15 gadus vecais Gabriels ir 2,18 metrus garš. Ārsti teic, ka tas sāk kļūt nekontrolējami
15 gadus vecais Gabriels Jeitss no Neiplas, Floridas štata, ir 2.18m garš. Viņš allaž bijis garākais zēns savā skolā, taču, uzsākot mācības 8. klasē, ārsti kļuva bažīgi - Gabriela augšana bija kļuvusi nekontrolējama.
“Mums šķita, ka viss ir normāli, līdz Gabriels sasniedza pubertāti — 12 vai 13 gadu vecumā viņš jau bija 1,85m garš un katru gadu turpināja augt vēl par 5–7 centimetriem,” medijiem norāda viņa mamma Tara Sārdženta. Kad kārtējā pārbaudē ārsts izteicās, ka “tas sāk kļūt nekontrolējami”, ģimene tika nosūtīta pie endokrinologa.
Pēc virknes analīžu ārsti konstatēja, ka Gabriela organismā ir trīs reizes augstāks augšanas hormona līmenis nekā parastam iedzīvotājam un drīz vien atklāja arī tā cēloni - jaunietim hipofīzē bija zirņa lieluma audzējs, kas spieda uz puiša redzes nervu un izraisīja pārmērīgu augšanas hormona izdalīšanos un gigantismu. “Man šī diagnoze nāca kā atvieglojums. [...] Es vienmēr ātri noguru un nevarēju turēt līdzi citiem bērniem — tagad zinu, kāpēc.”
Pēc vairākām konsultācijām ar ārstiem, jaunietis un viņa vecāki ar ārstu vienojās par operāciju. Tās laikā Džonsa Hopkinsa bērnu slimnīcā audzējs tika veiksmīgi izņemts. Gigantisms [ko Gabriela gadījumā izraisīja audzējs] ir ārkārtīgi reta slimība — pasaulē reģistrēti tikai daži simti šādu gadījumu. “Sākumā to bieži nepamana, jo vienīgā pazīme ir garš augums,” skaidro endokrinoloģe un pediatrijas profesore Vibha Singhala. “Slimību ir grūti pilnībā izārstēt, un pacientiem bieži visu mūžu jālieto medikamenti, lai kontrolētu hormonu līmeni.”
Papildus veselības problēmām Jeitsam nākas saskarties arī ar ikdienišķām grūtībām — viņam sagādā grūtības, piemēram, apģērba vai apavu atrašana. Tāpat jaunietim regulāri jāapmeklē ārsti, gan lai līdzsvarotu hormonu līmeni asinīs, gan tiktu galā ar citām veselības likstām, piemēram, redzes problēmām vai sirdsritma traucējumiem. Tāpat daudzi ikdienā vēlas ar jaunieti uzņemt kopīgus foto, kas reizēm mēdz būt nogurdinoši.
Neraugoties uz diagnozi, Gabriels saglabā optimismu. Viņš ir atgriezies skolā, spēlē teātrī un sapņo nākotnē strādāt ar dzīvniekiem. “Pasaule vienkārši nav veidota cilvēkiem kā es,” viņš norāda. “Man vienkārši jāpielāgojas.” Viņa mamma piebilst, ka dēls visā šajā procesā viņš bijis apbrīnojams. "Viņš ir daudz stiprāks par mani. Tāpat viņš ir lielisks brālis savai māsai un brālim.”
