Absurds: vecāki sēž pie televizora un ēd burgerus, bet apaļajam bērnam iedod salātus un izdzen viņu ārā skriet
Lai samazinātu Latvijas bērnu lieko svaru un aptaukošanos, nepietiek strādāt tikai ar konkrētajiem apaļajiem bērniem. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Iveta Dzīvīte-Krišāne intervijā portālam Jauns.lv skaidroja, ka situācijas uzlabošanai vajadzīgs darbs ar visu ģimeni un apkārtējo vidi.
“Runājot par bērna svaru, pilnīgi noteikti mēs nerunājam tikai par bērnu. Ir jārunā par visu ģimeni! Šī nav izolēta bērna problēma, tā ir visas ģimenes problēma.
Arī tās risināšanā ir jāiesaistās visai ģimenei. Pirmkārt, bērns ir ģimenes un vecāku spogulis. Otrkārt, vecāki ir bērna paraugs.
Pārējie nevar sēdēt pie TV un ēst burgerus
Ja vecāki un pārējie ģimenes locekļi sēž pie televizora un ēd burgerus, tad bērnam neiedos salātus un neizdzīs viņu ārā skriet. Šeit noteikti vajadzīga ģimenes iesaiste visā procesā. Vajadzīga dzīvesveida un dzīves ieradumu maiņa visai ģimenei.
Tas īstenībā ir ļoti grūti izdarāms, lai gan to ir viegli pateikt.
Ārstu-speciālistu komandai būtu jāstrādā ar visu ģimeni. Viens vecāks nav pilnīgs sasniedzamais mērķis. Ir arī otrs vecāks, brāļi, māsas un vecvecāki, kas dažbrīd grēko pat vairāk par vecākiem, runājot par uzturu un ēšanas režīmu. Vajadzīgs komplekss darbs.”
Tētis nevar turpināt ēst saldumus
Gadās, ka viens vecāks, piemēram, mamma aizved bērnu pie speciālista, kurš iesaka samazināt mazkustīgumu un uzlabot ēšanas paradumus, taču otrs vecāks (piemēram, tētis) turpina sēdēt pie televizora un ēst saldumus, sakot, ka ēšanas izmaiņas uz viņu neattiecas, jo tās rekomendētas tikai apaļajam bērnam.
“Protams, tajā gadījumā rezultāta nav gandrīz nekāda. Bērns arī grib saldumus, bet tētis grib būt labs un iedod bērnam. Visi mēģinājumi kaut ko uzlabot beidzas.”
Jārunā arī ar vecvecākiem
Bērnu slimnīcā darbojas multidisciplināra svara korekcijas programma, kurā speciālisti strādā ar visu ģimeni. Programmā iesaistīts psihologs, uztura speciālists un rehabilitologs, kurš izstrādā īpašu kustību programmu. “Tajā būtu jāiesaistās visai ģimenei.”
Lai gan vecvecāki mēdz grēkot vairāk nekā vecāki, ārstiem nav tiešu iespēju ietekmēt viņu rīcību. “Mūsu rokās nav mehānismu, ka mēs varētu piespiest vecvecākus [ēdināt mazbērnus veselīgāk un mudināt vairāk kustēties]. Tur vajadzīgs darbs ar vecākiem, to visu skaidrojot un runājot.”
“Mēs jau visi esam drukni!”
Gadījies saskarties ar vecākiem, kuri ārstiem saka: “Mēs jau visi ģimenē esam lieli, dūšīgi, drukni. Bērns arī ir tāds. Tas jau nekas!” Ārste atzina, ka viņas praksē ir daudz tādu gadījumu.
Vecāki mēdz teikt: “Mūs jau atsūtīja ģimenes ārsts. Paskatieties, mēs jau visi tādi!” Bet Dzīvīte-Krišāne uzsvēra: “Tā īstenībā nav! Ja arī bērnam ir ģenētiska predispozīcija uz lieko svaru, tā nav fatāla.
Ja jau no bērna agrīna vecuma un mamma kā grūtniece sāktu domāt par to, cik vesels būs viņas bērns, tad bērna lieko svaru varētu novērst arī tajos gadījumos, kad vecākiem ir liekā svara problēmas. Tikai tad par to jāsāk domāt ļoti, ļoti savlaicīgi un agrīni.”
Tikai “ķeksīša pēc”
Ir arī tādi vecāki, kuri neizprot bērna liekā svara problēmas būtību un nopietnību un Bērnu slimnīcā ieradušies tikai pēc ģimenes ārsta nosūtījuma “ķeksīša pēc”.
“Jā, ir arī tādi vecāki, kuri tiešām atnāk tāpēc, ka ģimenes ārsts ir nosūtījis. Viņi nesaprot, ka lielākoties pašā sākumā, kad bērnam pieaug svars, nav redzamu pašsajūtas izmaiņu un veselības pasliktināšanās, izņemot to, ka bērnam ir fiziski grūti izdarīt to pašu, ko dara viņa vienaudži.
Liekais svars nav tikai kosmētiska problēma!
Nereti tiek uzskatīts, ka liekais svars un aptaukošanās bērniem ir tikai kosmētiska problēma.”
Bet Bērnu slimnīcas speciāliste uzsvēra, ka tā nav patiesība, jo liekais svars un aptaukošanās ir hroniska slimība un var veicināt citu smagu un ilgstošu slimību attīstību.
