Uz Ukrainu strādāt dodas pirmā medicīnas māsa no Latvijas
Sarmīte Cīrule, Rīgas Austrumu slimnīcas vispārējās aprūpes māsa, ir pirmā māsa no Latvijas, kas dodas uz Ukrainu, lai strādātu tieši kara hospitālī vai pat frontes līnijā. Bez darba Latvijā Sarmīte guvusi pieredzi gan Īrijā, gan uz kuģa pie Dānijas krastiem, vēsta Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums "Panorāma".
"Vēsturiskais taisnīgums un arī tas, ka Ukraina ir mūsu bastions! To nevajag aizmirst," LTV saka vispārējās aprūpes māsa Sarmīte Cīrule.
Sarmīte ir ne vien mediķe, bet arī teoloģe un mācās vēsturi maģistrantūrā.
"Bailes mūs ierobežo, bailes mums neļauj mums darboties, bailes mūs paralizē. Jēzus saka mācekļiem: "Nebaidieties, es tas esmu. Turiet drošu prātu." Viens ir baidīties, otrs – apzināties riskus."
Sarmīte strādājusi gan ārsta praksē Īrijā, gan uz dāņu kuģa, kura komanda cēla vēja ģeneratorus jūrā. Viņai nav kara brūču kopšanas pieredze, bet viņa uzsver, ka tādas nav gandrīz nevienam.
"Kad es uz kuģa strādāju, bija 142 cilvēki un es biju vienīgā mediķe. Jāuztur pie dzīvības, cik ir iespējams, kamēr sagaida helikopteru no krasta," stāsta Sarmīte.
"Neviens karavīrs nav ar to saskāries, kamēr nenotiek karadarbība. Mēs neesam radīti karam. Manām mazākajām māsām tētis ir ukrainis, un es vairākus gadus ļoti uzmanīgi esmu vērojusi ģeopolitisko situāciju. Tas sākās ar karu čečenijā, vēlāk ar Gruziju un Ukrainu. Es strādāju par medical officer uz kuģa, un tajā brīdī sākās karš. Tad mēs bijām jau seši mediķi, kas vēlējāmies jau toreiz braukt, bet likumdošana neļāva to darīt un mums draudēja cietums."
Sarmīte neatklāj, kurā vietā strādās, taču ir skaidrs, ka tas būs vai nu kara hospitālis, vai pati fronte.
"Es būšu Kijivā taktiskās apmācības kursos. Tad es varēšu doties vai nu uz kara hospitāli, vai mazliet tuvāk frontes līnijai, bet šobrīd es to nevēlos teikt," uzsver Sarmīte.
Ja nebūtu saslimusi ar Covid-19, Sarmīte jau būtu Ukrainā. "Bija doma 1. aprīlī, jo es strādāju kovida nodaļā divus gadus. Bija doma, ka no 1. aprīļa tad varētu doties. Ukrainas atbalsta koncertā es saslimu ar kovidu. Paldies, Ralf Eiland! [Smejas.] Tajā koncertā es saslimu ar kovidu un tāpēc nevarēju doties uz Ukrainu. Man bija vidēji smaga slimības gaita un bija nepieciešama rehabilitācija. Muļķīgi. Bet tas bija arī labs laiks. Es varēju arī savu sirdi sagatavot, lai nav pompozitāte, ka es, varone, tur dodos, bet tie patiesie mērķi ir savādāki – ne tik daudz es, bet ukraiņu tauta," uzsver Sarmīte.
