Liene Cipule atklātā intervijā kliedē sabiedrībā vienu ļoti dziļi iesakņojušos mītu

Izrādās, ne tikai slimības, bet arī entuziasms var pielipt – arī jūsu vīrs tagad strādā NMPD. Kā tas notika? Un vai jūs par to priecājaties?

Laikam daudziem raksturīgi, ka dzīves vidū šķiet – vajag kaut ko pamainīt. Arī viņš pats palaikam pajoko, ka mainīt sievu vai braukt uz laukiem audzēt aitas negribētos, bet mainīt darba dzīvi gan bija gatavs. Agrāk vīrs nodarbojās ar mārketinga un tirdzniecības lietām, viņam ir universitātē iegūta izglītība tirgvedībā.

Tas notika pavisam nejauši – uzaicināju viņu uz mūsu dienesta lielo pasākumu “Restarts”, kurā bija paredzētas spraigas mācības dienesta mediķiem. Ar izaicinājuma elementiem. Mežā, tumsā, uz ūdeņiem. Bet, kā jau vienmēr, lielākā problēma bija atrast “cietušos” – reālus cilvēkus, kurus sagatavo un kuri it kā nokļūst kādā nelaimes gadījumā, bet mūsu mediķi viņus atrod un glābj. Vienīgie cietušie, ko varēju sarunāt, bija mani ģimenes locekļi un draugi, tā arī toreiz to organizējām.

Vīrs nokļuva šo mācību epicentrā, pēc tam sekoja mācībām līdz finālam, tās bija tiešām ļoti interesantas. Tad viņš vienu dienu man jautāja: kas jādara, lai strādātu dienestā? Viņš bija iedomājies, ka ir jāmācās gadi desmit, bet sev par pārsteigumu atklāja, ka tā ir koledžas izglītība. Ka var iestāties, izmācīties un sākt strādāt. “Restarts” bija 2019. gada jūlija sākumā, un 1. septembrī viņš jau sēdēja koledžas solā!

Pāris mēnešu pēc studiju sākuma jau sāka strādāt par operatīvā transportlīdzekļa vadītāju, tagad ir ārstniecības persona. Jau nomācījies savus gadus, patlaban sertifikācijas gadā mācās, lai kļūtu par neatliekamās medicīnas ārsta palīgu.

Tas nozīmē, ka jūs nepārnācāt no darba tik pārgurusi, lai viņš negribētu ne tuvoties neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam.

Visādi gāja, protams. Es pieņēmu piedāvājumu vadīt dienestu un atgriezos darbā pēc trešā bērna piedzimšanas, kad bērnam vēl nebija gads. Jau pirmajā darba gadā dienestam nācās strādāt krīzes režīmā – lai stabilizētu situāciju, nācās daudzviet samazināt brigāžu skaitu naktīs, mediķu trūkuma dēļ bija jāizsludina ārkārtas stāvoklis dienestā Rīgas reģionā.

Jau kopš paša sākuma tās bija spraigas, intensīvas dienas, un darbs visbiežāk beidzās vēlu vakaros. Es biju diezgan nogurusi, un vīram tajā laikā bija gana daudz jāuzņemas. Viņš bija tas, kurš faktiski iznesa šo gana smago laiku ar bērniem, jo darbs mani ierāva ļoti strauji. Taču es vienmēr esmu strādājusi ar lielu aizrautību. Ja par vīru – pat redzot manas darba stundas un ritmu, izšķirīgais bija moments, kad viņš sajuta to adrenalīnu un iepazina, kādi cilvēki strādā mūsu dienestā.

Esmu viņam jautājusi, kā viņš tagad jūtas, un viņš jūt patiešām ļoti lielu gandarījumu par šo darbu. “Man ļoti patīk, ka es palīdzu cilvēkiem.” Tas nav darbs ar precēm, papīriem un ekseļa tabulām, bet darbs ar cilvēkiem – visdažādākajiem. Un vismaz pagaidām viņš ir ļoti priecīgs par šo lēmumu. Pats līdz galam vēl dažreiz netic, ka ir atļāvies to izdarīt, mainot savu dzīvi un sākot strādāt citā profesijā.

Savā ikdienā mēs esam diezgan tālu viens no otra – viņš brigādē, es šeit, vadības centrā. Bet mājās viņš man var pastāstīt par savu ikdienu, es nokļūstu tuvāk tām situācijām, un otrādi – viņš var vairāk aprunāties ar kolēģiem un kaut ko paskaidrot, zinot, kā es strādāju un cik sarežģīti ir vadības procesi vairāk nekā 3500 cilvēku lielā kolektīvā, turklāt ar valstī tik īpašām, unikālām funkcijām, kādas ir uzticētas mūsu dienestam.

Kuras ir jūsu spēcīgās puses, lai vadītu šo dienestu?

Nezinu, vai tas ir talants, bet es ļoti augstu vērtēju un cienu cilvēkus, kas strādā komandā. Protams, kompetencei ir jābūt un zināšanām, bet man ir ļoti svarīgi, lai cilvēki degtu par savu darbu. Pārējo var gan apgūt, gan iemācīties, bet to dzirksti nevar dabūt! Faktiski manā darbā galvenais ir celt ārā to komandas potenciālu.

Un ļoti svarīga ir skaidras vīzijas definēšana. Uzdevumiem vajadzētu izrietēt no tās. Kad visi būs sapratuši, uz ko ejam, tad ieraudzīs arī savu uzdevumu un darīs. Ja es, vadītājs, radu vīziju un aizrauju cilvēku, tad viņš arī gribēs degt un darīt. Cilvēku darbam atraisa tas, ka viņš ierauga pats sevi tajā procesā, ierauga, ko viņš var pienest un kā tas strādā. Mana loma ir to parādīt.

Esat sapratusi, kādi ir cilvēki, kuri izvēlas darbu brigādē, kas, iespējams, ir viens no grūtākajiem medicīnā? Kā viņi vispār ir ar mieru izvēlēties kaut ko tik smagu?

Tās noteikti ir personības, kas alkst pēc izaicinājumiem. Viņi nav tie, kas monotoni un lēni iet uz mērķi, viņiem vajadzīgs šis ātrais rīcības rezultāts. Bet ar pietiekami augstu atbildības un adrenalīna līmeni. Adrenalīns kā tāds, manuprāt, ir atkarību izraisoša viela, un dienestā noteikti to var redzēt. Jo tie, kas paliek un turpina strādāt, neraugoties ne uz ko – ir grūti, ne pārāk labi maksā un ik pa laikam ir pārslodze, bez tā bieži vairs nevar dzīvot. Nevar bez bākugunīm. Nevar bez apziņas, ka esi cilvēku burtiski izrāvis no nāves. Tās ir neaizmirstamas emocijas. Pēc tām viņi dzenas atkal un atkal.

Šiem cilvēkiem neder biroja darbs. Un neder pat slimnīcas darbs, jo salīdzinājumā ar mūsu ikdienu arī tas ir daudz mierīgāks. Līdz ar to ir kaut kādas īpatnības, kā viņi komunicē. Jā, protams, bieži vien ir vajadzīga ļoti tieša runa. Ir ļoti naturālas cilvēciskas attiecības – it visā. Ļoti tīras, ar visām – gan labajām, gan sliktajām – cilvēciskajām iezīmēm, pie tā arī noteikti jāpierod. Tik piesātinātas iekšējās attiecības starp cilvēkiem citur neesmu daudz redzējusi. Slimnīcās tomēr viss ir vairāk pa istabiņām, šeit – ļoti vaļā. Un cilvēki ir ļoti vaļā. Tagad esmu jau apradusi, bet sākums bija sarežģīts.

Dienestā ir tā, ka tas ievelk. Vismaz es jūtos ievilkta. (Smejas.)

Darbinieki ir jūs pieņēmuši?

Grūti jau tā pašai teikt. Ja salīdzinām ar to, kāda bija mana ienākšana, – jā, es tagad jūtos pieņemta. Nevarētu teikt, ka pilnīgi visi mani atbalstīs, stāvēs un kritīs par mani. Tā arī nemaz nebūtu jābūt. Bet sākuma grūtā komunikācija ir beigusies. Es jūtos diezgan akceptēta.

Kā un kad vispār ir radusies šī neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ideja – braukt ar bākugunīm pie tiem, kam steidzami vajadzīga palīdzība?

Visu vēsturi nestāstīšu, bet Latvijā tie noteikti ir starpkaru gadi, jo jāatceras, ka arī pašu slimnīcu attīstība ir tikai apmēram pusotru gadsimtu sena. Vēl pirms Pirmā pasaules kara sievietes dzemdēja mājās, nevienam nenāca prāta kaut kur braukt.

Protams, to ļoti ietekmēja karš – ievainoto no kara lauka savāc un aizved uz hospitāli – šīs slimnīcas ir bijis pamats vienmēr un visur, visās valstīs. Atkarībā no tā, kādi kari kurai valstij pāri gājuši, ir visdažādākie modeļi un risinājumi, kā kura valsts risina šos jautājumus. Tas atkarīgs gan no valsts veselības sistēmas kopumā, gan ģeogrāfiskās uzbūves – ir zemes ar kalniem, ir ar salām, tas viss ietekmē, kā attīstās šīs valsts neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Interesantākie piemēri, kas jūs pašu ir pārsteiguši citās valstīs? Zemākais vai augstākais līmenis?

Zems vai augsts līmenis – tā es vispār nevaru teikt. Arī Indijā vienā vietā ārsti skries ar rikšām, citā būs aprīkotas automašīnas.

Mums Baltijas valstīs attīstība ir bijusi diezgan līdzīga, bet mani ir pārsteigusi, piemēram, Vācijas pieredze – viņiem atsevišķās federālajās zemēs tie paši ugunsdzēsēji glābēji ir arī paramediķi.

Ļoti interesants modelis, jo arī viņi strādā 24 stundu maiņas, tikai pusi no maiņas viņš ir glābējs, otru pusi – mediķis. Un, kā viņi paši smejas, kad viņi ir glābēji (ja nav nekādu lielāku negadījumu, kad ir jāstrādā, protams), tad viņi šūpo kājas un gaida lielo izsaukumu. Bet kad ir mediķi, tad braukā nepārtraukti, jo ir ļoti liela slodze – izsaukums pēc izsaukuma.

Tas man liekas interesanti, jo arī mums Latvijā tas būtu zināmā mērā risinājums mazāk apdzīvotām vietām valstī – atsevišķiem NMPD punktiem un VUGD posteņiem –, ņemot vērā cilvēku resursus, kas ir gan ugunsdzēsējiem, gan mums – mums ir maz, un viņiem ir maz. Un faktiski ir vietas, kur arī to izsaukumu ir maz, Latvijai ir atšķirīgs iedzīvotāju blīvums. Bet pašlaik ko tādu ieviest nav iespējams.

Kad atnācu, es, no vienas puses, mācījos, kas notiek šeit dienestā, no otras – pētīju visu, kas notiek citās valstīs. Visvairāk, protams, orientējoties uz Eiropas modeļiem, jo tiem esam tuvāki. Un tā sanāca, ka, pati diezgan daudz mācījusies, tagad arī pasniedzu studentiem NMPD darba organizāciju, ko uzskatu par ļoti svarīgu priekšmetu. Jo atsevišķos gadījumos es saprotu – jā, mūsu mediķis ir gatavs strādāt ar pacientu un veikt medicīniskās manipulācijas, izmeklēšanu, bet zināšanu par šo procesu organizēšanu pie mums trūkst, jo uz to nav bijis akcents. Ne koledžās, ne Stradiņa universitātē to nepasniedz. Arī grāmatu, kur izlasīt, kā tas notiek, nekur neredzēsi.

Kuras valsts modeli jūs, ja varētu, pārnestu uz Latviju viens pret vienu?

Varu pateikt, kurš modelis man patiktu, jo pārnest 1:1 to nevar – modeļi veidojas konkrētā sistēmā, kur tiem jāstrādā. Francijas modelim ar paramediķiem ir vieni apsvērumi, Amerikā arī darbojas paramediķi, viņi ir iekļauti civilās aizsardzības sistēmā, mazāk veselības sistēmā. Vācijā virknē zemju ir miksētas dienestu funkcijas. Paskatoties uz otru pusi, Krieviju, – tur vēl aizvien ir “ātrā palīdzība”, kura ir paredzēta sistēmai, kurā tu vispār normāli nevari tikt pie ārstiem, ar to izķer pacientus, kurus vēl var paspēt aizvest uz slimnīcu...

Latvija atrodas kaut kur pa vidu starp to modeli, uz kuru mums vajadzētu aiziet – kas, visdrīzāk, ir angloamerikāņu un frankoģermāņu modelis, kurā strādā ārstniecības personas –, bet vēl arvien esam ar vienu kāju noteikti palikuši tajā “ātrās palīdzības” modelī. Arī sabiedrības izpratnes ziņā. Turklāt, manuprāt, ir jānomainās paaudzēm, te nav runa tikai par pacientu izpratni, bet arī par pašiem ārstiem.

Cilvēki arī ir iedalāmi divās grupās – vieni cer, ka kaut ko iespricēs un atstās mājās, otri – ka aizvedīs uz slimnīcu. Vieni sašutuši, ka aizvesti uz slimnīcu, otri – ka viņus neaizved. Vai neatliekamās palīdzības brigādēm ir kāds pacientu limits – cik vispār var vest uz slimnīcu?

Nē, nē, tādu limitu nav! To nosaka tikai un vienīgi pacienta stāvoklis. Protams, ārstniecības personai jāspēj šo stāvokli izvērtēt. Vai, ja ar iespējām, kas ir izsaukumā, to nevar izdarīt, jānogādā tur, kur to var noteikt.

Mums ir viss aprīkojums, lai glābtu dzīvības, bet ne veiktu detalizētu diagnostiku. Neesam tā aprīkoti, un tas tā arī nav domāts, lai varētu vienmēr mājās noteikt, kas tieši ar pacientu notiek. Bet nekādu kvotu vai limitu hospitalizācijai nav. Protams, jo pilnākas ir slimnīcas, jo to darbinieki ir neapmierinātāki ar to, ko mēs aizvedam – šķiet, ka “šo jau nu varēja atstāt mājās”. Bet to arī slimnīcu ārsti var pateikt, kad viņi mūsu aizvesto pacientu slimnīcā ir pārbaudījuši ar analīzēm.

Protams, ja nav pamata stacionārai ārstēšanai, slimnīca nav vieta, kur cilvēkam jānonāk. Bet mums ir jāaizved pārliecināties pacienti noteiktos robežstāvokļos, jo tad, ja mediķi šādu lēmumu pareizi nepieņem vai pacients atsakās braukt līdzi, riski pacientam dažkārt ir patiešām augsti. Tāpēc visos šajos gadījumos būtu pareizāk aizvest uz slimnīcu nekā neaizvest.

Jā, tie ir mediķu sarežģītie apstākļi. Pacientiem lielākoties nav iebildumu, un viņi pat nespēj iebilst hospitalizācijai, jo viņu dzīvība patiešām ir apdraudēta. Sliktāk ir ar robežstāvokļiem, hroniskiem pacientiem, kuri nesen izrakstīti no slimnīcas un atpakaļ negrib... Tur tiešām ir liela pierunāšana un mediķa spēja pārliecināt.

Vissliktākais ir neraksturīgi simptomi, kas mediķim nesaliekas slimības ainā kā puzle, un viņš palaiž šo gadījumu garām. Tas, protams, var notikt. Jāstrādā, lai tādu situāciju būtu iespējami maz.

Jums ir statistika, kādi ir biežāki izsaukumu iemesli?

Reāli ļoti smago izsaukumu, kur palīdzības saņemšanā izšķirīgas ir minūtes, ir 200–250, un  tas ir daudz. Tas nenozīmē, ka visos notiek kardiopulmonorās reanimācijas pasākumi, bet tie tiešām ir saistīti ar nopietniem negadījumiem vai nopietniem stāvokļiem, piemēram, ceļu satiksmes negadījumiem, aizdomām par infarktu vai insultu, aizrīšanās, smagi apdegumi, kritieni no augstuma vai saspiestas, sadragātas ķermeņa daļas u. tml.

Kopumā katru dienu NMPD brigādes aizbrauc uz tūkstoti izsaukumiem, taču dienā saņemam 1500–2000 zvanu. Ne vienmēr, kad cilvēks zvana uz 113, viņš grib izsaukt brigādi – vēl arī konsultējas, grib pasūdzēties un parunāties. Tas ir tas, par ko visu laiku runājam: lūdzu, nezvaniet, ja jums tiešām nav nekas ļoti, ļoti nopietns! Jo katrs šāds zvans aizņem ārkārtas tālruņa līniju un var aizkavēt citam izsaukt palīdzību, kad minūtes svarīgas.

Bet uz 1000 izsaukumiem brigādes katru dienu dodas, un apmēram puse no šiem pacientiem paliek mājās, jo viņiem vairāk vajadzīga ambulatora ārstēšana pie ģimenes ārsta vai poliklīnikā, nevis neatliekama palīdzība, savukārt 500 aizvedam uz slimnīcu. Un vēl puse no tiem tiek atšķirota ārstniecības iestādē, tas ir – pēc papildu izmeklējumiem tiek palaisti mājās, jo nav nepieciešama ārstēšanās slimnīcā.

Tāpēc tik daudz runājam ar sabiedrību – katrs zvans un katra aizbraukšana pati par sevi nebūtu problēma, ja vien neietekmētu cita izsaukuma izpildi un mūsu iespējas būt laikus kaut kur citur. Mums ir svarīgi gādāt par to, lai vienmēr būtu brīva brigāde, ko operatīvi varam nosūtīt uz kritiskiem izsaukumiem, kur smok bērns, nepieciešami reanimācijas pasākumi, kāds slīcis vai guvis plašus ķermeņa apdegumus. Uz šiem kritiskajiem izsaukumiem brigāde nevar ierasties pēc stundas, kad atbrīvojas, mums jābūt klāt dažās minūtēs!

Izsaukumu ar dzīvību glābjošiem pasākumiem ir līdz desmit katru dienu, tur nepieciešama visnopietnākā palīdzība, tiek nosūtītas pat vairākas brigādes, un jau mēs veicam ļoti sarežģītas manipulācijas, lai spētu saglabāt cilvēka dzīvību un viņš tiek līdz slimnīcai.

Brigāžu skaits pašlaik ir nokomplektēts – vai cik trūkst?

No plānotajām katru dienu uz līnijas neiziet 15–20 brigāžu. Ir divi pamatiemesli. Viens ir kopumā nepietiekamais darbinieku skaits visā nozarē – trūkst gan māsu, gan ārstu, gan ārsta palīgu. Un mūsu ārsta palīgi ir universāli, viņi var strādāt arī slimnīcās māsu vietā, kur darba apstākļi ir mierīgāki, siltumā, zem jumta, blakus ir citi kolēģi atbalstam... Vienmēr esmu teikusi, ka mūsu darbinieki ir īpaši – ne katrs var dragāt pa ceļiem, pa mežiem, ieiet antisociālā vidē. Un tāpat bieži vien darbinieks var un grib strādāt medicīnā, bet galīgi nav gatavs šim dienestam. Otrs faktors pašlaik – arī mūsu darbinieki slimo, ir gripa, kovids, slimo arī darbinieku bērni, tāpēc attiecīgi augsts ir darba nespējas lapu skaits.

Mēs tik vienkārši nevaram cits citu piesegt: brigādē var braukt cilvēku skaits, kas paredzēts, un, ja kāds nav atnācis, mašīna vienkārši stāv tukša. Nevar kā slimnīcā paņemt arī blakus palātu vai piesegt blakus nodaļu.

Kā ar sodu par nepatiesu izsaukumu?

Uzreiz jākliedē šis mīts, kas ceļo sabiedrībā, – dienests nenosaka un neuzliek nekādus sodus. Tas ir rēķins, ko dienests piestāda, ja neatliekamās palīdzības brigādes izsaukums ir veikts kā maksas pakalpojums. Tie ir 74 eiro. Un diennaktī no aptuveni 1000 izsaukumiem ir tikai 15–20, kas veikti kā maksas pakalpojums. Izsaukums kā maksas pakalpojums ir tikai tad, ja sarunā ar 113 dispečeri pacients tam ir paudis piekrišanu, vai tad, ja dienests ir ļoti nekaunīgi maldināts vai izjokots, piemēram, mūs izsaucis cilvēks, kuram ir tikai alkohola apreibums, nevis sirds problēmas un grūtības paelpot, kā tika teikts, piesakot izsaukumu.

Maksas pakalpojumu cena veidojas no tā, ka jālieto ar dārgu dzīvību glābjošo aparatūru īpaši aprīkota mašīna, kurai ir milzīgas amortizācijas un degvielas izmaksas, brigādes personāla un vēl citas izmaksas. Bet maksas pakalpojumu cenrādis ir stingri pēc pozīcijām reglamentēts, to apstiprina Ministru kabinets, mēs nemaz nedrīkstam sniegt pakalpojumus, kas neattiecas uz likumā ierakstītajām funkcijām. Tāpēc maksas pakalpojumi ir ļoti stingri definēti.

Mūsu dienesta nostāja ir tāda, ka mums vispār nebūtu jāsniedz šādi maksas pakalpojumi, un ārkārtas situāciju laikā arī cenšamies to nedarīt. Tad, kad zvanītājs ārkārtas tālruņa 113 dispečeram lūdz, lai nosūtām pie viņa brigādi par samaksu, jo viņš ir gatavs maksāt, tad visbiežāk atsakām, norādot, ka daudz lētāk ir aiziet pie sava ģimenes ārsta vai uz poliklīniku. Tāpēc, ka visas brigādes mašīnas mums ir jātur pamatfunkcijai – dzīvības glābšanai.

Viss, kas ir maksas pakalpojums, pacientam ir sasniedzams arī citā veidā, piemēram, tā ir vizīte pie sava ģimenes ārsta, dežūrārsta vai gājiens uz aptieku. Lielākoties dispečers jau pa telefonu pasaka – mūsu izsaukums šajā gadījumā jums būs maksas pakalpojums, jo situācija ir risināma ambulatori, nevis neatliekami. Tā ir ļoti nopietna nianse, kas jāsaprot. Absolūtā vairākumā gadījumu pacients piekrīt maksāt – tikai brauciet! Taču to darām tikai tad, ja operatīvā situācija to ļauj un mums ir pietiekams skaits brīvu brigāžu.

Otrs, ar ko saskaramies, – ik pa laikam pacienti mēdz pārspīlēt savus simptomus, nav gatavi meklēt palīdzību citur. Un padara šo situāciju tik krāšņu, ka dispečers nevar noteikt, ka tā nav neatliekama. Līdz pat kuriozām situācijām – cilvēks saka, ka neguļ jau ceturto nakti, bet izrādās, ka viņam ir blaktis... Viņš ir dusmīgs, piedzēries, varbūt izkritis no gultas un netiek atpakaļ – lūdzu, palīdziet man! Arī tādos gadījumos brigāde brīdinās, ka tiks atsūtīts rēķins.

Tikko nācām klajā ar paziņojumu: lūdzu, lūdzu, pirmajās vīrusa dienās mēģiniet tikt galā paši, vērsieties pie ģimenes ārsta, lietojiet pretdrudža zāles. Un es jau medijos dzirdēju pārfrāzējumus: Cipule teica, ka pie slimniekiem ar 40 grādiem ātrie vairs nebrauks! Bet tādus grādus es nekur neesmu minējusi, runāju tikai par vīrusu saslimšanas sākotnējām dienām. Un tas sajauc galvu, kā kurš tos akcentus sadzird un saliek.

Es bieži dodu salīdzinājumus, kādu izstāstīšu arī tagad. Ir vietas, piemēram, Alsunga, kur ir viena brigāde uz visu areālu ar 30–50 kilometru rādiusu. Cilvēks piezvana, viņam ir paaugstināts spiediens jau vairākas dienas. Pēc pāris minūtēm, kad brigāde jau izbraukusi, pienāk zvans, ka dīķī slīcis bērns, mamma ir viņu izvilkusi un viņai pašai jāreanimē, kamēr mediķi atbrauks. Kad saliek blakus divas tādas situācijas, katrs teiks – jums jābrauc pie bērna! Bet, lai pie šā bērna tiktu, brigādei ir jābūt brīvai... Taču no sabiedrības puses cilvēkam ir tā, ka “man tagad sāp galva, es nevaru sazvanīt ģimenes ārstu, es negribu saukt taksi, man grūti pāriet pāri ielai uz aptieku...”. Tas viss ir objektīvi, un viņš tajā brīdī tiešām jūtas slikti, bet mūsu svaru kausos tas izskatās nedaudz citādāk.

Jūsu ieteikumi, kā saprast, kad IR jāsauc neatliekamā palīdzība? Mēs jau neesam mediķi, lai paši visas pazīmes saprastu. Ja cilvēkam ir, piemēram, veģetatīvā distonija pirmo reizi – tā tiešām šķiet kā mazā nāve...

Jā. Pirmajā reizē, kad ir veģetatīvā lēkme, cilvēkam, protams, būs hiperreakcija. Vēlāk, ja viņš ir gājis pie daktera, viņam ir zināma diagnoze un simptomi, jau ir citādāk.

Kā es vienmēr saku – vājās veselības sistēmās veidojas šis lielais izsaukumu skaits. Mums ir divreiz vairāk izsaukumu uz 100 000 iedzīvotāju nekā, piemēram, Lielbritānijā. Viņi biežāk iet pie ārsta, viņiem ir daudz skaidrākas alternatīvas, ko darīt attiecīgās situācijās.

Mums bieži medijos rodas nepareizs fokuss, centrā nonāk informācija, kad nezvanīt neatliekamajai palīdzībai, un – galu galā vēstījums ir: “Lūdzu, nezvaniet mums!” Kam tā nevajadzētu būt. Būtu jārunā tikai par to, kad zvanīt.

Ir ļoti svarīgi, lai brīžos, kad jāsāk šķirot pacientus un mēs nākam klajā ar savu informāciju – jo mums sabiedrība IR jābrīdina –, parādītos arī alternatīvas. “Ja jums ir iesnas – zvaniet man!” “Ja jums ir temperatūra – zvaniet man!” Vai tas būtu ģimenes ārsts vai dežūrārsts, bet šo alternatīvo paziņojumu nav.

Bet kad tad ir jāzvana?

Nepārprotamās situācijās. Visi ceļu negadījumi ar cietušajiem, kritieni no piektā, ceturtā stāva, traumas mežizstrādē. Dzīvībai bīstama, spēcīga asiņošana. Jo arī ar sagrieztu roku, ko stingri nosaitē, var doties uz traumpunktu. Kādas ķermeņa daļas paralīze, valodas traucējumi, samaņas zudums, sāpes krūtīs, pēkšņa nosvīšana – viss, kas liecina par insultu, sirds problēmām. Apdegumi. Cilvēks apsaldējies, iekritis āliņģī – vakar, piemēram, bija tāds gadījums ar hipotermiju, no kā tiešām var nomirt.

Viss, kas tuvāko stundu vai minūšu laikā var beigties ar nāvi, ir NMPD izsaukums.

Tagad, vīrusu laikā, mēs uzsveram, ka nevajag zvanīt NMPD vīrusa pirmajās dienās, bet cilvēki mēdz zvanīt tik un tā un uz jautājumu: “Vai jums ir ģimenes ārsts?” atbild: “Nē, es viņu jau piecus gadus neesmu redzējis!” “Aptieka? Jā, ir pāri ielai, bet es tik slikti jūtos, neiešu...”

Otri biežākie ir arteriālās hipertensijas pacienti. Protams, ja paceļas spiediens, tas ir nepatīkami, un var būt bīstami, ja nerīkojas. Bet lielā daļā gadījumu izrādās, ka netiek lietoti medikamenti, nav ievērotas ārsta rekomendācijas, nav arī zināšanu, ko darīt, ja spiediens nav novēršams ar ikdienas zālēm. Šie pacienti uz stacionāru lielākoties nav jāved, viņš tāpat dabū savu zīmīti, ka jādodas pie ģimenes ārsta... Ļoti svarīgi būtu saprast, ka par savu veselību atbildam mēs paši – ja ir jālieto ikdienas medikamenti, to vajag darīt.

Paramediķis un ārstniecības persona – kāda ir atšķirība?

Paramediķis nav ārstniecības persona, bet cilvēks, kurš padziļināti ir apguvis sniegt palīdzību veselībai kritiskās situācijās, prot izvērtēt pacienta stāvokli un to stabilizēt, pamatojoties uz stingriem algoritmiem. Ierauga ciparus monitorā, izdara lietas un nogādā līdz slimnīcai. Viņš neārstē cilvēku, un viņš īsti nevar pieņemt citus lēmumus – visus, ko viņš sastop, viņš parasti ved uz slimnīcu, lai tur izvērtē.

Un ir valstis, kur neatliekamajā palīdzībā strādā tikai paramediķi?

Jā. Un šajās valstīs ir ļoti strikti noteikumi, kad var saukt neatliekamo palīdzību, un ļoti augsti sodi, ja tā ir izsaukta nepamatoti.

Piemēram, Francija ir paramediķu zeme. Norvēģija – tīrā veidā. Visa Amerika. Lielbritānijā ir miksēts modelis. Vācija, Polija, Igaunija, Latvija – mums ir šīs ārstniecības personas, kam ir plašākas zināšanas medicīnas jomā, kuras daudz vairāk var izdarīt uz vietas un kuras jau skaidrāk spēj pieņemt lēmumu, ko vest uz slimnīcu un ko ne.

Izklausās, ka pie mums ir labāk – pacientam.

Paramediķu modeli var attīstīt tikai tiešām stiprās veselības sistēmās. Kur pacienti var tikt sistēmā, tiek ārstēti un pēc iespējas mazāk nonāk galējā fāzē. Faktiski galējā fāzē tur ir tas, kas ir negaidīts un nenovēršams: traumas, pēkšņas katastrofas organismā. Bet nekas, kas lēni attīstās līdz stadijai, kad tu esi novedis savu veselību, un tāpēc tev ir slikti!

Mūsu sistēmā nemaz nevar labi attīstīt paramediķu modeli, pagaidām ne.

Vai jums pašai ir bijušas veselības problēmas, personīgie veselības izaicinājumi, par ko varat pastāstīt?

Es daudz sportoju jaunībā, man ir ielikta laba veselības bāze – organisms ir diezgan rūdīts. Ir gan bijuši arī veselības izaicinājumi jaunībā – kas ļāva un pat lika apstāties, esmu laiku pavadījusi arī slimnīcā, bet tie nebija saistīti ar hroniskām slimībām. Tas ir pārgājis un aizmirsies.

Vienīgais, kur esmu saskārusies ar medicīnu tagad, tā ir bērnu dzemdēšana. (Smejas.)

Bet stress? Kā ar to tiekat galā – vai nemaz nav tik traki?

Nē, nē, stress ir pietiekami liels. Es esmu iemācījusies stresu vadīt, jo vadītājam nav izvēles – stresot vai nestresot. Ja stresosi, tad neko neizdarīsi. Tā varbūt ir arī iedzimta spēja – es vienmēr arī, ja ģimenē kaut kas ir noticis, spēju vistresainākajās situācijās saglabāt veselo saprātu. Tas nenozīmē, ka man nav stresa, bet kaut kā es to varu vadīt.

To vīrs vislabāk var pastāstīt, kā es ar savu stresu tieku galā. Jo darbā es reti atļaujos emocijas laist ārā. Es kārtoju māju – tas ir viens no maniem paņēmieniem pret stresu. Daudzi saka, ka šo metodi vajag izmantot – ja galīgi netiec galā ar stresu vai nezini, kā kaut ko izdarīt, vienkārši ej un kaut ko kārto! Vai iekop un sastrukturē. Un tas neapzināti sāk sakārtot tevi pašu.

Es noteikti pietiekami daudz guļu. Neizgulēšanās ir pats galvenais, ko nedrīkst pieļaut nekādā gadījumā. Dārzs. Darbošanās ārā, svaigā gaisā – tas ir ļoti svarīgi. Un kaut kad tā atlaist domas un nerunāt ne ar vienu – tā es arī mēdzu darīt. Man vajag, lai ar mani kādu brīdi neviens nerunā, tas ir tas, ko mājās visi zina.