Svarīgākie noteikumi, lai mūsu kuņģa un zarnu trakts labi pārstrādātu ēdienu. Un izplatītākās kaites

Vēdera veselība

“Kādi ir svarīgākie noteikumi, lai mūsu kuņģa un zarnu trakts darbotos normāli, labi pārstrādātu ēdienu? Izrādās, tie ir pavisam vienkārši – regulāras maltītes (vēlams, ik pa trim stundām dienā, tātad brokastis, pusdienas, vakariņas un vēl divas nelielas uzkodas), nelielas porcijas, kā arī ēdiena kārtīga sakošļāšana – katru kumosu ieteicams košļāt apmēram 20 reižu. Diemžēl reālajā dzīvē gan pie mums, gan citviet pasaulē valda pamatīgs stress, steiga, un tas slikti ietekmē gan ēšanas ieradumus – ātri apēdam ēdienu, sakošļājam to mazāk nekā vajadzētu, pārēdamies, kad beidzot esam tikuši pie ēšanas, un maltītes ieturam, kā pagadās –, kā arī vēdera veselību,” stāsta gastroenterologs. 

Kā liecina ārsta ikdienas praksē novērotais, pandēmijas radītā stresa dēļ cilvēkiem ir saasinājušās kuņģa un zarnu trakta slimības. “Psihoemocionālajam stāvoklim ir ļoti liela ietekme arī uz vēdera veselību – ja kaut kas ar to nav kārtībā, parādās kuņģa un zarnu trakta funkcionāli traucējumi (stresa dēļ gan kuņģis, gan zarnu trakts spazmē, tā mikroflora kļūst nemierīgāka). Tad ir sūdzības par vēdera pūšanos, atraugām, dedzināšanu, spiešanas sajūtu kuņģa rajonā vai pat krūškurvī, liekot domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar sirdi, vēdera izejas traucējumi vai mainīga vēdera izeja.” 

Un ne tikai – saasinās arī gastrīts, kuņģa čūla, čūlains kolīts, sākas problēmas ar imunitāti, izveidojas mikrofloras disbalanss. Šīs nopietnās veselības problēmas ir grūti kupēt jeb mazināt, turklāt organismi sākuši sliktāk pieņemt medikamentus nekā agrāk. Zāles, kas pirms gada vai diviem labi palīdzēja, nu ir mazāk efektīvas. 

Izplatītākās kaites

No kuņģa problēmām visizplatītākā ir atviļņa slimība – agrāk no Abu Meri desmit pacientiem tāda ir bijusi trim četriem, bet tagad septiņiem astoņiem. Ārsts to saista ar stresa pilno dzīvi (kā jau minēts, līdz ar to ir kuņģa saspringums), neregulāru ēšanu un pārāk bieži ēstu tā saucamo ātro ēdienu. Bez vainas nav arī attālinātais darbs no mājām – mājās cilvēks ēd vairāk, bet kustību ir mazāk, palielinās kuņģa skābes daudzums, un tā kāpj uz augšu pa barības vadu, izraisot dažādas sūdzības. 

Otrajā vietā dakteris ierindo kuņģa un zarnu trakta funkcionālos traucējumus, piemēram, kairinātas zarnas sindromu, kad neatkarīgi no ēšanas visu laiku ir sūdzības par vēdera pūšanos, te caureju un te cietu vēdera izeju, raksturīgas arī sāpes vēdera kreisajā pusē lejasdaļā. 

Trešā, jau nopietnāka problēma nekā atvilnis vai kairinātās zarnas sindroms, ir iekaisīgo zarnu slimības, piemēram, čūlainais kolīts. To vairāk diagnosticē tieši gados jauniem cilvēkiem, viens no iemesliem – viņu imūnsistēmas darbības pasliktināšanās.  

Vēl ārsts min raksturīgu tendenci, ka pēdējos trīs četros gados biežāk tiek atklāts kolorektālais vēzis, diemžēl bieži vien ielaistā stadijā. Kolorektālais vēzis ir viltīga kaite, jo sākumā neliek par sevi manīt. Ja cilvēks neveic arī kolorektālā vēža skrīninga testu (to slēpta asins piejaukuma noteikšanai fēcēs gan vīriešiem, gan sievietēm vecumā no 50 līdz 74 gadiem izsniedz ģimenes ārsts, tests ir valsts apmaksāts), tad slimība nepamanīta attīstās. Abu Meri uzskata, ka šo testu reizi gadā būtu ieteicams veikt, jau sākot no 45 gadu vecuma. Tāpat cilvēkiem gados, kam reiz bijusi kāda onkoloģiska kuņģa slimība, reizi gadā vajadzētu veikt gan augšējo endoskopiju, gan kolonoskopiju.  

Smagums pakrūtē

Bieži vien gremošanas problēmas rodas tiem, kam nav kārtībā žultspūslis, aizkuņģa dziedzeris vai abi. “Tauku šķelšanā ļoti svarīgs ir žultspūslis. Agrāk domājām, ka žultsakmeņu izveidošanās žultspūslī ir saistīta tikai ar pārāk taukaina ēdiena ēšanu un nepareizu dzīvesveidu, bet jaunākā medicīnas literatūra pierāda, ka tā ir iedzimta problēma. Daudziem pacientiem, kam ir žultsakmeņi, tādi bijuši arī viņu vecākiem. Ar diētām, kas izslēdz taukainus ēdienus no uztura, tam ir maz sakara,” stāsta speciālists. 

Pierādīts, ka arī paaugstināts holesterīna līmenis ir iedzimta problēma. Tāpēc vienam, kas sēž uz diētas, nelieto nekādus taukainus produktus, tik un tā holesterīns ir palielināts, bet citam, kam ir palielināts svars un kas ēd taukainu ēdienu, holesterīns ir normā. 

Tomēr kas notiek, ja žultsakmeņu vai kādu citu iemeslu dēļ žultspūslis nestrādā labi? “Tad žultsskābes divpadsmitpirkstu zarnā nonāk mazāk, nekā tam vajadzētu būt, vai arī nenonāk tajā brīdī, kad tas ir vajadzīgs, piemēram, cilvēks ir apēdis treknu ēdienu, un nu žultsskābēm būtu jādodas palīgā to sadalīt, lai vieglāk sagremotu. Problēmas ar žultspūsli var novest arī pie aizkuņģa dziedzera kaitēm (akūts, hronisks pankreatīts), kad mazāk izdalās tā enzīmi jeb fermenti (lipāze, amilāze, proteāze), kas palīdz sagremot barību.” 

Ja pie vainas ir žultspūslis vai aizkuņģa dziedzeris, pēc ēšanas var parādīties smaguma sajūta vai sāpes, kas var būt vēdera labajā pusē, pa vidu vēderam vai tā kreisajā pusē un izstarot arī uz mugurpusi.

Šādos gadījumos gremošanas uzlabošanai ieteicams lietot fermentu preparātus (tas ir mīts, ka, sākot lietot fermentus, organisms pats vairs nespēs normāli funkcionēt, piebilst ārsts). Tiesa, aptiekā bez receptes nopērkamie preparāti satur nelielu daudzumu fermentu vienību jeb lipāzes devu (ap 10 000 vienību), tomēr arī tie palīdzēs. Tiek uzskatīts, ka kārtīgu maltīti palīdz sagremot deva, kurā ir 30 000 lipāzes vienību.

Ja cilvēkam ir nepieciešamas ārstnieciskas fermentu devas un ir diagnosticēta aizkuņģa dziedzera mazspēja, akūts vai hronisks iekaisums, ārsts izrakstīs fermentu recepti ar kompensāciju. 
Lietojot fermentus ēšanas laikā, būs vieglāka sajūta, ēdiens labāk sagremosies. Aizkuņģa dziedzera problēmu gadījumā arī noteikti jāsamazina gan taukainu produktu daudzums maltītē, gan porcijas lielums. 

Taču arī relatīvi veselam cilvēkam, ja viņš apēd daudz vairāk, nekā vajadzētu, paša fermenti, kurus aizkuņģa dziedzeris izdala atbilstoši normālam maltītes apjomam, var netikt galā ar tauku, olbaltumvielu un ogļhidrātu šķelšanu. Arī tad var palīdzēt pietiekamā devā lietoti fermentu preparāti.  

Arī kuņģim vajadzīgs darbiņš

Ja cilvēkam ir atviļņa slimība, svarīgākais ir ēst biežāk, mazākām porcijām un izvairīties no produktiem, kas kairina kuņģi un izprovocē atvilni. Tas nozīmē, ka vēlams atteikties no gāzētiem dzērieniem, kafijas tukšā dūša, tomātu mērcēm un sulas, asām garšvielām, taukainiem un ceptiem ēdieniem, žāvējumiem, kūpinājumiem, jo īpaši slimības paasinājuma laikā. Un, protams, nepieēsties vakarā pirms gulētiešanas. 

Tas gan cilvēkiem ar dinamisku dzīvesveidu nav tik vienkārši – visu laiku ievērot šos noteikumus, dakteris atzīst. Tāpēc viņš saviem pacientiem iesaka ņemt līdzi uz darbu kādu sviestmaizi, dārzeņus, lai varētu uzkost ik pa trim četrām stundām un kuņģim būtu mazs darbiņš. Ja cilvēks ēd tikai divas reizes dienā, viņa gremošanas procesi sāk darboties citādi, un tas atviļņa gadījumā nav vēlams. 

Uz jautājumu, kāda porcija būtu uzskatāma par mazu, ārsts atbild – tāda, kas ir paša cilvēka dūres lielumā. “Ir ļoti liela nozīme tam, pie kāda lieluma porcijām cilvēks pats sevi pieradinājis. Ja sāks ēst lielas porcijas, sākumā kuņģi spiedīs, bet pēc kāda mēneša jau sūdzību nebūs, jo kuņģis būs izstaipīts. Sākot ēst mazāk, arī kuņģis pamazām sarausies, un tad arī ātrāk iestāsies sāta sajūta.”

Gadījumos, kad pašam nekādi neizdodas tikt galā ar ēšanas problēmām, piemēram, cilvēks visu laiku ēd, jo cieš no stresa, dusmām vai citām emocijām, ārsts iesaka meklēt palīdzību pie psihoterapeita.       

Svešzemju produkti 

Lasot lekcijas par veselīgu uzturu, dakteris bieži stāsta, ka katram cilvēkam jābūt savai individuālai uztura piramīdai jeb savai ēdienkartei – tas, ko viņš var un ko nevar ēst. Tas nozīmē, ka vesels cilvēks saprāta robežās var ēst visu, kas viņam garšo, taču, piemēram, cilvēkam ar atviļņa slimību vai kuņģa čūlu vai hronisku gastrītu ir jāzina, kurus ēdienus savā šķīvi labāk nelikt.

Piemēram, slimības saasinājuma laikā tādu kairinošu garšvielu kā čili piparu lietošana viņiem tikai pasliktinās stāvokli. Savukārt veselam cilvēkam čili ir noderīgs – tajā esošais kapsaicīns ir antioksidants, un tas nozīmē, ka čili ir ļoti labs imunitātei un pret iekaisumiem. Čili uzlabo asinsriti gan kuņģī, gan visā organismā, un tas arī ir pozitīvi. Ne velti izstrādāti medikamenti, piemēram, pret locītavu sāpēm, kuru sastāvā ir kapsaicīns, kas ir sildošs un sāpes mazinošs. Vienīgais – pie čili ir pamazām sevi jāpieradina.

“Citādi mūsu cilvēki, aizbraucot ceļojumā uz Indiju vai Šrilanku, kur čili izmanto bagātīgi, iedzīvojas caurejā. Jo organisms nav pieradis pie čili. Tas uzreiz kairina kuņģi un zarnu gļotādu, tāpēc organisms cenšas no šā kairinātāja atbrīvoties – izskalot to ārā,” organisma reakciju uz kairinošo garšvielu skaidro ārsts. 

Daudzi tagad aizrāvušies ar tajiešu (Taizemes) virtuvi, kur plaši lieto kokospienu. Bet, piemēram, Kanādā veco ļaužu pansionātos uz sienām esot plakāti, ka nedrīkst lietot kokospienu, jo tas pamatīgi aizķepē asinsvadus. “Kokospienā tiešām ir daudz tauku, tomēr tajā nav holesterīna, kas, piemēram, sirds asinsvadu slimniekiem varētu paaugstināt holesterīna līmeni asinīs un rezultātā sašaurināt asinsvadus.

Daudz tauku gan var radīt problēmas arī aizkuņģa dziedzerim, jo vecākiem cilvēkiem tas sliktāk strādā,” stāsta gastroenterologs. Viņaprāt, augu tauki ir mazāk kaitīgi veselībai nekā dzīvnieku tauki (ir gan pētījumi, kas kokosa taukus ierindo pie neveselīgajiem – piesātinātajiem). 

Runājot par to, vai lietot parasto vai kādu citu pienu, Abu Meri skaidro: “Ja cilvēkam nav laktozes nepanesības, tas ir, nav problēmu ar cukuru vai, teiksim, ar olbaltumu, kas ir govs pienā, viņš droši var lietot pienu ar samazinātu tauku procentu.

Tādējādi tiks uzņemts mazāk tauku nekā tad, ja lietotu kokospienu. Ja ir laktozes nepanesība, tad, protams, labāka izvēle ir mandeļu vai tamlīdzīgs piens. Arī tad, ja ir alerģija no govs un citu dzīvnieku piena tajos esošo olbaltumvielu dēļ, labāka izvēle ir augu piens.” 

Ārsts gan ir novērojis, ka līdz ar gadiem cilvēks arvien sliktāk panes parasto pienu – jaunībā varēja izdzert litru, 50 gados puslitru, bet 70 gadu vecumā tikai kādus 200 mililitrus piena. Attiecībā uz aizraušanos ar tajiešu virtuvi ārsts iesaka ievērot mērenību gan lietošanas biežuma, gan porcijas lieluma ziņā, jo svarīgi ir ēst daudzveidīgi.   

Runājot par taukiem, akmens tiek mests arī kafijas lauciņā – nedrīkstot dzert aplieto kafiju, jo tā esot tik taukaina, ka nogulsnējas uz zarnu sieniņām līdzīgi kā nosēdumi kanalizācijas caurulēs. “Tā nu gan nav, es katru dienu pacientiem veicu endoskopijas un ne reizi neesmu redzējis, ka kuņģa vai zarnu sieniņās būtu šādas kafijas nogulsnes. Tāpat kā mīts ir tas, ka kādas tabletes var radīt kuņģī saudzējošu plēvīti, kas to aizsargā. Nu nav tā. No gastroenterologa viedokļa vienīgais pārmetums kafijai varētu būt tas, ka tās lietošana var izraisīt vairāk skābes, īpaši, ja cilvēks to dzer tukšā dūšā, var būt dedzināšana.”   

Ēdieni ar Austrumu un Vidusjūras pieskārienu

Hosams Abu Meri kopā ar sievu Lindu pandēmijas laiku izmantojuši radoši – sarakstījuši grāmatu 101 libāniešu ēdiens. Paši gan savā virtuvē gatavojuši – šajā procesā daudz palīdzējušas arī Hosama meitas, savukārt viņa māte labprāt sniegusi padomus par libāniešu ēdieniem –, gan paši ēdienus bildējuši un rakstījuši receptes. Un, kaut arī katrā Libānas reģionā ir raksturīgi savi ēdieni, tos vieno piederība veselīgajai Vidusjūras diētai. Tas nozīmē, ka uzturā lieto daudz sakņaugu, lapu dārzeņu, garšaugu, dažādu veidu pupiņas, bet, protams, arī gaļu, zivis. Un, lai tās labāk sagremotu, tiek pievienotas garšvielas, piemēram, granātābolu mērce. Plaši lieto arī citrona sulu.

“Citrons piešķir patīkamu garšu un uzlabo gremošanu. Piemēram, Libānā pie jebkurā veidā pagatavotas zivs lietojam citronu, to izmantojam arī pie ceptām aknām, liekam klāt, gatavojot turku zirņus, pievienojam zupām, dārzeņu salātiem. Citronu lietojam daudz vairāk un biežāk nekā Latvijā. Pie taukainiem ēdieniem noteikti nevajadzētu aizmirst par citronu.”

Starp citu, no Austrumu garšvielu klāsta ceļotājiem Hosams iesaka atvest anīsa zvaigznītes. No tām var pagatavot veselīgu tēju, kas nomierina kuņģa un zarnu traktu (ja vēderā burbuļo, spiež, ir smaguma sajūta), kā arī nervus un dod miera sajūtu. Anīsa tēja Libānā ir ļoti populāra, tāpat kā zhourat tējas maisījums, kura sastāvā ir rožu ziedlapiņas, oregano, piparmētras, fenhelis, salvija un kumelītes. Savukārt kafiju libānieši bauda ļoti stipru un to dzer no pavisam mazām krūzītēm.  

Šīs grāmatas pievienotā vērtība ir Hosama kā gastroenterologa padomi pie katras receptes, piemēram, ja cilvēkam ir slims kuņģis, viņš, to izlasot, sapratīs, vai konkrētais libāniešu ēdiens ir viņam piemērots vai nav.