Kā dzirdi ietekmē mūzikas klausīšanās austiņās? Daktere ir pavisam atklāta

Vai tiešām no rītiem pagalmā vairs mazie putniņi nečivina, bet tikai briesmīgi ķērc kaijas? Iespējams, mazie putniņi joprojām dzied savas dziesmas, tikai mēs to vairs labi nedzirdam. Kāpēc rodas dzirdes traucējumi, un kādi izmeklējumi jāveic, lai dzirdi pārbaudītu?

Stāsta Inga Bite, ausu, kakla, deguna ārste LOR klīnikā.

Auss tāds sarežģīts orgāns – kas vajadzīgs, lai tā uztvertu skaņas?

Mūsu spēju dzirdēt dažādas skaņas nodrošina trīs auss daļas – ārējā, kas sastāv no auss ejas un gliemežnīcas, vidusauss, kurā izvietota bungplēvīte un dzirdes kauliņi, un iekšējā auss, kur atrodas dzirdes nerva receptori un sākas dzirdes nervs. Ja kādā no šīm daļām ir bojājums, piemēram, slimības, traumas vai cita iemesla dēļ, tas atsaucas arī uz mūsu spēju dzirdēt.

Kopumā dzirdes zudums ir ļoti plašs jautājums, un to iespējams klasificēt vairākos veidos. Pirmām kārtām ņemot vērā to, no kuras auss daļas veidojas tās zudums.

Pastāstiet vairāk par katras auss daļas saistību ar dzirdes traucējumiem.

Skaņas pārvadīšanas traucējumi var būt saistīti ar auss ārējo daļu vai vidusausi, ja tur ir kādas problēmas. Kā visbiežāk sastopamo gribu minēt banālāko sēra korķi auss ārējā ejā vai ādas iekaisumu, kas noved pie ejas sašaurināšanās, kam skaņa netiek cauri – tā netiek pārvadīta, un sekas ir dzirdes pasliktināšanās. Bet vidusausī var būt iekaisums, piemēram, bakteriāls (tad ir sastrutojums), vai aiz bungplēvītes var sakrāties limfātiskais šķidrums.

Ja pēc iekaisuma vai ārējas traumas bungplēvīte ir pārplīsusi (tā dažreiz mēdz notikt), samazinās arī skaņas pārvadīšanas kvalitāte. Par laimi, neliels plīsums parasti sadzīst pats.

Dažu slimību, piemēram, otosklerozes, gadījumā dzirdes kauliņu ķēde kļūst tāda kā stīvāka un nekustīgāka un skaņu vairs tik labi nepārvada.

Pozitīvā ziņa ir tāda, ka visu šo traucējumu gadījumā ir iespējama ārstēšana vai nu ar medikamentiem, vai – atsevišķās situācijās – ar ķirurģisku iejaukšanos, piemēram, lai izārstētu nedzīstošu bungplēvītes plīsumu. Un lielākoties ārstēšana ir veiksmīga.

Sliktāk, ja traucējumi ir auss iekšējā daļā, kur sākas dzirdes nervs un skaņas uztveršanas un pārvadīšanas daļa līdz galvas smadzenēm. Visbiežāk šo auss daļu ietekmē vecums, trokšņi, kad samazinās dzirdes nerva funkcija, retāk arī kādas galvas traumas. Ģimenē arī var būt jau iedzimts, ka dzirde samazinās. Nozīme arī lietotajiem medikamentiem. Ja tie slikti ietekmē dzirdi, tos dēvē par ototoksiskajiem medikamentiem. Pie tiem pieder, piemēram, dažu veidu antibiotikas, ķīmijterapijas zāles, diurētiskie, kā arī pretiekaisuma līdzekļi. Labi zināmais aspirīns arī negatīvi ietekmēs dzirdi, ja kāds to sadomās lietot lielos daudzumos.

Visbiežāk šie dzirdes traucējumi ir paliekoši, diemžēl tos nav iespējams izārstēt. Tas nozīmē, ja dzirdes nerva funkcija ir samazinājusies vai pazudusi, nav ne tādu zāļu, ne kādu ķirurģisku ārstēšanas metožu, ar kurām šo zudušo funkciju atjaunot.

Bet kā dzirdi ietekmē tāda visnotaļ patīkama izklaide kā mūzikas klausīšanās austiņās, ja to klausās lielā skaļumā?

Troksnis ir ļoti svarīga tēma saistībā ar pusaudžiem un jauniešiem, kam patīk austiņās skaļas mūzikas klausīšanās. Attiecībā uz troksni jāskatās trīs faktoru kombinācija, un tie ir: skaņas skaļums, ilgums (tas, cik ilgi auss bijusi pakļauta skaļajam troksnim) un biežums (vai tas notiek katru dienu, nedēļu un pastāvīgi vai paretam). Jāievēro noteikums – jo skaļāk mūziku klausāmies, jo tam jānotiek īsāku laiku un retāk. Kādēļ tā? Jo ilgstoši skaļa mūzika vai troksnis izraisa dzirdes nerva receptoršūnu uzbudinājumu, kas īstermiņā noved pie skaņas uztverošā receptora noguruma. Citiem vārdiem sakot, mūsu dzirde dod signālu, ka nepieciešama atpūta. Par šo receptoru izsīkumu jeb nogurumu var liecināt, piemēram, sīcoša, zvanoša vai dūcoša skaņa ausīs vai nespēja sadzirdēt skaņas, kā ierasts. Šie simptomi ir īslaicīgi un vairumā gadījumu ir pārejoši.

Dzirde tāpat kā citas mūsu organisma maņas var nogurt, taču pēc atpūtas klusumā tai vajadzētu atjaunoties līdz normālam līmenim. Ja mūzika vai troksnis ausīs būs skaļš un/vai ilgstošs, un/vai regulārs, tas var izraisīt paliekošu, neatgriezenisku dzirdes nerva bojājumu, kas rezultējas ar dzirdes līmeņa samazinājumu. Raksturīgi, ka vispirms bojājums rodas augstas frekvences skaņu uztverē, ko uzreiz nevar pamanīt.

Skaļš troksnis var būt ne tikai atsevišķās darba vietās, bet arī savā pagalmā, kad darbinām zāles pļāvēju, trimeri. Tāpēc noteikti jālieto individuālie ausu aizsarglīdzekļi pret troksni. Visefektīvāk skaņu slāpē austiņas, nevis mazie ausu aizbāžņi.

Dzirdes sistēmu vajag pasargāt, jo tā ir trausla un jutīga?

Jā, tā tiešām ir trausla, jutīga, un, kā jau teicu, ja dzirdi neesam saudzējuši un tajā notikušas izmaiņas, kas ir neatgriezeniskas, to ne ar kādiem paņēmieniem atjaunot vairs nevaram. Sava dzirde ir jāsargā!

Bet kā dzirdi ietekmē pastāvīga sīkšana, dzinkstēšana paša ausīs, galvā? Ne viens vien ikdienā ar to sadzīvo.

Troksnim galvā vai ausīs var būt ļoti dažādi veidi, un tā ir ļoti komplicēta patoloģija. Daļai cilvēku šāds troksnis būs galvas asinsrites problēmu dēļ, muskulatūras saspringumu dēļ galvas, kakla, plecu daļā, citiem kā hronisku slimību, piemēram, cukura diabēta, nieru, aknu slimību, sekas, vēl citiem saistībā ar izmaiņām kādās auss struktūrās.

Daļa no šāda veida trokšņiem tiešām var novest pie dzirdes pasliktināšanās. Jo mūsu dzirdes nervs uztver plašu skaņu amplitūdu, sākot no zemākajām līdz pat augstākajām frekvencēm un pat pīkstošiem toņiem. Specifiska dzirdes nerva bojājuma gadījumā kādā no frekvencēm (visbiežāk tiek skartas augstās, pīkstošās skaņas) samazinās to uztveršana un smadzenēm šajā frekvencē netiek piegādāts signāls. Savukārt smadzenēs, ja tā var teikt, tukša vieta nepaliek, un tās pašas kompensē šo frekvenci, un rada pašas savu troksni. Tas ir viens no trokšņa ausīs/galvā izcelsmes mehānismiem. Šādā situācijā labs palīgs var būt dzirdes aparāts, kas ļautu atjaunot signālu iztrūkstošajā frekvencē un pie viena nomāktu vai samazinātu troksni galvā. Savukārt to, vai dzirdes aparāts būs vajadzīgs vienā vai abās ausīs, palīdzēs saprast audiometrijas izmeklējums.

Kā lai pamana, ka dzirde sākusi pasliktināties?

Pazīmes, kas liecina par dzirdes problēmām, sākotnēji var nebūt izteiktas, tāpēc ir viegli tās nepamanīt un palaist garām; proti, var likties, ka apkārtējie klusi vai neskaidri runā.

Uz problēmām norādīs tas, ka ir grūti precīzi saklausīt klusas vai augstas frekvences skaņas, piemēram, elektropreču pīkstienus, vai pēkšņi rodas grūtības sarunāties pa telefonu, kad apkārt ir fona troksnis, piemēram, garāmbraucošu auto troksnis, mājās ieslēgta televizora skaņa. Bieži novērojama tendence skatīties un klausīties televizoru skaļāk, nekā ierasts.

Rodoties pirmajām šaubām par savu dzirdi, jādodas pie ausu, kakla un deguna ārsta un jāveic audiometrija. Ja šajā izmeklējumā nekādas būtiskas izmaiņas netiks atklātas, nākamo pārbaudi var veikt pēc viena vai diviem gadiem.

Ja tomēr tiks uzķertas pirmās izmaiņas, iespējams, kāda palīdzība būs vajadzīga.

Kaut arī gados vecākiem sliktāka dzirde ir izplatīta, ne vienmēr visu var norakstīt uz vecumu. Piemēram, ir dažādas iedzimtas slimības, kad ģimenē raksturīga dzirdes samazināšanās arī agrākos gados, ne tikai vecumā. Tad arī laikus jānāk pie speciālista, lai dzirdi pārbaudītu.

Tā vien gribas palūgt kādu tabletīti, lai labāka galvas asinsrite un pie viena arī dzirde…

Diemžēl nav tādas tabletītes, ar kuru uzlabot dzirdi. Ja dzirdes līmenis jau līdz noteiktai pakāpei ir pasliktinājies, tad vienīgais, kas var palīdzēt, ir dzirdes aparāti. Mūsdienās tie ir ļoti moderni, kvalitatīvi, arī vizuālie risinājumi tiem ir dažādi.

Piemēram, ir dzirdes aparāti ar standarta auss ieliktni, piemēroti dažādām vājdzirdības pakāpēm. Tie nodrošina runas izšķirtspēju dažādās skaņu situācijās, proti, veikalā, uz ielas, transportlīdzeklī, skolā. Nēsājami aiz auss un pēc formas iespējami diskrēti. Ir dzirdes aparāts vienpusējam kurlumam – tās ir situācijas, kad, atrodoties trokšņainā telpā, jūs nedzirdat savu partneri vai kolēģi tikai tāpēc, ka runātājs nav jūsu dzirdošās auss pusē, vai arī jūs runājat pa telefonu un nenojaušat, kas notiek jums apkārt. Savukārt vislabākais skanējums pat vissarežģītākajās akustiskajās vidēs būs tehnoloģiski modernajiem dzirdes aparātiem ar skaļruni ausī. Turklāt ar tiem ir viegluma sajūta ausī. Un vēl ir aizauss aparāti, kas sniegs labāko iespējamo risinājumu dzirdei neatkarīgi no tās zuduma pakāpes un dzīvesveida.

Protams, skaņa nebūs tik laba kā paša dzirdei, tomēr tā būs pietiekami kvalitatīva un specifiski pielāgojama tieši jūsu dzirdes līmenim un zudumam, lai to kompensētu.

Noteikti nevajag baidīties vai pīties kādos vecos stereotipos, bet doties pie speciālista – dzirdes akustiķa, kas pielāgo dzirdes aparātus. Ir vietas, kur tos iespējams izmēģināt 2–5 nedēļas ilgi, pirms izvēlēties iegādāties konkrētu ierīci. Pēc tam, pakāpeniski pagarinot lietošanas laiku, pieradināt sevi pie dzirdes aparāta. Tādējādi arī uzlabojot savu dzīves kvalitāti un spēju funkcionēt sabiedrībā. Jo runa ir ne tikai par labāku dzirdi, bet arī labāku smadzeņu darbību.

Daži svarīgi dzirdes izmeklējumi

Toņa audiometrija

Tā ir precīza instrumentāla dzirdes asuma pārbaude, ko veic ar elektroakustisku aparātu – audiometru, lai noteiktu dzirdes asumu, dzirdamības slieksni un jutību uz dažādām skaņām, dzirdes traucējumu slieksni, izvēlētos piemērotu dzirdes aparātu, diagnosticētu vidusauss un iekšējās auss slimības.

Pārbaudes laikā jāuzliek speciālas austiņas, caur kurām dod skaņu signālus – ja tie sadzirdēti, apstiprinājumam jānospiež podziņa. Skaņas stiprums un augstums tiek mainīts: katrā austiņu ausī atsevišķi atskaņo dažādu frekvenču signālus (no 250 līdz 8000 Hz) skaļumā 10 līdz pat 120 decibeliem. Pie 90 dB pazeminājuma cilvēkam tiek piešķirta 5. pakāpe, kas nozīmē nedzirdību.

Tiek veikta arī gaisa un kaula vadāmības pārbaude. Gaisa vadāmību pārbauda ar speciālām austiņām, skaņai nonākot līdz iekšējai ausij caur ārējās auss kanālu un vidusauss dobumu, bet kaula – ar speciālu skaļrunīti, ko uzliek tieši aiz auss, uz aizauss paugura. Šādi tiek mērīts, kā strādā dzirdes nervs caur kaula vadīšanu.

Ar gaisa vadīšanas iegūto līkni var noteikt, vai ārējā ausī ir sēra korķis, kas nosprostojis kanālu, arī mazkustīga bungplēvīte var ietekmēt skaņas novadi līdz smadzeņu iekšējām struktūrām. Ar kaula vadāmības pārbaudi iespējams noteikt dzirdes nerva darbības kvalitāti un to, vai ir vecuma vājdzirdība, otoskleroze un citas slimības.

Ar toņa audiometriju iegūst audiogrammu (grafisks attēls) ar gaisa un kaula vadāmības līknēm katrai ausij atsevišķi. Tā parāda dzirdes traucējumu raksturu un pakāpi. Pēc izmeklējumu rezultātiem ārsts diagnosticē dzirdes traucējumu līmeni. Ar šīs pārbaudes rezultātiem cilvēks var vērsties pie otolaringologa vai dzirdes akustiķa.

Maksa par audiometriju – 20 eiro.

Brīvā lauka audiometrija

Ar šo pārbaudes metodi var precīzi un agrīni noteikt dzirdes pasliktinājumu. Atšķirībā no citām audiometrijām šīs pārbaudes laikā vienlaikus nosaka abu ausu summāro dzirdes slieksni.

Pārbaude tiek veikta, izmantojot audiometru, kas ar skandu palīdzību atskaņo dažāda augstuma un stipruma skaņas. Cilvēka uzdevums ir koncentrēties un reaģēt uz tikko dzirdamo skaņu. Izmeklējums notiek speciāli izveidotā audiometrijas kabinetā, kas ir izolēts ar īpašu skaņas necaurlaidīgu materiālu. Rokās tiek iedota pults. Kolīdz cilvēks sadzird tikko dzirdamu skaņu, uzdevums ir nospiest pogu.

Jāklausās skaņu signāli dažādās frekvencēs un skaļumā vienlaikus ar abām ausīm. Audiogrammā būs redzams, kādu skaņas stiprumu un frekvenci cilvēks dzird vislabāk un kurās frekvencēs ir dzirdes pazeminājums. Tas palīdz labāk saprast, kāpēc cilvēks nesadzird runu, jo katrai skaņai ir savs skaņas stiprums (dB) un frekvence (Hz). Piemēram, spalgo frekvenču skaņas – S, F, K, T – ir 2000 līdz pat 8000 Hz frekvenču diapazonā, bet tajā pašā laikā skaņas – Z, M, D, B – ir 250 līdz 1000 Hz frekvenču diapazonā. Pamatskaņu frekvences jeb frekvences, kuras cilvēks sadzird vislabāk, ir 250, 500 un 1000 Hz. Biežāk ir traucēta augsto frekvenču skaņu sadzirdēšana, tāpēc cilvēks sāk neuztvert runu.

Cilvēkam ar dzirdes aparātu/kohleāro implantu brīvā lauka audiometrija ļauj izvērtēt dzirdes palīgiekārtas efektivitāti.

Maksa par izmeklējumu – 18 eiro.

Dzirdes pārbaude ar kamertoņiem

Ātru dzirdes pārbaudi veic, izmantojot kamertoņu dakšu (parasti 256 Hz vai 512 Hz). Visbiežāk izmanto Rinnes un Vēbera testus. Ar Vēbera testu var identificēt vienpusēju vadīšanas tipa dzirdes zudumu (vidusauss dzirdes zudums) un vienpusēju sensoneirālu dzirdes zudumu (iekšējās auss dzirdes zudums).

Testu veic, novietojot kamertoni pacienta pieres centrā starp ādas un mataino daļu vai pie deguna saknes. Tad pacientam tiek jautāts, vai skaņa ir skaļāka vienā ausī, vai to dzird uz viduslīnijas.

Ar Rinnes testu izmeklē atšķirību starp skaņas gaisa un kaula vadāmību. Kamertoni novieto uz aizauss paugura un pārbauda skaņas kaula vadāmību, bet, novietojot pie auss, – skaņas gaisa vadāmību. Cilvēks secina, kura stimulācijas metode dod skaļāko skaņu. Ja ir dzirdes zudums, labāka skaņas uztvere ir uz aizauss paugura. Ja cilvēks min atšķirību starp ausīm, nepieciešams pāriet uz Vēbera testu, lai noteiktu sensoneirālo dzirdes zudumu.

Maksa par pārbaudi – 7 eiro.

Ko vajag ņemt vērā:

• Dzirde visa mūža garumā ir ļoti svarīga kognitīvā funkcija prāta attīstībai. Līdz ar dzirdes zudumu tiek zaudēts arī viens no kanāliem, kā iegūstam informāciju. To apstrādājot, savā ziņā trenējam savu smadzeņu funkciju. Ja nav ko apstrādāt, pasliktinās arī smadzeņu darbība. Izpētīts pat, ka cilvēkiem ar sliktu dzirdi ir divarpus reizes lielāks risks saslimt ar depresiju nekā tiem, kam ir normāla dzirde, jo vājdzirdība rada sociālu diskomfortu.
• Nevajag gaidīt līdz brīdim, kad dzirde kļūs pavisam slikta, jo mūsu dabiskajam dzirdes aparātam, tāpat kā jebkurai citai ķermeņa daļai, ir vajadzīgs darbs, slodze, lai tas turpinātu funkcionēt. Jo dzirdes slodze kļūst arvien mazāka, jo atbilstoši sarūk arī tās funkcijas.
• Dabiski dzirde sāk pakāpeniski pasliktināties jau 30–40 gadu vecumā, bet pēc 60 gadu vecuma tā kļūst sliktāka apmēram piektdaļai cilvēku.
• Novērots, ka cilvēks, kam ir vecuma vājdzirdība, vispirms nesadzird spalgas, augstas frekvences skaņas, piemēram, vārdus, kuros ir līdzskaņi “s”, “č”, “š”, “z”, sieviešu un bērnu balsis, telefona zvanu, televizora šņākšanu, savukārt vīriešu balsis sadzird labāk, jo tās ir zemākas frekvences.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Veselības akadēmijas" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".