Sit ar matu gumijām, dur ar adatu un svilina ar degošu sērkociņu…
Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pēdējos gados arvien vairāk nonāk pusaudži ar paškaitējošu uzvedību. Saistībā ar to portāls Jauns.lv skaidroja, kāda patlaban ir situācija ar pieaugušo cilvēku paškaitējošo uzvedību. Uzzinājām, ka pēdējā laikā ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri vēršas pie speciālistiem, jo saskaras ar personības traucējumiem. Diemžēl mūsu vidū ir ļaudis, kuri prot mazināt savu stresu, trauksmi vai krīzi, tikai darot sevi pāri, piemēram, griežot, sitot vai durot sev.
Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) Izglītības un pētniecības daļas vadītāja, RPNC ambulatorā centra "Pārdaugava'' psihiatre un medicīnas zinātņu doktore Liene Sīle intervijā portālam Jauns.lv vispirms norādīja uz datiem, ka pēdējā laikā nav novērots pabeigto pašnāvību skaita pieaugums.
“Tā, kā bija pirms pandēmijas, tā bija arī tās laikā. Šobrīd vēl nav pieauguma.” Arī par pieaugušajiem cilvēkiem nav publicētu datu, ka Latvijā būtu pieaudzis to cilvēku skaits, kuriem ir paškaitējoša uzvedība.
Vairāk izgaismojas mājas vardarbības gadījumi
“Bet, protams, kā visā medicīnā un sabiedrībā mēs novērojam, ka ir pieauguši un labāk izgaismoti gadījumi, kas ir saistīti ar vardarbību mājās. Cilvēki tika saslēgti kopā visi vienā telpā.
Pusaudžiem tas bija īpaši kritiski. Viņiem nebija iespēju aizbēgt. Vairs nebija skolas, pulciņu. Viņi ar [vardarbīgo] pieaugušo palika kā ieslēgti, kā ķīlnieki.” Līdz ar to visa veida psihoemocionālās un autodestruktīvās reakcijas kļuva vairāk.
Pieaug personības traucējumu skaits
“Atgriežoties pie pieaugušajiem, jāteic, ka paškaitējumam ir vairākas formas. Vienlaikus jāsaprot, ka ne viss veiktais paškaitējums ir suicīda [pašnāvības] mēģinājums. Nesuicidāla vai suicidāla paškaitējoša uzvedība var tikt saistīta ar vairāku psihisko traucējumu izpausmēm, kā arī jāatceras, ka cilvēks bez psihiskiem traucējumiem var veikt gan paškaitējumu, gan arī suicīda mēģinājumu.
Ja mēs runājam par personības traucējumiem, es varu droši teikt, ka mums pieaug psihiskās veselības aprūpē valsts pakalpojumu saņemšanā iesaistīto cilvēku skaits. Cilvēki ar personības traucējumiem arvien vairāk vēršas pēc palīdzības, aktīvi izmanto valsts piedāvātos resursus.
Iepriekš mazāk vērsās pēc palīdzības
Mans minējums, ka iepriekšējās dekādēs, kad nebija tik plašas iespējās piedāvāt kombinēto terapiju psihiatrijā (farmakoloģisko terapija kombinācijā ar psihosociālām intervencēm, tai skaitā psihoterapeitisku palīdzību), cilvēki ar personības traucējumiem aktīvi pēc palīdzības nevērsās.
Šobrīd pie psihiatra pēc savas vēlēšanās bieži nokļūst cilvēki, kuriem pat nav vajadzīga specifiska medicīniska palīdzība, bet vairāk psiholoģiska (psihoterapeitiska) palīdzība un noteikti sociālo prasmju treniņš.
Mūsdienu psihiatrijā daudz tiek strādāts ar psihoterapeitiskām tehnikām un ikdienas praktiskajā darbā, ja tas ir pieejams, neatņemama sastāvdaļa ir multiprofesionāls komandas darbs, bet diemžēl dažreiz mums ir jāspēj novilkt robežu starp ārstniecību un cita veida palīdzību, kas nav veselības aprūpes uzdevums.”
Emociju un impulsu kontroles trūkums
Vieni no sabiedrībā zināmākajiem un apspriestākajiem personības traucējumiem ir robežstāvokļa personības traucējumi. Tiem raksturīgas grūtības noturīgu attiecību veidošanā, grūtības izprast savas emocijas, traucēta citu cilvēku izturēšanās un emociju izpausmju interpretācija, emocionālās sfēras pašregulācijas traucējumi, impulsu kontroles traucējumi. Bieža redzamā izpausme ir impulsīva, tai skaitā paškaitējoša uzvedība.
“Bieži vien cilvēki to saista ar emocionālās spriedzes izlādēšanu, kas nav nekādā veidā saistīta ar vēlmi nomirt. Tas saistīts ar vēlmi izlādēt emocionālo spriedzi.
Stabili, nobrieduši cilvēki krīzi pārdzīvo vieglāk
Pandēmija nav tiešs iemesls, kādēļ cilvēks ar personības traucējumiem sāk paškaitēties. Tas ir viens no dzīves stresa faktoriem. Kā zinām, stress un krīze personībai ir izaicinājums. Katram cilvēkam dzīves laikā būs vairākas krīzes un pat adaptācijas traucējumi, kuri ar kādiem īslaicīgiem psihiskiem simptomiem var atgadīties pilnīgi jebkuram.
Stabila, nobriedusi personība spēj grūtības pārvarēt un ar laiku pielāgoties, bet cilvēkam, kuram ir noteikti riska faktori (zems psihosociālais atbalsts, nelabvēlīga dzīves situācija un jau esoši psihiski traucējumi vai arī nosliece uz psihiskiem traucējumiem) krīze var būt smags un pat nepārvarams trieciens.
Kas notiek? Visi neadaptīvie mehānismi parādās daudz ātrāk. Mierīgas dzīves apstākļos mēs varbūt neuzzinātu par kādu paškaitējošas uzvedības tendenci, tieksmi vai darbību, bet lielas krīzes gadījumā vājie posmi saplīst.
Sāk sevi graizīt un sist
Tad cilvēks var sākt sevi skrāpēt, griezt, sist. Bet jāatceras, ka arī smēķēšana lielos daudzumos un alkohola lietošana ir sava veida paškaitējoša uzvedība. Lietojot vielas, tu dari sev pāri! Turklāt dari sev pāri mērķtiecīgi! Ir vēlme atslēgties, aizmirsties, izlādēt spriedzi.”
Vai arī bieža sliktu vārdu teikšana sev uzskatāma par paškaitējošu uzvedību? Piemēram, ja cilvēks sev regulāri atkārto: “Es esmu idiots! Es esmu stulbenis! Es esmu muļķis! Es neko nejēdzu. Man neveicas.”
Ārste atbildēja: “Ja runājam par sevis kritizēšanu, noniecināšanu, to varam uzskatīt par pašiznīcinošu uzvedības modeli, bet tas droši vien vairāk saistīts ar to, kāpēc nonāk līdz darbībai. Paškaitējumā ir jābūt darbībai. Tā ir jebkāda veida darīšana pāri sev.”
Dur ar adatu un nodzēš cigaretes pret ādu
Sava ķermeņa skrāpēšana, griešana un sišana ir izplatītākās paškaitējuma izpausmes, bet vēl cilvēki mēdz sevi dedzināt, atkārtoti sist ar matu gumijām, durt ar adatu, nodarīt sāpes ar degošu sērkociņu, nodzēs aizdegtas cigaretes pret ādu.
“Populārākā droši vien ir skrāpēšana un griešanās. Pacienti saka, ka viņi ierauga asinis un tad jau paliek vieglāk. Protams, tas ir saistīts arī ar bioloģiskiem mehānismiem. Bet tā nav nekāda veida adaptīva uzvedība. Organisms pie brūces sāk izstrādāt iekšējos atsāpinošos, nomierinošos hormonus. Organisms reaģē uz to, ka ir brūce. Protams, tas tobrīd dod atvieglojuma sajūtu.
Tiklīdz ir sarežģījumi, es paškaitējos
Bet šis mehānisms nav nekādā veidā palīdzošs nākotnē, lai sadzīvotu ar spriedzes situācijām. Šeit ir lielākā problēma: bieži vien pusaudžu gados var izveidoties, pieaugušo gados nostiprināties un visu dzīvi vilkties līdzi šis uzvedības mehānisms.
Tiklīdz man ir krīze, tiklīdz kaut kas nenotika tā, kā es biju plānojis, tiklīdz man ir dzīves sarežģījumi, es paškaitējos. Arī pacienti saka: “Es nezinu, ko citu darīt! Šis ir veids, kā sevi mobilizēt, dabūt ārā no situācijas.”
Nekliegt uz bērnu, bet palīdzēt atrast risinājumu
Tādēļ, jo ātrāk mēs iedodam cilvēkam psihoemocionālā atbalsta iespējas, jo ātrāk mēs iemācām problēmu risināšanas iemaņas, jo tas kļūst veiksmīgāk.” Līdz ar to pieaugušajiem, kuri pamana pusaudža paškaitējošo uzvedību, ir nevis jākliedz bērnam: “Ko tu griezies!?”, bet jāmeklē jaunas iespējas, kā iemācīt citādākā veidā risināt spriedzi, stresu, problēmas.
Tas attiecas ne tikai uz pusaudžiem, bet arī jauniem pieaugušajiem. “Tas ir treniņš. Ja nav nevienas autoritātes, mentora savā dzīvē, tad noteikti var palīdzēt psihologs, psihosociālā atbalsta iespējas. Mēs gribam iemācīt nomainīt domāšanas ceļu, algoritmu.”
Tad ej un pakaries vai nošaujies!
Šajā saistībā psihiatre pieminēja arī pašnāvības un to mēģinājumus: “Bieži vien suicīdi, to mēģinājumi notiek, tiklīdz cilvēkam saguļas virsū daudz krīzi izraisošu faktoru. Viņš tā kā sastingst, paliek paralizēts un saka: “Tad jau tikai jānomirst! Tad jau tikai jāpakaras.””
Lai gan tas var skanēt šokējoši, latviešiem pat ir teiciens: “Tad ej un pakaries!” “Mēs bieži vien, pat īpaši nepiedomājot, bērna klātbūtnē tādas lietas runājam. Sakām arī: “Ej nošaujies!”
Tā kulturāli iekodē risināt problēmas. Ja runājam par pašnāvībām, tad kulturāliem aspektiem, mūsu sabiedrībā iemācītam domāšanas veidam ir ļoti liela nozīme. Ja jūs kā problēmu risinājumu redzēsiet suicīdu (“Kad es nomiršu, man vairs nebūs kredītu, sievas, kriminālprocesu un jebkāda veida citu problēmu!”), tad, visticamāk, jūs šo ceļu arī sāksiet arvien stiprāk smadzenēs iebetonēt.
Paškaitējums laika gaitā var kļūt arvien smagāks
Arī ar paškaitējumu ir līdzīgi. Ja jums liekas, ka vienīgais veids, kā dabūt nost emociju spriedzi, kas radušās no nepareizām un kaitīgām attiecībām, no nepareizas un kaitīgas uzvedības sabiedrībā, no savu vēlmju nolieguma un nepiepildīšanas, ir paškaitējoties, tad, visticamāk, šis ceļš tiks iestrādāts tik tālu, ka cilvēks ar laiku tikai piekabinās klāt dažādus veidus.”
Piemēram, sākumā var tikai skrāpēt sevi un graizīties, bet laika gaitā var paškaitēties arī ar dzīvībai riskantāku uzvedību. Katru reizi paškaitējumi var kļūt arvien smagāki, ārste teica un noteikti aicināja meklēt speciālistu palīdzību, ja ir paškaitējoša uzvedība, kā arī pašnāvnieciskas domas un suicīda mēģinājumi.
