Onkoloģe Linda Brokāne par citu pieeju vēža ārstēšanā: "Vēzi jāmācās iepazīt"

Linda Brokāne pēc izglītības ir onkoloģe-ķīmijterapeite, ar trīspadsmit gadu pieredzi onkoloģisko pacientu konsultēšanā un ārstēšanā. Pēdējos gadus Linda nopietni darbojas ar integratīvo  (no vārda integrēt – iekļaut, pieeju padarīt visaptverošāku) vēža ārstēšanas metožu izzināšanu, piedāvājot pacientiem pilnvērtīgāku un holistiskāku aprūpi, kas ietver sadzīves ieradumu – ēšanas, fizisko aktivitāšu, domāšanas – pārskatīšanu, emocionālo pārdzīvojumu, attieksmes pret cilvēkiem un dzīvi revīziju. 

Mēdz teikt, ka cilvēks pirmo savas dzīves pusi veselību gandē, bet otrajā noņemas ar tās savešanu kārtībā. Un gandēšanā ietilpst ne tikai grēciņi un nevērība pret fizisko ķermeni, bet, kā uzskata Austrumu medicīnā, tā ir nevērība pret visiem septiņiem ķermeņiem, kas veido cilvēku kā veselumu: mums zināmo fizisko ķermeni, ēterisko, kas  saistīts ar zemapziņu, astrālo – tā ir tā saucamā aura, mentālo – prāts jeb domu ķermenis, kauzālo – karmiskais jeb cēloņu un seku ķermenis, budhisko – tajā krājas plusi par labajiem un mīnusi par sliktajiem darbiem, un visbeidzot atmisko, kas mijiedarbojas ar septīto enerģētisko centru un atbild par attīstību, spējām, apzinātām izvēlēm, sirdsapziņu, labbūtību. Līdz ar to Austrumos neārstē tikai konkrēto vainu, bet atveseļošanai pieiet kompleksi; to sauc par holistisko medicīnu. Rietumu medicīna par to joprojām pasmīn, tomēr pamazām daļa ārstu un citu speciālistu sliecas piekrist tam, ka cilvēks nav tikai gaļas gabals.

Vēzis nav ģenētiska nolemtība

 Kas, jūsuprāt, īsti ir vēzis? Un kas veicina tā attīstību?

Tāpat kā daudzu citu slimību, arī vēža attīstību noteikti veicina pats cilvēks. Medicīniski runājot, vēzi dēvē par multifaktoriālu slimību jeb slimību, kas rodas un attīstās laika gaitā daudzu dažādu ietekmju rezultātā. Līdzīgi kā ar svaru – arī plus 20 kilogramus nevar uzņemt vai nomest uzreiz. Vēža šūnas ir katra cilvēka organismā, tās veidojas katru dienu, tātad vēža attīstības riskam pakļauti ir visi. Jautājums tikai, vai mēs paši tam pietuvināmies vai ne, vai organismam, imūnajai un citām sistēmām pietiek resursu un spēka, lai vēža šūnas iznīdētu. Organisms pēc būtības funkcionē kā liela ražotne.

Pret ārējo vidi tas ir kā mikrokosmoss, kas pakļauts dažnedažādiem vides faktoriem (gaisa, ūdens kvalitāte, fizikālās un ķīmiskās ietekmes utt.), bet iekšienē katra šūna ir kā mikrokosmoss pret vareno ķermeni, kas visu satur. Esam konstantā dinamikā, mainībā – kā dabai un videi ir savs ritums un cikls, tāpat arī katrai šūnai. Ik dienu nomainās pāris miljardi šūnu, galvenokārt tās ir asins šūnas un zarnu trakta virsējais slānītis. It kā tas pats cilvēks, bet vairāku gadu griezumā visas šūnas tiek nomainītas. Kā atzīst mūsdienu zinātne, pat nervu šūnas spēj atjaunoties. Cilvēks nav izolēta vienība, viss ir ļoti, ļoti saistīts. Un vēzis noteikti nav ģenētiska nolemtība – tiešā ģenētiski pierādītā pārmantotība ir 5–10 % gadījumu.

 Tomēr, ja dzimtā kādam tas bijis, cilvēks jau laikus var papētīt konkrētā vēža attīstības riskus un izvairīties no nevēlamā – uztura, vides apstākļiem, sliktiem ieradumiem, proti, visa kaitnieciskā.

Tieši tā. Kā arī pievērst uzmanību vēlamajam, iekļaujot ieteicamo. Jo cilvēks informētāks, jo apzinātākas izvēles viņš izdara – cenšas saprast organismā notiekošo, nevis uzreiz bloķē kādus simptomus, lietojot medikamentus. Piemēram, kādam hroniskais bezmiegs šķiet sīkums, un viņš šo problēmu risina, dzerot miega zāles. Pareizāk būtu bezmiega problēmu apskatīt kompleksāk, noskaidrot, kāpēc tas nomoka, un sākt risināt cēloņus, jo zāles rada pieradumu un ar laiku miega problēmu tikai padziļina. Līdzīgi ir ar onkoloģiju. Klasiskā, precīzāk – konvencionālā medicīna pret to vēršas ļoti agresīvi, lai gan patiesībā vēzis mūsos ir radies no mums pašiem. Tātad, mēģinot saprast, kas īsti organismā notiek, kas tajā nav kārtībā, pret vēzi var vērsties saudzīgāk.

It kā tikai loģiski – jāmeklē cēlonis. Tad arī var sākt risināt problēmu.

Rietumu medicīna to meklē par maz un ne tuvu ne gana dziļi. Tagad tā aizrāvusies ar vēžu mutāciju meklēšanu, tādējādi piemeklējot attiecīgu mērķterapiju to novēršanai. Tas bija milzīgs pētījums, miljardiem vērts, kas sākās 2005. gadā ar mērķi uzlauzt vēža genomu, bet rezultāts nebūt nebija tik spožs. Tika atklāts, ka vēža genoms ir daudz mainīgāks un komplicētāks, nekā sākotnēji cerēts. Ir radušās daudzas jaunas mērķterapijas un imūnterapijas formas, taču rezultāti nav tik paliekoši un ilgtermiņa prognozi mainoši.

Reti kurš runā par to, ka vēzis atrod veidus, kā apiet bloķētu mutāciju, tiek palaisti citi signālceļi, respektīvi, veidojas rezistence pret konkrētajiem preparātiem. Tikai tas netiek akcentēts. Vārdu sakot, gana daudz datu liecina, ka vēzis, iespējams, nav tikai ģenētisku mutāciju rezultātā radusies blakne. Mēs turpinām meklēt brīnumlīdzekli vēža šūnu iznīcināšanai, receptoru bloķēšanai, slimības ārstēšanai. Tas tiešām būtu lieliski, ja tādu atrastu, bet, visticamāk, tāda nebūs. Arī jau zināmās mūsdienu terapijas vēzi pilnībā apstādināt var tikai retos gadījumos, un šie veiksmes stāsti tiek kultivēti, radot kognitīvu apmānu. Un mēs, ieskaitot ārstus un citus profesionāļus, protams, arī gribam dzirdēt un cerēt uz to labāko.

Jāstrādā gudrāk

Kas jūs, pēc specialitātes onkoloģi-ķīmijterapeiti, mudināja uz vēzi paskatīties no holistiskās pozīcijas? Ir gan lasīts, ka pasaules labākās klīnikas jau sen šādu pieeju atzinušas un izmanto onkoloģisko pacientu ārstēšanā.

Mana stiprā puse ir loģika, man patīk izprast lietas. Uzskatu, ka tas arī ir viens no galvenajiem medicīnas uzdevumiem. Bet, ja man visus studiju un rezidentūras gadus par daudzām lietām praktiski liedz uzdot jautājumus, strupi norādot, ka mēs darām tā un ne citādi, tad manī rodas ziņkārībā balstīts protests – kāpēc mēs darām tikai tā, vai tam ir pamatojums? Kur paliek vieta diskusijām, saviem novērojumiem, uzskatiem?

Es nenāku no ārstu ģimenes, sākot studēt, par vēzi neko daudz nezināju. Man tā šķita izaicinoši sarežģīta slimība, kuras ārstēšanā ļoti svarīgs ir ārsta spēks, spēja saprasties ar pacientu. Diemžēl Rietumu medicīna ir ļoti reglamentēta. Protams, daudz kas no tā ir balstīts sistēmas izveidotās vadlīnijās, tomēr uzskatu, ka uz neērtiem jautājumiem ir jāatbild arī tad, ja sistēma to neparedz. Un ārstam jābūt modram, jātur acis un ausis vaļā un savā ziņā pašam jānodarbojas ar pētniecību – sava pieredze jāliek kopā ar jaunākajiem pētījumiem, informāciju. Interesanti, ka pacientiem, kuriem nav profesionālu medicīnisko zināšanu, pirmais jautājums, pirms viņi iet uz staru vai ķīmijterapiju, ir – kā es pirms/starp/ pēc šiem seansiem varu atbalstīt savu organismu?

Tas ir dabiskajos instinktos balstīts jautājums, jo visi saprot – ja reiz organisms saņems ievērojamu toksiskuma devu, tad pēc tam jācenšas palīdzēt ar to tikt galā. Šim jautājumam bieži seko nākamais – vai stari, ķīmija ir gudrākais un vienīgais veids cīņā ar vēzi? Rezidentūra man noteikti nesniedza visas atbildes, tāpēc paralēli sāku studēt psihoterapiju, arī vēlāk meklēju katru iespēju, kā papildināt zināšanas. Psihoterapijas lauks patiesībā ir ļoti loģisks, tas paver iespējas cilvēku izpētīt un iepazīt no visām šķautnēm, tajā nav cietu principu, ka mēs darām tikai šādi un ne citādi.

Ņemot vērā, ka ikkatrs no mums ir unikāls, visus taču nevar ārstēt pēc vienas formulas.

Protams, un ideālā variantā vajadzētu apvienot Rietumu un Austrumu medicīnas zināšanas. Tikai šīs pasaules nekādi negrib satikties, un sava loma tajā ir finansiālajam aspektam.  

Vēzis ir ļoti sarežģīta slimība, šāda diagnoze cilvēkam rada milzīgu stresu. Taču, ja cilvēks dzīvo  informatīvajā laukā, kas vēsta – jūs pats te neko nevarat darīt, atliek tikai paļauties uz konkrētu terapiju –, viņam būtībā tiek liegta iespēja ielūkoties sevī dziļāk, atraisīt pašdziedināšanas potenciālu, uzņemties atbildību un strādāt ar savu organismu, tā iekšējo vidi, kas var ietekmēt gan aktuālo ārstēšanas procesu, gan arī nākotnes prognozes. Ja cilvēks ticēs, ka cīņā ar vēzi arī viņš pats sev var palīdzēt, tas būs milzīgs ieguvums. Ticībai sev, atveseļošanās brīnumam, dzīvotgribai ir nenovērtēta nozīme jebkuras slimības pievārēšanā. Tikai mūsu sabiedrībai kritiski trūkst informācijas par to, cik daudz paši varam darīt, lai spētu pieklusināt vēzi.

Pavisam citāda situācija ir Amerikā. Es studēju Amerikas Integratīvās onkoloģijas institūtā, esmu Naturopātisko ārstu Onkoloģijas asociācijas biedre, pašos pirmsākumos, kad sāku savus meklējumus, braucu uz Gersona institūtu Amerikā. Tagad savas profesionālās zināšanas bagātinu Metabolās veselības institūtā Amerikā un jau esmu finiša taisnē. Nupat lejupielādēju pamatīgu apkopojumu, kas balstīts jaunākajās zinātnes atziņās par vēzi un metabolām metodēm tā ārstēšanā no FLCCC alianses (Front Line COVID-19 Critical Care Alliance), ko izstrādājuši ASV ārsti. Tajā aktualizētas standarta metožu limitācijas, ķīmijterapijas nespēja ietekmēt vēža cilmes šūnas, sniegti ieteikumi, kā palīdzēt novērst rezistences jautājuma attīstību, kādi medikamenti un citi dabiski preparāti un terapijas var būt lietderīgas vēža ārstēšanā.

Zinātne arvien vairāk izgaismo, ka vēzi nevar ārstēt tikai ar lielajām standarta lietām – operāciju, staru un ķīmijterapiju. Gadās, protams, ka standarta metožu pielietošana beidzas laimīgi, bet riski, ka tās cilmes šūnas, kurām terapijas netiek klāt, paliek snaužot un pēc tam kļūst rezistentākas, agresīvākas, paliek. To ļoti uzskatāmi var redzēt gadījumos, kad pēc vienas vēža līnijas ķīmijterapijas tas atgriežas. Tad ķīmijterapiju saņem otra līnija, bet šādos gadījumos ir naivi gaidīt, ka ķīmija tomēr sāks strādāt, jo vēža rezistence tikai pieaug. Tāpēc arī zinātne pauž, ka uz vēža ārstēšanu jāskatās plašāk un dziļāk, standarta metodes jānomaina vai jāpapildina ar citām. Vēža šūnas jāmāk piemānīt, un tas izdodas – to apliecina dati. Tad nu sāksim strādāt gudrāk! Starp citu, šis pats institūts padziļināti nodarbojās ar kovida ārstēšanas pētīšanu un pierādīja, ka to var izārstēt arī bez steigā ieviestajām standartmetodēm.

Pacientiem stāstu, ka arī integratīvajā medicīnā un naturopātiskajā onkoloģijā ir savi protokoli, vadlīnijas, datus par tās efektivitāti cenšas apvienot  – tāpat kā par katru terapijas metodi. Tas tiek fiksēts, lai varētu pētīt un lemt, kāds atbalsts pacientam būtu vajadzīgs, piemēram, pie staru terapijas, pie ķīmijas terapijas, un tad jau var iedziļināties niansēs – kā uzlabot imūnsistēmu, kāpēc ļoti liela nozīme tās veselības uzturēšanā ir mikrobiomam un tā tālāk.

 Nu ļoti komplicēta, sarežģīta padarīšana! Un, ja cilvēks izšķīries par labu integratīvajai onkoloģijai, klāt nāks vēl viņa paša darbs ar sevi. Tā pamatu pamats – noticēt sev un vēlamajam rezultātam.

Taisnība. Labs piemērs tam ir Metabolās veselības institūta izveidotāja un vadītāja daktere Naša Vintersa, kurai deviņpadsmit gados atklāja olnīcu vēzi ceturtajā stadijā. Viņa tika izmēģinājusi dažādas ārstēšanas un sevis atveseļošanas metodes, un tagad viņai ir 50 gadu, viņa joprojām ir aktīva, vada institūtu. Kaut gan, spriežot pēc statistikas, viņai vairs nevajadzēja būt šajā pasaulē. Līdzīgus gadījumus var atrast par jebkura cita vēža veida pieveikšanu. Uzskata, ka aizkuņģa vēzis, ja tas ir vēlīni atklāts un agresīvs, vienmēr beidzas letāli, tomēr ir gadījumi, kad arī to izdevies apstādināt. Un tas faktiski vienmēr izdarīts ar holistiskiem pūliņiem.

Iepriekšminētais institūts ir īpašs ar to, ka radījis modeli, kā vajadzētu aprūpēt onkoloģiskos pacientus, uzsverot, ka tas nekad nav viena ārsta, bet komandas darbs. No sistēmas puses risinājums nav gaidāms vēl ilgi. Tiek meklēti veidi, kā padarīt šādu integratīvu un holistisku pieeju vairāk pieejamu. Pamatā tas ir maksas pakalpojums, bet tiek domāts par fondiem un citiem atbalsta punktiem, lai palīdzētu arī cilvēkiem, kam nepietiek līdzekļu.

 Mūsdienu medicīna sevi nostāda it kā progresīvas medicīnas statusā, un patiesi – ir daudz inovāciju, labākas izmeklēšanas iespējas, saudzīgākas operācijas iespējas. Bet ar to nepietiek. Dieva sindroms, kas ir tik izplatīts Rietumu medicīnas ārstu vidū, nevirza uz progresu, nevirza uz kopā darbošanos. Domājot, ka tikai vienas izglītības pārstāvji zina visu, mēs nekad nekur tālu netiksim.

Visas senās disciplīnas rāda, ka cilvēks nav tikai fizisks ķermenis. Pacienti jāaplūko arī prāta un psihes kontekstā.

Ir jābūt vērīgam un savā ziņā ne trendīgam, lai ar atvērtu prātu skatītos arī ārpus sev piespēlētās informācijas rāmjiem. Sauklis “Seko zinātnei!”, kas radās pandēmijas laikā, ir tik aprobežots, ka par to var tikai skumji nopūsties. Zinātne nav melnbalta, tā pati sevi visu laiku izaicina. Dažbrīd tā attīstās gaismas ātrumā, un tas ir pārsteidzoši, cik ļoti sistēma iepaliek un spītīgi neseko līdzi novitātēm.

Viena no sen zināmām terapijām vēža ārstēšanā – C vitamīna intravenoza lietošana – jau vēsturiski ir nopietni kompromitēta, un tas darīts mērķtiecīgi. Ir jābūt kritiskajai domāšanai, nepietiek izlasīt tikai zinātnisku publikāciju, kā tas vai šis preparāts strādā vai nestrādā. Jārok krietni dziļāk, jāmeklē vēsturiskie pavedieni, un tad kļūst interesanti – atklājas pilnīgāka aina un rodas izpratne, kāpēc esam tur, kur esam. Tāds pats liktenis piemeklējis daudzus citus dabiskākus, mazāk toksiskus līdzekļus, kaut vai antropozofajā medicīnā labi zināmo āmuli.

Tautas medicīnā vēža ārstēšanai izmantoja arī čagu jeb bērza piepi, sarkano mušmiri, struteni… Katram vēža veidam zināja kādu dabas velti.

Tieši tā! Daudzas no šīm terapijām, ko nevar patentēt un kas tātad nenesīs lielu peļņu, farmācijas industrijai nav interesantas. Līdz ar to nedzīvojam objektīvā pasaulē, ir ļoti jāpiepūlas, lai atlasītu informāciju, izprastu kontekstu, kāpēc katra terapija ieņem tādu vietu, kādu ieņem, kāpēc ne viss tiek celts slavas saulītē. Atgriežamies pie iepriekš teiktā – vai patiesi universitāte sniedz mums atbildes uz visiem aktuālajiem jautājumiem? Visu interesēs būtu labi nezaudēt atvērtību, būt pazemīgiem un saprast, ka neviens nav viszinošs. Tikai ar viena ārsta iniciatīvu kaut ko mainīt ir par maz, tam jākļūst par mērķi, uz ko tiecas lielas domubiedru kopas, veselas valstis. Piemēram, Āzijas valstis daudz pēta savas ārstnieciskās sēnes un tās arī aktīvi lieto.

Farmācija tiek minēta kā viena no divām pelnošākajām nozarēm pasaulē. Tad varam tikai liekulīgi izlikties nesaprotam, kāpēc tā notiek.

Jā, to nevar neņemt vērā. Pētījumu dizains un kritēji arī mērķtiecīgi radīti tā, ka atbilst tikai farmācijas industrijas vajadzībām. Nepatentējamas terapijas, kurās neiegulda līdzekļus, nespēj īstenot vērienīgus pētījumus, bez atbalsta tas nav iespējams. Citējot Latvijas Ārstu biedrības prezidenti, ģimenes ārsti Ilzi Aizsilnieci, ārsta galvenais uzdevums ir skolot jebšu izglītot. Es vienmēr pacientiem un viņu tuviniekiem cenšos izskaidrot lietas, kāda terapija var būt lietderīga. Izglītojošs darbs ir jāveic pat tad, ja viņi par to nevēlas dzirdēt.

Jo izpratne ļauj pieņemt gudrākus lēmumus un galu galā veicina līdzestību. Vienlaikus ir svarīgi dzirdēt pacientu, uzklausīt viņa viedokli, bažas, argumentus – ne tikai vēža, bet jebkuras slimības gadījumā. Jo varbūt viņu nomoka reliģiski aizspriedumi, varbūt problēmas ģimenē, varbūt ir nelāga pieredze – kāds tuvinieks pēc ķīmijterapijas vai cita veida ārstēšanas juties ļoti slikti. Tikai tad, kad galdā liktas visas kārtis, ārsts var izdarīt secinājumus, izskaidrot, ka, piemēram, cilvēkam, lai samazinātu asinsspiedienu, vispirms jādomā par cēloņiem, iespējams, jātiek galā ar nomācošo iekšējo saspringumu, jāievieš fiziskās aktivitātes, jāmaina uztura paradumi, jāizmēģina elpošanas tehnikas, lai aktivizētu parasimpātisko nervu sistēmu. Protams, akūtos gadījumos vai pie pacientu nelīdzestības bez medikamentozas terapijas neiztikt.

 Ārsti Amerikā, kuri daudz nodarbojas ar pētniecību un ar kuriem es komunicēju – integratīvie onkologi, funckionālie ārsti, naturopāti un citi speciālisti, kas pārzina dažādus slimības izraisošus aspektus un iekļauj to vispārējā ārstēšanā –, nesastopas ar tik lielu noliegumu, smīkņāšanu no sistēmas puses, jo tur ir jau tradīcijas, institūti, biedrības, asociācijas, notiek konference pēc konferences.

Amerikā ir milzu centri, kur, piemēram, cilvēkiem ar kardiovaskulārām saslimšanām vispirms mērķtiecīgi maina uztura, fizisko aktivitāšu programmu, jo tas bieži vien palīdz izvairīties no radikālākām lietām – zāļu lietošanas vai  stenta ievades. Arī pie mums ir pieprasījums pēc šādas pieejas slimību ārstēšanā, tikai katastrofāli trūkst speciālistu, kas to nodrošinātu. Un profesionāļu padomi, ieteikumi, kam vairāk jāpievērš uzmanība, bet kas ir bīstami, šādā procesā tomēr ir vajadzīgi. Par integratīvās pieejas ārstniecībā ieviešanu un attīstīšanu ir jādomā valstiskā līmenī, ieviešot to universitātes mācībprogrammās. Tajā pašā Amerikā tas jau notiek, ieinteresētie klasiskie ārsti, lai varētu strādāt kā onkologi-naturopāti, vairākus gadus apgūst papildu zināšanas, tad kārto eksāmenus, pēc tam ir pakļauti resertifikācijas procesam.

Ar gadiem mūsos uzkrājas kā lielo, tā mazo izvēļu sekas

Naturopāte Ance Šternberga, mainot uzturu, tika galā ar reimatīdo artrītu, kāda cita sieviete – ar Laimas slimību.

Šādi gadījumi zināmi daudzi. Viens no pirmajiem un svarīgākajiem soļiem ir no uztura izslēgt tukšās kalorijas, produktus ar augstu glikēmisko indeksu, kas veicina svara pieaugumu, rada hronisku iekaisumu un aktivizē vēža šūnas stimulējošus faktorus. Noteikti jāskatās uz ēdiena kvalitāti, pēc iespējas mazāk jālieto apstrādāti, rafinēti produkti,  gatavās mērces un dažādi pusfabrikāti. Svarīga ir gan ēdiena pagatavošanas metode, gan ēšanas logi. Atslodzes, moderni dēvētas par intervāla gavēšanu ilgtermiņā, mums var ļoti palīdzēt. Jau sen ir skaidrs, ka hronisku slimību izārstēšanā Rietumu medicīnai rokas par īsu, tā var nomākt simptomus, bet bieži vien slimība lēni vai ātri, bet turpina nest savu postu.

Vienmēr var izrakstīt tabletīti, un tomēr – vai ārsti mudina pacientus mainīt dzīvesveidu, vai sistēmiski par to domājam? Skumji arī, ka tik daudzos gadījumos, ja pacientiem izdevies atveseļoties no vēža ar citām metodēm, kas nav ikdienas konvencionālajā laukā, ārsti nav ieinteresēti uzklausīt pacienta stāstu, ko tieši viņš darīja, kāpēc viņam kļuva labāk. Tāpēc pacienti bieži izvēlas nestāstīt neko. Tā ir plaisa, ko lielā mērā diktē sistēma, un ieguvējs nav neviens.

Ir ģimenes ārsti, kas vieglu roku izraksta antibiotikas, ir, kas domā un ārstē kompleksāk, meklē citus risinājumus. Interesanti, ka nesenos pētījumos atklāta saistība starp antibiotiku lietošanu un zarnu trakta vēža attīstības risku, īpaši jauniem cilvēkiem, jo antibiotikas negatīvi ietekmē zarnu trakta mikrobiomu. Tāpēc kritiski jāizvērtē, kad zāles nepieciešams un kad būtu pielietojamas citas terapijas.

 Cilvēka veselību ietekmē arī domas, emocijas.

Protams. Viss sākas ar prātu, jā, ar domu, kam seko emocija, kas savukārt ietekmē mūsu bioķīmiju, hormonu darbību, imūnsistēmu. Īpaši veselībai kaitē ilgstoši iestrēgušas emocijas – vai tā būt nespēja piedot, aizvainojuma turēšana, naids, dusmas, neizpausta agresija vai sevis nemīlēšana. Tikai ne visi spēj atpazīt savas emocijas – tas jāmācās. Pie mums joprojām izteikti jūtams padomju laika mantojums, kad daudz kas bija jāpaslauka zem tepiķīša. Tāpat jākliedē aizspriedumi, ka psihologs vai psihoterapeits der tikai vājajiem vai dīvainajiem. Emociju sadaļa ir tikpat nozīmīga kā došanās vizītē pie fizioterapeita vai daktera. Sevi nedrīkst atstāt novārtā, pat ja tas šķiet grūti, darbs ar sevi ilgtermiņā atmaksāsies ar uzviju.

 Vissliktākais, manuprāt, ir pateikt – esmu tāds, kāds esmu, un lieciet man mieru! Mēs visi varam iebraukt auzās, nonākt konfliktsituācijās ar sevi un citiem, bet šīs situācijas ir jārisina. Nevis kā latvieši raduši – katrs aiziet savā istabā un aizcērt durvis, un nākamajā dienā izliekas, ka viss ir labi. Emociju nepārstrādāšana agri vai vēlu radīs psihosomatiskas problēmas, un vēža procesam pavisam noteikti ir arī psihosomatiska komponente. Un, kad jau cilvēks ir sastapies ar šokējošo diagnozi vēzis, tad bieži viss notiek kā japāņu ātrvilcienā – ir jāreaģē un jāadaptējas ļoti ātri. Bet tas izdodies tiem, kuri jau iepriekš spējuši sevī ieskatīties dziļāk. Noteikti varam mācīties arī apzinātāku dzīvošanu, meditatīvas prakses, lai mūsu nervu sistēma uz dažnedažādiem emocionāliem stimuliem reaģētu arvien labāk. Par vēzi mēdz teikt, ka tas ir kā hroniska brūce, kas nedzīst. Bet cilvēka spēkos ir sevi mainīt, dziedināt šīs brūces.

Ir cilvēki, kuri, neskatoties ne uz ko, tomēr rod sevī spēku dzīvot priecīgi. Viens atzina, ka viņam labs palīgs esot telefona ikoniņas. Viņš katru rītu sasveicinoties ar organisma šūnām, iztēlē tās skatot kā dzīvespriecīgus smaidiņus.

Un kāpēc gan ne? Ja negatīva lieta spēj iekustināt procesus, tad arī pozitīva to var. Šajā gadījumā nostrādā vizualizācija, un tai ir liels spēks. Austrumos ir daudz dažādas garīgās prakses, kas cilvēku māca būt apmierinātam, priecīgam. Latviešiem to vietā ir kontakts ar zemi – ravējot un rušinot, dabā ejot. Cilvēks būtībā ir gudrs, intuitīvi zina, ko viņam vajag, tikai jāļauj savu zemapziņas balsi atvērt un nebloķēt. Kā arī neielaist sevī negatīvās programmas, piemēram, manā dzimtā visi vīrieši nomiruši ap 50 gadiem, tad arī es ilgāk nedzīvošu. Tieši otrādi. Pasaules klases ārsti, kas saprot dzīvesveida nozīmi, burtiski staro arī savos 60 un 80 gados. Un tas nav tikai gēnu spēka vai naudas maka biezuma nopelns. Tā ir informācija, kas tiek izmantota praksē, tas ir drosmīgs darbs ar sevi, kas dod rezultātus.

Lai labās baktērijas justos laimīgas

Jūs savā praksē izmantojat C vitamīna, āmuļa preparātu, kurkumīna un citas pretaudzēju terapijas?

Protams, jo no integratīvās medicīnas skatu punkta tās ir pilnīgi normālas, sen zināmas terapijas. Ik pa laikam nākas dzirdēt savdabīgus viedokļus, piemēram, ka āmulis var iesaldēt vēža šūnas. Bet es pētu Pubmed publikācijas un neko tamlīdzīgu nespēju atrast. Tā vietā pētījums pēc pētījuma uzrāda āmuļa spēju atbalstīt imūnsistēmu, slāpēt audzēja agresivitātes faktorus, uzlabot pacienta dzīves kvalitāti. Integratīvi raugoties uz vēzi, protams, netiek apskatīts tikai viens preparāts, mēs uz visu skatāmies kopumā. Lai āmulis iedarbotos, svarīgi saprast, kas notiek ar imūnsistēmu. Āmulis sinerģiski darbojas ar D vitamīnu, zemu devu naltreksonu, savukārt kurkumīns slāpē vēža aktivizētos gēnus, ļoti labvēlīgi iedarbojas uz cilmes šūnām. Kādam negaršo Austrumu garšvielas? Pie tām sevi var pieradināt, sākot ar mazumiņu. Sevi vispār pie daudz kā veselībai noderīga jāpieradina, lai tas kļūtu par ieradumu. Pie pirts, pie fiziskās slodzes, atslodzēm, veselīga uztura. Un organisms būs par to pateicīgs.

 Bet, ja bez ķīmijas un staru terapijas tomēr neiztikt?

Tad jāizvērtē, vai organisms ir labākajā iespējamajā situācijā, lai veiktu šīs terapijas. Vienmēr analizējam, kā mazināt vēža radīto rezistenci pret terapijām, kā uzlabot audzēja jutību pret terapijām, un vienlaikus domājam, kā potencēt standarta terapiju efektivitāti, kā ietekmēt cilmes šūnas, kurām standarta terapijas netiek tik labi klāt.  

 Vai, nemitīgi stimulējot, stiprinot imūnsistēmu, tai neizdarām lāča pakalpojumu – tā kļūst slinka, zaudē modrību?

Tā dzimst un dzīvo cilvēka zarnu traktā, un, ja gribam, lai imūnšūnas labi darītu savu darbu, tās jābaro ar kvalitatīvu, pilnvērtīgu, pēc iespējas mazāk apstrādātu, šķiedrvielām bagātu pārtiku.

Zarnu traktu sauc arī par vēdera smadzenēm, un tā tas ir – pirmais par daudz ko signalizē tieši zarnu trakts. Atbalstīt pareizu mikrofloru, uzņemot labās baktērijas, varam ar raudzētiem, skābētiem, fermentētiem produktiem. Tos varam ēst uz nebēdu. Ņemot vērā, ka būtībā baktēriju miljoni valda pār cilvēku, ir taču svarīgi, lai tās būtu laimīgas, būtu labs balanss starp labajām un ne tik labajām baktērijām. Un, ja zarnu trakts ir vesels, imunitāte vispār nav papildus jāstiprina. Vēža gadījumā gan dažkārt vajadzīgs impulss, kas to palīdz atmodināt. To paveic tas pats āmulis.

Turklāt zarnu trakts pilda ļoti svarīgu hormonu izvades funkciju, tam nav tikai vielu uzsūkšanas un imūnsistēmu atbalstoša loma.

Saka, ar kvalitatīvu, sabalansētu uzturu cilvēks var uzņemt visus vajadzīgos mikroelementus, vitamīnus.

Tā ir ļoti komplicēta tēma. Nav tik viegli izprast visu vielu deficītus, statistika rāda, ka ļoti bieži cilvēkiem trūkst D vitamīna, magnija, reizēm arī vara; tas negatīvi ietekmē dzelzs vielmaiņu. Vēža pacienti parasti tiek vēl vairāk noplicināti, un daudziem trūkst gan koenzīma Q10, gan C vitamīna. Ir asins testi, arī organisko skābju testi, kas var palīdzēt izprast, kā tieši trūkst organismā. Arī ģenētiskie testi palīdz saprast, ko no uzturvielām organisma vajag vairāk, lai atbalstītu pareizu vielmaiņu.

Visi ārsti, kas cenšas strādāt integratīvi, zina arī to, cik aktuāla tēma ir vides, augsnes tīrība, cik godprātīgi, audzējot labību, dārzeņus, augļus, ir lauksaimnieki, ar ko viņi apstrādā labība, ar ko baro lopiņus. Latvijā šajā ziņā situācija vēl ir samērā laba, bet pasaulē tā ir milzīga problēma.  

   Liels kaitnieks cilvēkiem ir stress, un to mūsdienās ļoti bieži rada dzīšanās pēc materiāli nodrošinātas dzīves...

Jā, un tad, kad būšu to visu ieguvis, atmaksājis kredītus, tad gan pievērsīšos sev, vingrošu, iešu dabā… Mēs pat neapzināmies, kā dzīvošana stresā, nereti ar miegam nozagtām stundām, mūs ietekmēs nākotnē. Labāk paskatieties, cik daudz guļ dzīvnieki, cik nesteidzīgi dzīvo un ēd, un mācieties no tiem! Varbūt, rimti dzīvojot, nenopelnīsiet tik daudz, bet ilgtermiņā būsiet ieguvēji. Tikai cilvēks, kā jau bara dzīvnieks, ļoti viegli pavelkas daudz kam līdzi – diemžēl vairāk nevēlamam nekā vēlamam. Tāpēc būtu lieliski, ja katrs atrastu un izkoptu savu autentiskumu, nevis sekotu klišejām, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu pie atziņas, ka dzīvei nepieciešamākais viņam tiek dots par velti, lai pēc iespējas ilgāk sevī saglabātu un lolotu iekšējo bērnu un dzīvi uztvertu rotaļīgāk.