Ģimene šokā par "Sirdslietu šova" dalībnieka nāves apstākļiem

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Jāņa Pavlovska jaunākā meita Liene Lasmane atminas, kā ģimene priecājusies līdz ar tēti šā gada pavasarī, uzzinot, ka viņš ir kļuvis par Latvijas Televīzijas senioru iepazīšanās šova "Sirdslietas" dalībnieku. “Ja tētis nebūtu pats pieteicies, mēs noteikti būtu viņam ierosinājuši to darīt, jo viņš visu mūžu ir bijis ārkārtīgi darbīgs cilvēks, kas nekad tā mierīgi nevarēja nosēdēt. Aizejot pensijā, tētis mainījās, laikam bija grūti šo statusu pieņemt, varēja redzēt, ka viņam “nolaidās rokas”. Tētis tā kā noslēdzās un reti kad izgāja no mājas. Viņš bija ļoti priecīgs par dalību šovā, ļoti aizrāvās ar filmēšanos, tas viņam izvērtās par jauku piedzīvojumu. Tētim arī bija, ko stāstīt, jo viņa dzīve bijusi dažādiem atgadījumiem pilna,” saka Liene un piebilst, ka ir ļoti pateicīga šova "Sirdslietas" veidotājiem par sirsnīgo attieksmi pret tēti, kā arī, ka atnāca viņu pavadīt pēdējā gaitā.

Uzcēla māju pats savām rokām

Jānis Pavlovskis dzīves laikā bija vienu reizi precējies, taču ar sievu pašķīrās un aptuveni 30 beidzamos gadus dzīvoja viens. Šajās attiecībās dzimušas divas meitas, kuras jau devušās katra savā dzīvē un dāvājušas Jānim mazbērnus. Profesionālā darba dzīve aizvadīta kravu pārvadājumu jomā – jaunībā dodoties jūrā, bet jau vēlāk kā tālbraucējam vadot kravas automašīnas. Meita, raksturojot tēti, sāk uzskaitīt, ko tik visu viņš savas dzīves laikā nav darījis: “Sportisko rūdījumu ieguva jau agrā jaunībā. Bija godalgots tenisists, kā arī spēlēja basketbolu. Viņš ļoti mīlēja humoru, krāja anekdotes, tās pierakstīja kladēs un stāstīja. Ja godīgi, nepazīstu nevienu vīrieti, kas vēl kā tētis māk tamborēt, adīt un šūt. Viņš gatavoja ļoti gardus ēdienus, arī saldos. Ar visiem iespējamiem instrumentiem prata rīkoties. Vecdaugavā pats savām rokām uzcēla māju. Pat nezinu, ko tētis nemācēja darīt. Viņš bija liels darbaholiķis. Neatceros no bērnības nevienu reizi, kad viņš, atbraucis mājās no reisa, vienkārši atpūstos vai skatītos dīki televīziju.”

Tiesa gan, Jānis bijis ļoti stingrs un smags raksturā, to, iespējams, mantojis no saviem vecākiem, līdz ar to savas meitas bērnībā un pusaudžu gados nav lutinājis ar sirdssiltām attiecībām. “Savukārt pret citiem viņš bija ļoti labs un izpalīdzīgs, labs kolēģis un kaimiņš. Viņš katram bezpajumtniekam bija gatavs palīdzēt,” piebilst Liene. Tikai beidzamo gadu laikā meitas satuvinājušās un izveidojušas draudzīgas attiecības ar tēti: “Viņš arī ļoti sadraudzējās ar manu vīru, kad visi devāmies uz pirtīm, koncertiem un kafejnīcām. Vienmēr centāmies ņemt tēti līdzi.”

Atvadījies no meitām un bijušās sievas, aiziet mūžībā

Jāņa Pavlovska aiziešanas iemeslus un to, kā tas noticis, ģimene joprojām nespēj pieņemt un aptvert. “Mums nav atbildes, kāpēc tā notika. Mēs, protams, nevienu nevēlamies vainot, bet nepamet sajūta, ka tētis ir aizgājis mūžībā mediķu nolaidības dēļ. 3. oktobrī pie tēta uz mājām brauca šova filmēšanas grupa, jo vajadzēja uzņemt epizodi raidījumam. Es tajā rītā vēl biju ārzemēs, kad ar tēti sazvanījos un viņš man vaicāja, vai es paspēšu uz filmēšanu. Teicu, ka šoreiz nepaspēšu, sarunājām, ka pēc tam sazvanīsimies. Jau vēlāk no raidījuma veidotājiem uzzināju, ka viņi atbraucot secināja – tētis slikti jūtas un grib filmēšanos atcelt. Viņi trīs reizes piedāvāja izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, bet tētis turējies pretī, sakot, ka viss būs labi. Taču ātro palīdzību tomēr izsauca, tēti aizveda uz Gaiļezeru. Kad tētis jau bija palātā, sazvanījos ar viņu, teica – nekas traks neesot, plaušās atrasts mazliet ūdens. Pēc sarunas man bija mierīgs prāts, jo viņš runāja un smējās kā vienmēr. Sarunājām, ka nākamajā rītā mans vīrs aizvedīs uz slimnīcu drēbes un vīnogas. Vēl vakarā mēģināju tētim piezvanīt, bet viņš neatbildēja, nākamajā rītā arī nebija atbildes. Zvanīju ārstam, kas atklāja, ka tētis gājis uz labierīcībām un nokritis, uz vairāk nekā piecām minūtēm bija iestājusies klīniskā nāve un viņš ir “atkačāts”. Tēti pieslēdza pie aparātiem, un mums teica, ka viņu ārstē. Ģimenei arī pateica, ka tētim ieliks vēderā trubiņu un laidīs uz mājām, lai jau tālāk mēs paši viņu kopjam. Mēs jau sastādījām grafiku, kādā secībā dežurēsim un gulēsim pie tēta – gan es, gan māsa, gan mana mamma bijām gatavas rūpēties un kopt viņu mājas apstākļos. Visi jau kalām plānus un domājām, kā tēti atkal dabūt uz kājām.”

Jānis jau sācis ar acīm reaģēt uz meitām, arī bijušo sievu, līdz kādu dienu Lieni šokējis skats, ka tētis nograuzis sev lūpu. Turklāt vēlāk – divas dienas pirms aiziešanas viņsaulē – esot pārvests uz citu Gaiļezera stacionāru, meitu par to pat neinformējot. “Kad ar vīru aizbraucām pie tēta un es iegāju palātā, biju šokēta no redzētā – tā arī pateicu, ka te ir jūtama nāves klātbūtne. Tētis bija pliks, asinīs un ar norautu masku. Vaicāju māsiņai, kas te notiek, uz ko viņa man atbildēja, ka pati ir te pirmo dienu un nevar zināt, kas notiek. Tētis šajā vietā izturēja tikai divas dienas, sagaidīja ciemos mani ar vīru, nākamajā dienā aizbrauca mamma ar māsu parunāties, un 7. novembra vakarā viņš nomira. Neviens viņu tur neārstēja, un pēc izraksta sapratām, ka viņam vispār neko nedarīja. Aiziešanas diagnoze bija – apstājusies sirds....” par piedzīvoto stāsta Liene.

Ka tētim iepriekš bija problēmas ar sirdi, ģimene zināja, bet Jānis esot regulāri pārbaudījis veselību pie mediķiem un pret savu veselību nav izturējies pavirši. “Viņš brauca uz Gaiļezeru, kur viņam tika veiktas standarta pārbaudes, pēc kurām laida mājās. Arī šajā reizē mums likās, ka viņam izrakstīs zāles, lai to ūdeni dabūtu ārā no plaušām, un viss būs kārtībā. Mums pat mazākās nojausmas nebija, ka viss tik traģiski beigsies. Mēs pēc visa piedzīvotā nevaram atgūties, tas ir tik smags notikums. Domāju, ka tētim vēl vajadzēja dzīvot un dzīvot. Paņemu rokās telefonu, lai tētim pazvanītu vai nosūtītu kādu smiekliņu, bet attopos, ka viņa vairs nav…” skumst Liene.