Cilvēks ar invaliditāti sabiedriskajā transportā: kas jāņem vērā?

2021. gadā ceļu satiksmes negadījumos cieta 409 bērni vecumā līdz 14 gadiem, bet pērnā gada pirmajos desmit mēnešos 388 bērni vecumā no sešiem līdz 16 gadiem. Daļa no viņiem bija ar invaliditāti jeb kustību traucējumiem. Savukārt apdrošināšanas sabiedrības “Ergo” veiktā vecāku aptauja liecina, ka katram desmitajam bērnam ir gadījies iekļūt ceļu satiksmes negadījumā vai saskarties ar bīstamu situāciju, kas satiksmē viņu nopietni apdraudējusi.

Pasargāt bērnus

Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” norāda, ka sabiedrības lielākajai daļai trūkst zināšanu, kā rīkoties problēmsituācijās sabiedriskajā transportā, kurās nokļuvuši bērni ar invaliditāti

“Sabiedrībai ir jābūt informētai, kā rīkoties dažādās situācijās sabiedriskajā transportā, kurās var nonākt cilvēki ar invaliditāti, jo sevišķi bērni. Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā kolektīvi varam mazināt dažādu negadījumu skaitu, kuros nokļūst bērni bez pavadoņa vai bērni ar invaliditāti, ir noskaidrot, kurp viņš dodas un vai nepieciešama palīdzība,” norāda “Apeirona” valdes loceklis Ivars Balodis.

Negadījumu risku paaugstina bīstamas situācijas, kurās var nokļūt ikviens bērns, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu, piemēram, nokavēta pietura, iekāpšana nepareizajā transportā, kā arī izkāpšana svešā pieturā vai ceļa šķērsošana vietā, kur nav gājēju pārejas. Šādās situācijās bērnus māc bailes un nedrošības sajūta, taču tie, kuriem ir invaliditāte, uz šīm situācijām var reaģēt saasinātāk vai kļūt pilnīgi bezpalīdzīgi.

“Mums kā sabiedrībai ir jābūt gataviem sabiedriskajā transportā sastapt bērnus un pusaudžus, kas ir cilvēki ar invaliditāti. Tieši tāpat mums ir jābūt informētiem par to, kāds ir reaģēšanas algoritms, ja rodas tāda nepieciešamība,” norāda “Apeirona” vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis.

Svarīgākais - komunikācija

“Mēs kā ziemeļnieki lielākoties negribam iet klāt un kaut ko prasīt nepazīstamajiem. Mēs paļaujamies uz to, ka situācija atrisināsies pati no sevis, bet mums ir jābūt atbildīgiem, jo sevišķi pret bērniem. Tā ir dubultatbildība gan no sabiedriskā transporta vadītāja, gan no līdzcilvēku jeb pasažieru puses,” teic Ivars Balodis.

Svarīgākais pamatnosacījums, piedāvājot palīdzību bērniem, tai skaitā bērniem ar invaliditāti, ir komunikācija. Apzinoties, ka sabiedrība ne vienmēr zina, kā komunicēt ar neredzīgiem vai nedzirdīgiem bērniem, apvienība “Apeirons” atgādina, ka pieejami dažādi tehnoloģiski rīki, kas var palīdzēt šādās situācijās. Piemēram, Zīmju valodas centrs piedāvā bezmaksas pakalpojumu, ar kura starpniecību var sazināties ar zīmju valodas tulku, kurš pārtulko nepieciešamo informāciju, piemēram, autobusa šoferim. ““Apeirons” pasažieru pārvadātājiem piedāvā apmācības, kurās šādas komunikācijas nianses tiek izrunātas, kā arī tiek izskaidrots, kā pareizi palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti, kas pārvietojas sabiedriskajā transportā. Nav viena standartrisinājuma, kā rīkoties, tādēļ apmācībās izejam cauri dažādām problēmsituācijām, ar ko vadītāji jau ir saskārušies, kā arī modelējam paši savas situācijas, piedāvājot dažādus risinājumus,” stāsta Balodis.

Pārvadātāju atbildība ir nodrošināt vadītājiem pietiekamas zināšanas par to, kā rīkoties, ja problēmsituācijā nonācis cilvēks ar invaliditāti. Fiziskās drošības jautājums sabiedriskajā transportā ir īpaši aktuāls bērniem, kuriem ir kustību traucējumi, jo par nokļūšanu transportlīdzeklī un tehniskā nodrošinājuma stiprināšanu atbild transporta šoferis. Vadītājam ir jāpārliecinās par to, lai pasažieris ir apsēdies droši, un straujas bremzēšanas vai braukšanas uzsākšanas gadījumā pasažieris neapgāzīsies un nesavainos sevi. Tikpat nozīmīga ir nākamo pieturvietu laicīga atskaņošana un attēlošana, lai vājredzīgie un vājdzirdīgie pasažieri laikus būtu informēti par atrašanās vietu.

Neatkarīgi no tā, vai atvasei ir invaliditāte vai nav, vecāku uzdevums ir iemācīt ceļu satiksmes principus, kā arī problēmsituāciju potenciālos risinājumus. “Jāiziet vienu, divas vai pat desmit reizes vienu un to pašu maršrutu. Ir dzirdēts par situācijām, kurās viss ir pārrunāts, taču sabiedriskais transports apstājas 15 metrus pirms pieturas, bērns izkāpj ārā, un viņam šķiet, ka atrodas citā lokācijā, tādēļ nezina, kā tālāk rīkoties un ko darīt,” teic Balodis.

Galvenais šādās situācijās ir komunikācija. Ja pieturā vai transportā tiek manīts apjucis bērns, tad nekautrējoties būtu jāpieiet klāt un jānoskaidro vai viss ir kārtībā. Zinot, ka šādas situācijas varētu notikt, vecākiem ir jāiemāca bērnu rīkoties ar telefonu. Mētelī, jakā vai cepurē iešūta zīmīte ar nepieciešamajiem telefona numuriem ļaus bērnam stresa situācijā piezvanīt vecākiem vai arī nodot šos tālruņa numurus kādai citai personai, kas sazināsies ar vecākiem.

Ceļš uz vienlīdzīgu un iekļaujošu sabiedrību

“Apeirons” vērš uzmanību uz to, ka invaliditāte var izpausties dažādās formās, taču, jāatceras, ka cilvēki ar invaliditāti ir daļa no sabiedrības, un viņiem ir tiesības uz patstāvīgu dzīvi, tostarp pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Tas var būt liels solis, lai bērni ar invaliditāti adaptētos sabiedrībā. Tam, ka bērnam ir iespēja patstāvīgi pārvietoties ar sabiedrisko transportu, ir ļoti daudz ieguvumu. Tā ir brīvība, neatkarība un iespēja pašam pieņemt lēmumus, kas var palīdzēt labāk sagatavoties dzīvei. Tikpat nozīmīgi ieguvumi, biežāk ikdienā redzot cilvēkus ar invaliditāti, kas pārvietojas ar sabiedrisko transportu, ir visai sabiedrībai kopumā - tas ir ceļš uz vienlīdzīgu, iekļaujošu un izglītotu sabiedrību.

Būtiskas izmaiņas atvieglojumu saņemšanai

Visiem, kuri sabiedriskajā transportā pienākas braukšanas atlaides, jāņem vērā, ka no šī gada vasaras paredzētas būtiskas izmaiņas visiem, tai skaitā arī cilvēkiem ar invaliditāti, kuri var braukt bez maksas vai ar atlaidi reģionālajā vai starppilsētu transportā (autobusos un vilcienos). Viņiem būs nepieciešanas eID (identifikācijas apliecības) kartes, tas attiecas arī uz bērniem ar invaliditāti līdz 15 gadu vecuma (pirmsskolas vecuma bērni ar invaliditāti sabiedrisko transportu varēs izmantot tāpat kā līdz šim, piemēram, uzrādot invaliditātes apliecību).

Labklājības ministrija informē, ka personas, kurām ir tiesības saņemt braukšanas maksas atvieglojumus (starppilsētu un vietējās nozīmes) sabiedriskajā transportā būs nepieciešamas eID kartes – obligāts personas apliecinošs dokuments no šī gada 1. maija, pat ja viņš vēl nav sasniedzis 15 gadu vecumu. Uzrādot šo apliecību biļešu kasē, transportlīdzekļa vadītājam vai konduktoram tiks aktivizēta tajā iestrādā lietotne, kas sabiedriskajā transportā paredz atlaides saņemšanu.

Savukārt pilsētas sabiedriskajā transportā būs līdzšinējā kārtība. Piemēram, Rīgā tā ir “Rīdzinieka karte”, bet Valmieras autobusos skolēniem atlaides saņemšanai jāautorizē skolēna apliecība, Liepājā bērniem abonementa biļeti izsniedz izglītības iestāde. Te nu katram jāvadās pēc vietvaras noteikumiem. 

Ne viss transports pieejams

Lai arī jaunajos transportlīdzekļu iepirkumos ir iestrādātas prasības, ka sabiedriskajam transportam jābūt pieejamam cilvēkiem ar invaliditāti un kustību traucējumiem, ar neapbruņotu aci redzam, ka ne visur tas tā ir.

Pirms jauno tramvajvagonu iepirkuma, cilvēkam ar kustību traucējumiem bez citu palīdzības iekļūt Daugavpils vai Liepājas tramvajā bija neiespējamā misija. Tagad situācija šajās pilsētās ir mainījusies, bet problēma ir galvaspilsētā, kur zemās grīdas tramvajs kursē tikai 1. maršrutā. Protams, ka tiek solīts, ka kaut kad situācija uzlabosies. Piemēram, pērnā gada sākumā “Rīgas satiksme” uzsāka darbus, lai zemās grīdas tramvajiem pielāgotu 5. un 7. maršruta sliežu ceļus.

Daudz bēdīgāka situācija ir ar vilcieniem, kuros bieži vien pat cilvēkiem ar spriganiem locekļiem ir grūti iekļūt. Tikai deviņās vilcienu stacijās (Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Jelgavā, Krustpilī, Dubultos, Saulkrastos, Siguldā un Vaivaros) personām ratiņkrēslā piedāvā speciālu pacēlāju, lai iekļūtu vai izkļūtu no vagona. Pie tam šis pakalpojums jāpiesaka vismaz 48 stundas pirms brauciena sākšanas pa bezmaksas tālruni 80200606. Te nu nekas cits neatliek, kā vien gaidīt jaunos vilcienus.

Savukārt autobusos ir paredzētas vietas cilvēkiem ratiņkrēslā un pārvadātājiem jānodrošina viņu pārvietošanās vajadzības. Bet te atkal jāteic, ka tas nav “uz rāvienu” - bieži vien brauciens jāpiesaka iepriekš. Tā Rīgas starptautiskā autoosta cilvēkiem ar invaliditāti autoostā un tās teritorijā bez maksas nodrošina asistenta palīdzību, bet par šī pakalpojuma nepieciešamību autoosta jāinformē vismaz 36 stundas iepriekš, zvanot pa tālruni 67226658 vai sūtot e-pastu: palidziba@autoosta.lv.

Te jāuzsver, ka visos ikdienas reisos starppilsētu autobusi nenodrošina mobilos pacēlājus, lai cilvēki ratiņkrēslos iekļūtu transportlīdzeklī.  Bet šobrīd ir veiktas izmaiņas informācijas pieejamībā un pasažieri var apskatīties, meklējot reģionālās satiksmes autobusu reisus, piemēram, 1188.lv/satiksme, kuros jau šobrīd var braukt personas ar ierobežotām pārvietošanās iespējām (cilvēki ratiņkrēslos). Speciāla atzīme norāda, ka reisā plānots izmantot transportlīdzekli, kam ir pacēlājs.

Savukārt uzņēmums “Ventspils reiss” norāda, ka pilsētas maršrutos kursē zemās grīdas autobusi, bet starppilsētu reisos tas tā nav. Tāpēc, lai konkrētajā reisā tiktu nodrošināts ar ratiņkrēsla pacēlāju vai liftu, pasažierim vismaz 72 stundas jeb trīs diennaktis pirms plānotā brauciena darba laikā jāzvana Pārvadājumu daļai pa tālruni 63622422 un jāpiesaka pakalpojums. Uzņēmumā norāda, ka, lai arī šis pakalpojums ir bezmaksas, cilvēki to izmanto visnotaļ kūtri – labi ja reizi mēnesī.

Tā kā cilvēkiem, kuri vēlas, lai viņiem reģionālajos un starppilsētu autobusos tiktu norīkoti speciāli aprīkoti transportlīdzekļi, kuri pielāgoti personām ratiņkrēslos, par šādām iespējām jāinteresējas pie vietējā pārvadātāja vai autoostā. Pakalpojums ir bezmaksas, bet tas jāpiesaka dažas dienas ātrāk.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""