"Pie mums, Latvijā, cilvēkiem ir tendence visās savās veselības problēmās vainot šo vakcīnu!" - intervija ar Aini Dzalbu

Ar kādiem izaicinājumiem jums patlaban jāsaskaras?

Pagājušais gads un šā gada sākums, gribētu teikt, bija tāds kā kārtējais pārbaudījums gan ģimenes ārstiem, gan sabiedrībai kopumā augšējo elpceļu infekciju pieauguma dēļ. Tas zināmā mērā bija jau prognozējams, analizējot datus, kas mums bija pieejami jau vasarā no valstīm, kurās tajā brīdī bija ziema, piemēram, no Austrālijas, Jaunzēlandes, un kur bija ļoti izplatīta gripa. Ar to slimoja plaši un diezgan smagi, turklāt vienlaikus bija arī citas elpceļu saslimšanas. 

Iemesls šādam infekciju uzliesmojumam esot kovida laika ierobežojumu sekas.  

Jā, tā varētu būt ierobežojumu blakusparādība. Samazinoties kontaktu skaitam, arī mūsu imūnsistēma mazāk satiek dažādus vīrusus un tāpēc “aizmirst” par tiem, jo dabīgā imunitāte pret augšējo elpceļu vīrusiem ir diezgan īslaicīga. Periodā, kad bērni bērnudārza vecumā diezgan ilgu laiku pavadīja mājās, šķita, ka šo saslimšanu ir mazāk, bērni veseli un puņķi pazuduši; visiem atkal sanākot kopā, atgriezās arī infekcijas. Tām bija arī kur “ieskrieties”, jo bijām kļuvuši pret tām uzņēmīgāki. Un, jo esam uzņēmīgāki un kontaktu skaits lielāks, jo lielāka iespējamība šīm slimībām izplatīties.

Galvenais iemesls ir tas, ka mūsu imūnā sistēma pa kovida laiku jau bija piemirsusi par adenovīrusiem, rinovīrusiem un citiem. Jo iegūtā imunitāte pret vīrusiem ir pāris mēnešus vai dažreiz gadu ilga. Pēc tam atkal kļūstam uzņēmīgi pret vīrusinfekcijām.

Protams, vienam imunitāte ir stiprāka, otram vājāka, atšķiras arī pa vecuma posmiem. Piemēram, pirmsskolas vecuma bērnu imunitāte vēl nav nonākusi saskarē ar biežāk izplatītajiem vīrusiem, un viņi slimo ar visu pēc kārtas, kas viņiem ir jauns. Pieaugot vairs tik uzņēmīgi neesam, mums ir izveidojusies imūnā atmiņa.

Kas bija lielākais izaicinājums jūsu ģimenes ārsta praksē?

Pirmkārt, tas bija saslimušo skaits; otrkārt, oktobrī, novembrī, decembrī vajadzēja atšķirt, vai tā ir kovida infekcija vai gripa, kas bija sākusi izplatīties ātrāk nekā iepriekšējos gados. Brīdī, kad nāca klāt vēl arī citas vīrusu slimības, slimnieku skaits bija pat lielāks nekā kovida laikā.

Katrai vecuma grupai gan bija atšķirības, piemēram, respiratori sincitiālais vīruss izraisīja ilgstošo, kairinošo klepu gan lielajiem, gan mazajiem. Šis vīruss ir gana izplatīts, un to tipiski zinām zīdaiņiem un pavisam maziem bērniem – viņiem ir raksturīgs akūts bronhiolīts – tāds kā smacējošs klepus ar elpošanas traucējumiem. Tam ir raksturīga gaita, un tad esam paraduši domāt, ka tā ir zīdaiņu infekcija. Īstenībā tā nemaz nav, ar to slimo gan skolēni, gan pieaugušie, gan seniori. Un respiratori sincitiālais vīruss izraisa arī astmas paasinājumu un hroniskas obstruktīvas plaušu slimības jeb HOPS paasinājumu.

Kopumā pērn rudens sezonā bija ļoti daudz saslimšanu ar respiratori sincitiālo vīrusu, pēc tam pieauga saslimstība ar gripu, kad cilvēkiem bija ļoti augsta temperatūra, un tam visam paralēli bija arī kovida infekcija.

Ar garo klepu arī esot vairāk slimojuši nekā iepriekš.

Manā praksē ar garo klepu saslimušo šajā sezonā bija mazāk, turklāt tam vairāk raksturīgi lokāli uzliesmojumi, piemēram, ja klasē ir viens slims bērns, lielākoties notiek arī pārējo inficēšanās. Ja bērns ir vakcinēts, parasti viņam ir neliels klepus, kam visbiežāk nemaz nepievērš uzmanību, bet pārējiem, īpaši zīdaiņiem vecumā līdz sešiem mēnešiem, kuri vēl nav saņēmuši visas vakcinācijas kalendārā iekļautās devas, slimība var izpausties daudz smagāk.

Tāpat senioriem garais klepus var būt nopietna problēma. Gan respiratori sincitiālā vīrusa, gan ilgstošāka klepus gadījumā var konstatēt arī inficēšanos ar garo klepu kā iemeslu. Gaita nebūs ļoti smaga, bet būs ieildzis klepus. Pieaugušajiem nav raksturīga smaga slimības gaita, izņemot seniorus, kam imūnā atmiņa jau ir pietiekami zudusi un vispār imūnsistēmas darbība kļuvusi gausāka, un visvairāk tieši riska grupām, kurām jau fonā ir elpceļu slimības, piemēram, astma, HOPS, vai sirds slimības, jo izraisa diezgan ilgus un smagus šo slimību paasinājumus. Ne jau garo klepu izraisošā baktērija ir tik bīstama kā to izdalītie toksīni, kas kairina elpošanas centrus un izraisa smagus paasinājumus.

Savukārt gripai pats vīruss ir vairāk bīstams, jo tas ļoti plaši bojā gļotādu, un bojājuma dēļ organismā ļoti daudz atbrīvojas iekaisuma mediatori. Nopietnākos gadījumos var bojāt pat nervu sistēmu, asinsvadus, sirdi.

Kad vienlaikus cirkulē dažādas akūtas elpceļu infekcijas ar diezgan līdzīgām izpausmēm – kas ģimenes ārstam palīdz tās precīzi pazīt? Vai izmantojat testus?

Ambulatorajā praksē šie testi ir maksas pakalpojums, kopš šā gada janvāra – arī kovida antigēnu tests. Par valsts budžeta līdzekļiem, ja tas ir nepieciešams, PCR un Covid-19 Ag testu varam veikt tikai grūtniecēm. Patiesībā gados jaunam cilvēkam, kam nav kādu hronisku slimību, augšējo elpceļu vīrusu infekcijas parasti pāriet nedēļas laikā, tāpēc arī nav tik būtiski zināt vīrusa vārdu. Situācija mainās brīdī, ja ir kāda hroniska slimība un lielāks vecums. Kā jau esam to pieredzējuši, gan kovids, gan gripa un citas infekcijas tad noris smagāk. Un te man kā ģimenes ārstam ir ļoti būtiski saprast, vai pacients, kuram ir 70 gadu un sācies klepus un temperatūra, varu diagnosticēt gripu un attiecīgi uzreiz izrakstīt pretvīrusu līdzekļus (tie ir pieejami gan cenas ziņā, gan fiziski – aptiekās). Piemēram, medikamentu, kura aktīvā viela ir oseltamivirs, kas lieliski darbojas pret gripu.

Svarīgi pretgripas medikamentu lietot pirmo 48 stundu laikā no saslimšanas brīža. Varam to ieteikt jebkurā vecumā – gan bērniem, gan grūtniecēm, gan senioriem. Taču, izrakstot šo līdzekli, jābūt pārliecībai, ka cilvēks saslimis ar gripu, jo pret citu infekciju ierosinātājiem tas nedarbojas. Tāpēc gadījumos, kad pēc klīniskām pazīmēm grūti atšķirt, vai tā ir gripa vai nav, veicam ātro testu. Tas notiek līdzīgi kā kovida gadījumā – ir nepieciešama tikai nazofaringiālā iztriepe, un pēc 15 minūtēm jau ir rezultāts. Maksa par šiem testiem ģimenes ārsta praksē var svārstīties 6–10 eiro robežās, tas atkarīgs, par cik lielu summu ģimenes ārsta prakse tos iepirkusi. Kovida antigēnu tests maksā 5–7 eiro, kā nu kurā ģimenes ārsta praksē, ietverot gan pašu testu, gan procedūru.

Bērniem, stājoties Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā Vienības gatvē vai vēršoties tur pēc palīdzības, gripas, kovida, respiratori sincitiālā vīrusa testēšanu ir iespējams saņemt kā valsts apmaksātu pakalpojumu. 

Tomēr pieaugušajam dažreiz ir vērts maksāt arī par savu sirdsmieru – lai skaidri zinātu, kas īsti kaiš.

Noteikti, jo īpaši, ja ir smagāka slimības gaita. Tur šis ieguvums parādās.

Šobrīd ambulatorajā praksē nav pieejami medikamenti pret kovidu, tomēr, ja kāds ar to saslimis, mums viņš jānovēro citādi nekā, piemēram, ar gripu sasirgušais. Ja astoņdesmitgadīgam senioram ir kovids, sazināsimies ar viņu jau pēc pāris dienām, apjautāsimies, kā viņam klājas, lai vajadzības gadījumā nosūtītu uz slimnīcu. Ja viņam nav ne kovida, ne gripas, bet ir kāda cita vīrusu saslimšana, ir liela varbūtība, ka arī seniors jau 3.–5. dienā būs gana sprauns. Tāpēc iesnu un klepus gadījumā ne vienmēr viss ir tik vienkārši. Protams, ne katram ar klepu šie testi ir nepieciešami, bet neskaidrību vai kādu aizdomu gadījumā gan cenšamies tos veikt.

Jaunums, kas pamazām ienāk ģimenes ārstu praksēs, ir iespēja veikt arī respiratori sincitiālā vīrusa (RSV) testus, kas tāpat kā citi testi ambulatorajā praksē ir par nelielu samaksu. Protams, ne jau katram, kurš pie ārsta atnācis ar sūdzībām par iesnām – un šādu sūdzību tiešām ir ļoti daudz –, to veicam, bet tad, kad tas ir nepieciešams. Ar laiku šāds tests ģimenes ārstiem būs pieejams arvien plašāk.

Pastāv arī tādi testi, kur ar vienu testu uzreiz var noteikt visas trīs infekcijas – kovidu, gripu un RSV. Atliek tikai paņemt iztriepi, sapilināt attiecīgi ar reaģentiem, un dažu minūšu laikā varam iegūt atbildi. Tas ir svarīgi mazākiem bērniem ar RSV – ja testa rezultāts ir pozitīvs, tas nozīmē, ka šis vīruss izraisa bērnam klīniski briesmīgo, spastisko klepu un varam pateikt vecākiem – nesatraucieties, klepus laika gaitā pāries pats par sevi. Un tā ārstēšanai nav vajadzīgas nedz antibiotikas, nedz kādi astmas preparāti.

Reāli ir vajadzīgs šķidrums un laiks, jo tā ir slimība, kas pāries laika gaitā, piemēram, parasti 7–10 vai 12 dienās. Protams, kad ieraugām, ka bērns šausmīgi klepo jau kādas piecas sešas dienas, mēs viņam izrakstām antibiotikas, bet, ja ir veikts RSV tests un tas ir pozitīvs, varam ieteikt neuztraukties, jo slimībai būtu jāpāriet pašai no sevis bez antibiotikām.

Attiecībā uz gripu līdz kovidam to varējām noteikt klīniski – ja kādam ir augsta temperatūra, sāp galva, acis un ir sajūta, ka traktors pārbraucis pāri, tad tā ir gripa. Citu variantu šādās situācijās nebija. Bet kovids sajauca prātus, un bieži vien nevaram to atšķirt no gripas, tomēr terapija atšķiras. Ja dienā sanāk konsultēt 30–40 vai pat 50 pacientu ar līdzīgām sūdzībām par puņķiem un klepu, tad reizēm ir grūti saprast, ko darīt, kā ārstēt. Arī pacienti satraucas – varbūt ir gripa, bet varbūt – kovids.

Lai nerastos šādas neskaidrības, ģimenes ārstu praksēs būs arvien plašāka iespēja veikt dažādus testus. Tad mainīsies arī ziņošanas kārtība – tagad ģimenes ārsti, kas iesaistījušies gripas monitoringā (informē par gripas gadījumiem savā praksē), varēja pamatoties tikai uz klīniskajiem simptomiem. Veselības ministrijā bija diskusija par to, ka ģimenes ārstu praksēm, kas iesaistītas monitoringā, būtu jānodrošina vismaz antigēnu testi. Lai statistika, kas ienāk par vīrusu saslimšanām, būtu ticamāka un būtu zināms, vai tā tiešām ir gripa, kas izplatās, vai varbūt kādi citi vīrusi. 

Smagākos gadījumos nepieciešamas arī nopietnākas zāles, piemēram, antibiotikas, bet aptiekās to trūkstot, tāpat kā medikamentu pret augstu temperatūru?

Jau pagājušajā vasarā veidojās situācija, ka reizēm pietrūkst te viena, te otra medikaments, bet, protams, vasarā ne antibiotikas, ne līdzekļi pret temperatūru nav pieprasītākie. Mēs te vairāk runājam, ka antibiotiku pietrūkst, bet patiesībā tas attiecas arī uz citiem medikamentiem. Piemēram, ne visi pretdiabēta medikamenti vai to devas ir pieejamas – vienas ir, bet citu devu vairs nav. Un ne tikai tā, ka nav kādam vienam zāļu ražotājam, bet konkrētās devas nav vispār. Piemēram, otrā tipa cukura diabēta ārstēšanā izvēles medikamentam metformīnam 1000 miligramu deva, kas ir divreiz dienā lietojama, vispār nav pieejama. Tad vienīgais risinājums ir lietot divas reizes dienā pa divām 500 mg tabletēm, tātad kopā četras tabletes, kas pacientiem rada satraukumu gan par pieaugošo tablešu skaitu, gan blakusvielām. Asinsspiedienu pazeminošām zālēm arī nav tā, ka viss būtu pieejams – viena deva ir, bet citas nav. 

Problēma ar antibiotikām patiesībā ir veidojusies gadiem ilgi. To ķīmiskās izejvielas ražo lielākoties trešajās pasaules valstīs – Ķīnā, Indijā, Āfrikā, savukārt Eiropā gatavo un fasē pašu medikamentu. Ņemot vērā arvien pieaugošos iebildumus pret ķimikāliju radīto vides piesārņojumu, pandēmijas laikā radušos medikamentu un to izejvielu piegāžu traucējumus, kā arī karu Ukrainā, aktualizējās arī problēma ar medikamentu pieejamību. Turklāt laikā, kad pie mums daudz slimoja un klepoja gan pieaugušie, gan bērni, tas pats bija arī citās valstīs – Spānijā, Francijā, līdz ar to ļoti pieauga pieprasījums pēc vienām un tām pašām zālēm.

Kā tiekat galā ar medikamentu nepietiekamību?

Patlaban mums ģimenes ārsta praksē joprojām pietrūkst amoksicilīna, kas ir vienkārša (šaura spektra) un lēta antibiotika, ko pamatā izmantojam gan bērniem, gan pieaugušajiem angīnas, pneimonijas, ausu iekaisumu gadījumos. Savukārt ar sarežģītākām jeb plašāka spektra antibiotikām jau zināmā mērā veicinām bakteriālās rezistences veidošanos. Tas nozīmē, ka atkārtotas slimošanas laikā pieaug varbūtība, ka šīs antibiotikas vienkārši nedarbosies.

Pie mums ilgstoši bērniem nebija nekāda sīrupa formas amoksicilīna. Ko darījām? Tie, kas varēja norīt tabletīti, to lietoja, kamēr vēl tās bija pieejams, pēc tam izvēlējāmies kaut ko no nākamās paaudzes, tātad jau stiprāku un plašākas iedarbības antibiotiku. 

Pašlaik amoksicilīna sīrupi ir, bet nav tablešu. Tas nozīmē, ka pieaugušajiem un arī pusaudžiem bakteriālu infekciju ārstēšanā izrakstām kaut ko stiprāku par amoksicilīnu. Starp citu, no infekcijām bija arī daudz skarlatīnas, kas ir strutains kakla iekaisums, bet vēl ar izsitumiem. Šīs lipīgās, bakteriālās infekcijas ārstēšanā 7–10 dienas izvēles medikaments ir amoksicilīns. Tā nav – rakstām stiprāku.

Kādam manas prakses bērniņam nesen bija angīna atkārtoti īsā laika periodā, un viņam jau bija vajadzīgs nopietnāka antibiotika. Taču sīrupa formā tās nav, ir tikai tabletēs, arī kompensējama tā nav. Nekas cits neatlika, kā medikamentu pirkt par pilnu cenu, lauzt tableti gabaliņos, lai sanāktu bērnam atbilstoša deva, taču tablete rūgta, negaršīga, un bērnam gribas to spļaut ārā... Ja nevar iedzert zāles, jādodas uz slimnīcu, kur tās ievadīs ar sistēmu.

Tad jau labāk mājās veidot kādus zāļu uzkrājumus – ja nevajadzēs pašam, varēs padalīties ar draugiem, kaimiņiem, ja viņi saslims. Zinu, ka šajā sezonā tie, kas bieži lieto antibiotikas un kam bija to uzkrājumi, tā tiešām arī darīja. 

Antibiotikas gan nevajadzētu mājās uzkrāt, jo mēs neviens nevaram paredzēt, ar ko slimosim, kā arī katrai slimībai ir savi medikamenti, piemēram, urīnceļu iekaisumus ārstē ar vienām antibiotikām, angīnu – ar citām, plaušu iekaisumu – vēl ar citām. Tāpat katram vecumam var būt citādi, un – atkarībā no blakusslimībām.

Īpaši šajā, dažādu vīrusu, laikā tādiem līdzekļiem kā paracetamols, ibuprofēns gan vajadzētu būt mājās. Jo, piemēram, gripai pirmajās dienās var būt ļoti augsta temperatūra, un, ja gadījies saslimt brīvdienās, kad ģimenes ārsts nav pieejams, tur nu bez medikamenta pret temperatūru neiztikt.

Bērniem šobrīd pietrūkst nurofēna (ibuprofēna sīrups), taču ir pieejami citi darbības un koncentrācijas ziņā līdzvērtīgi medikamenti. Ja rodas bažas, vai bērnam nebūs alerģija kādas pievienotās garšas dēļ, vajag palūgt zinoša farmaceita konsultāciju par zāļu sastāvu. Lielākam bērnam var arī drupināt ibuprofēna tableti atbilstošā devā, iepriekš par tās lielumu pakonsultējoties ar ārstu. Kaut kā jau ir jāpielāgojas situācijai.

Atgādināšu, ka aspirīnu pret temperatūru nelietojam, tas mazās devās izmantojams sirds slimību pacientiem. Aspirīns, jo īpaši gripas gadījumā, var izraisīt nopietnus aknu bojājumus, asiņošanu!

Jūs esat ne tikai ģimenes ārsts, bet arī Imunizācijas valsts padomes loceklis. Kas aktuāls šajā jomā? 

Savā ģimenes ārsta praksē šosezon vairāk nekā 700 pacientu sapotējām pret gripu, un tas ir augsts rādītājs salīdzinājumā ar citām vietām Latvijā. Tas, ko mēs redzam, ka šobrīd neviens vakcinētais nav nopietni saslimis ar gripu. Vakcinēto vidū bija daudz senioru un ar hroniskām kaitēm slimojošie – cilvēki, kas visbiežāk izmanto ģimenes ārsta pakalpojumus. Rudenī viņiem piedāvājām iespēju vakcinēties, un cilvēki to labprāt izmantoja. Pozitīvi, ka gripas vīrusi, kas cirkulē Latvijā, ir iekļauti šajā pretgripas vakcīnā.

Ko mēs vēl gribētu? Pasaulē senioriem jau sen lieto augstākas antigēnu devas vakcīnas. Tas nozīmē, ka tās ir stiprākas koncentrācijas ziņā. Līdz ar to senioriem izraisa stiprāku atbildes reakciju un pasargā vēl vairāk nekā standarta gripas vakcīnas. Ir arī bērniem degunā pūšamās vakcīnas, kas dod lielāku imūno atbildi, kā arī tad nav vajadzīgs sprices dūriens.

Jautājums, par ko Imunizācijas valsts padomē runāsim, – katrai vecuma grupai vajadzētu piedāvāt vakcīnas, kas tai ir visiedarbīgākās. Jā, tās būs arī dārgākas, tāpēc vajadzētu domāt par kādu valsts līdzfinansējumu. 

Diemžēl joprojām arī seniori nomirst no kovida, un tad izrādās, ka viņi nav bijuši pret to vakcinēti. Ne velti pēdējā laikā bieži lieto terminu imūnā atmiņa. Tas nozīmē, ja mums bijusi saskare ar kovidu kaut vai vakcinācijas veidā, organisma reakcija, atkal ar to saskaroties, ir labāka.

Pie mums, Latvijā, cilvēkiem ir tendence visās savās veselības problēmās vainot šo vakcīnu. Sāpes gūžas locītavās, mugurā, spiediena svārstības, galvas reiboņi – tas viss, pēc pacientu teiktā, sācies pēc vakcīnas, tikai vienam jau pēc pirmās devas, bet citam – pēc ceturtās. Jāatzīmē, ka šīs veselības problēmas nav saistītas ar vakcināciju. Vienkārši laika gaitā, organismam novecojot, rodas dažādas izmaiņas – gan asinsspiediens paaugstinās, gan cukura diabēts rodas, gan ateroskleroze izveidojas, tāpēc galvas reiboņu gadījumā asinsvados jau atrodam aterosklerotiskās pangas. Tas nozīmē, ka jālieto kādas nopietnākas zāles vai pat jāoperē.

Un kā mums šādās situācijās, kad sākas kādas veselības kaites, vajadzētu rīkoties? 

Vienkārši jāpievērš lielāka uzmanība savai veselībai, nav jāsēž mājās un jādomā, ka man no potes reibst galva jau kuru gadu. Patiesībā tam ir citi iemesli, piemēram, asinsvadu pārkaļķošanās, mazasinība, onkoloģija. Tāpēc nesēžam un ejam izmeklēties. Visiem gan jāsaprot, ka finansējums veselības aprūpei izskatās diezgan kritisks un rindas uz pārbaudēm ir garas, tāpēc laikus jāpierakstās uz šiem pakalpojumiem. Nav jābaidās, ka, piemēram, uz asinsvadu ultrasonogrāfiju būs jāpagaida rindā kādi četri mēneši, jo pa šo laiku nekas traks nenotiks. Ja ir aizdomas par onkoloģisko slimību, darbojas tā sauktie zaļie, dzeltenie koridori, uz kuriem ārsts var nosūtīt.          

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Veselības akadēmijas” saturu atbild SIA Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.