Moderno laiku slimība, kas nākamo piecu gadu laikā varētu skart pusi no pasaules iedzīvotājiem

Slimība kā dzīvesveids

Pandēmijas laikā ikvienam pieauga bailes par veselību, un šis faktors pievērsa arī lielāku pētnieku uzmanību. Tomēr jau pirms pandēmijas trauksme par savu veselību bija plaši izplatīta neiroze, ko daļa speciālistu pat dēvēja par moderno laiku slimību.

Cilvēki, kas cieš no šāda veida trauksmes, obsesīvi uztraucas par veselību bieži vien tādā mērā, ka tas rada lielu diskomfortu un ietekmē spēju pareizi darboties. Daļai šo cilvēku ir sūdzības par neizskaidrojamiem fiziskiem simptomiem, piemēram, sāpēm krūtīs, vēderā, sejas sāpēm vai galvassāpēm, un tā, viņuprāt, ir slimības pazīme, par spīti tam, ka citi pūlas pārliecināt par pretējo.

Trauksme par veselību ir slimīga aizraušanās ar fiziskiem simptomiem vai ķermeņa funkcijām, ar bailēm no slimībām vai stingru pārliecību par slimības esamību, ko izraisījusi nepareiza kāda nenozīmīga simptoma iztulkošana. Būtībā šo stāvokli var definēt – slimība kā dzīvesveids.

Pārmērīgā trauksme (nevis pats fiziskais simptoms) izraisa smagu diskomfortu, kas var traucēt cilvēka dzīvi un kļūt par ilgstošu stāvokli, kas svārstās pēc smaguma pakāpes un ieilguma. Slimīgais stāvoklis var arī gandrīz pilnībā aprīt pacientu ikdienas dzīvi, kā arī ievilkt viņu fobijā draugus, kolēģus, veselības aprūpes speciālistus un ģimeni.

Lēš, ka trauksme par veselību var pieaugt līdz ar vecumu vai stresa laikā. Hipohondrija mazā pakāpē ir izplatīta gados vecākiem cilvēkiem, īpaši (un tas ir saprotams), ja viņi dzīvo vieni.

“Klīniski izteikta trauksme par veselību skar aptuveni 3,4 % iedzīvotāju, un to raksturo hroniskas un mokošas bažas par nopietnu somatisku slimību attīstību, visbiežāk baidoties no vēža, sirds slimībām un neiroloģiskiem traucējumiem,” savā šā gada pētījumā secināja zviedru zinātnieki. “Trauksmi par veselību, iespējams, vislabāk var saprast kā nepārtrauktu parādību, kas savā smagajā formā ir saistīta ar funkcionāliem traucējumiem, izteiktām ciešanām un būtiskām izmaksām veselības aprūpes sniedzējiem un sabiedrībai kopumā.”

Patieso hipohondrijas cietēju skaitu neviens nezina. Pieņemts uzskatīt, ka apmēram pieci procenti cilvēku cieš no trauksmes par veselību, tomēr speciālisti ir vienisprātis, ka par šiem gadījumiem, visticamāk, ir nepietiekami ziņots un procentuālā daļa varētu būt tuvāk 12 % vai pat divreiz lielāka. Atšķirībā no citiem trauksmes traucējumiem, kas ir vairāk izplatīti sievietēm, trauksme par veselību vienādi ietekmē vīriešus un sievietes.

Izskanējusi arī prognoze, ka nākamo piecu gadu laikā ar to varētu saskarties puse no iedzīvotājiem. Tā liek domāt ne tikai pandēmijas efekts un interneta pieejamība, bet arī tas, ka šis ir veselīga dzīvesveida un pastiprinātas medikalizācijas laikmets. Medikalizācija ir process, kurā veselības aprūpes sistēma un profesionāļi sāk kontrolēt noteiktus ķermeņa stāvokļus un funkcijas, kas iepriekš nav uzskatīti par medicīnisku problēmu, piemēram, sievietes organisma stāvokli menopauzes laikā.

Rūpes par savu veselību un atbildības uzņemšanās par fizisko labklājību ir uzteicama un efektīva attieksme, ja tiek pareizi vadīta. Turpretim lieka fokusēšanās uz pastāvīgām medicīniskām pārbaudēm, pārmērīga vingrošana, lai izvairītos no slimībām, un paaugstināta modrība pret jebkādām fiziskā stāvokļa svārstībām var atstāt tiešu un pretēju ietekmi, veicinot obsesīvu traucējumu rašanos. Pārmērīga savas veselības un fiziskās labklājības uzraudzība galu galā var radīt īstu sajūtu, ka mēs zaudējam kontroli. Un tas var novest pie pārmērīgām bailēm un panikas lēkmēm.

Kā atšķirt no normālām raizēm par veselību?

Raizēties par savu veselību nav tas pats, kas just trauksmi par veselību. Ir normāli, ja laiku pa laikam cilvēkus uztrauc viņu veselības stāvoklis, piemēram, var rasties jautājums, vai sāpes vēderā ir kāda nopietnāka stāvokļa pazīme. Vai – ja iepriekš ir bijusi smaga slimība, cilvēks varētu būt noraizējies par gaidāmās ultrasonogrāfijas rezultātiem. Ir atšķirība, vismaz medicīniski runājot, starp indivīdu, kam nav simptomu vai tie ir minimāli un kas bieži satraucas par to, ka varētu saslimt, un cilvēku, kas vienkārši uztraucas par simptomiem.

Cilvēki ar trauksmi par veselību bieži nepareizi interpretē normālas vai nekaitīgas fiziskās izpausmes, attiecinot tos uz kaut ko nopietnāku. Piemēram, ja viņi miegā “noguļ” roku, tad nevis pagriežas un nopurina nejutīgumu, bet var uztraukties, ka tiem ir insults.

Satraukums par reālām slimības pazīmēm arī var kļūt problemātisks, jo trauksme pati par sevi var izraisīt simptomus kā muskuļu sāpes, sāpes krūtīs, sirdsdarbības ātruma izmaiņas, galvassāpes un reibonis, tādējādi vēl vairāk pastiprinot esošo trauksmi par savu veselību.

Cilvēkiem, kas cieš no veselības trauksmes, visbiežāk izveidojas savs uzvedības modelis, ko ģimenes ārsts laika gaitā var pamanīt. Proti, viņi parasti zvana savam ārstam piecas, sešas vai septiņas reizes nedēļā. Ik pēc trim vai četriem mēnešiem viņi var doties pie ārsta, lai veiktu, piemēram, HIV testu, neraugoties uz to, ka viņiem nav bijuši jauni seksuālie partneri vai pieredze, kas paaugstinātu risku saslimt. 

Analīzes un testēšana varētu šķist ātrs un vienkāršs veids, kā samazināt ar veselību saistītās bažas cilvēkiem, kam trauksme par veselību kļuvusi nekontrolējama. Tāpēc ārsti bieži iekrīt šajā slazdā, domājot, kāds kaitējums gan radīsies no pārbaužu veikšanas, lai nomierinātu šo cilvēku. Tā šķiet saprātīga pieeja, tomēr gaidīto nesniegs. Cilvēkus, kam ir trauksme par veselību, atkārtotas pārbaudes nespēj nomierināt; šie cilvēki nejūtas nomierināti, saņemot jaunu informāciju, kam vajadzētu atspēkot viņu nepamatotās bailes. Lai cik analīžu un testu veiktu, viņu raizēšanos tas neizbeigs, patiesībā tas var tikai stiprināt trauksmi.

Psihologi to izskaidro vienkārši – trauksme ir ķermeņa aizsardzības reakcija. Katra ķermeņa skenēšanas reize rada nenoteiktību un šaubas, dodot augsni neveselīgai iztēlei. Iztēlojoties ļaunāko, ķermeņa trauksmes sistēma “ieslēdz sirēnas” trauksmes simptomu veidā: trauksmaina sirdsdarbība, spiedoša sajūta krūtīs, apgrūtināta elpošana, nervozēšana, tirpšana, reibonis, slikta dūša, diskomforts vēderā, svīšana, galvassāpes utt. Iztēlei rodas papildu degviela, lai sacerētu lieliskas fantāzijas. Simptomi ir reāli. Domas ir nepatiesas.

Kognitīvā terapija – vislabākā

Tā kā pastāv iespēja ciest gan no trauksmes par veselību, gan nopietnas veselības problēmas, ārstēšanās jāsāk ar medicīniskās problēmas izslēgšanu, veicot rūpīgu fizisko pārbaudi. Kad tas ir paveikts, visefektīvākā ārstēšana jebkura veida trauksmei, tostarp hipohondrijai, ir kognitīvi biheiviorālā terapija.

Kognitīvi biheiviorālā terapija ir terapijas modelis, kas koncentrējas uz mūsu izziņu, uz mūsu domāšanas veidu un mūsu uzvedību. Terapijas pamatā ir ideja, ka mūsu domas par situāciju (bailes no saslimšanas) ietekmē to, kā mēs jūtamies (nobijušies un trauksmaini) un kā uzvedamies (izstiepjam rokas, lai redzētu, vai tās trīc). Cilvēks, kam ir trauksme, piešķir savām domām milzīgu nozīmi un tādējādi arī patērē tām daudz enerģijas. Kognitīvi biheiviorālās terapijas mērķis ir palīdzēt pārvarēt bailes, labojot iracionālas domas un mainot problemātisku uzvedību. Apgūstot noteiktu domāšanas veidu, cilvēks var iemācīties citādi pieiet satraucošām situācijām un iemācīties paciest diskomfortu un nenoteiktību.