Milzīga "brūna svītra" izstiepusies pāri okeānam: zinātnieki ceļ trauksmi

Sargassuma ir brūno makroaļģu ģints, kas var veidot lielus brūnus dreifējošus paklājus, kas stiepjas kilometru garumā pāri okeāna virsmai, pārvietojoties līdzi straumēm un vējam.

Sākotnēji sargassuma auga tikai Sargasu jūras robežās - siltos, ar maz barības vielām bagātos ūdeņos. Taču kopš 2010. gadu sākuma situācija mainījusies: aļģes sākušas nekontrolēti vairoties okeānos, kas bagātināti ar slāpekli un fosforu. Iemesls - cilvēka darbība, raksta "Wionews".

Floridas Atlantijas universitātes institūta pētījums atklāja, ka no 1980. līdz 2020. gadam slāpekļa saturs sargassuma audos pieaudzis par 55 %, bet slāpekļa un fosfora attiecība - par 50 %.

Galvenais barības vielu avots ir Amazones upe, ar kuru okeānā ieplūst mēslojums un notekūdeņi, kas veicina aļģu strauju vairošanos. Pēc tam straumes - īpaši Golfa straume un Līča straume - izplata sargassumu pāri visam Atlantijas okeānam.

Lai gan sargassuma ir dzīves vide daudziem jūras organismiem - no zivīm un krabjiem līdz pat bruņurupučiem - tā pārmērīgais daudzums rada nopietnu kaitējumu:

• tas bloķē gaismas piekļuvi koraļļiem un jūras augiem, kavējot fotosintēzi;
• sadaloties izdala sērūdeņradi, metānu un siltumnīcefekta gāzes;
• kaitē piekrastes reģioniem, tūrismam un zvejniecībai, jo sapuvušās aļģu masas tiek izskalotas krastā;
• var pat traucēt infrastruktūras darbību - piemēram, 1991. gadā sargassuma dēļ uz laiku tika apturēta atomelektrostacijas darbība Floridā.

Kas sagaida okeānu turpmāk? 

Zinātnieki brīdina: pieaugot okeānu temperatūrai, apstākļi sargassuma augšanai kļūs vēl labvēlīgāki. Klimata pārmaiņas, straumju un vēju variācijas var veicināt vēl plašāku tā izplatību - iespējams, pat ārpus Sargasu jūras robežām. Tāpēc Lielā Atlantijas sargasu josla nav vienkārši dabiska anomālija, bet gan cilvēka radīto globālo vides problēmu spogulis.