, bet tas nav jautājums, ko kā veselības ministrs varu mainīt, ja to neparedz starptautisko organizāciju, Eiropas Komisijas vadlīnijas. Ko es varu ieteikt un aicināt, jebkuram Latvijas iedzīvotājam atkarībā no viņa vecuma reizi gadā pienākas bezmaksas veselības pārbaude, kur tad, ar ģimenes ārstu konsultējoties, var pieprasīt profilaktiskās pārbaudes un konkrētus izmeklējumus atkarībā no sava ārsta viedokļa. Lielākoties visi izmeklējumi ar ģimenes ārsta nosūtījumu ir NVD apmaksāti. Tādēļ es aicinātu apmeklēt ģimenes ārstu un tad kopīgi, ja ir kādas sūdzības, vienoties par nepieciešamajām pārbaudēm, kas lielākoties ir bez maksas.

SPKC dati liecina, ka šobrīd nemaz tik daudzi riska grupas cilvēki nevakcinējas pret Covid-19 un gripu. Kāds ir jūsu redzējums? Vai nevajag tomēr kaut kā vairāk stimulēt cilvēkus vakcinēties, īpaši jau senioriem noteikt pienākumu līmenī, lai slimnīcas atkal nebūtu pārpildītas ar Covid-19 pacientiem?

Es noteikti neesmu par obligātu vakcināciju, kā tas bija pandēmijas laikā. Taču publiski Veselības ministrija jau kopš septembra ir aicinājusi vakcinēties, arī ģimenes ārsti savu resursu ietvaros apzina pacientus, īpaši seniorus, lai apzvanītu, atgādinātu un arī vizītes laikā piedāvātu vakcināciju. Arī es aicinu visus atgādināt saviem vecākiem, vecvecākiem, īpaši tiem, kas ir riska grupās, par vakcināciju pret gripu un Covid-19. Protams, tas nav obligāti, tomēr redzam, ka pēdējā laikā slimnīcās nonāk arvien vairāk pacientu gan ar gripu, gan ar Covid-19. Diemžēl ir letāli gadījumi. Šobrīd tā nav pandēmija, bet gan sezonāli vīrusi, bet vakcinācija pret gripu notiek jau gadiem, un šobrīd tam klāt ir arī Covid-19.

Jūs iepriekš kādā sarunā bijāt minējis, ka ir līgums ar ražotāju par dažu miljonu devu Covid-19 vakcīnu izgatavošanu un piegādi, no kurām Latvija šobrīd ir samazinājusi piegādājamo apjomu par 800 000 devu, un atlikušais ir sadalīts uz vairākiem gadiem. Varbūt varat pateikt, cik īsti ir šis vakcīnu skaits atbilstoši līgumam, ko katru gadu jāpērk?

Vakcīnu iepirkums ir noslēgts Eiropas Savienībai kopumā, un Latvijai pienākas daļa no iepirktajām vakcīnām. Eiropas Komisijai ir izdevies panākt, ka vakcīnu iepirkuma apjoms ir samazināts uz pusi no 1 600 000 vakcīnu skaita, līdz ar to mums vairs nav jāmaksā par visu to apjomu, kas iepriekš tika rezervēts, un ir izdevies ietaupīt līdzekļus. Taču vienalga nākamajos trīs gados mēs turpināsim saņemt vakcīnas iepirkuma ietvaros. 2024.gadā tās būs 221 000 devu. Ņemot vērā aktuālo pieprasījumu pēc vakcīnām un faktisko izlietojumu un krājumus valstī, Eiropas Savienības dalībvalstis piedāvā citām valstīm vakcīnas, ja krājumi ir lielāki nekā plānotā izlietojuma prognoze. Šobrīd Igaunija ir lūgusi Latvijai ziedot Covid-19 vakcīnas. Izvērtējot situāciju, Latvija var piedāvāt ziedot Igaunijai līdz 40 000 "Pfizer" vakcīnas devu.

Vakcinācija nav obligāta, bet es tomēr aicinātu cilvēkus domāt par savu veselību, īpaši cilvēkus ar hroniskām slimībām un cilvēkus virs 60 gadiem.

Vai Covid-19 vakcīnas ar laiku nevarētu būt maksas vakcīnas, jo šobrīd iepirktās valsts vakcīnas tomēr iet zudumā?

Nē, tas nav plānots. Arī gripas vakcīnas atsevišķām cilvēku grupām valsts nodrošina bez maksas. Ja par Covid-19 vakcīnu būs jāmaksā, domāju, ka vēl vairāk cilvēku izvēlēsies nevakcinēties. Latvijai nevajadzīgās vakcīnas, kurām drīz beigsies termiņš, var ziedot trešajām valstīm, kurām tas nepieciešams. Tas līdz šim ir arī ticis darīts.