"Kuņģis pats sevi bojā!" - Anatolijs Danilāns atklāti atbild uz jautājumiem par kuņģa problēmām
"Daudzi visnotaļ noderīgi medikamenti rada kuņģa bojājumu. Man rodas vēlme šos bojājumus iedalīt divās stipri atšķirīgās grupās. Vienā grupā ietilpināmi pacienti, kam medikamenti patiešām ir radījuši pamanāmas kuņģa slimības: kuņģa čūlu, hronisku gastrītu, erozijas. Savukārt otrā, tikpat bieži sastopamā grupā (iespējams, pat biežāk par pirmo), ietilpināmi tādi slimnieki, kam pat ļoti rūpīgi kuņģa izmeklējumi (gastroskopija, rentgena izmeklējumi, datora tomogrāfija, visvisādas zondēšanas) īpašas novirzes no normas neuzrāda. Tā sacīt, šie pacienti apsūdz pilnīgi veselu kuņģi. Dažreiz šos slimniekus uzskata par simulantiem. Tā, protams, nav taisnība, jo slimnieku ciešanas ir reālas, viņu kuņģis netēlo, kuņģis cieš," teic profesors Anatolijs Danilāns.
Slimi nervi vai slims kuņģis?
Ārsti un slimnieki šajos gadījumos visbiežāk visu vainu uzveļ galvas smadzenēm, jo kuņģis taču ir bez vainas! Vēl vairāk, ja kuņģī tomēr pamana kādus bojājumus, tad spriež, ka tie radušies galvenokārt slimu nervu dēļ. Patiešām, šie slimnieki bieži vien ir satraukti, nervozi, viņu dzīves ritms ir saspringts. Un tomēr – te vietā ir banālais jautājums: kas ir pirmais – vista vai ola? Vai slimie nervi sabeidz kuņģi vai slimais kuņģis sabeidz nervus? Trakums tāds, ka tikpat reāla ir vēl trešā iespēja, proti, varbūt, ka vainīgi ir abi! Kamēr viens cītīgi bojā otru, tikmēr otrs tikpat cītīgi dod pretim. Ej nu tagad pasaki, kurš šo kašķi sācis pirmais un kura vaina ir lielāka! Ļoti bieži viennozīmīga traktējama te nav.
Vainīga baktērija!
Sāpīgu triecienu “nervisma” piekritēji saņēma pirms vairākiem gadu desmitiem, kad zinātnieki, paši sev par pārsteigumu, atklāja, ka slimo nervu sabojātais kuņģis lielākajā gadījumu skaitā ir… inficēts. Un šī infekcija, kas, kā drīz vien kļuva skaidrs, nemaz nav nevainīga vērotāja, cilvēku kuņģos jau bija ieperinājusies pirms daudzām tūkstošgadēm. Jā, mēs asi kritizējām nervus, bet baktērijas postošo iedarbību nemaz neņēmām galvā. Lasītāji jau sapratuši, ka runa ir par mūsu dienās pasaulslaveno helikobaktēriju. Lūdzu, nesauciet šo baktēriju par hēliobaktēriju. Piekrītu, ka lietas nosaukšana nav izšķirīgs faktors, un tomēr… Grieķu mitoloģijā vārds hēlios personificē saulīti. Man šī baktērija nepatīk, un tāpēc uzskatu, ka saukt to cēlajā saules vārdā nav prātīgi. Īstais baktērijas nosaukums cēlies no grieķu vārda helix, t. i., izlocīts. Un patiešām – šī baktērija ir izlocīta līkumu līkumos, un piedēvēt tai šo vārdu var bez kauna un goda aizskaršanas.
Helikobaktērijas atklāšana ļāva izstrādāt pilnīgi jaunas kuņģa slimību profilakses un ārstēšanas metodes. Jāzina, ka ar helikobaktēriju inficētā kuņģī biežāk ieperinās kuņģa vēzis! Ikdienas praksē (arī Latvijā) helikobaktērijas izskaušanai jālieto antibiotikas, un nereti to efekts ir apbrīnojami labs. Vēzis kuņģī ieperinās retāk, pacients var kreņķēties atspēries, bet no baktērijas iztīrītajā kuņģī čūlas nerodas!
No antibiotikām atteikties nevajag!
Jā, bet vistas un olas problēmu baktērijas izskaušana bieži vien neatrisina. Jo ir daudz slimnieku, kam ārstēšanas rezultātā sūdzības pasliktinās, kuņģa un zarnu traktam “pielīp” jaunas kaites, jo tagad sūdzību izraisītāju grupai pievienojas vēl viens faktors, proti, medikamenti. Tiesa, antibiotikas kuņģa gļotādu pārāk stipri nesabojā. Visstiprāk tiek sabendēta zarnu normālā mikroflora. Mediķiem un slimniekiem nereti šķiet, ka sabeigts ir tieši kuņģis. Un šī doma nemaz nav pilnīgi aplama. Lieta tāda, ka gremošanas orgāni darbojas ļoti saskaņoti, un, ja antibiotikas ir izraisījušas zarnu darbošanās traucējumus, tad to “pamana” arī kuņģis un sāk “ākstīties” nopakaļus zarnām. Tātad antibiotikas, lai arī tas notiek netiešā ceļā, izraisa arī kuņģa darbības traucējumus. Gremošanas orgāni dzied vienā korī. Ja kāds no tiem brēc aplamā meldiņā, tad saskaņotā dziedāšana pajūk neglābjami.
Un tomēr antibiotikas nav tās visstiprākās kuņģa bojātājas, un, ja kādas slimības dēļ tās ir vajadzīgas, no tām pilnīgi atteikties nedrīkst. Daudz stiprākus kuņģa bojājumus izraisa iekaisumu samazinošie līdzekļi.
Kuņģis pats sevi bojā
Samazināt iekaisumu vislabāk spēj hormonu preparāti (glikokortikosterīdi). Diemžēl šie līdzekļi ir arī visstiprākie kuņģa gļotādas bojātāji. Ne velti medicīnā ir plaši ieviesies nosaukums “steroīdčūlas”, t. i., čūlas, kas radušās šo medikamentu darbības rezultātā. Skan mazliet jocīgi, bet izrādās, ka savu bojājošo ietekmi steroīdhormoni panāk tādējādi, ka paģērē kuņģim sabojāt pašam sevi. Tāpēc mūsu dienās vienlaikus ar steroīdhormoniem (ja no tiem atteikties nav iespējams) rekomendē lietot kuņģa darbību slāpējošus līdzekļus, proti, protonu sūkņa inhibitorus (omeprazols, pantoprazols u. c.). Šie medikamenti pasargā kuņģi, jo, bremzēdami sālsskābes un enzīmu izdali, novērš iespēju kuņģim bojāt pašam sevi.
Laimīgā kārtā steroīdhormonus (prednizolons, deksamatazons u. c.) nākas pielietot ne visai lielam slimnieku skaitam. Visā pasaulē un Latvijā stipri biežāk lieto iekaisumu samazinošos medikamentus, kurus tā arī sauc, proti, par nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem (aspirīns, fenacetīns, diklofenaks u. c.). Šie līdzekļi ne vien samazina iekaisumu, bet noņem galvas, locītavu sāpes, aizkavē briesmīgās asinsvadu sklerozes attīstību.
Nav ļaunuma bez labuma. Un otrādi
Tāpat kā citās cilvēka darbības jomās, arī medicīnā labo nevar pilnībā nodalīt no nelabā. Mēs visi esam gan labi, gan slikti. Sacītais attiecas arī uz daudziem jo daudziem medikamentiem. Ar rūgtumu sirdī jāatzīst, ka infekcijai, nervu sistēmas disfunkcijai, gremošanas orgānu nesaskaņotībai mūsdienās ir piepulcējies šis varenais zinātnes radītais kuņģa un zarnu trakta bojātājs, proti, medikamenti. Raksturīgi, ka šo medikamentu radītie kuņģa bojājumi ļoti bieži norit slepeni. Tas tāpēc, ka šie medikamenti samazina sāpes, tostarp arī kuņģa sāpes. Šo līdzekļu lietotāji nereti slimnīcā nokļūst akūtas kuņģa asiņošanas dēļ. Kuņģis nesāp, bet kuņģī radušās čūlas smagi asiņo!
Šodienas medicīna nav iedomājama bez medikamentu izmantošanas. Ja ir vajadzība, tad medikamenti jālieto. Bet jau sacīju, ka gandrīz nekas nav ideāli labs vai mežonīgi slikts. Neaizmirsīsim, ka, samazinādami iekaisumu, remdinādami sāpes, pretodamies sklerozei, mēs bojājam kuņģi. Ar sirdīgo domu, ka labais visbiežāk iet rokrokā ar slikto, šo rakstu pabeigšu.
