Veselības aprūpē krīze jau ir iestājusies, uzskata profesors Briģis
Nepietiekamā finansējuma dēļ vairākas veselības aprūpes iestādes ir paziņojušas, ka no rudens plānveida pakalpojumi būs pieejami tikai par maksu. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs profesors Ģirts Briģis intervijā LETA uzsver, ka šāds scenārijs nozīmētu katastrofu veselības aprūpei un rezultētos daudzās nāvēs. Profesors pauž, ka veselības aprūpei ir kritiski nepieciešams papildu finansējums, kas nav jāsaista ar kādām mistiskām reformām, jo veselības aprūpes galvenā problēma ir nevis sistēmas nesakārtotība, bet naudas trūkums.
Veselības aprūpes profesionāļu vidē lielu sašutumu izsauca valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa (JV) teiktais veselības ministrei Līgai Meņģelsonei (AS), ka nevajag tikai čīkstēt pēc papildu naudas, bet vajag veikt reformas. Jāteic, ka visi eksperti uzsver, ka atšķirībā, piemēram, no izglītības sistēmas veselības aprūpē visas nepieciešamās reformas jau ir veiktas. Vai jums ir skaidrs par kādām reformām runā Kariņš? Viņš pats to nav konkretizējis.
Kad es šos izteikumus dzirdēju, arī man radās jautājums - ko premjers īsti domā ar reformām. Es gaidīju, ka Kariņš to precizēs, taču diemžēl tas nenotika. Pieņemu, ka arī pašam valdības vadītājam nav īsti skaidrs, kādas reformas vēl ir nepieciešamas. Es varu izvirzīt tikai savas hipotēzes. Iespējams, ka Kariņš nav atkāpies vēl pirms šīs Saeimas vēlēšanām dažādās diskusijās paustā, ka Latvijai ir vajadzīga ASV tipa veselības apdrošināšana. Premjera un veselības ministres vārdu apmaiņa notika budžeta veidošanas kontekstā, un, iespējams, Kariņa eksplozija bija saistīta ar acīmredzamo faktu, ka veselības aprūpei ir nepieciešams papildu finansējums. Jāuzsver: galvenais cēlonis visām problēmām veselības aprūpē ir nevis sistēmas nesakārtotība, bet gan hronisks naudas trūkums. Valdībai, nespējot piešķirt papildu finansējumu, notika vienkārša aizbildināšanās ar it kā neveiktām reformām. Tas gan nav nekas jauns, šāda politiķu retorika ir bijusi gadiem ilgi - naudu nedosim, veiciet reformas.
Cik lielā mērā jūs piekrītat viedoklim, ka šobrīd veselības aprūpē nav iespējamas tādas reformas, kuru rezultātā rastos būtisks naudas ietaupījums?
Es tam pilnīgi piekrītu. Protams, vienmēr ir iespējami sistēmiski uzlabojumi, tostarp arī mikromenedžmenta līmenī, taču tie nedos nekādus būtiskus papildu līdzekļus. Nepieciešamais papildu finansējums var rasties, vai nu to piešķirot no valsts budžeta, vai arī samazinot pakalpojumu pieejamību un to cilvēku loku, kuriem ir pieeja valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Otrais variants ir nepieņemams no sabiedrības veselības un vienlīdzības viedokļa.
Dažādu polittehnologu versijās ir izskanējis jūsu jau minētais, ka Kariņš, runājot par reformām, dod signālu veselības ministrei, ka ir jāievieš obligātā veselības apdrošināšana. Vai jūsu skatījumā tas būtu labs risinājums? Nereti tie, kas iebilst obligātajai veselības apdrošināšanai, tiek apklusināti ar argumentu, ka Igaunijā tas strādā nevainojami. Kā īsti ir ar to Igaunijas pieredzi?
Tas ir jautājums, ko mēs saprotam ar veselības apdrošināšanu. Kanādieši savu sistēmu dēvē par valsts veselības apdrošināšanu. Mums šāda sistēma jau ir. Proti, apdrošinātājs ir valsts un apdrošināšanas nauda iet caur valsts budžetu. Jautājums varētu būt par personalizētu veselības apdrošināšanu, tāpat kā tas ir ar sociālo apdrošināšanu. No sabiedrības veselības viedokļa personalizēta veselības apdrošināšana, kur iemaksas nosaka pakalpojumu apjomu, ir iedzīvotājiem nedraudzīga un nevienlīdzību veicinoša. Starptautiskie dokumenti veselības aprūpē paredz, ka veselības aprūpes pakalpojumu apmaksā darbojas solidaritātes princips - veselais maksā par slimo, bagātais par nabago. Vienlīdzība veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībā ir universāla cilvēktiesību vērtība, kuru sauc par visaptverošu veselības aprūpi jeb "universal health coverage". Ja mēs ietu uz sistēmu, kas līdzīga, piemēram, OCTA, kur cilvēkam, kas piedzimis ar hronisku slimību, būtu jāmaksā vairāk par veselības apdrošināšanu nekā tam, kuram daba devusi labākus gēnus un veselību, tā būtu atkāpšanas no vienlīdzības principa. Atgādināšanu, ka ASV prezidenta Baraka Obamas laikā bija veselības aprūpes reforma, kuras rezultātā ievērojami ierobežoja šādu riskos balstītu veselības apdrošināšanu, jo tā slimos un nabadzīgākos cilvēkus nostādīja sliktākā situācijā nekā veselos un turīgos. Es jau minēju, ka Kariņam pirmsvēlēšanu laikā bija uzstādījums par brīvprātīgo veselības apdrošināšanu - nodokļu nemaksātāji paši maksā par veselības aprūpes pakalpojumiem. Tas nozīmē atkāpšanos no obligātuma principa. Man jāmin sava personīgā pieredze. Man bija iespēja runāt ar Kariņa kungu vēl iepriekšējās valdības laikā. Kariņš akcentēja, cik labi šāda brīvprātīgā veselības apdrošināšana darbojās ASV viņa jaunības laikā un cik šāda sistēma būtu piemērota Latvijai. Tas no teorijas, tostarp Pasaules Veselības organizācijas uzstādījumu skata punkta, ir absolūti aplami. Kariņš dzīvo ar jaunības nostalģijas atmiņām, neizprotot veselības ekonomikas principus.
Kādas būtu konsekvences, ja mēs īstenotu Kariņa sapni par brīvprātīgo veselības apdrošināšanu?
Tā būtu sabiedrības veselības pasliktināšanās, kas ietu roku rokā ar nevienlīdzības pieaugumu. Tas nozīmē, ka vairākas sabiedrības grupas būtu atstumtas no veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības. Liela daļa samērā trūcīgo iedzīvotāju izlemtu nepiedalīties brīvprātīgajā veselības apdrošināšanā un tiem būtu pieejama tikai bezmaksas neatliekamā palīdzība. Tādējādi mums būtu tās pašas problēmas, kādas bija Amerikā pirms Obamas reformas, kad to cilvēku veselības stāvoklis, kuriem nebija veselības apdrošināšanas, būtiski pasliktinājās. Šie cilvēki izvēlējās nesaņemt plānveida pakalpojumus, jo nebija naudas, lai par tiem samaksātu. Vienlaikus viņiem nebija līdzekļu arī veselības apdrošināšanai vai arī tā netika uzskatīta par prioritāti. Tas viss kopā būtiski pasliktināja kopējo amerikāņu sabiedrības veselību. Pirms Obamas reformas amerikāņu veselības aprūpes sistēma bija viena no dārgākajām, neefektīvākajām un nevienlīdzīgākajām.
Kā jūs raugāties uz tādu sistēmu, kur no strādājošo nodokļiem obligātā kārtā zināms procents aiziet veselības aprūpei?
Mums jau šāda sistēma bija, kad tika iezīmēta noteikta daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa veselības aprūpei. Taču 2003. gadā no tā atteicās. Tam bija vairāki iemesli. Gan tas, ka ar šo naudu nepietika, gan tas, ka jebkura iezīmēta nodokļu nauda sadrumstalo budžetu, padarot to mazāk elastīgu. Turklāt bez iezīmētās nodokļu naudas bija nepieciešami vēl papildu budžeta līdzekļi. Taisnības labad jāpiebilst, ka pašlaik zināms šādas iezīmētas naudas elements mums ir - viens procents no sociālās apdrošināšanas iemaksām aiziet veselības aprūpei.
Veselības ministre ir izteikusies, ka ideālā gadījumā no sociālās apdrošināšanas iemaksām veselības aprūpei būtu jānovirza 14%. Labklājības ministrija jau norādījusi, ka tādā gadījumā būtu vai nu jāceļ iemaksu likme, ko neviens nevēlas, vai jāsašaurina sociālās apdrošināšanas pakalpojumu klāsts.
Piemēram, Igaunijā lielākā daļa finansējuma veselības aprūpei nāk no sociālās apdrošināšanas budžeta. Taču jāņem vērā, ka Igaunijā sociālajai apdrošināšanai ir pilnīgi citas funkcijas un cits pakalpojumu klāsts nekā Latvijā. Mehānismi, kur rast papildu finansējumu, var būt dažādi - tas var būt gan valsts budžets, gan sociālās apdrošināšanas budžets. Taču pamata uzstādījums ir nemainīgs - naudai, kas ieplūst veselības aprūpes sistēmā, ir jābūt lielākai.
Ieviešot veselības aprūpes apdrošināšanu, ir jārēķinās, ka būs jāpalielina vai nu sociālās iemaksas, vai iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme, pretējā gadījumā protestēs pašvaldības, kurām tieši šis nodoklis ir galvenais ienākumu avots.
Bez šaubām. Jebkura pārdale notiek uz kāda rēķina. Jāteic, ka jaunākie pētījumi veselības ekonomikā sliecas par labu veselības aprūpes finansēšanai no valsts budžeta. Ja ir iezīmēts budžets, tad sistēma var darboties tikai tā ietvaros, un tad neizbēgami var rasties problēmas krīzes gadījumā, piemēram, ja uznāk nosacītais Covid-19. Daudz elastīgāk ir veselību finansēt no valsts budžeta.
Nereti izskan viedoklis, ka ir nepareizi, ka tie Latvijas iedzīvotāji, kuri strādā un maksā nodokļus ārzemēs, saņem Latvijā valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus. Cik liela ir šī problēma, un vai tam ir kāda būtiska finansiāla ietekme?
Es neesmu finansists. Tur būtu jāveic detalizēti aprēķini. Esmu dzirdējis, ka tie ir kādi pāris miljoni un, tos ietaupot, situācija nekādi neuzlabojas. Cita lieta, ka no taisnīguma viedokļa valsts apmaksāti pakalpojumi pienākas tiem cilvēkiem, kas nodokļus maksā konkrētajā valstī. Tā ka tas būtu taisnīgi, ja tie Latvijas iedzīvotāji, kas strādā citās valstīs, Latvijā nesaņemtu valsts apmaksātus pakalpojumus. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka ar šādu nosacītu šķirošanu nevajadzētu nodarboties veselības aprūpē strādājošajiem. Tam ir domātas citas institūcijas. Tas, piemēram, varētu būt saistāms ar jautājumu par dzīvesvietas deklarēšanu.
Daudzus iedzīvotājus ir satraucis vairāku veselības aprūpes iestāžu paziņojums, ka bez papildu finansējuma rudenī plānveida pakalpojumi būs pieejami tikai par maksu. Cik tas ir reāls scenārijs un ko tas nozīmē pacientiem?
Ja veselības aprūpes iestādes tā paziņo, tad tas ir reāls scenārijs. Savukārt pacientiem tā var būt katastrofa. Īpaši smagi tas skars hroniskos pacientus. Latvijas sabiedrības veselībai scenārijs, ka plānveida pakalpojumi ir tikai par maksu, būs dramatisks un rezultēsies ar daudzām nāvēm.
Vai jums ir pārliecība, ka valdība saprot situācijas nopietnību un mēs no šāda scenārija izvairīsimies?
Es saprotu, ka valdība kopumā un valdības vadītājs ir neapskaužamā situācijā. Taču tas ir galvenais valdības uzdevums - saprast, kas konkrētajā brīdī ir nozīmīgākās prioritātes, kurām naudu nedrīkst nepiešķirt. Ja sociālie jautājumi būs sekundāri, tas tiešām var novest pie katastrofas. Ja valdība netiek galā ar budžeta un prioritāšu sabalansēšanu, tad ir problēmas ar valdības veiktspēju.
Mediķu zemais atalgojums ir rezultējies vidējā medicīniskā personāla - medmāsu - deficītā. Kādu redzat risinājumu?
Jums taisnība, cilvēkresursu jomā lielākās problēmas ir tieši ar māsām. Ilggadējas zemās algas ir veicinājušas to, ka māsas ir aizgājušas no profesijas. Ir tukšas slodzes, kuras nevar aizpildīt. Primāri to iespējams risināt tikai ar darba algas palielināšanu. Citādi neizbēgami māsas vai nu aizbrauks uz ārzemēm, vai aizies uz citiem tautsaimniecības sektoriem. Līdztekus jādomā par slodžu sabalansēšanu, lai personāls neizdegtu.
Māsu trūkums ir visā Eiropā. Vai šīs profesijas atvēršana strādājošajiem no trešajām valstīm būtu risinājums?
Retorisks jautājums - kuras būtu tās valstis, no kurām par mūsu darba samaksu māsas būtu ar mieru braukt šeit strādāt? Ja ir vakances skandināviem, tad kāpēc lai brauktu pie mums? Mēs nespējam konkurēt darbaspēka piesaistē.
Kāda ir jūsu versija, kas līdz gada beigām notiks veselības aprūpē?
Mēs pašlaik esam situācijā, kad naudas resursi veselībā ir izsmelti. Līdz ar to tas vairs nav tikai Veselības ministrijas jautājums, tā ir visas valdības atbildība. Runa nav par reformām, mums šobrīd veselības aprūpē ir krīze, kas ir jārisina tūdaļ, tuvāko nedēļu laikā.
Tātad krīze būs nevis kaut kad un tikai teorētiski, bet tā jau ir iestājusies?
Jā.
