Mikoloģe Diāna Meiere par sēņu spēku dziedēt no ļaunām slimībām un indīgām sēnēm, kam labāk netuvoties

Pirmais būs iepazīšanās jautājums – kā un kāpēc jums radās interese par mikoloģiju? Bijāt liela sēņotāja?

Nē, esmu tāda vidēja līmeņa sēņotāja – bērnībā vasarās laukos dzīvojot, kā jau visi lasīju ogas un sēnes kopā ar vecākiem, vecvecākiem. Bet tāda izzināšana, izpētīšana – tāda vēlme gan man bija jau toreiz. Tajā laikā bija pieejamas dažādas grāmatas par augiem, un tie mani interesēja visvairāk – meklēju pa pļavām visādas puķes, mēģināju saprast, kādus augus esmu atradusi. Par sēnēm – tas drusciņ vēlāk sākās, kad iestājos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Botānikas un mikoloģijas pasniedzējs docents Edgars Vimba, kurš ir izaudzinājis vairākus mikologus, pamazām ievirzīja šajā jomā arī mani. Viss sākās ar aizsargājamajiem augiem, tad es sāku pētīt sēnes, kuras aug uz šiem aizsargājamajiem augiem, un beigās palika tikai sēnes. Radās iespēja papētīt vairāk, iesaistoties projektā par mežiem, pētīju sēnes, piepes – dabisko mežu indikatorsugas. Un, kad kādu jomu sāk pētīt, tad interese par to arvien padziļinās. Vismaz man ir tā – jo vairāk zinu, jo interesantāk kļūst.

Vēlāk sāku strādāt Dabas muzejā, un kopš tā laika mikoloģija visu laiku bijusi lielāka vai mazāka daļa no mana darba.

Atgriežoties par sēņošanas, sēņojusi esmu visu laiku, bet pa drusciņai. Bērnībā sēņojām, taču manā ģimenē nebija tādas tradīcijas, ka visi taisa milzu krājumus ziemai. Pārsvarā sēnes lietojām pašā sēņu sezonas laikā.

Vai varētu teikt, ka sēnes un sēņu dzīve ir vēl viena paralēla pasaule? Kā sev esat definējusi – kas ir visa tā sēņu būšana?

Visa daba ir tāda liela būšana, kas eksistē paralēli mums, un mēs tik daudz vēl nezinām… Jebkurā jomā – gan sēņu, gan citās – nezināmā vēl ir ļoti daudz. Būšana dabā man vienmēr bijusi atpūtas, iedvesmas un vienkārši labsajūtas avots. Brīvdienas bez meža man neeksistē vispār! Tad es nejūtos ne atpūtusies, ne atguvusi spēkus.

Par sēņu pasauli, sēņu jomu es varētu teikt tā – šobrīd cenšos to popularizēt, stāstīt cilvēkiem, cik sēnes var būt interesantas, noderīgas, kādi ir moderni sēņu lietošanas virzieni. Priecājos, ka esam atradušas dzirdīgas ausis.

Kas ir tas, ko jūsu “burbuļa” cilvēki dara ar sēnēm?

Tas, ka Latvijā ir daudz sēņotāju, vienmēr bijis skaidrs. Lielāko daļu interesē sēnes kā pārtikas avots, krājumu vai peļņas avots. Tādu ir ļoti, ļoti daudz.

Tomēr par sēnēm var interesēties arī pašu sēņu dēļ – tās ir ļoti daudzveidīgas, skaistas, samērā viegli atrodamas. Tāpat kā ir putnu vērotāji, tā mēs ar kolēģi Initu Dānieli cenšamies veicināt šo interesi, veidojot sēņu vērotāju kopienu. Kopš ir iznākusi “Lielā Latvijas sēņu grāmata” un izveidota Mikologu biedrības Facebook grupa, tas arī tīri veiksmīgi attīstās. Mums ir izveidojies savs cilvēku loks, kuru varētu nosaukt par tādu sēņu entuziastu paralēlo pasauli, kurā mēs darbojamies (smejas).

Ar sēnēm var pamatīgi aizrauties! Pāris gadu laikā daudzi sēņotāji ir ļoti daudz iemācījušies un kļuvuši par pietiekami zinošiem sēņu pazinējiem, un jau droši var konsultēt citus, mazāk zinošus kolēģus. Interese, kas sākusies ar ēdamo sēņu iepazīšanu, pāraugusi pamatīgās zināšanās par plašu sēņu loku.

Mani nebeidz iepriecināt arī tas, ka laikā gaitā mums veidojas draudzība, interese par sēnēm ļauj sastapt domubiedrus un pavadīt laiku, domājot, runājot un darbojoties jomā, kas ir tik tāla no ikdienas raizēm un rūpēm. Tas var būt ļoti dziedinoši.

Bet, ja mēs redzētu visas sēnes, kas mums apkārt, vai varētu teikt, ka mēs visu laiku ejam pa sēnēm?

Mums ar kolēģi Initu ir teiciens: “Sēnes ir visur!” Tā patiešām ir. Sāksim ar to, ka augsne ir caurausta ar sēņu hifām (sēņu šūnām), katrā kvadrātcentimetrā ir kilometri šādu pavedienu, pat ja pašus sēņu augļķermeņus virs zemes neredzam. Tās apdzīvo visdažādāko substrātu, jo sēņu hifas (sēņu šūnu pavedieni) ir ne tikai augsnē – tās ir visās augu atliekās, koksnē, nobirušās lapās, atmirušos stublājos; reizēm tās ir ļoti specializējušās un aug, piemēram, ugunskuru vietās, uz konkrētām sūnu sugām, dzīvnieku mēsliem, reizēm arī uz dzīvniekiem, kukaiņiem, to kūniņām vai kāpuriem. Visbeidzot, sēņu sporas ir gaisā mums apkārt, arī telpās, tās lido daudzu kilometru augstumā. Ja ņemam vērā arī to, sēnes tiešām ir visur.

Viens no to galvenajiem uzdevumiem dabā ir “parūpēties” par augu izcelsmes materiālu atgriešanos vielu apritē pēc pašu augu atmiršanas. Cita nozīmīga sēņu grupa ir mikorizas sēnes – tās veido abpusēji izdevīgas attiecības ar augiem, saņem no tiem barības vielas, bet pretī dod ūdeni un minerālvielas no augsnes. To nozīmi ir grūti pārvērtēt – vairāk nekā 90 % augu sugu veido mikorizu ar vienu vai vairākām sēņu sugām, un pasauli nav iespējams iedomāties bez šīm neredzamajām, taču tik svarīgajām attiecībām.

Tās sēnītes, kas cilvēkiem nagos, arī patiešām ir sēnes?

Tās arī ir, jā. Par tām gan mēs pārāk neinteresējamies, šai jomai ir citi speciālisti. Pirms gadiem, kad dibinājām Mikologu biedrību, uzzinājām, ka ir tāda Latvijas Mikologu asociācija, tajā apvienojušies ārsti, kuri strādā ar sēņu izraisītām slimībām – mikozēm.

Kur vēl ir sēnes, un kā tās izmanto?

Arī raugs ir sēnes. Maize, vīns, alus, dažnedažādi sieri, īpaši zilie, tas viss ir saistīts ar sēnēm. Visi pelējumi ir sēnes, un daudzus medikamentus ražo, izmantojot sēnes.

Šobrīd ļoti populāra joma ir modernie materiāli, kurus ražo, izmantojot sēņu micēliju. Tieši no micēlija, piemēram, var veidot “ādu” – materiālu, kas ir ļoti līdzīgs ādai. Un vairākas pasaulslavenas firmas to jau izmanto, šie pētījumi nav tikai eksperimentu līmenī. Ražo gan apavus, gan somas no sēņu “ādas”, gan apģērbu.

Vēl ir sēņu bekons – no micēlija ražo masu, kas, ar attiecīgām garšvielām pagatavota un sagriezta šķēlītēs, izskatās pēc sārta bekona un garšo arī tāpat. Tas ir īpaši perspektīvi šobrīd, kad aizvien plašāk izvēršas vegānu un veģetāriešu kustība. Te gan jāsaka, ka sēnes, nebūdamas dzīvnieki, tomēr nav arī augi. Sēnes ierindo atsevišķā dzīvo organismu valstī, un tās pēc savas izcelšanās ir tuvākas dzīvniekiem, nevis augiem. 

Sēņu būvmateriāli ir vēl viena perspektīva joma. Var izmantot jebkuras lauksaimniecības augu atliekas – salmus, skaidas, augu stublājus u. tml. – un, tajās ieaudzējot micēliju, no šā materiāla veido kompozītmateriālus. Tos var izmantot gan videi draudzīga iepakojuma ražošanai, gan interjera priekšmetu, gan dažu būvmateriālu veidošanai. Piemēram, Ikea veikalu tīkls jau vairākās valstīs aizstāj putuplasta mēbeļu “stūrīšus” ar micēlija iepakojumu. Atšķirībā no putuplasta šo materiālu var droši izmest kompostā, un dažu nedēļu laikā tas sadalīsies. 

Cik ilgi abas ar kolēģi rakstījāt “Lielo Latvijas sēņu grāmatu”? Tas taču ir ļoti liels darbs.

Varētu teikt tā: tas ir mūža darbs, jo zināšanas tiek iegūtas gadiem, dažādi materiāli pamazām krājas, arī sēņu fotogrāfijas. Bet tā intensīvi rakstījām kādus divus gadus. Milzīgs paldies visiem, kas mūs atbalstīja un atļāva izmantot sēņu attēlus grāmatai. Neskatoties uz gadiem, kas pavadīti, meklējot sēnes, fotografējot tās, izrādījās, ka daudzām sēnēm mums attēlu nav. Nāca palīgā mūsu jau pieminētie atbalstītāji – mikoloģijas entuziasti, lai sēņu grāmata būtu tik bagāta ar sēnes raksturojošiem attēliem.

Kāpēc katrā valstī jāraksta sava sēņu grāmata? Jūs nevarējāt paņemt kādu un iztulkot? Vai uzrakstīt visai pasaulei vienu sēņu grāmatu, un miers?

Nu, visai pasaulei būtu par traku. Kādu gadu pirms mūsu grāmatas iznāca viena ļoti pamatīga sēņu grāmata divos sējumos – “Eiropas sēnes”. Tur arī, protams, nav visas sugas, tomēr divos sējumos, kas sver 6,5 kilogramus, ietvertas vismaz 2800. Protams, šo grāmatu varēja iztulkot. Bet es domāju, ka cilvēkiem vienmēr patīk izlasīt informāciju savā valodā ar kaut kādām reģiona īpatnībām, jo ne visas tajā iekļautās sēņu sugas aug arī pie mums un ir kādas pie mums izplatītākas, kas tajā nemaz nav iekļautas. Bez tam cilvēku vajadzības ir atšķirīgas – vienam vajag kabatas formāta pārdesmit izplatītāko ēdamo sēņu katalogu, citam gribas “rakt” dziļāk un atklāt vairāk.

Kā jūs izvērtējāt, kuras sēnes ēdamas, kuras ne? Sensenos laikos, es tā saprotu, to ar miršanu pārbaudīja…

Mēs pašas neko nepārbaudām. Nē, nē, tā nav metode! Ir tāds viens jociņš, manis minētais docents Vimba mēdza tā jokot: “Mikologi ir vai nu drosmīgi, vai veci – drosmīgu un vecu mikologu nav!” Ja katrs mēģinātu pārbaudīt sēnes uz sevis, vecu mikologu nebūtu vispār, būtu tikai jauni iesācēji. Tādas ziņas mēs ņemam no dažādām grāmatām, turklāt ir ļoti interesanti, ka viedokļi tajās ne vienmēr sakrīt. Viena un tā pati sēne vienā grāmatā tiek likta pie ēdamām, citā – pie indīgām.

Dažreiz iemesls ir reģiona tradīcijas. Citreiz ir nākuši klāt kādi jauni pētījumi, kas iepriekš ēdamu sēni ierindo pie neēdamajām. Piemēram, pēdējā laikā ir parādījušies vairāki ziņojumi par stipru saindēšanos ar mums tik labi pazīstamajām apšu bekām. Taču ar to pagaidām ir par maz, lai ierindotu to pie indīgajām, vismaz pie mums. Tomēr, ja šādi ziņojumi parādīsies biežāk, būs jālemj, ko darīt. Bez tam ne visas neēdamās sēnes ir uzreiz nāvējoši indīgas: cilvēks apēdīs, un būs gals klāt! Tādu sēņu nav daudz.

Bet ir daudz sēņu, kas izraisa vieglākus vai smagākus gremošanas traucējumus, turklāt nereti cilvēku reakcija uz vienu un to pašu sēņu sugu ir atšķirīga vai arī nevēlamas parādības sākas, kad sēne ilgstoši lietota uzturā. Ne viss ir vienkārši ar sēnēm.

Vai jūsu grāmatā lāčpurni un bisītes ir ēdamas vai neēdamas sēnes?

Nu tak ir atšķirība starp lāčpurniem un bisītēm! (Smaida.) Mēs uzskatām, ka lāčpurni ir tās sēnes, kuras var cept bez vārīšanas vai pavisam viegli apvārot. Bet bisītes mēs vispār neiesakām, jo ar tām cilvēki reizēm saindējas arī pēc to novārīšanas. Ir pat tā, ka gadiem ilgi ēd, un tad vienu reizi trāpās kāds eksemplārs vai sagatavo ne tā, un, jā, rodas problēmas. Šogad Meža dienās viens cilvēks pienāca un teica, ka viņam katru gadu ir rituāls – vismaz reizi pavasarī pagatavot bisītes. Pagājušogad viņš bija atkal šo savu “rituālo” pavasara bisīšu maltīti apēdis, un viņam kļuvis slikti. Reibusi galva, zudusi kustību koordinācija, acis miglojušās. Tas pēc dažām stundām pārgājis, bet viņš saka, ka tā bija pēdējā reize, kad viņš riskēja bisītes ēst.

Bisītes ir tās, ko visi sauc par murķeļiem? Tumši brūnās?

Lielākoties, jā. Bet lielākā nelaime ir tā, ka par murķeļiem reizēm sauc arī lāčpurnus. Cilvēki ne vienmēr atšķir. Un līdz ar to daži ar putām uz lūpām apgalvo – es tos murķeļus vienmēr cepu un ēdu! Otrs, paļaujoties uz šādu stāstu, pagatavo tādā veidā bisītes, un tas var slikti beigties. Šīs “murķeļu kaujas” atkārtojas gadu no gada. Par laimi, letāli iznākumi Latvijā pēc bisīšu apēšanas jau vairākus gadus nav bijuši, tomēr saindēšanās notiek samērā bieži.

Tieši pirms mūsu sarunas izlasīju, ka arī tvaiki no ūdens, kurā bisītes novāra, ir indīgi!

Jā, pat vārot, ne tikai nolejot to ūdeni. Ja stāv pie katla slikti vēdinātā virtuvē, var saindēties ar bisīšu vārīšanas tvaikiem. Ne manai, bet kolēģes paziņai tā ir reāli bijis, ka sāka reibt galva no tā vien, ka bisīšu katls bija tuvumā. 

Cik saprotu, jūs šīs pavasara sēnes neēdat?

Lāčpurnus ēdu, kāpēc ne! Bisītes sen neesmu ēdusi. Liekas, ka manā bērnībā vecmamma gatavoja arī bisītes, ja pareizi atceros… Tās tādas agras bērnības atmiņas.

Man vienmēr bail no sēnēm, kas, piemēram, diennakti nostāvējušas – man liekas, ka tās sadalās, tāpat kā veca gaļa. Tam ir racionāls pamats vai tās ir manas iedomas? Un vai drīkst mežā ņemt jau pavecu sēni ēšanai?

Nu, protams, ka nedrīkst ņemt pavecas sēnes vai ilgstoši tās glabāt. Sēne ir produkts, kas diezgan ātri sabojājas. Tomēr tas atkarīgs no sēnes sugas. Piemēram, gailene pēc nogriešanas var nostāvēt pāris dienas, un tai nekas slikts nenotiks. Bekas sabojājas ātri, it īpaši, ja bijušas jau pieaugušas vai nedaudz pāraugušas. Bērzlapes arī ļoti ātri bojājas. To var vērot arī Dabas muzeja sēņu izstādēs – sēnes, kuras uz galdiem sūniņās mums visātrāk sabojājas, ir tieši bērzlapes un dažas bekas. Sēnes mēdz arī “aizrāpot” – ja tur kāds kāpuriņš iekšā dzīvo, skaties, ka pēc dažām stundām sēne sāk saplakt ļoti strauji. Vēl jāatceras, ka sēnes nevajadzētu vākt slēgtos traukos, plastmasas maisiņos, arī tas veicina sēņu ātrāku bojāšanos.

Kā sēnes vispār nonāk līdz izstādēm, kas tās salasa?

Mēs paši – muzejnieki un mūsu palīgi. Braucam ar vairākām mašīnām ārpus Rīgas, vācam, mainām praktiski katru dienu. Ir šis tas, kas glabājas ilgāk, – tās pašas gailenes var stāvēt vairākas dienas. Mēs rādām visu sēņu daudzveidību, līdz ar to ir arī pūpēži un piepes, arī tie, kā vienreiz ievāc, visu nedēļu vairs nav no jauna jāvāc klāt. Bet tās trauslākās mēs katru dienu mainām. Kuras atrod, tās nomaina, kuras neatrod, reizēm nākas noņemt, līdz ar to kāda sēņu suga iet mazumā, toties kādu citu sugu atkal pievieno.

Vai jums ir savas sēņu vietas? Nevis kur, bet kādas – baraviku, beku? Un vai tas vispār ir patiesi – par sēņu vietām? Vai varbūt sēnes migrē?

Jā, migrē, protams. Tas gan notiek samērā lēni, jo sēņu sastāvs kādā meža gabalā mainās līdzi tam, kā mainās mežs. Sākumā jaunā mežā ir vienas sēnes, tādā pusaugu mežā jau vietā nāk kaut kas cits, pieaugušo koku mežā atkal drusciņ kaut kas cits. Protams, ka tas viss pārklājas. Bet, ziniet, kā ir ar mani un sēņu vietām – jau teicu, ka neesmu tāds sēņu lielapjomu vācējs, tas mani nekad tā īsti nav interesējis. Protams, es vācu arī ēšanai, kā nu bez tā. Un tāda sēņu mērcīte pavasarī ar jaunajiem kartupelīšiem, dillītēm, mazsālītiem gurķīšiem… (Garšīgi smejas.) Tā, protams, ir klasika. Bet mežā mani vairāk interesē atrast kaut ko neparastu. Vienkārši pastaigāt pa mežu, būt mežā. To es daru visu cauru gadu, un man ir tādas mīļas pastaigu vietas visapkārt Rīgai, tādā sasniedzamā attālumā.

Ir interesanti arī aizbraukt uz svešām vietām, reizēm orientējos pēc kartes – paskatos kartē kādu, manuprāt, interesantu meža gabalu. Īpaši tagad, kad ir pieejami dati par dažādiem meža biotopiem, – Latvijas valsts mežiem ir kartes, kur var atrast tos īpašos, kur ir bioloģiski daudzveidīgie meži. Tas nenozīmē, ka tur būs daudz gaileņu un baraviku, bet sēņu daudzveidība tur var gadīties ļoti liela.

Par ēdamajām sēnēm runājot, kāpēc ir tā, ka vienu gadu ir daudz un kādu citu – maz? Ir sēņu gadi tukšie gadi?

Tas pirmkārt atšķiras pa reģioniem. Kādreiz ir tā, ka vienā novadā ir sēnes, citā – nav, vienā novadā kādas sēnes ir vasaras sākumā, citā – vasaras beigās. Visvairāk tas saistīts ar dažādām laikapstākļu sakritībām, jo sēnēm vajag pietiekami siltu un pietiekami mitru laiku. Tagad ir bijušas dažas sausās vasaras. Par sēņu periodiskumu – tāda lieta arī varētu būt, tomēr primārie ir laikapstākļi.

Vai tiešām ir cilvēki, kuru kuņģis nevar sagremot sēnes? Un vispār – vai sēnes pamatoti uzskatām par augstvērtīgu barību?

Vai uzskatām? Sēnes drīzāk uzskata par smagu barību, kas ir grūti sagremojama. Tomēr tajās ir maz kaloriju, tās satur vitamīnus, minerālvielas, olbaltumvielas.

Es laikam tādās kategorijās īsti nedomāju. Neizvēlos pārtiku, liekot ķeksīšus par kaloriju vai vitamīnu daudzumu. Man liekas, ka pārtikai jābūt daudzveidīgai, un sēnes ir šīs daudzveidības sastāvdaļa. Es cenšos katru gadu vismaz reizi pagatavot kārtīgu porciju tās pašas sēra piepes. Šogad man vēl nav trāpījušās, bet nu vismaz vienu reizi gadā noteikti paēdu. Mēģināju tās saldēt, bet saldētas man tomēr negaršoja. Vispār man sēnes labāk patīk sezonā, kad lasa visu pēc kārtas, kā aug. Kādreiz braucu arī kaut ko speciāli pameklēt, piemēram, ja vasaras baravikām jābūt, tās nav jāmeklē priežu silā, bet kaut kur pie lapu kokiem.

Nekad neesmu pamēģinājusi sēra piepes. Tiešām kā vistas fileja garšo?

Nav jau gan īsti kā vistas gaļa, tas, manuprāt, ir piedomāts, bet pavisam jaunas sēra piepes ir ļoti garšīgas! Kad cilvēki griež tādas vidēji lielas un pat lielas, tās kļūst sīkstas un pasausas, tad vajag visvisādas garšvielas, lai tās pēc kaut kā garšotu, un rūgtumu sāk sist cauri. Bet pavisam jaunas ir garšīgas.

Kāda izskatās jauna sēra piepe?

Koši dzeltena, sulīga, vēl nav izaugusi liela un sausa. Tāda stadija, kad izskatās pēc celtniecības putām, sapūstām uz koka, un aug tādos bumbuļos, nevis skaistās cepurītēs un slāņos, jo tad jau, man liekas, ir drusku par vēlu. Jāņem vidusposmā, kad tās cepurītes tikko sāk veidoties.

Ar sēra piepi nevar kļūdīties? Vai ir kaut kas ļoti līdzīgs, ko varētu noturēt par sēra piepi?

Tā ir sēne, kuru grūti ar kaut ko sajaukt.

Vai ir vēl kāda neparasta laba ēdamā sēne? Agrenes arī tagad cilvēki sākuši ēst.

Jā, bet man liekas, ka agrenes ēst ir diezgan bezjēdzīga padarīšana, pirmkārt, tās ir ļoti mazas, otrkārt, garšas tām vispār nav… Ja sacep ar sīpoliem, tās garšo pēc sīpoliem. Paši gabaliņi ir ļoti sīksti, un man liekas, ka šai modei vajadzētu pāriet. Par sēra piepēm mikologi vienmēr ir zinājuši, un tās maltītes mēs pavasarī vienmēr ēdam, bet agrenes mikologi nekad īsti nav lietojuši.

Par rudens taurenēm – pelēkbrūnajām, melnajām sēnēm – tās visur ārpus Latvijas vienmēr ir bijušas zināmas kā delikatese. Skandināvijā ļoti populāras, Francijā, arī Anglijā, cik nu Anglijā vispār sēnes ir populāras, bet tie, kas tās zina, tie augstu vērtē. Tā ka mēs tagad šo sēni, tā teikt, iepazīstam no jauna.

Vēl ir citas, piemēram, zeltkāta gailene, kas Skandināvijā ir gandrīz populārāka par parastajām gailenēm.

Ir šis tas, kas nāk no jauna klāt, – klāt ir nākušas dzīslkāta bekas, kuru agrāk Latvijā vienkārši nebija. Tagad ir izplatījušās, un sākumā cilvēki tās nepazina. Agrāk bieži mežā gadījās atrast nogrieztas – cilvēks nogriezis, sašaubījies un atstājis sēni. Tagad jau tā mazāk gadās, cilvēki sāk to iepazīt: jā, šo sēni droši var ēst.

Vēl kādas sēnes, ko jūs ēdat, bet citi ne?

Ja runā par drošām ēdamām sēnēm, ko varētu izmēģināt, nāk prātā milzu apaļpūpēdis. Balts, var izaugt ļoti liels. Ēdams gan, kamēr ir mazāks. Teiksim, apmēram 20 centimetru diametrā vēl ir labs un ēdams. Ja kļūst lielāks, tad jau drusku aizdomīgi. Iekšpusē jābūt tīri baltam, ja tik tikko kāda dzeltenīga nokrāsa, tad labāk ne, jo parādās nepatīkama piegarša. Bet, kamēr pavisam balts, stingrs, tad apaļpūpēdis ir patiešām garšīga sēne, ko var cept, grilēt.

Zemestauki ir sēne vai kaut kas cits?

Jā, zemestauki ir sēne. Kamēr tie ir jauni, olas stadijā, tos var pagatavot ēšanai svaigus, salātos. Šo “olu” vajag nomizot, sagriezt, pievienot sagrieztus sīpolus, eļļu, garšvielas pēc patikas. Esmu redzējusi arī receptes, kurās iesaka cept, bet pati tādā veidā neesmu izmēģinājusi.

Vai jūs vārāmās sēnes uzskatāt par ēdamām? Vai – “tas, kas ir jāvāra, tas nav arī jāēd”?

Tā laikam daudz kur ārzemēs uzskata, un tieši tāpēc daudzās grāmatās tās sēnes, kuras mēs ēdam pēc novārīšanas, skaitās neēdamas. Bet pie mums tradicionāli ļoti daudzas sēņu sugas lieto pārtikā. Es pati sēnes, kuras ir jāvāra un jāmērcē, nevācu, jo sēņu laikā man tam īsti nav laika.

Bet man ļoti garšo vārītas bērzlapes, ļoti! Tās mazās apaļās cepurītes jeb podiņi. Vai arī bērzlapes zupā, vai salātos ar sīpoliņu un krējumiņu – ļoti garšīgi. Atkal citas garšas, kas nav ne baravikām, ne gailenēm. Tāpēc daudzveidībai noder. Arī bērzlapju karbonādes – tās ir fantastiski labas.

Piedodiet par ziņkārību, cik jums katru gadu ir ērces?

Man ir maz. Suns gan savāc nenormālu daudzumu. Ir bijuši tādi gadi, kad man neviena nepiesūcas un neiekožas. Šogad ir tāds patraks gads, un mēs arī pa tādām slapjām vietām esam staigājuši un klīduši… Kamēr lasu sunim nost, kādu vienu divas ērces ieraugu arī uz sevis, bet sunim ir desmitiem. Reizēm pat simtiem gadās nolasīt – ir bijusi arī tāda epizode. Bet tur neko īsti nevar darīt, diemžēl. Ja nu vienīgi neiet mežā, bet tas nav variants. Sunim ir pretērču aizsardzība, bet neviens līdzeklis līdz galam nepasargā no ērču rāpošanas pa suņa kažoku.

Vai esat lasījusi Maijas Pohodņevas grāmatu “Aliansē pret vēzi”? Par to, kā Maija ar dažādu augu un sēņu palīdzību palīdzēja atgūt veselību savam draugam. Varbūt arī jums ir zināmi kādi līdzīgi iedvesmojoši stāsti?

Maija arī man ir vārījusi šo tēju, jo arī man pirms deviņiem gadiem bija šī diagnoze. Kad pamatārstēšanas kurss beidzās, tad ārste, kas mani izrakstīja no slimnīcas, iedeva sarakstu ar lietām, kas var palīdzēt stiprināt veselību, un to skaitā bija arī sēnes. Tad arī regulāri lietoju dažādu piepju novārījumus.

Vai man pašai tas palīdzēja vai ne, grūti teikt. Bet es domāju, ka tā bija daļa no procesa.

Tagad ir moderni lietot kaltētas vai vēl kādā veidā pagatavotas mušmires. Ko jūs par to zināt?

Ja ir pārliecība, ka palīdzēs, no sarkanajām mušmirēm pagatavotus ārīgi lietojamus preparātus var lietot. Iespējams, tie var palīdzēt, bet arī ja nepalīdzēs, tad, šādā veidā lietoti, arī nekaitēs.

Savukārt par iekšķīgu lietošanu es neko labu nedomāju. Ar mušmirēm vajag ļoti uzmanīties, jo tās satur gan halucinogēnas, gan indīgas vielas, un pie halucinogēnajām parādībām vienmēr ir klāt arī saindēšanās pazīmes. Tā ka, manuprāt, “spēlēšanās” ar mušmirēm ir ļoti riskanta un sevi neattaisno.

Ja runā par citām halucinogēnajām sēnēm, ir pētījumi, kas šo sēņu vielas izmanto medicīniski un medicīnas speciālistu uzraudzībā, un tādā gadījumā man jāsaka, ka tur ir zināma perspektīva. Jo to, ko cilvēks izmanto ārstēšanā, lielākā daļa no tā nāk no dabas. Un kāpēc ne šīs? Dabā ir tik liela daudzveidība – katrai lietai vajag tikai atrast pareizo pielietojumu, pareizo devu un pareizajā gadījumā.

Starp citu, pasaulē ir viena sēņu suga, ar kuru var saindēties caur ādu, tai vienkārši pieskaroties. Par laimi, tā aug tālu no Latvijas – Japānā, Korejā, atrasta arī Jaungvinejā un Austrālijā.

Pasaulē ir kāds leģendārs drosmīgs mikologs, kurš pats ar sevi eksperimentē?

Jūs domājat Polu Stametsu? Viņu jau pāris gadu desmitus uzskata par tādu mikoloģijas iedvesmotāju visā pasaulē. Viņš šīs lietas ļoti popularizē – saka, ka arī savu mammu ir ārstējis no vēža ar sēnēm. Stametsam ir motivējošas uzrunas par sēnēm – “Seši veidi, kā micēlijs glābs pasauli” ir tikai viena no viņa runām. Viņš pēta sēņu pielietojumu ļoti dažādos virzienos, arī, piemēram, to, kā sēnes var pasargāt bites pret dažādām slimībām. Viņš ar savu darbību veicina attieksmes uzlabošanos pret sēnēm – Amerika kādreiz bija ļoti mikofobiska valsts, kas izturējās aizdomīgi pret visām sēnēm, izņemot tās, kas ir veikalā uz plauktiņa. Pateicoties Pola Stametsa darbībai, tā attieksme drusku mainās arī tur. Viņš ir izdarījis lielu darbu.

Viņam, protams, tas ir arī liels bizness. Visi tie preparāti, ko viņa firma gan ražo, gan popularizē. Par iedarbību – tur var domāt. Bet, ja cilvēks tam tic, tad visur ir plusi. Jo iedarbībai, es domāju, ir divas daļas: viena, cik tu tam tici, un otrs ir reālais pamatojums. Bet nav teikts, ka kombinācijā tas viss nevar būt ļoti iedarbīgi.

Latvieši domā, ka ir vareni sēņotāji. Vai ir vēl kāda tauta, kas ir ļoti lieli sēņotāji un saprot par sēnēm daudz vairāk nekā mēs?

Vairāk vai mazāk katra tauta saprot no sava apvidus sēnēm. Tas, ka mēs būtu vienīgie sēņumīļi, nebūt nav tiesa. Mikologu biedrībā un Facebook grupā organizējam pasākumus un uzaicinām dažādus lektorus, un nesen pie mums uzstājās sociologs Miķelis Grīviņš, kurš ir pētījis dažādu tautu attieksmi pret sēnēm. Mēs nebūt neesam vienīgie, kas sēnes ir ilgstoši lietojuši un dara to arī tagad. Vairāk vai mazāk – to ir grūti salīdzināt. Katrā apvidū ir citas sēņu sugas, cita attieksme un galu galā arī cita vēsture. Iespējams, ka dažādas vēsturiskās nebūšanas, kas mums gājušas pāri, ir palīdzējušas neaizmirst sēņu lietošanu.

Vai ir iespējams iestādīt sēnes un sākt audzēt savā mežā?

Teorētiski – jā. Un ir gadījumi, kad tas nostrādā. Tur atkal jāsakrīt daudz un dažādiem faktoriem. Viens ir sēnes sporas – tām sēnē ir jābūt nobriedušām. Otrkārt, tām ir jānonāk zem pareizā koka, jo arī baravikas ir dažādas – priežu baravika, egļu baravika utt. Ja egļu baravikas sporas izkaisīs zem priedes, tur nekas nesanāks. Un vēl kas ir svarīgi – visas labās ēdamās sēnes ir mikorizas sēnes, tās veido abpusēji izdevīgas attiecības ar koku. Un šīs attiecības tās veido caur jauniem, tikko augt sākušiem sakņu galiņiem – tiem jāsastopas ar micēliju, kas ir tikko izdīdzis no sporas. Tur ir jāsakrīt šim momentam: jauna, tikko izdīgusi spora plus jaunie sakņu galiņi. Tie satiekas, notiek mikorizācija, kad sēne aptinas ap sakņu galiņiem, un tad tās sāk sadarboties. Un tikai tādā gadījumā sēnes pēc tam var izaugt līdz augļķermenim. Bet dabā ir tā, ka tukša vieta ilgi nestāv, – tajā mežmalā jau varbūt ir 50 citu sēņu micēliji, kuri gaida, kad tie jaunie sakņu galiņi parādīsies. Un, ja sanāk uzliet to sporu masu tajā brīdī, kad visi sakņu galiņi ir aizņemti, – tur vienkārši nav brīvas vietas. Sporas iznīks, neatradušas sakņu galiņus, un aizies bojā, micēlijs tā ilgstoši nevar dzīvot – viena pati sēne bez koka.

Gadiem bijušas labas sēņu vietas un tad vairs nav… Kāpēc tā notiek, kur pazūd vai aiziet micēlijs?

Ja beidzas tam atbilstošie patīkamie apstākļi, micēlijs vienkārši iznīkst. Ar cerību, ka sporas ir aiznestas kaut kur citur un tur sākuši pēcnācēji augt. Mežs nekad nepaliek nemainīgs. Mainās mežs, mainās sēņu “komplekts”. Mežu izcērtot, protams, izmaiņas notiek straujāk, bet, ja mežs turpinās augt, tad agri vai vēlu sēņu vietas tajā atkal būs.

Kā paiet mikologu darbdiena?

Pēc sava amata šobrīd esmu patālu no mikoloģijas. Uzskatu sevi par mikologu izglītotāju, kuram ļoti patīk dalīties ar zināšanām, protams, to daru arī muzeja vārdā.

Mikologa zinātnieka ikdiena varētu būt apmēram šāda. Sezonas laikā mikologs plāno pētījumus, dodas ekspedīcijās dabā, ievāc sēņu paraugus, apraksta tos, fotografē, kaltē. Vēlāk sākas laboratorijas darbs – sēņu mikroskopēšana, noteikšana, meklējot atbildes specializētās sēņu grāmatās, kā arī apkopo pētījuma rezultātus, izdara secinājumus un publicē šos datus, lai tie ir pieejami citiem pētniekiem. Dabas muzeja mikologam ievāktie paraugi ir jāapstrādā un jānodod glabāšanai muzeja krājumā. Lielu daļu darba veido arī skaidrošana un konsultēšana par sēnēm – gan izstādēs un citos pasākumos, gan ikdienā, kad mums sūta gan sēņu attēlus, gan paraugus noteikšanai.

Un patiesībā arī ziemā cilvēks, kurš interesējas par sēnēm, var iet dabā un visādas sēnes atrast! Vienu brīdi es mēģināju dokumentēt – katru nedēļas nogali devos dabā un fotografēju visas sēnes, kuras varēju atrast. Kādu gadu tā turpināju, un mans secinājums bija tāds – zināt, kurš bija vistukšākais mēnesis? Aprīlis. Marts un aprīlis, kad izbeidzas ziemas sēnes, kurām vajag to gaisa mitrumu, kas ziemā parasti ir ļoti liels, – visādas koksnes sēnes – receklenes un eksīdijas, un visādi brīnumi, kas aug uz koku zariem, uz atmirušas koksnes, kritalām, stumbriem utt., tādu sēņu ir daudz. Kad atnāk pavasaris, gaiss kļūst sauss un šīs sēnes izbeidzas, bet sēnes parastās vēl nav sākušas augt – tad ir vistukšākais periods.

Tā ka, ja grib doties mežā un kaut ko meklēt, to var darīt visu cauru gadu.

Cik sēnes ir jūsu “Lielajā Latvijas sēņu grāmatā”?

Vairāk nekā septiņi simti. Man katru reizi skaitot sanāca drusku citādāk. Skaitīju tās, kuras esam pieminējušas ar parakstu un bildīti, bet, tā kā aprakstos esam pieminējušas arī līdzīgās – tā, lai vienu var atšķirt no otras –, tad skaitīt ir sarežģīti.

Bet cik Latvijā ir sēņu sugas?

Uzskatām, ka mums ir apmēram 4000 sēņu sugu. Taču mēs esam pārliecinātas, ka īstenībā ir daudz vairāk. Mēs ar kolēģiem veidojam bazīdijsēņu sarakstu – šobrīd tajā ir vairāk nekā 1700 sugu. Bet tā vēl nav visa sēņu daudzveidība.

Kāda ir skaistākā sēne, ko jūsu acis Latvijā redzējušas?

Ir daudz skaistu sēņu, kas izraisa manu sajūsmu. Un reizēm tas sēnes skaistums ir ne tik daudz sēnes ārējā formā, cik atrašanas un atklāšanas priekā.

Man ļoti patīk lakas plakanpiepe – ļoti skaista, izteiksmīga sēne. Kā nolakota, spīdīga. To esmu atradusi gan dabā, gan izaudzējusi mājas apstākļos. Vēl ļoti skaista ir zarainā dižadatene, košā aknene, dažādas stiklenes… Reizēm tas vienkārši ir kādas bieži sastopamas sēnes izcili izteiksmīgs eksemplārs. Katru dienu, ejot mežā, es atrodu kādu, kas tajā dienā ir skaistākā.

Lakas plakanpiepi audzējāt mājās?!

Tas bija periods, kad mana meita sāka audzēt austersēnes, gan parastās, gan rozā un dzeltenās. Es arī pamēģināju – man mājās bija iekārtota maza siltumnīciņa ar īpašu mitruma un gaisa apmaiņas režīmu. Tajā es audzēju gan austeru sānauses, gan (no gatava micēlija bloka) lakas plakanpiepes.

Arī dārzā biju iekārtojusi sēņu dobi, jo ir dažas sēnes, kuras var audzēt arī šādā veidā – pārsvarā tās, kuras patērē skaidas, salmus.

Ko es jums nepajautāju, bet kas vēl ir interesanta tēma sēņu pasaulē?

Vai… Tādu tēmu ir tik ļoti daudz! Jūs man jautājāt par sēņu cilvēkiem un to, kā viņi par tādiem kļūst. Mums ir arī ļoti interesanti stāsti. Mēs pirms laika sākām sarunu ciklu, kurā aicinām dalīties ar stāstiem cilvēkus, kuri pa šiem pāris gadiem ir kļuvuši ļoti zinoši mikoloģijas jomā. Interesanti, ka vairākiem cilvēkiem tas ir bijis caur smagiem pārdzīvojumiem – ir bijis grūts brīdis dzīvē, un mikoloģija ir palīdzējusi novērst domas no tā, no lietām, kas notiek paša dzīvē. Par šo tēmu, starp citu, pirms pieciem gadiem ir izdota ļoti interesanta grāmata “Ceļš cauri mežam”. Autobiogrāfisks stāsts par sievieti, kura smagi pārdzīvo vīra zaudējumu un nejauši nonāk Oslo, Norvēģijas Mikologu biedrībā. Piesakās kursos un nopietni sāk sēņu iepazīšanu. Paralēli vijas sēru izdzīvošana un ar vieglu humoru aprakstītas sēņu pasaules cilvēku īpatnības. Varēju paskatīties uz sevi un kolēģiem no malas un vietām no sirds pasmieties. Man tas liekas ļoti fascinējoši: kā cilvēkam, kurš sāk nodarboties ar sēnēm kā ar hobiju, tas var palīdzēt pilnīgi citā dzīves jomā.

Vai jums ir arī citi hobiji?

Man ir vairāki ar sēnēm saistīti hobiji. Viena lieta, ko pirms gadiem septiņiem sāku, es krāsoju dziju ar sēnēm. Var iegūt ļoti daudzas un dažādas krāsas – patiešām košas, par ko cilvēki parasti brīnās. 

Kādu brīdi esmu audzējusi sēnes. Es arī diezgan amatieriskā līmenī, bet drusciņ gleznoju sēnes. Un vēl man ir suns, kas apmācīts meklēt pazemes sēnes – trifeles.

Ir kādu atradis?

Jā, jā, protams. Ja trenē, tad jau atrod. Šis man ir jau otrais suns, kurš meklē trifeles. Ar pirmo suni meklējām savvaļā, ar šo es vairāk braucu pa trifeļu dārziem, mežā viņam parasti nelieku meklēt. Bet, tā kā Latvijā trifeļu dārzi ir iestādīti, tie ir arī jāapseko. Cik nu mēs varam, tik to darām. Pagājušogad atradām pirmo kārtīgo trifeli trifeļu dārzā – tā svēra gandrīz 100 gramus, mums abiem bija ļoti liels prieks. Pirms dažiem gadiem bijām pie Polijas mikologiem, lai kopīgi dotos trifeļu meklēšanas ekspedīcijās, un tur esam atraduši diezgan daudz trifeļu. Tur mans Velsas springerspaniels Hafrens ļoti labi strādāja.

Trifeļu dārzi?

Trifeles, tāpat kā populārās ēdamās sēnes – baravikas, gailenes un citas –, ir mikorizas sēnes un bez atbilstoša koka klātbūtnes augt nespēj. Tādēļ trifeļu dārzā jāstāda kociņi, kuriem uz saknēm ir ieaudzēts attiecīgās sēnes micēlijs. Teorētiski tādā pašā veidā varētu audzēt arī baravikas, gailenes un tā tālāk, bet ar trifelēm tas pagaidām izdodas visveiksmīgāk. Bet var nopirkt arī stādiņus ar sviesta bekām, bērzu bekām… Ir arī ar baravikām. Cik tas labi darbojas, tas ir cits jautājums.

Tad jau varētu būt, ka esat cilvēks, kurš Latvijā visvairāk ir trifeles apēdis!

Vairāk jau es tās esmu ēdusi ārpus Latvijas. Tā, kuru atradām, nonāca pie trifeļu dārza saimniekiem. Pēc tam gan bija kopīga svētku maltīte.

Ja gribas saprast, kas ir trifeles, un izbaudīt tās no pirmavota, tad labāk vajag braukt uz Franciju, Spāniju, kad tur ir trifeļu sezona, – kur ir labs restorāns, kur trifeles piedāvā zinātāji un meistari, kur ir pareizā atmosfēra. Jo, kad šeit nopērk kādu bruciņu ar marinētām trifelēm vai trifeļu eļļu, var sanākt vilties. Ir jāzina, kā pasniegt, ar ko pasniegt tā, lai maltīti var izbaudīt. Tad varēs saprast, vai piederat pie tiem, kas trifeles apbrīno, vai pie tiem, kuri pret tām ir, maigi izsakoties, vienaldzīgi.

Mikoloģija ir zinātne, kur visu laiku notiek jauni atklājumi. Kopš jūs sākāt par to interesēties, ir daudz kas mainījies?

Atklājumi notiek visu laiku. Jau pieminēju praktiskās izstrādes – micēlija ādu un citus modernos materiālus. Bet arī mikoloģijā kā zinātnē nemitīgi notiek atklājumi. Katru gadu, piemēram, pasaulē atklāj apmēram 2000 jaunu sēņu sugu. Pēc dažādiem aprēķiniem uzskata, ka mēs pazīstam, iespējams, tikai 5 % no sēņu daudzveidības pasaulē. Diezgan iespaidīgs cipars – iedomājieties, cik daudz vēl jāatklāj! Tas notiek lielā mērā, pateicoties dažādām jaunām molekulārajām pētniecības metodēm, kas tagad strauji attīstās pasaulē.

Pateicoties tam, ka tiek pētīts sēņu genoms, daudz kas mainās arī sistemātikā. Jo tagad sēnes tiek klasificētas un liktas grupās ne tik daudz pēc ārējām pazīmēm, cik pēc šīs evolucionārās radniecības. Reizēm tas rada zināmu apjukumu, jo tad, ja mēs pēc šādas klasifikācijas saliktu mūsu sēņu grāmatu, mums, piemēram, bekām būtu jāpievieno dažas sēnes, kas izskatās pēc pūpēžiem, un dažas pazemes sēnes jāpieliek pie bērzlapēm. Mēs tik stingri nepieturējāmies pie zinātniskās sistemātikas, drīzāk pie ārēji saskatāmajām pazīmēm, lai grāmatā būtu vieglāk orientēties cilvēkiem, kas ikdienā ar šīm lietām nestrādā un kurus šādas detaļas, visdrīzāk, neinteresē.

Tas ir ļoti dinamisks process. Šobrīd pētījumu ir daudz, un, ik pēc pāris nedēļām apskatoties sēņu sistemātiku, izrādās, ka par kādām sugām jau atkal viedoklis ir mainījies. Sēnes tiek pārceltas no vienas ģints uz citu, un pat mikologiem ir grūti izsekot pārmaiņām un atcerēties mainīgos zinātniskos nosaukumus.

Kura ir Latvijā augstvērtīgākā sēne?

Tradicionāli skaitās, ka baravika ir tā īpašākā un labākā, tāpat kā daudzviet citur. Tās ir pietiekami lielas, samērā viegli atrodamas un salasāmas, to skaistuma dēļ vienmēr ir prieks atrast izcilu eksemplāru.

Kādā mežā jums vislabāk patīk iet, kādā vislabāk atpūsties vai saņemt spēku?

Tas atkarīgs no noskaņojuma, no gadalaika. Katrā mežā kaut kas cits ir jauks. Man nepatīk vienveidība, meklēju daudzveidīgu mežu. Tāpēc laikam arī neesmu lielais sēņotājs, jo sēņotājam vajadzētu pieturēties pie viena – ja viņš iet pa priežu siliem, tad arī iet pa tiem un lasa priežu silu sēnes. Man priežu sils ātri apnīk, es skatos – ja ir blakus egļu mežiņš, eju uz egļu mežiņu. Tur aug citas sēnes – varbūt ne tās, kuras varēšu lasīt grozā, bet kaut kas interesants. Katram mežam citas krāsas, citas smaržas, citas gaismas.

Ja simts kvadrātmetros augtu 200 baravikas, kā man vienreiz bija, jūs tās visas nenolasītu?

Es droši vien ar šausmām domātu, ko ar tām pēc tam darīšu! Jā, man lasīt patīk, bet tie visi pārējie procesi… Man patīk svaigas, bet tā īpaši gatavot un marinēt – tā nav mana stihija.

Nē, nu, protams, parasti tas skopums iestājas, un, ja redzu sēnes, lasu. Bet es varētu arī atstāt, ja nevarētu izdomāt, ar ko padalīties, atgriežoties no meža.

Intervijas beigās eksistenciāli svarīgais jautājums – sēni vajag nogriezt vai izskrūvēt?

(Smejas.) Kā labāk patīk. Vienalga.

Sēnei pilnīgi vienalga?

Jā, sēnei diezgan vienalga. Man liekas, ka svarīgāk tas ir pašam sēņotājam. Ja viņš sēni no zemes izskrūvē un nes mājās kā tādu skaistu eksemplāru, tad kāda trešdaļa pēc tam aiziet zudumos, jo aiznes mājās un var izrādīties, ka iekšā ir pilns ar kāpuriņiem. Protams, beciņu ir ļoti ērti izskrūvēt, un tā izskatās brīnišķīgi, bet tad var vismaz pārgriezt šķērsām cepurīti – nevis tā, kā griežam kātiņu, lai pārliecinātos par sēnes tīrību. Bet bioloģiski tam nav nekādas nozīmes.

Ir dzirdēti apgalvojumi: ja sēni nogriež un daļa kātiņa paliek augsnē, tad tā bojājas un tālāk sabojājas micēlijs. Tam nav nekāda loģiska pamata, jo iedomājieties, kas notiek ar visām tām sēnēm, ko cilvēki nenogriež! Ja sēņu atliekas tik slikti ietekmētu micēliju, mežā vispār nebūtu neēdamo sēņu…