"Homeopātijai ar ticību nav nekāda sakara!" - atklāta intervija ar Latvijā pieprasītāko homeopāti Ingunu Vecvagari
foto: Rojs Maizītis
Inguna Vecvagare.
Runā speciālists

"Homeopātijai ar ticību nav nekāda sakara!" - atklāta intervija ar Latvijā pieprasītāko homeopāti Ingunu Vecvagari

Ieva Broka

"Ko Ārsti Tev Nestāsta"

“Homeopātijai ar ticību nav nekāda sakara. Pacientam ir labi jājūtas ar to, ko viņš dara savas veselības jautājuma risināšanā. Būtu labi, ja pacients uzticētos ārstam. Viņam ar to ir labi jājūtas!” strikti nosaka ārste homeopāte Inguna Vecvagare. Zināmākā un arī pieprasītākā Latvijas homeopāte ar lielu pieredzi.

Jūs tik ilgi jau strādājat, jūs uzskata par homeopāti numur viens Latvijā, bet joprojām mācāties. Kas ir tas, ko jaunu uzzinājāt šajā reizē? Ko vēl aizvien var iemācīties un iemācīties?

Redzat, ar homeopātiju ir tā… Pirmkārt, homeopātija pirmajā acu uzmetienā šķiet kaut kas ļoti vienkāršs un pašsaprotams, bet, kad šajā jautājumā sāk iedziļināties, tad – kāpēc ļoti daudzi neturpina mācīties vai strādāt un kļūt par homeopātiem –, izrādās, ka mācības un darbs pēc tam ir ļoti grūts. Jo viena lieta ir zināt teoriju un teorētiskos aspektus, otra – to pielietot dzīvē.

Pielietojums dzīvē balstās uz to, ka man, ārstam homeopātam, ir jāatrod katrā konkrētajā brīdī vispiemērotākais preparāts, atrodot atbilstību starp preparāta patoģenēzi un pacienta sūdzībām. Tas nozīmē, ka pacients ir “jānolasa” un “jānoskenē”, un tā puzlīte ir jāsaliek kopā.

Viens ir dzīvais cilvēks ar viņa dzīvi un sūdzībām, utt., otrs ir teorētiskās zināšanas par to, kāds ir preparāts. Tiem zobratiem ir jāsakrīt. Un tā ir tā lielākā māksla. Piemēram, man atnāca viens pacients, kas pie manis bijis jau agrāk, un viņam ir savs sūdzību klāsts. Viņš saka: es sev esmu atradis preparātu – man ir tādas un tādas sūdzības, un mans preparāts ir tāds un tāds. Es viņu izjautāju un saku: jā, tās sūdzības tādas ir, un tās atbilst šim preparātam, bet ne tādā aspektā. Jo, piemēram, tāda rakstura īpatnība kā kautrība var būt apskatāma no dažādiem aspektiem – cilvēks var būt kautrīgs dažādu iemeslu dēļ. Var būt kautrīgs tāpēc, ka ir infantils un nezina, ko teikt, ko darīt, un mūk un slēpjas – nedod Dievs, kādas jauna veida saziņas! Un var būt kautrīgs tāpēc, ka viņam ir bijusi kāda neveiksmīga iepriekšējā pieredze, un viņš nespēj saņemties utt.

Respektīvi, tai vienai lietai ir vairāki aspekti. Un ir ļoti būtiski saprast, kurš no šiem aspektiem pieder šim konkrētajam cilvēkam. Tā ir tā lieta, kādēļ ir ļoti svarīgi saprast un iekāpt pacienta kurpēs, lai no variantiem, kas tur varētu būt, varētu izvēlēties vienu un pareizo.

Vārdu sakot, zāles piemeklē nevis slimībai, bet cilvēkam.

Cilvēkam, ņemot vērā slimību. Jo, teiksim, homeopātijā ir tā saucamie organotropie preparāti. Piemēram, cilvēks atnāk un sūdzas par kādu gremošanas problēmu, piemēram, atvilni. Un tajā brīdī, kad viņam ir atvilnis un katru dienu ir “skābs” kuņģis, katru dienu sāp aiz krūškurvja, katru dienu ir atvilnis ar skābu muti un dedzināšanu, man nav būtiskas viņa konstitucionālās īpašības, kāds viņš ir pēc rakstura vai pēc termālajām īpašībām.

Man ir ļoti konkrēta virspusējā kaite, ar ko šis pacients šobrīd slimo, un es viņam pēc viņa klīniskās ainas piemeklēju vispiemērotāko akūto preparātu, kas ir vislielākajā pakāpē atbilstīgs šim procesam. Tas ir pirmais solis. Kad ir veikts pirmais solis, mēs ejam tālāk, meklējam vai nu to pašu preparātu citā potencē, vai nākamo preparātu, jo ir skaidrs ar vislielāko varbūtību, ka atviļņa problēma atgriezīsies. Lai tā neatgrieztos, mums ir vajadzīgs nākamais solis. Un tikai ar ceturto soli mēs nonākam līdz viņa konstitucionālajam preparātam, kurš jau darbojas profilaktiski, neļaujot organismam atgriezties tajā iepriekšējā situācijā un nonākt atpakaļ vecajās sūdzībās.

Jums droši vien jau ir izstrādāta atbilde uz šo jautājumu, ko jūs parasti sakāt tiem, kas netic homeopātijai.

Es saku, ka nav jātic homeopātijai, ir jāuzticas ārstam. Protams, ir būtiski, kādu metodi pacients ir izvēlējies savas problēmas ārstēšanā, bet, ja ir runa par to, ka homeopātija ir lielais mistiskais placebo un galvenais ir ticēt, un tad, kad ticēs, tad viss notiks, tad man par to ir milzīgs skeptisks smaids. Tāpēc, ka homeopātijai ar ticību nav nekāda sakara.

Pacientam ir labi jājūtas ar to, ko viņš dara savas veselības jautājuma risināšanā. Viņam ar to ir labi jājūtas! Jo, iedomājieties, mēs, pieaugušie cilvēki, atbildam par sevi un varam jebkurā brīdī šos risinājumus mainīt un atkal iet savādākus ceļus, bet, piemēram, tad, kad ir runa par bērnu, es kā mamma esmu par savu bērnu atbildīga un gribu savam bērnam to labāko.

Mammām ļoti bieži ir jāiztur liela pretestība situācijās, kad viņas grib savus bērnus ārstēt homeopātiski, jo, es teiktu, mums joprojām ir homeopātijā pilnīgi neizglītoti ārsti. Īpaši jaunā paaudze, viņi neko par to nezina, viņi prot par homeopātiju vienīgi smieties un būt ļoti augstprātīgi un vīzdegunīgi.

Problēma ir tā, ka par homeopātiju nekas netiek runāts un mācīts pamatkursā pirmajos sešos gados universitātē. Šie jaunie kolēģi ir saklausījušies viedokļus, un viņiem sava viedokļa nav, no kā veidot, viņi pārņem iedotus viedokļus. Kad viedokli iedod konkrēts mācību spēks ar zinātnisku grādu, tad kāpēc lai es neticētu savam profesoram, kuram ir viedoklis par homeopātiju, kaut gan arī viņš par homeopātiju nezina neko?

Pagājušajā gadā rezidentūru beidza kolēģis, kurš taisīja rezidentūras nobeiguma darbu – statistisku darbu par to, cik un vai homeopātiju pielieto ģimenes ārsti Latvijā. Viņš aptaujāja tūkstoš ģimenes ārstu prakses, un secinājumi bija ļoti interesanti. Pirmkārt, bija secinājums, ka ģimenes ārsti lieto vai iesaka homeopātiju. Jo lielāka pieredze, jo vairāk un biežāk, un tālāk no Rīgas – arī biežāk. Rīgā mazāk, bet pa reģioniem – vairāk. Bija vēl secinājumi, ka tad, kad ārsts savā pieredzē un praksē redzējis ļoti daudzus pacientus, ļoti daudzas terapijas un rezultātus, tad viņš saprot, ka ir situācijas, kurās ir labi rīkoties netradicionāli, citādi vai piesaistīt pie esošās terapijas vēl kaut ko.

Un tā laikam ir jauno kolēģu problēma, ka viņiem šķiet, ka viņu rīcībā ir lielās medicīnas un farmācijas spēks un viņi ar to spēs atrisināt visu, ar ko viņiem savā praksē vajadzēs sastapties.

Bet šeit es gribu vēl tomēr pieminēt, ka homeopātija pirmkārt ir terapeitiska metode. Tā nav ne operatīva, ne fizioterapeitiska. Tā ir terapeitiska, mēs dodam medikamentu, un tai pilnīgi noteikti ir sava vieta un savas iespējas. To vajadzētu apzināties.

Tā nav panaceja, tā nav visu varoša un brīnumaina, mēs varam ļoti daudz izdarīt, bet savā konkrētajā teritorijā un savās konkrētajās situācijās. Tādēļ es nekad neesmu noliegusi vai slikti izteikusies par to, kā attīstās medicīna vispār. Un cik labi, ka ir tāda medicīna, kāda tā šobrīd ir!

Piemēram, ātrā un neatliekamā palīdzība, akūtā medicīna, visas neatliekamās operācijas un traumas utt. Mēs ļoti labi zinām, kā ir, kad gaidām ātro palīdzību vai manipulācijas, kas tiešām glābj dzīvību, vienalga, vai tas ir akūts infarkts vai insults, vai asiņošana, vai vēl kaut kas – tie visi tiešām ir veidi, kā cilvēkiem izglābt dzīvību un iedot vēl nākamos desmit vai piecpadsmit gadus. Un, tikai pateicoties tehnoloģijām, tikai pateicoties tam, ka ir tāda medicīna un ir tādas iespējas. Jo vēl pirms kādiem desmit vai divdesmit gadiem vesela virkne mūsdienās izglābtu pacientu nespētu turpināt dzīvot. Vai, piemēram, paliatīvās lietas – kā var atvieglot dzīvi, kā var atsāpināt. Vai, piemēram, tā pati dzemdniecība – vai tad nav brīnišķīgi, ka ir iespējams izdarīt ķeizargriezienu, izglābjot divas dzīvības!

Bet ir viena joma, kurā diemžēl mūsu lielā medicīna nespēj būt pietiekama – hroniskās saslimšanas. Tur nu mēs klibojam ar abām kājām. Un tieši hroniskajām saslimšanām homeopātija var būt ārkārtīgi efektīva.

Vēl viens no homeopātijas lielajiem stūrakmeņiem ir etioloģiskais nozīmējums. Respektīvi, mēs varam iedot cilvēkam preparātu, kas ir etioloģisks konkrētajam stāvoklim, konkrētajai saslimšanai.

Kas ir etioloģisks?

Iemesls. Mēs varam atrisināt iemeslu, kādēļ šī saslimšana ir attīstījusies. Piemēram, man bija paciente, kurai bija ļoti smaga anēmija. Četrdesmit gadu vecumā viņai bija dzemdības, un pēc dzemdībām viņai bija ilgstoša, mērena, neliela asiņošana. Pārāk ilga pēc vidējā aritmētiskā stāvokļa, kāda sievietēm ir pēc dzemdībām.

Paralēli viņa baroja bērnu ar krūti, un tas viss beidzās ar to, ka viņai iestājās anēmija, hemoglobīns bija aptuveni četri pie normas divpadsmit. Viņas stāvoklis tiešām bija ļoti grūts. Lietojot dzelzs preparātus, ko šādos gadījumos izraksta, nevarēja hemoglobīna līmeni panākt lielāku par deviņi. Hemoglobīns ar visu dzelzs terapiju joprojām bija nepietiekams.

Kad viņa atnāca pie manis ar hemoglobīnu deviņi, mēs visu izrunājām, kas un kā. Un skaidrs bija, ka sākums bija ilgstošā pēcdzemdību asiņošana. Homeopātijā ir preparāts china, kuram patoģenēzē ir teikums, ka china ir preparāts, kuru lieto gadījumos, kad ir sekas pēc dabīgo sulu zuduma. Respektīvi, pārmērīga caureja, pārmērīga asiņošana, pārmērīga vemšana – ir zaudētas dabīgās sulas, un tā rezultātā attīstās, piemēram, anēmija vai nespēks. Un pēc chinas lietošanas viena mēneša laikā viņas hemoglobīns bez dzelzs preparātiem bija gandrīz desmit. Trīs mēnešu laikā mēs dabūjām hemoglobīnu normā! Tikai tāpēc, ka es varēju viņai iedot preparātu, kura patoģenēzē ir atrunāts etioloģiskais moments.

Vai, piemēram, ir regulāras kakla sāpes, bet šīs sāpes vienmēr attīstās pēc kaut kādiem stresa momentiem vai pārdzīvojumiem. Man ir paciente, kurai ir šādas kakla sāpes. Viņa gadu ārstējās pie LORa, bet LORs viņai nevar palīdzēt, un tas viss beidzās ar tonsilektomiju – mandeļu izņemšanu. Un pēc tonsilektomijas viņai sākās sūdzības par ļoti viskozu gļotu krāšanos kaklā. No rīta viņa nespēj iziet no mājas, kamēr stundu nav mēģinājusi kaklu attīrīt. Un homeopātijā atkal ir preparāts, kas var gļotu krāšanos kaklā atrisināt situācijā, kad iemesls ir emocionāls. Ignatia to var izārstēt.

Bet tad izklausās, ka pacientam ir jābūt gana gudram, lai saprastu, ko homeopātam izstāstīt. Arī homeopātam ir jāuzdod pareizie jautājumi. Un par bērnu ir pavisam grūti visu pareizi saprast un izstāstīt – no mātes pozīcijām var izskatīties, piemēram, ka bērns ir kautrīgs, bet tā patiesībā nav… Diezgan liela matemātika! Tagad saprotu, kāpēc jums visu laiku ir jāmācas.

Jā. Tas ir abpusējs process, un man kādreiz gribas sev aiz muguras uzrakstīt saukli: “Lūdzu, palīdzi man tev palīdzēt!” Esi sadarbīgs, līdzestīgs! Bet, protams, ļoti liela loma ir tam, kādus jautājumus es varu uzdot un kādas ir manas zināšanas. Ļoti bieži, kad atrodu šo pavedienu, kad virziens man kļūst skaidrs un es jau esmu aizdomās par kādu noteiktu preparātu, sāku uzdot ļoti precīzus jautājumus, kas man atbildēs par to, vai tas būs šis preparāts vai ne. Un tad ir ļoti bieži tā: “Jā, protams, man tas ir! Man tas tik ļoti traucē, kā jūs to zinājāt?!”

Ak, jūs, burve!

Tomēr atcerēsimies vienu lietu – par savu uzvedību vai psihoemocionālo stāvokli mēs varam runāt un spriedelēt, un to izdarīt aprakstoši, bet tad, kad ir ļoti konkrēti jautājumi par fizisko ķermeni, fiziskais ķermenis nemelo. Vai nu viņš ir silts, vai nu viņš ir salīgs, vai viņam no kustībām ir labāk vai sliktāk, vai labāk mierā, labāk dienā vai labāk naktī… Ja sliktāk naktī, tad kurā brīdī sākas pasliktināšanās? Rīts ir labs, no četriem man ir grūti; vai es no rīta pamostos un man jau ir slikti, man jau naktī sākas galvassāpes, mana migrēna sākas no četriem naktī utt.

Tās visas ir lietas, kāpēc mums savs fiziskais ķermenis ir jāpazīst. Jāzina, kura puse cieš vairāk – labā vai kreisā, kad ir labāk – no rīta, vakarā, kustībā, mierā, saulē, naktī, vasarā, ziemā… Un tās visas ir ļoti viegli atbildamas lietas: vai jums ir nakts svīšana vai nav? Kā jums sāp galva – labā vai kreisā puse, vai sāpes ir pulsējošas, spiedošas, durošas? Vai, pieceļoties horizontāli, jums kļūst labāk vai sliktāk? Ja jums reibst galva, atguļoties galva reibst vairāk vai mazāk?

To visu pacients var atbildēt. Vienkārši tā simfonija ir tik milzīga, un tas informācijas un zināšanu apjoms ir ārkārtīgi liels, un preparātu ir ārkārtīgi daudz, un katram ir savas nianses. Un līdz ar to pieredze, protams, ir manā pusē, jo es jau tik ilgi esmu homeopātijā. Jau tik daudz zinu, ka vairs netērēju laiku ļoti garās sarunās, tāpēc ka man tas vairs nav vajadzīgs, es jau eju tādiem diezgan lieliem soļiem. Bet tā ir tikai pieredze.

Jūs gan teicāt, ka tieši hronisku slimību gadījumā homeopātija ļoti labi palīdz, bet vai ir tādas izplatītu slimību grupas, pret kurām neatkarīgi no cilvēka un tā, vai viņš ir salīgs vai silts, konkrētas homeopātiskās zāles ļoti labi palīdz?

Tas ir jautājums par akūtām saslimšanām. Piemēram, ir pacients, un viņam ir tendence būt jutīgam uz aukstumu – viņš nevar dzert sulu no ledusskapja, necieš kondicionierus, jo viņam kaut kas uzreiz notiek – iesnas, klepus, vēl kaut kas. Vai pacienti, kuri ļoti slikti panes rudens iestāšanos, kad sākas vēsums un mitrums. Vai augusts – pacientiem augustā ir angīnas, jo sākas laika pārmaiņas: ir ļoti silta diena, bet ļoti auksta nakts, ir rīta un vakara miglas utt.

Vai, piemēram, ir otrādi, pacienti, kuri cieš, nākot pavasarim. Nāk siltais laiks, un viņiem ir konkrētas lietas, kas saasinās. Tādam akūtam stāvoklim mēs varam preparātus atrast neatkarīgi no tā, vai viņš ir silts vai salīgs, vai garš vai īss, vai tievs vai resns. Ja ir slikti no samirkšanas lietū un pirmais simptoms ir kairinājuma sajūta kaklā, tad mēs jebkuram no šiem cilvēkiem varam izrakstīt rhus tox, un viņam tas palīdzēs. Tas viņam ļaus nesaslimt. Vai, piemēram, angīnas no aukstuma: padzērās aukstu ūdeni, un sāka sāpēt kakls. Hepar sulphuris – un principā varam aizmirst angīnas uz visu atlikušo mūžu!

Vai kaut kādas gremošanas problēmas – ir tādi preparāti, jā. Bet tas ir tas pirmais solis, un šā iemesla pēc ir iespējamas telefona konsultācijas. Vai, piemēram, kaut kādi akūti gadījumi, sportistu traumas vai traumas vispār. Tad man nav jāievāc cilvēka anamnēze mūža garumā un jānoskaidro visas konstitucionālās īpatnības, lai es varētu cilvēkam šo vienu akūto preparātu izrakstīt. Tas notiek ātri, un lietojot arī rezultāts ir ļoti ātrs.

Bet, piemēram, tādas izplatītas lietas kā depresija vai migrēna, vai ar tādām homeopātija labi tiek galā?

Tās atkal ir kaites, kas attiecināmas uz hroniskajām saslimšanām. Bet, jā, tās visādā ziņā padodas ārstēšanai.

Ja drīkst uzdot personīgu jautājumu – pie kādiem ārstiem jūs vēršaties pēc palīdzības, kad tā ir vajadzīga? Izņemot zobārstu, protams.

Jā, man ir zobārsts. Un man ir mans ģimenes ārsts, mans homeopāts, ginekologs un psihoterapeits.

Cik interesanti… Jums ir vajadzīgs ģimenes ārsts. Vai tikai tāpēc, lai kaut ko izrakstītu, vai arī viņa zināšanu dēļ?

Gan, gan. Pagaidām man vairāk ir tādi tehniski jautājumi. Uztaisīt analīzes, izdarīt izmeklējumus. Bet man ir sešdesmit gadi, es neesmu nenolietojama. Ķermenis jau kaut kad sāk nolietoties. Un ir lietas, ko homeopātiski var kompensēt, bet ir lietas, kuras kādā brīdī vairs nevar kompensēt, un ir vajadzīga nākamā etapa terapija. Un tur jau ģimenes ārsts būs neaizstājams. Bet, runājot par manu homeopātu, viņš mani ir izvilcis no šausmīgām peripetijām un ļoti grūtiem stāvokļiem. Pateicoties tam, ģimenes ārsta vajadzība varbūt attālinās. Bet man ar savu ģimenes ārstu ir ļoti labas attiecības, un es galīgi nekautrēšos, ja man būs vajadzība tās izmantot.

Vai jums pa šiem gadiem ir radies priekšstats par to, kāda “salikuma” cilvēki izvēlas homeopātiju?

Jā. Mana prakse lielākoties ir veidojusies no mutes mutē, kad vienam pacientam ir palīdzēts un viņš iesaka draugiem, paziņām. Samērā maz ir tādu pacientu, kas atnāk pilnībā bez informācijas vai kaut kādā ziņā nesagatavoti. Es teiktu, ka pirmkārt tas ir pacients, kurš ir izglītots. Viņš interesējas un piedalās savas veselības organizēšanā, viņam nav vienalga, ko viņš ēd, ko viņš dzer. Un līdz ar to viņš arī izvēlas mazāk toksisku terapeitisko modeli.

Ir arī, protams, tāds vienkārši “pacients izmisušais”, kurš visu dara, visu klausa, lieto katru tableti tieši tā, kā tam ir jābūt, bet viņam nekļūst labāk. Viņš saka: “Es vairs nevaru, man vairs nav spēka! Man ir slikti, man ir vajadzīga kaut kāda alternatīva. Man ir vajadzīgs kaut kas cits, jo šis nestrādā…” Mums arī rezidentūru pabeidza daktere, ģimenes ārste, kura uzrakstīja darbu par to, kā mainās apmeklējumi pie ģimenes ārsta hroniski slimojošiem pacientiem pēc tam, kad viņi sāk lietot homeopātiju.

Un tur bija statistiska aptauja arī par to, kādi ir šie cilvēki, – izglītība, dzimums, vecums. Pacienti, kuri izvēlējās ārstēties homeopātiski, bija cilvēki ar augstāko izglītību, strādājoši, paši ārsti, juristi; mazāk, bet bija arī tehniskie darbinieki, piemēram, inženieri. Es teiktu, ka tie ir domājoši cilvēki, kas izvēlas homeopātiju.

Vienmēr ir noderīgi un interesanti ārstam pajautāt, ko viņš pats lieto un dara savas veselības labā. Ko savas veselības labā darāt un lietojat jūs?

Ar mani ir tā – kad es saklausos visādus sajūsminātus stāstus, tad, protams, es arī gribu, lai ar mani notiek kaut kas tikpat labs un efektīgs. (Smejas.) Bet vispār es esmu ļoti slinka uz ārstēšanos, pat no homeopātijas lietoju ļoti maz. Man nav groziņš ar zālēm, no kura es visu laiku kaut ko ņemu. Ja man ir konkrēta problēma, es to konkrēto problēmu risinu. Pārsvarā, protams, tikai homeopātiski, jo pagaidām man nav vēl bijusi vajadzība pēc citas terapijas. Bet es neesmu par tādu… milzīgu aizrautību. Varbūt tā ir psihes īpatnība, jo man nekad arī nav bijuši nekādi elki vai autoritātes. Es skatos uz cilvēkiem, man viņi patīk vai nepatīk, bet es nekrītu ceļos un nedauzu pieri pret grīdu mīlestībā pret elku. Man pat pusaudža gados nebija elku. Līdz ar to es pret šādām citu pieredzēm diezgan kritiski izturos. Tā varbūt arī ir tāda attieksme.

Vai vecumā pēc 50 cilvēks var būt vesels?

Protams. Mūsu veselību ietekmē divas lielas grupas: tas, ar ko mēs esam atnākuši šajā dzīvē, respektīvi, mantotās lietas, un mūsu dzīves apstākļi, kas ar mums notiek. Tie apstākļi ir gan fiziski, gan psihoemocionāli. Un tālāk jau atkarībā no tā, kā šīs lietas kombinējas, ko ar sevi darām, kā dzīvojam, kā ārstējamies. Kā protam iet dzīves ceļu, kā protam novecot. Jo sliktāku kombināciju vai apgrūtinošākus apstākļus cilvēks ir saņēmis no saviem vecākiem, ģimenes, no ļoti, ļoti seniem senčiem, jo, protams, viņam ir grūtāk, jo viņam ir mazāk iespēju, viņa saslimšanas noris smagāk.

Homeopātijā ir tā saucamā miasmu teorija, kura paredz trīs galveno miasmu ietekmi uz cilvēka konstitūciju. Miasmi – un patiesībā mēs šobrīd to varam nosaukt par gēnu teoriju – ir tie gēni, kurus cilvēks ir mantojis un kuri arī nosaka, kā viņš dzīvos, kā slimos, ar kādām slimībām, kādas ir predispozīcijas, kuras iesnas beigsies kā iesnas un kuras – kā haimorīts, cik gados viņam sāksies onkoloģija, ateroskleroze utt. Tātad šis jautājums ir ārkārtīgi individuāls, bet pilnīgi noteikti ir cilvēki, kuri 50 gados ir perfekti veseli, nav iepriekš slimojuši. Viņu nav daudz, jo šobrīd mēs diemžēl pārdzīvojam to, ko homeopātijā sauc par sycose, kad saslimšanas ir raksturīgas ar izpausmēm, kad visa ir par daudz. Tātad mums ir par daudz audu, kas ir onkoloģija, mums ir par daudz holesterīna, kas ir ateroskleroze, mums ir pārāk augsts asinsspiediens, pārāk augsts glikozes līmenis. Tā ir šī gadsimta slimība.

Un es atkal atkārtošos – šos hroniskos procesus mūsdienu medicīna ārstē slikti vai nemaz. Apārstē, kontrolē – mums ir hormonu kontrolētas astmas, mums ir metformīna kontrolēti cukuri un insulīna rezistence, mums ir arī hormonu kontrolēti artrīti, hormonu un dažādu imunomedikamentu kontrolētas autoimūnās saslimšanas, bet tās ir tikai kontrolētas. Cilvēkam ir iedota iespēja dzīvot bez sāpēm, bez lēkmēm. Bet, tā kā sākuma terapija ir vieni medikamenti, tad paiet pieci gadi un atkal ir nākamie medikamenti, viņš nekad netiek vesels. Viņš visu laiku ir tajā ceļā, bet veselību viņš neatgūst. Tikai turpina lietot zāles. Un tad, kā mēs, homeopāti, savā starpā runājam, kamēr būs šī mūsdienu medicīna, tikmēr mums nekad netrūks darba. Tikmēr mēs ārstēsim gan hronisko, autoimūno saslimšanu, gan medikamentu izraisītās problēmas.

Vai jūs, redzot pacientus, īpaši bērnus, varētu ieskicēt arī tendences, kas ir tieši pēdējās desmitgadēs?

Mēs jau nojaušam, bet es domāju, ka ļoti liela problēma ir otrā tipa diabēts, ateroskleroze un psihiatrija. Kas attiecas uz bērniem un autismu, tā ir mūsdienu problēma, kura attīstās pilnīgi nedabiskā ģeometriskā progresijā. Šādu bērnu ir arvien vairāk, un nu jau arī Latvijā sāk runāt par speciālajām skolām šādiem bērniem. Tā ir milzīga problēma. Un šai problēmai neviens nevar pateikt iemeslus, ir visādas teorijas un aizdomas, bet skaidrības nav. Un trakākais ir tas, ka nav, es teiktu, adekvātas terapijas, jo dot bērniem – nenobriedušām smadzenēm un personībām – psihotropos medikamentus, protams, ir traģiski.

Pie homeopātiem ļoti daudz nāk autisma spektra bērni, un rezultāti, protams, ir dažādi. Vēl mēs pilnīgi noteikti nenovērtējam vakcīnu sekas. Mēs joprojām ejam tajā virzienā, ka tas ir droši un nekaitīgi, un neklausāmies, ka vakcīnas ir nopietns medikaments. Es gan ļoti priecājos, ka šo manu terminu, kad es nosaucu vakcīnu par nopietnu medikamentu, ir pārņēmuši ārsti. Un sāk ieklausīties un saprast, ka, ja tas ir nopietns medikaments, tad tam pilnīgi noteikti ir arī nopietnas blaknes. Tas, ka tās nav ļoti biežas un lielākajā daļā arī nav, nenozīmē, ka tur, kur tās ir, mēs varam tās noliegt vai uzskatīt par neesošām. Tāpēc es teiktu, ka beidzot ir jātaisa acis vaļā un jāskatās patiesībai acīs. Un beidzot jāatzīst, ka ir šādas lietas un ka tas tā notiek. Starp citu, pie manis kā pie homeopātes arī nāk tādi pacienti un – ar zināmu rezultātu. Jo atkal – mēs varam atrast etioloģisko medikamentu.

Vai homeopātiju var savienot ar stiprām tradicionālās medicīnas zālēm?

Tā tas arī ļoti bieži notiek. Piemēram, pirmā tipa cukura diabēts, kad pacients lieto insulīnu. Bet viņam var būt arī citas, ar šo saslimšanu nesaistītas sūdzības. Protams, viņš turpina lietot insulīnu, un mēs varam pieslēgt homeopātiju un risināt citus jautājumus. Vai, piemēram, cilvēkam ir artrīts, un viņš ir uz nopietnajiem medikamentiem, bet viņam nav labi. Mēs pieslēdzam homeopātiju un lēnā garā varam atļauties kaut ko samazināt vai noņemt. Vai depresija – cilvēks šobrīd ir atnācis pie manis ar depresijas diagnozi un izrakstītiem medikamentiem, lēnā garā mēs pieslēdzam homeopātiju un saprotam, ka varam mazliet, vēl mazliet samazināt devas… Kamēr tiekam no tiem medikamentiem vaļā.

Es esmu ārkārtīgi pateicīga visiem tiem kolēģiem, kuri sadarbojas, nevis augstprātīgi noliedz un smejas pacientiem sejā, ka viņi ir atļāvušies meklēt palīdzību pie homeopāta. Jo man kā ārstam nav nekādu tiesību iejaukties otra ārsta izrakstītajā terapijā vai izdarītajā darbā. Līdz ar to, tikai lēnā garā sadarbojoties, mēs varam saprast, vai to atstāsim vai no kaut kā varam atteikties.

Piemēram, bērni ar atopisku dermatītu, viņiem ir izrakstīti ārēji ādas kopšanas līdzekļi vai arī iekšēji lietojamas zāles, kā viņi var dzīvot, kā var samazināt niezi vai iekaisumu. Un tad es pieslēdzu homeopātiju, un mēs saprotam – ā, to varam nelietot, to pēc tam var nelietot utt. Tādi ir ļoti daudzi pacienti, jo neaizmirsīsim, ka homeopāts nav pirmā instance, pie kā pacients griežas. Pacients vispirms griežas pie sava ģimenes ārsta vai pie attiecīgā speciālista. Un tikai tad, kad viņam šī kombinācija nav palīdzējusi vai liekas, ka nekas nemainās, viņš sāk uzdot jautājumus: “Vai tiešām es tagad visu mūžu šitā darīšu? Es visu mūžu šito tableti ēdīšu?” Un atbilde ir – jā…

Jūs teicāt, ka homeopāts nekad nav tas ārsts, pie kura nāk pirmā. Vai tad jūsu pacientu lokā nav ģimenes, kur tieši jūs esat tas ārsts, kam pie katras saslimšanas zvana?

Ir, bet tie ir kādi divdesmit procenti. Lielākā daļa tomēr atnāk no speciālistiem.

Jūs savulaik esat teikusi, ka zināt, kas ir depresija. Biju pārsteigta, jo man, tāpat kā daudziem citiem, liekas, ka ārsti jau nu gan zina, kā padarīt sevi ne tikai veselāku, bet arī laimīgāku. Ja drīkst jautāt, kas jums neizdevās vai aizgāja greizi, ja jūs pēc savas pieredzes zināt, kas ir depresija?

Man nomira vīrs. Un es kaut kā nemācēju ar to situāciju tikt galā. Mēs jau labi zinām, ka pašizārstēties ir grūti vai neiespējami. Tāpēc ir vajadzīgs cilvēks pretī, kurš novērtē tavu veselības stāvokli un slimības smagumu. Būtu jau ļoti labi, ja es nostātos pie spoguļa un ar sevi, gudro, parunātos un teiktu: “Ā, tev ir tas un tas, un tātad diagnoze ir sekojoša!” Tas jau būtu brīnišķīgi. Bet neaizmirsīsim, ka katra cilvēka psihi sargā dažādi aizsardzības mehānismi un tai skaitā – neatzīšana un nespēja verbalizēt to stāvokli, kurā tu atrodies.

Kad griezos pēc palīdzības pie psihiatra, daktere man iedeva nelielu A4 aptaujas lapu, un secinājums bija: jums ir smaga, ieilgusi depresija, par ko es biju mērenā šokā, kaut gan man pašai tas laikam bija skaidrs, taču nosaukt to stāvokli diagnozes vārdā ir ļoti grūti. Bet, kad tev cilvēks ar izglītību, prasmēm un laba vēlējumiem saka – ar tevi notiek tas un tas, tad tas ir verbalizēts, tu to pieņem, jo tas sasaucas ar tavu stāvokli. Un ir skaidrs, ka tad var sākt šo situāciju risināt. Un tu tai vairāk nepretojies, neizliecies, nesaņemies, tu vienkārši to risini. Bet tas risinājums ar antidepresantiem man ilga apmēram sešus mēnešus, un zināmā mērā man palika labāk, bet es, vienalga, ļoti slikti jutos. Es izārstējos homeopātiski.

Vai tagad, skatoties pagātnē, jūs būtu tos sešus mēnešus ārstējusies ar antidepresantiem vai uzreiz pārietu uz homeopātiju?

Tas ir retorisks jautājums. Tagad, kad viss jau ir noticis, es varu teikt daudz ko, bet tajā brīdī bija tikai šāds risinājums, nekas savādāks nebija iespējams.

Vai pēc savas pieredzes jūs varat teikt, ka no depresijas uz visu atlikušo mūžu var izārstēties?

Protams. Vienmēr gan jāpatur prātā, ka depresija ir bijusi. Un acīmredzot depresija konkrētajam cilvēkam ir ar tendenci, un tam ir sakars ar personības īpatnībām. Jāsaprot, ka es varu nonākt depresijas stāvoklī drīzāk nekā cilvēks, kuram tā nav, kuram ir kāds cits veids, kā viņš sevi prot sargāt. Jo arī šī tēze nāk no homeopātijas – par to, ka jebkurš simptoms vai saslimšana, ar kuru cilvēks saslimst savas dzīves laikā, ir veids, kā viņa dzīvības spēks spēj viņu pasargāt no nāves. Pat ja tā ir vissmagākā saslimšana, tas ir veids, kā ķermenis rāda simptomus, kuri ārstiem un medicīnai būtu jāiztulko un pareizi jāārstē.

Kādreiz es varēju teikt, ka man ir kauns slimot, man ir kauns, ka man bija depresija. Un vispār, kad notiek tādas veselības ligas, man ir kauns, jo redz’, arī jūs tagad sakāt: kurš tad vēl, ja ne ārsts? Bet es jau esmu tikai cilvēks un pacients. Tajā brīdī, kad esmu pacients, es neesmu ārsts. Es eju pie cita ārsta kā pie ārsta, pati būdama pacients. Un tajā brīdī manī ārsts nerunā.