VIDEO; FOTO: Līgatnes pusē dzīvo vīrs, bez kura daudzi vietējie tik viegli uz darbu netiktu - viņš pārvalda vienīgo “maksas ceļu” Latvijā

Dažs labs, iespējams, nemaz nezināja, ka Latvijā vispār vēl darbojās šāda veida risinājumi tur, kur nav tiltu. Otra ir vien Līvānos, kur faktiski, ceļot cilvēkus pāri Daugavai, savieno Latgali un Zemgali.

Taču šoreiz par Līgatnes pārceltuvi, kurai ir visnotaļ interesants stāsts. Līgatnē savulaik pār Gauju ir bijuši pat trīs tilti. Līgatnes pārceltuvi pēc Otrā pasaules kara, kad tiltus iznīcināja, ierīkoja Līgatnes papīrfabrika, lai fabrikas strādnieki tiktu uz darbu no Pārgaujas. Pārceltuves apsaimniekošanu no 2013. gadā pārņēma Līgatnes un Pārgaujas apvienību pārvaldes.

Piebraucot pie šīs pārceltuves un sastopoties savā ceļā ar šķērsli – Gauju, jāsaprot, ka tuvākie tilti ir ap 20km attālumā kā uz vienu, tā otru pusi (Sigulda un Cēsis). Prāmi, kas ceļiniekus šeit pārceļ no viena krasta uz otru, veido divas kopā sastiprinātas laivas, uz kurām ir dēļu klājs. Pāri upei nostieptā trose neļauj prāmi aiznest pa straumi uz leju, bet no krasta uz krastu to pārvieto straumes spēks.

Nekādi motori – tikai straume un pārcēlāja pieredze

Dienā, kad ierodamies uz pārceltuvi, mums pretī dodas Kārlis Logins – vīrs ar garu bārdu, kura āriene momentā liek atcerēties to, cik bieži senākās reliģijās un literāros darbos īpatnēja un svarīga loma ir pārcēlājam.

“Šeit neesmu pārāk ilgi. Pieteicos darbam brīdī, kad Covid-19 pandēmijas iespaidā bija grūti atrast kādu, kas vēlētos strādāt. Man, savukārt, kā Rīgā dzimušam, tobrīd bija aktuāli ar ģimeni pārcelties projām no pilsētas dunas un atrast vietu tuvāk dabai. Kā darbs šis šķita ļoti atbilstošs,” sēžot pie galda mazā, omulīgā pārceltuves namiņā saka Kārlis.

Pirms mūsu sasveicināšanās sanāca tā, ka uz krastu, kurā piebraucām, Kārlis devās no otras puses, vienlaikus tumsā pārceļot dienas pirmo ceļinieku un viņa spēkratu. Acumirklī kļuva skaidrs, cik lielu atbildību patiesībā uzliek šis darbs.

Kārlis un Gauja ar savu spēcīgo straumi ir vienīgie, kas prāmi kopā ar transportlīdzekļiem aptuveni 3-5 minūšu laikā dabū pāri ūdenim. Nekādi motori te nepalīdz. Jā, tas ir krietni izdevīgāk, ātrāk, nekā braukt uz vienu vai otru tiltu, taču vadīt šādu prāmi, uz kura atrodas kā dzīvi cilvēki, tā viņu braucamie, ir jāprot.

“Apmācība ilga kādu nedēļu. Faktiski jau darot arī iemācās. Kolēģi pirms tam parādīja, izstāstīja – kā pienākt pie krasta, kā atstumties. Ko darīt, lai tas prāmis ar visu kravu pārāk daudz nesagriežas. Nu zināms ekstrēms jau tajā ir...,” smej Kārlis.

Smagas kravas, vieglas kravas un interesantas kravas

Straume šeit ir jājūt. Ja Gaujā ūdenslīmenis ceļas, arī straume kļūst niknāka. Šad un tad pārceltuve nestrādā. Iemesli var būt dažādi, tostarp pārāk augsts ūdens līmenis. Ziema kā tāda šķērslis pārceltuves darbam nav – pēdējo reizi, kad šeit būtu uzsalusi ledus kārta, Kārlis neatminas. Pāri ceļ visu ko – no kājāmgājējiem un mopēdiem līdz pat pajūgiem, vieglajiem auto un “kraviniekiem”.

Kārlis smagākie esot bijuši traktori, taču interesantākā krava – lielais “Mercedes” kemperis uz kravas auto bāzes. Tie esot bijuši vācu tūristi, kuri apceļojuši Baltiju. “Man jau kādā brīdī izskatījās, ka viņš netiks nost, taču viņš smuki ar hidrauliku pacēla spēkratu un... viss sanāca,” atceras pārcēlājs.

Ir, protams, arī drošības nosacījumi – pārceļoties, saprotamu iemeslu dēļ, nevajadzētu atrasties automašīnas iekšienē. Ierobežojumi lielākoties ir saistīti ar transportlīdzekļa spēju uzbraukt uz prāmja – zemākām sporta automašīnām varētu būt problēmas, bet nu – sporta automašīnu šoferi nez vai bieži braukājas pa Gaujas tuvumā esošo mežu zemes ceļiem.

Cilvēki šad tad piebrauc un apstulbst

Uz jautājumu, vai kādreiz ir gadījies, ka pārceļamais – lai kas tas arī būtu – iekrīt ūdenī, Kārlis atbild, ka kaut kas tāds it kā ir padomju laikos gadījies.

“Biežāk gan ir momenti, kad cilvēks piebrauc, ierauga, ka priekšā ir Gauja, saprot, kā šeit tās lietas notiek un – sabīstas! (smej) Tad ir jāpierunā, jāpaskaidro, ka nekas traks jau tas nav! Bija viena kundze, kas devās pa šo ceļu ārstēties. Pirmajā reizē mēs ļoti lēnām, prātīgi, bet nu viņa bija nosvīdusi slapja, kamēr tikām otrā pusē! Bet pēc nedēļas mēs jau iepraktizējāmies daudz veiklāk!” pastāsta pārcēlājs.

Kaut kādi minimāli riski jau esot, atzīst Kārlis. Piemēram, pastāv neliela iespēja, ka prāmis var atāķēties. Tas, protams, nozīmē, ka vaļa tiek dota Gaujas straumei...

“Šis prāmis tiek uztverts kā kuģis. Attiecīgi mums ir regulāras pārbaudes, lai pārliecinātos, ka pārceltuve darbu var droši turpināt,” mierina un paskaidro Kārlis. Lai arī prāmi vērtē kā kuģi, nosaukums tam gan neesot dots.

Kārlis izstāsta, ka visbiežāk Līgatnes pārceltuvi izmanto vietējie, kuriem šis process sen jau vairs nav piedzīvojums – tā ir daļa ikdienas, brauciens uz/no darba, kā arī citu darīšanu kārtošana. Tad ir tūristi, kuri šo uztver kā īpašu pieredzi un mazākumā ir tie, kuriem negaidīti nācies šeit attapties.

“Šis, starp citu, “Waze” aplikācijā uzrādās kā vienīgais maksas ceļš Latvijā,” iesmej Kārlis, “Līvānos tā nav, savukārt Jūrmalā par maksu ir iebraukšana. Tad nu šajā aplikācijā šis ir kā vienīgais maksas ceļš. Ja nav izņemts attiecīgais ķeksītis iekš “Waze”, tad nu viņš šeit ved šoferus kā pa tuvāko ceļu, īpaši nepabrīdinot, ka tas ietver pārcelšanos ar koka prāmi.”

Kāds mēģinājis pārcelties paša spēkiem

Kārlis arī min, ka šādā darbā ar cilvēkiem problēmu jau pamatā nav, taču ir aspekti, kas grūtības sagādā. Piemēram, vasaru nedēļas nogalēs straujā Gauja un tās laivu satiksme bieži ir salīdzināma ar Brīvības ielu Rīgā. Esot jāprot “samainīties” uz šī ceļa, izlavierēt.

Tūristi uzvedoties pamatā labi, taču Līgo svētkos var gadīties pa kādam jestrākam svinētājam uz klāja. Arī ar suņiem esot jāuzmanās, jo tie mēdz izdomāt mesties peldus.

Savdabīgi, ka reiz pat ir pamanīts, ka kāds, visticamāk, pats saviem spēkiem, ir pārcēlies tad, kad ne Kārlis, ne cits pārcēlājs nav bijis klāt. “Atnāc no rīta un skaties... prāmis ir otrā pusē. Izskaidrojums jau ir tikai viens vienīgs,” piesardzīgi smej Kārlis.

Lieki piebilst, ka pašrocīgi mēģināt šo procesu ir klajš drošības noteikumu pārkāpums, un savas, citu veselības, mantas apdraudēšana. Turklāt prāmis nav bezmaksas – vieglie auto maksā 5 eiro, bet smagāki 7 eiro par ceļu vienā virzienā.

“Toreiz ar laivu cēlos pāri, lai tiktu pie prāmja,” saka Kārlis, atzīstot, ka nesankcionētā pārcelšanās, lai cik arī nosodāma, paldies Dievam vismaz, šķiet, noritējusi bez nelaimes.

Ceļamies pāri arī mēs

Pēc aprunāšanās iznāk tā, ka arī mums tagad vistuvākais ceļš uz Rīgu būtu pāri Gaujai. Tad nu – startējam veco “Ford” un braucam virsū uz prāmja. Kārlis pa prāmi rosās kā kapteinis. Dažādas ķēdes, āķi, kas jāatkabina, atstumšanās no krasta un tad – darbs ar virvi, kuras uzdevums šajā visā procesā ir neatdot mūs Gaujas straumei.

Jāpiebilst, ka prāmja grīda ir no dēļiem un starp tiem spraugas ir teju pirksta platumā. Tas nozīmē, ka ar viedtālruņiem un filmēšanu jābūt uzmanīgiem, ja negribas, lai ierīce pazūd upes ūdeņos. Kārlis arī piebilst, ka šādi zem prāmja ir pazuduši vairāki telefoni. Arī savu reiz ieslidinājis, bet – par brīnumu – pēcāk izdevies to sameklēt!

Skati, peldot pāri, ir vareni. Vienā pusē mežs uz pakalna un otrā, smuks upes līkums. To visu izdaiļo saullēkts. Pāri Gaujai tiekam ļoti ātri, uztaurējam uz atvadām un tālāk jau ātri vien iebraucam Līgatnē.