Traumatoloģijas guru – profesors Andris Jumtiņš: "Mani skolēni ārstēs ne sliktāk par mani"

Ķirurgs Andris Jumtiņš operējis simtiem pacientu, tostarp veicis īpaši sarežģītas operācijas, piemēram, sekmīgi pārstādījis gūžas locītavu 99 gadus vecai pacientei, kas, svinot 100. dzimšanas dienu, uz savām kājām veiksmīgi pametusi slimnīcu. Profesors Jumtiņš uzskatāms par vienu no AO osteosintēzes metožu ieviesējiem Latvijā, un viņš bija pirmais, kurš pievērsās mazinvazīvai osteosintēzes metodei. Profesors ir vairāk nekā 200 zinātnisku publikāciju autors, sniedzis paraugoperācijas gan Latvijā, gan ārvalstīs, kā arī veidojis grāmatu Traumatoloģija un ortopēdija, kas ir pirmā izdotā mācību grāmata medicīnas studentiem par šo tēmu latviešu valodā.

Pirmais no sava kursa

Jūs jau no bērnības zinājāt, ka gribat būt ārsts?

Pirmie sapņi par profesiju man bija agrā bērnībā – gribēju kļūt par frizieri, bet agrīnos pusaudža gados – par arheologu. Pusaudžu gados darbojos kino un foto pulciņā, arī zooloģijas pulciņā gan Rīgas Zooloģiskā dārza čūsku mājā, gan Dabas muzejā. Kad skolas gadi nāca uz beigām, bija ideja kļūt par kinooperatoru, bet, lai to īstenotu, bija jābrauc studēt uz Ļeņingradu. Tik uzņēmīgs toreiz nebiju. Mana māte Ingrīda Jumtiņa bija bērnu ārste ortopēde un strādāja Bērnu slimnīcā. Viņa man teica: “Nāc taču uz medicīnu!” Tā iestājos Pediatrijas fakultātē. Slimnīcas vide man nebija sveša – pēc desmitās klases biju strādājis ēdiena izvadāšanā un sadalē.

Kā bija studēt?

Biju no studentiem, kam nekad nebija neviena sesijas pagarinājuma. 1983. gadā pabeidzu Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti. Karjeras sākumposms veidojās veiksmīgi. Biju ļoti laimīgi nokļuvis internatūrā bērnu ķirurgu grupā kopā ar daudziem tagad labi zināmiem ārstiem. Šādas grupas bērnu ķirurģijā netika veidotas katru gadu, man paveicās īpaši. Mans mērķis bija kļūt par bērnu ortopēdu.

Bet lielāko daļu darba mūža jūs strādājāt ar pieaugušajiem. Kā tā iznāca?

Pēc obligātās sadales kļuvu par bērnu ortopēdu 4. bērnu poliklīnikā. Strādāju divus gadus, kamēr – pilnīga nejaušība! – bija kara komisariāta organizēti kursi ķirurģijā un traumatoloģijā. Uz trim mēnešiem 1986. gadā nonācu Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā. Toreiz pat šajā slimnīcā operēja salīdzinoši reti. Nodaļas bija pārpildītas, pacienti gulēja arī gaiteņos. Toreiz, lai lūzumā nobīdītos kaula galus savienotu, kāju stiepa ar smagumiem. Kad sāka dzīt, atļāva smagumus nomainīt ar ģipša imobilizāciju, pacienti vēl ilgi ārstējās, bet jau mājās, un uz ilgu laiku bija piesaistīti gultai.

Neraugoties uz visu, man šeit iepatikās. Tāpēc, kad tika izsludināts konkurss aspirantūrai, bez vilcināšanās pieteicos. Tas bija pirmais nozīmīgais konkurss, kurā izdevās uzvarēt. Iestājos aspirantūrā ar domu par disertāciju bērnu ortopēdijā šā institūta bērnu nodaļā. Sāku strādāt 3. nodaļā, kurā ārstējās gan bērni, gan pieaugušie. Daudzus pats biju operējis.

Sākotnēji izvēlētā disertācijas tēma, kas bija iecerēta specifiski par bērniem, iebuksēja, un atbilstoši savu pacientu lokam nomainīju to ar pētījumu par kaulu ārējo fiksāciju ar Kalnbērza aparātiem pēc apakšstilba lūzumiem. Toreiz Padomju Savienībā tā bija ļoti progresīva lūzumu ārstēšanas metode. Ilgstošo gulēšanu ar svaru bumbu pie kājas nomainīja metode, kad lūzušā kaula galus pareizajās vietās noturēja skrūves, kuras fiksējās pie ārpusē izvietotiem fiksācijas riņķiem. Mūsdienās ārējās fiksācijas aparātus lieto, bet daudz retāk – ja ir vaļējs lūzums, iekaisuma process un kaulā ievietot implantu ir riskanti vai ja ir kaulu deformācija.

Mērķtiecīgi darbojoties, trīs gadu laikā, kas bija labs temps, aizstāvēju medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju. Tas bija 1990. gadā, un biju pirmais no sava kursa – Medicīnas institūta 1983. gada absolventiem, kas aizstāvējis disertāciju. Padomju Savienībā bija kārtība, ka vispirms bija jākļūst par zinātņu kandidātu, tad jau ar otro disertāciju – par zinātņu doktoru. Bija vēl jāraksta krieviski, bet Atmodas laikā auditoriju jau drīkstēju uzrunāt latviski. 1992. gadā manu medicīnas kandidāta disertāciju nostrificēja – oficiāli kļuvu par medicīnas doktoru.

Jaunu metožu ieviesējs

Kā Latvijas neatkarības iegūšana ietekmēja jūsu karjeru un traumatoloģijas un ortopēdijas virzienu kopumā?

Biju starp pirmajiem ārstiem Latvijā, kuriem pēc valstiskās neatkarības atgūšanas bija iespēja iziet apmācības Jeila Universitātē profesora Kristapa Kegi vadībā. Iegūtās zināšanas un prasmes izmantoju gan Latvijas pacientu ārstniecībā, gan jauno ārstu izglītošanā. Rietumos jau plaši izmantoja AO lūzumu ārstēšanas metodes. AO ir saīsinājums no Arbeitsgemeinschaft für Osteosynthesefragen, kas vāciski nozīmē darba grupa osteosintēzes – kaulu ķirurģiskas fiksācijas pēc lūzuma – jautājumu risināšanai.

Mani uzskata par vienu no AO osteosintēzes metožu ieviesējiem Latvijā – biju pirmais, kurš pievērsās mazinvazīvai osteosintēzes metodei. AO skola paredz lūzušos kaulus ātrāk izoperēt, saskrūvēt, lai pacientu pieceltu kājās otrajā dienā pēc operācijas. Atkrīt plaušu problēmas, izgulējumi un pārējās ligas, kas saistītas ar ilgstošu gulēšanu. Protams, man savulaik bija pacienti, kas ar diviem Kalnbērza aparātiem uz kājām gāja uz aku un nesa mājās divus spaiņus ūdens, bet tas ir drīzāk izņēmums. Pēc AO skolas ārstējot, lūzušos kaulus sastiprina ar īpašām plāksnēm, un atgriešanās ikdienas dzīvē tad notiek daudz ātrāk. Pat nesaaudzis, bet ar metāla konstrukciju pēc lūzuma fiksēts kauls ļauj agrīni iestrādāt kustības locītavās un noslogot ekstremitāti.

Jaunās AO metodes mācāt arī topošajiem ārstiem?

Jauno cilvēku audzināšana ir viena no manām sirdslietām. Tā ir viena no lielākajām varām, kas pasaulē ir, – vara kādu mācīt un kādam kaut ko no sevis ieaudzināt. Esmu piedalījies Latvijas Traumatologu un ortopēdu asociācijas dibināšanā 1992. gadā, bijis tās pirmās valdes sekretārs, ilggadīgs valdes un sertifikācijas komisijas loceklis. 2006. gadā sāku strādāt RSU Ortopēdijas katedrā par docentu, 2015. gadā tiku ievēlēts par profesoru. No 2009. gada vadu RSU Ortopēdijas katedru, esmu Ortopēdijas līdzdiploma un arī rezidentūras programmas vadītājs.

Kad uzvarēju konkursā uz katedras vadītāja vietu, man bija mērķi. Daudzās studentu aptauju anketās gadu no gada bija ieraksts – nav mācību grāmatu latviešu valodā. Tas bija jāsadzird. Tā ar kolēģu atbalstu divos gados tapusi pirmā visaptverošā un pasaulē pirmā mācību grāmata traumatoloģijā un ortopēdijā latviešu valodā.

Laiks, kas ārstam atvēlēts izcilai un ātrai operēšanai, esot īss – vispirms daudzi gadi jāmācās, tad mūža laikā jāapgūst jaunas metodes, bet tad jau organismā sākas novecošanās procesi. Pieredze gan nezūdot.

Joprojām vēl operēju – rīt arī operācija, tomēr vairāk man ir pedagoģisko darbu. Mani skolēni, šodienas studenti, ārstēs ne sliktāk par mani. Ķirurgam jāsaprot, ka jaunā paaudze sava gadu skaita un fizioloģijas dēļ ir ātrāka, viņi vēl ilgi jutīsies labi operāciju zālē. Man gan arī spēks vēl ir kaulos, tas ir trenēts un uzkrāts, bet to, kā būs uz priekšu, neviens paredzēt nevar. Jaunie kolēģi jau klauvē pie operāciju zāles durvīm.

Man joprojām lielu gandarījumu dod lēmumi, kas ilgtermiņā apstiprina, ka operācijā izvēlētais risinājums bija pareizs. Ķirurģijā, kamēr viss ir gludi, nav sarežģīti, bet mēdz negaidīti rasties problēmas. Tās ir sekundes vai minūtes, kad jāizšķiras par pareizāko risinājumu, jo no tā ir daudz kas pacientam atkarīgs. Viens no mērķiem, sākot vadīt katedru, bija atjaunot studentu zinātnisko pulciņu, kas reiz bija pastāvējis. Man ir liels gandarījums, ka pirmo kursu students, atnākot uz pulciņu, vēl domā – varbūt ortopēdija būs viņa nozare, bet varbūt cita. Tad atnāk aizrautība, un tad pēc 15 gadiem redzi, ka toreizējie pulciņa dalībnieki jau ir klīniku vadītāji. Patīkami apzināties, ka esmu palīdzējis viņiem izaugsmē.

Jūsu sava profesionālā darba mūža laikā esat pieredzējis medicīnas metožu milzīgu attīstību. Tomēr arī mūsu senčiem bija jāārstē lūzumi. Ir dzirdēts par kaulu sastiprināšanu ar kadiķa implantiem.

Zinu, ka profesors Ēvalds Ezerietis Otrā pasaules laikā kā jauns ķirurgs bija ārstējis lauztus kaulus ar kadiķa implantiem. Kadiķis ir antiseptisks koks, kas nonāvē mikrobus. Tomēr kadiķa implants nav pietiekami stiprs salīdzinājumā ar metāla stieni. Tā bija ārstēšana bezizejas situācijā, jo citu implantu nebija.

Par to, kā bija pavisam sen, liecina arheoloģiskie izrakumi, kas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados aprakstīti vienīgā Baltijas paleopatologa, zinātņu doktora Viļa Deruma grāmatā Baltijas sencilvēku slimības un tautas dziedniecība. Tā balstīta uz izrakumiem ap Burtnieku ezeru vai Cēsu rajonā. Ir pierādīts, ka cilvēkiem bija ortopēdiskas slimības, lūzumi, un tā laika medicīniskā palīdzība sniegta pirms vairākiem tūkstošiem gadu – par to liecina sadzijušie kauli. Vēsturiski pirmās ķirurģiskās iejaukšanās bija saistītas ar traumu un ievainojumu ārstēšanu. Kā tas noticis, grūti teikt, bet bija dziednieki, kas ārstējuši arī kaulu traumas.

Cik ilgmūžīga ir mākslīgā gūža

Jūsu ārstniecības, kā arī zinātniskās darbības virzieni saistīti arī ar lielo locītavu endoprotezēšanu. Kā izvairīties no nepieciešamības aizvietot savu gūžas locītavu ar protēzi?

Tā ir liela un nopietna operācija spinālajā anestēzijā un ar asins pārliešanu. Tai ir savi riski, tāpēc to neveic bez vajadzības. Tomēr, ja pacients ikdienā dzer saujām pretsāpju zāļu un sāpes nepāriet pat naktī, tad operācija ir glābiņš. Sāpes rada osteoartrīts – progresējoša deģenerējoša saslimšana, kas skar visus locītavu veidojošos slāņus: skrimsli, kaulu, dobumus. Veidojas cistas, ja uz tām spiež, cistas sabrūk, attīstās kaulu skleroze, izaug radziņi jeb kaulu osteofīti. Locītava kļūst mazāk kustīga, radziņi beržas, izraisa sāpes.

Radioloģiski izmeklējot, var konstatēt, ka kauls tuvāk locītavām kļūst ciets kā akmens. Var novērot, ka gūžas un ceļa locītavas piepampst, jo tā organisms reaģē uz patoloģisku procesu. Uz ko organisms reaģē, pārsvarā gadījumu vissmalkākajā līmenī nav skaidrs. Deformācija norisinās gadiem. Veidojas aseptiskā nekroze – apasiņošana locītavai mainās, kļūst nepietiekama. Protams, ir zināmi riska faktori, kas bojā locītavas: liekais svars, smags darbs, iedzimtība. Dažam nekas nesāp, līdz viņš sasniedz vecumu, kad sāk deformēties abas gūžas. Kad zināsim iemeslu, tad varēsim pateikt.

Labā ziņa ir tā, ka mazāks risks ir tiem, kuriem nav liekā svara, kas ir aktīvi un kam fiziskās aktivitātes vērstas uz kustībām locītavās, neliekot tām lielu slodzi. Ieteicama ir peldēšana kaut vai reizi nedēļā. Noteikti izkustēšanās uz velotrenažiera būs labāka par braukšanu ar velosipēdu, jo, krītot no tā, var iedzīvoties traumās. Ir skaidrs, ka locītavas jākustina, diemžēl arī tas pilnībā nepaglābj no osteoartrīta.

Locītavu problēmas var būt arī reimatoloģiskas, infekciju, piemēram, Laimas slimības, izraisītas. Osteoartrītam par iemeslu var būt psoriāze, podagra. Locītavas skar arī vecuma pārmaiņas – locītavas man 63 gados nav kā 18 gados, tās dzīves laikā dilst. Tas ir normāls novecošanās process. Ja ir jau sāpes locītavā, izmeklējumos redzamas pārmaiņas, tad nozīmē ārstēšanu un fizioterapiju. Ir pretsāpju zāles. Diemžēl, ikdienā tās lietojot, var ciest kuņģis un gremošanas sistēma. Dažkārt iesaka lietot glikozamīnu, kas aizsargāšot skrimsli. Labā ziņa – šie uztura bagātinātāji ir absolūti nekaitīgi. Daži uzticas, daži neuzticas. Tā ir skrimšļa atjaunošanai nepieciešama barības viela, tomēr, kā tā nonāks locītavā un kā varēs sākt savu darbu, nav skaidrs.

Cik ātri var tikt pie operācijas?

Ja pacients var pats apmaksāt operāciju – tie ir vairāki tūkstoši eiro –, tad divu mēnešu laikā. Īstenībā šie mēneši paiet ātri, jo pirms operācijas jāveic dažādi izmeklējumi. Ja pašiem naudas nav, tad valsts apmaksātu endoprotezēšanas operāciju var nākties gaidīt vairākus gadus. Tāpēc nav ieteicams ciesties līdz pat pēdējam. Ja situācija jau ir ļoti traģiska, tad ārstu konsilijs pēc stingriem kritērijiem pacientu var ielikt paātrinātajā rindā, kurā operācija tomēr būs jāgaida apmēram gadu.

Cik ilgmūžīga ir mākslīgā gūža?

Sava vesela gūža paredzēta, ka tā kalpos visu mūžu, turpretī implants kalpo noteiktu laiku. Tas atkarīgs no tā, cik liels svars tai jānes, cik aktīvs ir cilvēks. Mākslīgā locītava dilst ātrāk – gan kaula galviņa, gan bedrīte. Nolietojas arī savienojums starp kaulu un locītavu.

Visi jautā, cik ilgi kalpos implants. Statistika rāda, ka aptuveni pēc desmit gadiem vairāk nekā 90 procentiem kalpo, pēc 15 gadiem tikai pusei mākslīgā locītava labi strādā. Vēl piecos procentos gadījumu ir risks, ka organisms nepieņems jauno locītavu un tā būs jāizņem, iespējams, jau divu nedēļu laikā pēc operācijas. Pacientus informē par visiem riskiem un īpaši brīdina, ja tie ir pārāk lieli.

Zīdaiņi, bērni un jaunieši

Kā mainījusies bērnu ortopēdija kopš tiem laikiem, kad strādājāt Bērnu slimnīcā?

Bērnu slimnīcā sāku strādāt jau no otrā kursa – vispirms uzņemšanas nodaļā par sanitāru, bet trešajā kursā jau par medicīnas brāli. Redzēju mazos pacientus ar lauztām rociņām, dažādām traumām. Slimnīcā bija nodaļa, kurā ārstēja ortopēdiskos pacientus. Septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito sākumā daudzus lūzumus ārstēja konservatīvi. Tas nozīmē, ka kauliņus nolika vietā jeb, ārstu valodā runājot, veica slēgto repozīciju. Tad kaulus fiksēja ar ģipša pārsēju – longeti vai cirkulāro pārsēju. Bērniem kauli dzīst ātrāk nekā pieaugušajiem.

Lauzto kaulu atgriešanu savās vietās vajadzēja mācēt, tās ir ķirurģiskās iemaņas. Ķirurgs, redzot rentgenu, deformēto roku vai kāju, balstoties uz vizuālo izpratni un zināmu roku veiklību, sakārtoja kaulus, lai tie varētu pareizi sadzīt. Maziem bērniņiem šo sāpīgo procedūru veica narkozē, bet lielākiem bērniem, ar kuriem jau var sarunāt, lokālā anestēzijā. Bērns ir bērns, cilvēciņš ir stresā. To iznāca darīt, jau mācoties pēdējos kursos – gan strādājot, gan arī voluntējot.

Bērnu slimnīcā neesmu bijis diezgan sen, bet zinu, ka bērnu ortopēdija mainījusies, biežāk tiek veiktas operācijas, pēc lūzumiem ievieto miniimplantus, kas pēc laika jāizņem. Jāņem vērā bērnu kaulu īpatnības, pēc iespējas nedrīkst aizskart kaulu augšanas zonas kaulu galos, epifīzēs, kur iet paplašinājums uz locītavām. No augšanas zonām atkarīgs, kā skelets attīstās augot. Gadās, ka lūzumi skāruši augšanas zonu, tad jebkurā gadījumā lauztais kauls jāfiksē. Pēc fiksējuma izņemšanas vai ģipša noņemšanas jācer, ka kaula augšana būs pareiza. Paredzēt un īpaši garantēt to nevar.

Bērniem mēdz būt iedzimtas gūžas problēmas, kuras svarīgi izlabot agrīnā vecumā.

Ortopēdijā svarīga ir agrīna diagnostika, daudzas problēmas var mazināt vai pat novērst. Displāziju parasti koriģē ar plato saitēšanu vai abdukcijas biksītēm, kas notur augšstilba galviņu gūžas locītavas bedrītē, tādējādi nodrošinot gūžas normālu attīstību. Mazuļa kājiņas ceļa locītavā saliec 90 grādu leņķī un izvērš uz sāniem. Šo ārstēšanu ieteicams veikt, kamēr bērns vēl nav sācis rāpot vai staigāt. Ja displāzija nav laikus koriģēta, tad bērns jau 5–6 gados iet gāzelēdamies, un parasti viena kājiņa viņam ir īsāka. Tālākā periodā tas noved pie osteoartrīta. Savulaik tas bija ļoti aktuāli, un dakteris Kārlis Krūmiņš, pie kura sāku pirmo disertācijas izstrādi, brauca uz Rīgas Dzemdību namu un pārbaudīja jaundzimušos. Japāņi vēsturiski savus zīdaiņus nēsāja, piesaitētus uz muguras ar platām kājām, un tā tika koriģēti ciskas kaula gali.

Kā vecāki var pamanīt šo patoloģiju?

Tur ir vairāki simptomi, ko māmiņa var pamanīt, vingrinot bērna kājiņas. Ja kājiņas nevar paplest plati bez pretestības, tad jāvērš uz to ģimenes ārsta uzmanība. Tam var būt dažādi iemesli – gūžas problēmas vai neiroloģisku iemeslu dēļ paaugstināts muskuļa tonuss. Noguldot zīdaini uz vēderiņa, jāpaskatās, cik simetriskas ir krociņas zem dibentiņa jeb gluteālās krokas. Reizēm ir normāli arī nesimetriskas krokas, bet izmeklēšana ir nepieciešama.

Daudziem jauniem cilvēkiem ir stājas defekti, kas ar laiku var sagādāt nopietnākas problēmas.

Pusaudžu vecumā daudziem novērojamas līkās muguras. Tās rodas, ja ir nepareizā stāja, ja nav pareizā augstumā galdi, krēsli. Mēbelēm jābūt ergonomiskām un, jaunajiem cilvēkiem vajadzīgas fiziskās aktivitātes. Retos gadījumos nepareiza stāja veidojas idiopātisku (nezināmu) iemeslu dēļ.

Nopietna patoloģija ir skolioze.

Jā. Tas ir mugurkaula S veida izliekums ar rotāciju. Viens plecs ir augstāks, lāpstiņas atkārušās. Ļoti nepieciešama regulāra koriģējošā vingrošana, nodarbības baseinā, gulēšana uz paklāja. Ar nepareizu galdu, krēslu stāvoklis tiek pasliktināts. Svarīgi vingrot, kamēr kauli aug, tad var stāju vairāk koriģēt. Pats pusaudzis diez vai vērsīs uzmanību uz saviem stājas defektiem. Ja vecāki redz, ka jaunais cilvēks staigā salīcis, galva uz leju, pleci uz priekšu, tad jākonsultējas ar ārstu.

Kas vecākiem jāzina par plakano pēdu?

Plakanās pēdas nozīmīgumu nevajag pārspīlēt. Ja jaundzimušajam vai, kad mazulis sāk staigāt, var redzēt, ka pēda nav ar ideālu garenvelvi un ka arī pēdas iekšējā daļa skaras pie pamatnes, līdz trim gadiem tas ir normāli, jo bērniem pēdas vidusdaļā ir tauku spilventiņš, kas to aizpilda, un plakano pēdu nemaz nevar diagnosticēt. Tas ir dabas radīts spilventiņš, kas palīdz bērniņam aizvien labāk iet un skriet, saudzēt pēdiņu.

Fizioloģiski plakano pēdu var diagnosticēt tikai no trīs gadu vecuma. Līdzīgi var izpausties ne tikai plakanā pēda, bet arī pes plano valgus. Pēdas gāšanās uz iekšpusi pati par sevi nesāp, toties viss cits, kas cenšas kompensēt pēdas vērpšanos, nepareizas noslodzes dēļ gan rada sāpes. Šīs pēdas patoloģijas agrīni būtu jāskatās ģimenes ārstam. Ja ir aizdomas par plakanās pēdas veidošanos, viens no ārstnieciskās vingrošanas pamatieteikumiem ir pēdas muskuļu trenēšana, skrienot ar basām kājām pa zāles rugājiem, skujām, čiekuriem, smiltīm, granti, akmentiņiem. Apavos liek supinatorus – īpašas pēdiņas, kas balsta pēdas velvi.

Pieaugušo ortopēdiskās problēmas

Ortopēdiskas problēmas ir ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Kā no tām izvairīties?

Ļoti svarīgi ir vingrot, kājas locītavu un gūžu izkustināšanai ļoti noderīgs ir velotrenažieris. Ziemā braukt ar divriteni neiesaku, jo ir liels traumatisma risks.

Daudziem problēmas sagādā ceļgali.

Ceļa locītava ir viena no sarežģītākajām. Tajās ir kauls, skrimslis, locītavas kapsula, meniski (pusmēness skrimšļveida veidojumi – amortizatori starp augšstilba kaulu un apakšstilbu). Katrā celī ir divi meniski, kas kopā veido savdabīgu skrimšļa gredzenu starp augšstilba un apakšstilba kaulu galvām. Neuzmanīga kustība, strauja rotācijas kustība pussaliektam celim pie fiksētas pēdas, un iekšējais menisks tiek traumēts. Parādās izteiktas sāpes, locītavu nevar pilnīgi iztaisnot, pietūkums. Tā ir problēma, ar kuru jāvēršas pie traumatologa ortopēda. Pašārstēšanās šajā gadījumā neder.

Ir dzirdēts par slaveniem sportistiem, piemēram, Kristapu Porziņģi, Sandi Ozoliņu, Dāvi Bertānu, Kitiju Laksu un citiem, kuriem lielas problēmas sagādā ceļgala krustenisko saišu plīsumi.

Ir priekšējā un mugurējā krusteniskā saite, kas nodrošina stabilitāti celī. Biežāk plīst priekšējā. Plīsušas krusteniskās saites pašas no sevis nesaaug. Labā ziņa, ka priekšējās krusteniskās saites funkcijas var uzņemties cita muskulatūra. Ja cilvēks nav aktīvs sportists, ar to var pietikt. Tomēr, ja grib sportot, tad jāveic operācija.

Iesaldētais plecs?

Tas arī ir viens no ortopēdiskiem stāvokļiem. Tam raksturīgas sāpes pleca locītavā, iekaisuma process, samazinās kustību apjoms, sāp gan dienā, gan naktī. Ar zālēm var mazināt sāpes, taču ļoti ieteicams apmeklēt fizioterapeitu, lai ar vingrošanu atjaunotu kustību apjomu locītavā. Ir vingrojumi caur sāpēm, bet tie ir nepieciešami.

Izplatītas ir muguras sāpes.

Mugurkaulājs sastāv no 33–34 skriemeļiem, krustu kaula, astes kaula, starpskriemeļu diskiem ar kopēju kanālu, kurā izvietojas muguras smadzenes, no kurām pie katra skriemeļa uz dažādām ķermeņa daļām stiepjas nervi. Ja tie ir saspiesti, var sāpēt rokas vai kājas, samazināties muskuļu spēks, dažādu ķermeņa daļu jutīgums. Problēmas mugurkaulāja kakla daļā var izpausties kā sāpes plecos un rokās, jostas daļas problēmu gadījumā sāpes var izstarot pa kājām uz leju. Ne vienmēr uzreiz var pateikt, vai pie vainas ir mugurkaulāja jostas daļas problēmas vai gūža. Visbiežāk ārstē konservatīvi – ar ārstniecisko vingrošanu, pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļiem. Ja nepieciešama operācija, lai atbrīvotu saspiestās nervu saknītes, to veic vertebrologi – mugurkaula ķirurgi.

Vai trauslo kaulu slimība ir endokrinologu vai traumatologu ortopēdu rūpe?

Katram medicīnas darbiniekam jāveic savs darbs. Osteoporoze jeb trauslo kaulu slimība ir organisma novecošanās slimība, kas biežāk piemeklē sievietes. Tās cēlonis ir vielmaiņas pārmaiņas, un tās saistītas ar dzimumhormona estrogēna trūkumu. Kaulos notiek minerālā blīvuma zaudēšana, līdz ar to biežāki ir traumatiski lūzumi, saplacinās mugurkaulāja skriemeļi. Zāles, kas samazina kaulu minerālo blīvumu, nozīmē endokrinologs, ar kaulu lūzumiem strādā traumatologs, bet mugurkaulāja skriemeļu nostiprināšanu, ievadot tajos kaulu cementu (to sauc par vertebroplastiju), veic vertebrologi. Lai izvairītos no osteoporotiskiem lūzumiem, var valkāt īpašas korsetes, nepieciešama ārstnieciskā vingrošana un svara korekcija.

Nekad nedrīkst ārstēt tikai vienu ārēju problēmu, neatrodot cēloni. Precīzi jāzina diagnoze. Mācām studentiem, kā pareizi ievākt anamnēzi, kā uzdot daudzus uzvedinošus jautājumus, un arī to, ka jebkuram ārstam jāpatur prātā, ka nedrīkst zaudēt onkomodrību.

Gadam ir savs ritums. Kad traumatologiem ir karstākā sezona?

Ziemā, bet sezonāls pieaugums sākas rudenī ar skaistajām lapām, uz kurām arī var paslīdēt. Kad ir kailsals, uz nenotīrītām ietvēm krīt daudzi. Slimnīcā pastiprinātas brigādes, stacionārs pilns, pacientu gultas izvieto arī koridoros. Tā notiek gadu no gada. Kāds ir risinājums? Jākaisa ietves. Gados veciem cilvēkiem tas ir īpaši svarīgi. Bērns var nokrist pat desmit reizes, bet kaulu elastības dēļ tas biežāk paliks bez sekām. Senioriem tomēr ieteicams izvērtēt, vai slidenā laikā noteikti jāiet ārpus mājas. Katram jāizvērtē savi individuālie riski. Ja ir osteoporoze, tad pat izkrišana no gultas var beigties ar lūzumiem. Bet jebkurā gadījumā ir jādomā par veselīgu un drošu izkustēšanos, jo apasiņošana ir viens no atslēgas elementiem veselīgiem un stipriem kauliem.

Kā jūs rūpējaties par savu veselību?

Cenšos saglabāt fizisko aktivitāti, pirms pāris gadiem vēl spēlēju basketbolu, tagad vairs ne. Piekopjam daudz fizisko aktivitāšu – brīvdienās dodamies garās pastaigās no savas mājas līdz jūrai Vecāķos, nostaigājam desmit kilometru. Vasarā braucam ar velosipēdiem, peldamies. Darbā neslinkoju un uzkāpju pa trepēm piektajā stāvā, kur atrodas katedra. Daudz ko var izdarīt, pat neejot uz sporta zāli.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Veselības akadēmijas saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.