Kā es atrisināju savas hormonu problēmas. Alises pieredze

Visas manas draudzenes pubertāti piedzīvoja normāli, bet man gāja smagi: biju androgīns, tukls, pumpains bērns. Nepavisam ne maza Odrija Hepberna (Audrey Hepburn).

Kad man beidzot sākās mēnešreizes, tās bija tikai divas vai četras reizes gadā. Pirmoreiz ginekologu apmeklēju sešpadsmit gadu vecumā un kopš tā laika vienmēr gribēju pārrunāt savas veselības problēmas, sākot no liekā svara un pūtītēm līdz neregulārajām mēnešreizēm un miega problēmām, jo man allaž likās, ka neesmu pilnībā normāla. Taču ārstes vienmēr ieteica likties mierā. Es atkal un atkal atkārtoju, ka kaut kas nav pareizi, taču, lai pie kuras ārstes ietu, tā vienmēr ieteica orālās kontracepcijas tabletes. Kad jautāju, kā tabletes man palīdzēs, ginekoloģes tikai mudināja sekot līdzi mākslīgajam ciklam un pieņemt, ka “labāk tā nekā – nekā”.

Manā ģimenē visi piesardzīgi izturas pret zāļu dzeršanu bez nopietnas vajadzības, un pat pusaudzes ausīm ārstu teiktais neizklausījās diezko zinātniski vai medicīniski pamatoti. Tāpēc es izvairījos no orālās kontracepcijas un turpināju sadzīvot ar savu slikto veselību, nesaņemot nekādu palīdzību un negūstot nevienu noderīgu atbildi. Apmeklēju arī citus ārstus, kas stāstīja, ka man ir endokrīnas problēmas vai varbūt slinks vairogdziedzeris. Tomēr analīzes un pārbaudes to neapstiprināja, un principā es paliku turpat, kur biju.

Drīz vien mans svars sasniedza 90 kilogramus, uz sejas, krūtīm un muguras izveidojās sāpīgas, strutainas pumpas, un mēnešreizes joprojām parādījās tikai divreiz gadā. Iestājoties universitātē, kur studēju medicīnu, mani pārņēma tik dziļa depresija, ka vienu semestri pavadīju, visu dienu guļot. Latīņu valodas pasniedzējs man ielika pirmo “neieskaitīts”, jo neierados uz nodarbību – mans ķermenis nebija gatavs aktivitātēm deviņos no rīta. Divdesmit gadu vecumā nolēmu ķerties vērsim pie ragiem un devos uz universitātes bibliotēku – sāku burties cauri veselai kaudzei medicīnas publikāciju. Gribēju saprast, vai nevaru sev palīdzēt pati. Viendien uzgāju īsu rakstu dzemdniecības žurnālā par  Šteina–Leventāla  sindromu, tagad to sauc arī par policistisku olnīcu sindromu (OPS) jeb olnīcu policistozi. Izlasot rakstu, biju pārsteigta, cik precīzi atbilstu slimības klasiskajiem simptomiem. Man skrēja skudriņas pa kauliem, tas bija īsts atklāsmes brīdis! Nākamajā rītā lepni iesoļoju universitātes ginekoloģes kabinetā, noliku raksta kopiju viņai priekšā un lūdzu veikt vienīgo drošo pārbaudi šīs slimības noteikšanai – ginekoloģisko ultrasonogrāfiju transvagināli (caur maksti). Nesāpīgas procedūras laikā ārsts nosaka, vai olnīcas ir nosētas ar cistām, kas arī ir šīs slimības nosaukuma pamatā. Ārsti samulsināja mana pēkšņā uzstājība, bet viņa piekrita veikt ultrasonogrāfiju.

Intuīcija mani nebija pievīlusi: sonogramma abās olnīcās uzrādīja vairākas cistas. Gandrīz neticami, ka augsti kvalificētie ārsti pat nebija apsvēruši domu par šo diagnozi, lai gan no tās cieš astotā daļa sieviešu. Bet tad es uzzināju kaut ko vēl ļaunāku: Rietumu akadēmiskā medicīna nespēj izārstēt olnīcu policistozi.

Kad vienīgā atbilde ir – nē!

Briesmīgos jaunumus uzzināju tieši pēc ultrasonogrāfijas, lūdzot ārsti izstāstīt tālāko ārstēšanās plānu. Bezpersoniskā balsī viņa man stāstīja par nākotni un lietoja tādus vārdus kā diabēts, liekais svars, neauglība, sirdskaite un vēzis. Es dziļi ievilku elpu un sajutu vēderā protestējošu “nē!” kamolu. Šis “nē!” bija zīme, ka man pašai jācīnās par savu veselību.

Tātad palūdzu ārstēšanas plānu, un ārste man ieteica hormonu aizvietojošo terapiju orālās kontracepcijas tablešu veidā. Viņa teica, ka, plānojot grūtniecību, es varētu pāriet uz citām zālēm vai apsvērt in vitro mākslīgo apaugļošanu. Viņa piebilda, ka man droši vien vajadzēs papildu zāles, lai kontrolētu citus slimības simptomus, piemēram, lai stabilizētu insulīna līmeni, novērstu pārlieku matainību jeb hipertrihozi, tiktu galā ar ādas problēmām un regulētu asinsspiedienu.

Kad mierīgi uzdevu savu pēdējo jautājumu, vai nav citu iespēju, kā to ārstēt, ārstes atbilde bija īsa un vienaldzīga: nē, viņa neko citu nezinot.

Un tad manas ticības pamati saļodzījās. Ne tikai tāpēc, ka mani bija sāpinājusi šī diagnoze, bet arī tāpēc, ka pati plānoju kļūt par ginekoloģi un biju iedomājusies, ka Rietumu akadēmiskā medicīna ir visvarena cilvēka ķermeņa ārstēšanā. Sēžot ārstes kabinetā, es pirmoreiz ieraudzīju viņu ne tikai kā dziednieci, bet arī kā cilvēku. Un šis cilvēks nebija pareizi apmācīts, lai mani izārstētu. Godīgi sakot, izskatījās, ka viņa zina tikpat daudz, cik es iepriekšējā naktī biju izlasījusi rakstā.

Tobrīd es sapratu, ka izeja būs jāatrod pašai, un kļūšana par ārsti arī vairs nešķita laba izvēle. Es pieklājīgi pateicu, ka pati veltīšu laiku citu variantu meklēšanai, un izgāju no ārstes kabineta.

Pāris gadus tiešām mocījos, lai saprastu, kas ar mani nav labi, taču šajā laikā mani ļoti ieinteresēja tā sauktā funkcionālā medicīna – holistiska pieeja – , kas liek saprast slimības cēloni, nevis tikai ārstēt simptomus.

Mana lieliskā kosmetoloģe, ko apmeklēju, deva nākamo mājienu, piedāvājot kāda netālu praktizējoša naturopāta tālruņa numuru.

Šis naturopāts bija pārliecināts, ka manu slimību izraisījis pārlieku liels Candida sēnītes daudzums organismā. Lai to pievārētu, viņš izveidoja man īpaši pielāgotu ēdiena un uztura bagātinātāju plānu.

Nākamos trīs gadus es kā mācekle darbojos pie šī ārsta un arī pie citiem speciālistiem un eksperimentēju ar viņu tehnikām. Mani aizrāva fitoterapija, akupunktūra, akupresūra un homeopātija. Kaut arī šo gadu laikā daudz iemācījos, man šķita, ka nebiju pietuvojusies pareizās atbildes atrašanai.

Man bija iespēja iepazīt arī citas ārstniecības metodes: tradicionālo ķīniešu medicīnu, funkcionālo uzturzinātni un hronobioloģiju jeb mācību par bioritmiem. Ķīniešu medicīna labāk par endokrinoloģiju man ļāva saprast, kā manā organismā savienoti orgāni un dziedzeri. Ja kādam orgānam kaut kā trūkst, organisms to kompensē, paņemot no citiem.

Šis skatījums man palīdzēja ieraudzīt ķēdes reakciju, kas var sākties organismā: pastāvīgi neveselīgs uzturs vai dzīvesveids izraisa domino efektu. Necenšoties labot situāciju, hormonālā sistēma ir spiesta strādāt pastiprināti, kas noved pie hormonu līdzsvara zuduma un dažādām slimībām un simptomiem, piemēram, olnīcu policistozes.

Kā to vērst par labu? Noderīga izrādījās funkcionālā uzturzinātne.

Savos meklējumos atklāju, cik milzīga nozīme ir tam, ko mēs ēdam. Neveselīgs uzturs var novest pie hormonālās sistēmas sabrukuma, bet vērtīgi, rūpīgi izvēlēti produkti, kas organismu nodrošina ar visām vajadzīgajām uzturvielām, hormonālo sistēmu var atbalstīt. Ar personīgo eksperimentu ceļā iegūtajām zināšanām man kļuva skaidrs, ka tieši ēdiens ir manas zāles.

Vēlēšanās izpētīt endokrīno sistēmu mani noveda pie hronobioloģijas apgūšanas, un tā māca, ka katra organisma sistēma darbojas noteiktā ritmā pēc paredzama plāna. Menstruālais cikls ir tikai viens no dažiem piemēriem. Ideālos apstākļos hormoni darbojas noteiktā ciklā, ik mēnesi izejot cauri četrām dažādām cikla fāzēm. Līdzīgi ritmiski darbojas arī pārējie iekšējie orgāni. Fakts, ka asinsspiediens ir augstāks no rīta un zemāks vakarā, arī ir labs hronobioloģijas piemērs.

Šīs zināšanas palīdzēja labāk izprast, kā ar uzturu un dzīvesveidu atbalstīt katru menstruālā cikla fāzi. Endokrinoloģija un tradicionālā ķīniešu medicīna man palīdzēja saprast ļoti svarīgu patiesību – ja mēs neapzināmies izvēles, ko katru dienu izdarām saistībā ar ēdienu un fiziskajām aktivitātēm, iespējams, mēs sevi vedam hormonu haosa virzienā daudz ātrāk, nekā varam iedomāties. Hronobioloģija māca apjaust ķermeņa ritmus un rutīnu. Savukārt funkcionālā uzturzinātne atklāj, kā noteikti pārtikas produkti ietekmē iekšējos orgānus un mikroelementi un citas uzturvielas – hormonu rašanos organismā.

Savu ārstēšanās programmu es radīju pati un nu esmu pielāgojusi to citām sievietēm, kas cieš no hormonu disbalansa. Tā ļauj stabilizēt cukura līmeni asinīs, palīdz virsnierēm un izvadorgāniem, stabilizē menstruālo ciklu un atraisa sievišķo enerģiju.

Deviņus mēnešus īstenojot savu ārstniecības programmu, biju zaudējusi 25 kg liekā svara, āda bija attīrījusies un kļuvusi starojoša, es biju tikusi vaļā no depresijas, garastāvoklis vairs nebija svārstīgs, un olnīcas nu darbojās kā nākas. Jā, un katru mēnesi man bija mēnešreizes.

Materiāla sagatavošanā izmantota Alises Viti (Alisa Vitti) jaunā grāmata WomanCode: Perfect Your Cycle, Amplify Your Fertility, Supercharge Your Sex Drive and Become a Power Source.

Jautājumi un atbildes par policistisko olnīcu sindromu

Jautājums.

Man noteica diagnozi – policistisko olnīcu sindroms. Ārsts iesaka lietot hormonālos preparātus, taču man negribētos. Vai ir kādas alternatīvas metodes, kā izārstēties no šīs slimības?

Atbilde. Policistisko olnīcu sindroms (PCOS) ir viena no biežākajām iekšējās sekrēcijas orgānu slimībām sievietēm. Katrai sievietei simptomi var atšķirties, bet tipiskākās pazīmes var būt neregulāras mēnešreizes vai to neesamība, pastiprināta sekundārā apmatojuma augšana (hirsūtisms) uz sejas un ķermeņa, akne, neauglība, aptaukošanās un insulīna rezistence (kad ķermeņa šūnas nespēj adekvāti reaģēt uz insulīnu).

Lai noteiktu šādu diagnozi, parasti jābūt vismaz diviem no šiem simptomiem:

•    neregulāras un retas mēnešreizes;

•    paaugstināts vīrišķo hormonu, piemēram, testosterona, līmenis;

•    cistas uz olnīcu virsmas.

Jūs pareizi darāt, ka uzmanāties no hormonālajiem līdzekļiem, kuri tiek saistīti ar dažādām veselības problēmām, – nesen atklāts, ka tie izraisa aklumu.

Par laimi, ir vairāki veidi, kā alternatīvā medicīna var palīdzēt, ja ir policistisko olnīcu sindroms, ieskaitot vienkāršas uztura un dzīvesveida pārmaiņas.

Samaziniet svaru

Ja jums ir liekais svars, viens no efektīvākajiem veidiem, kā atvieglot klasiskos PCOS simptomus, ir nomest dažus liekos kilogramus. Izrādās, sievietēm ar lieko svaru asinīs ir daudz zemāks sekshormonu saistošā globulīna (SHSG) līmenis, un šis deficīts var paaugstināt asinīs cirkulējošā testosterona līmeni, kas savukārt var izraisīt daudzus nepatīkamus PCOS simptomus, piemēram, apmatojumu uz sejas un akni. Pat neliela svara samazināšanās (tikai par 5%) var atjaunot hormonu līdzsvaru, normalizēt menstruālo ciklu un palielināt iespēju, ka var notikt ovulācija un iestāties grūtniecība.

Diēta ar zemu glikēmisko indeksu (GI)

Produkti ar zemu glikēmisko indeksu (GI) ļauj ne tikai normalizēt svaru, bet arī samazināt insulīna rezistenci, vienu no galvenajām PCOS pazīmēm. Kādā Austrālijā veiktā pētījumā zinātnieki analizēja, kā uz sievietēm ar lieko svaru, aptaukošanos un PCOS iedarbojas zema GI diēta, salīdzinot ar tradicionālu veselīgu uzturu (samazināts kaloriju daudzums, maz taukvielu, vidējs vai liels daudzums šķiedrvielu). Sievietēm, kas ievēroja diētu ar zemu GI, būtiski uzlabojās jutīgums pret insulīnu un menstruācijas kļuva regulārākas.

Sāciet kustēties

Atvēliet laiku fiziskām aktivitātēm, jo tas uzlabo jutīgumu pret insulīnu un pat var samazināt folikulu skaitu uz olnīcu virsmas (liels to daudzums parasti norāda uz PCOS), vismaz tā liecina viens pētījums. Šīs pārmaiņas notika neatkarīgi no tā, vai mainījās arī ķermeņa masa. Mērķis – trīs līdz piecas reizes nedēļā veltīt 20–30  minūtes aerobajiem vingrinājumiem (piemēram, iešanai, lēnai skriešanai vai braukšanai ar riteni).

Lietojiet uztura bagātinātājus

Ir vairāki uztura bagātinātāji, kas palīdz PCOS gadījumā. Konsultējieties ar kvalificētu speciālistu, lai atbilstoši simptomiem noskaidrotu, kas der tieši jums. Klīniskajos pētījumos šiem līdzekļiem bijuši daudzsološi rezultāti.

Inositols. Uztura bagātinātājs, dabiska viela, ko neoficiāli sauc par B8 vitamīnu. Var līdzsvarot ovulāciju un palīdzēt samazināt svaru.  Ir arī inositola forma mioinositols – tas var pazemināt insulīna un testosterona līmeni, kā arī samazināt akni un hirsūtismu.

Deva: 100 mg divas reizes dienā; var būt nepieciešami 3–6 mēneši, lai redzētu pirmos rezultātus.

B grupas vitamīnu komplekss.

Tas var palīdzēt tad, ja PCOS ir izraisījis neauglību. Pētījumā, kurā piedalījās sievietes ar insulīna rezistences PCOS, kurām tika ārstēta neauglība un kuras lietoja B grupas vitamīnus, bija lielāka iespēja palikt stāvoklī nekā tām, kuras lietoja metformīnu, pretdiabēta medikamentu, kas bieži tiek izrakstīts sievietēm ar PCOS, lai sekmētu grūtniecības iestāšanos.

Deva: B grupas vitamīnu komplekss katru dienu (50 mg katra B grupas vitamīna).

Hroms. Šis mikroelements samazināja insulīna rezistenci sievietēm ar PCOS, tomēr neietekmēja ne menstruālo ciklu, ne hormonu līmeni. Tas atklāts kādā nelielā pilotpētījumā.

Deva: 200 mcg dienā.

Alfa-liposkābe.

Neliels pētījums, kurā piedalījās slaidas sievietes bez diabēta, bet ar PCOS, liecina, ka šī dabiskā taukskābe uzlabo jutīgumu pret insulīnu par vairāk nekā 13 procentiem. Divām sievietēm, kuras nelietoja orālo kontracepciju, uzlabojās menstruālais cikls.

Deva: 600 mg divas reizes dienā.

N-acetilcisteīns (NAC). Šī aminoskābe uzlabo jutīgumu pret insulīnu un sievietēm ar PCOS sekmē grūtniecības iestāšanos. Kādā pētījumā NAC tikpat efektīvi pazemināja insulīna un testosterona līmeni kā metformīns, tas samazināja arī hirsūtismu, un mēnešreizes kļuva regulārākas.

Deva: 600 mg trīs reizes dienā.

D vitamīns.

Vai pietiekamā daudzumā saņemat šo organismam nepieciešamo saules vitamīnu? Nesen veikts pētījums liecina, ka D vitamīna deficīts arī var būt saistīs ar PCOS un ka tā uzņemšana pietiekamā daudzumā var samazināt PCOS simptomus. Kādā nelielā projektā tika atklāts, ka liela D vitamīna deva (20 000 SV), ja to lietoja reizi nedēļā sešus mēnešus, padarīja menstruācijas regulārākas un uzlaboja glikozes metabolismu.

Deva: 2000–3000 SV dienā.

Omega 3 taukskābes. Šīs neaizvietojamās taukskābes, ko dabiski satur treknas zivis, piemēram, lasis, var līdzsvarot hormonu līmeni sievietēm ar PCOS.

Deva: 2,4 g dienā.

Izmēģiniet ārstniecības augus

Ievērojamā uztura speciāliste un sieviešu veselības publiciste Dr. Merilina Glenvila grāmatā “Dabas veselības Bībele sievietēm” (The Natural Health Bible for Women, Londona: izdevniecība Duncan Baird Publishers, 2010), ja ir PCOS, iesaka vairākus ārstniecības augus. Tomēr ņemiet vērā, ka labāk iepriekš konsultēties ar sertificētu pieredzējušu homeopātu, kas var ieteikt konkrēti jums piemērotākos līdzekļus un to devas.

Vitekss (Vitex agnus castus) labi regulē menstruālo ciklu.

Deva: 200–300 mg divas reizes dienā.

Cimicifuga

(Actaea racemosa). Var palīdzēt pazemināt luteinizējošā hormona (LH) daudzumu. Sievietēm ar PCOS bieži atklāj, ka LH ir paaugstināts, un tas var izraisīt nepatīkamus simptomus.

Deva: 250–350 mg divas reizes dienā.

Zāģzobainā sabalpalma (Serenoa repens) var samazināt androgēno (vīrišķo) hormonu līmeni organismā.

Deva: 200–300 mg divas reizes dienā.

Pieneņu sakne

(Taraxacum officinale) un piena dadzis (Silybum marianum) var attīrīt no toksīniem gan aknas, gan organismu kopumā.

Deva: katrs 200–400 mg dienā.

Dzeriet piparmētru tēju

Sākotnēji pētījumi liecina, ka, dzerot piparmētru tēju divas reizes dienā, iespējams pazemināt testosterona līmeni un varbūt samazināt liekā apmatojuma augšanu, ja ir PCOS. Tomēr var paiet vairāk nekā mēnesis, pirms būs redzami pirmie rezultāti.

Pamēģiniet akupunktūru

Akupunktūra ir droša un efektīva PCOS ārstēšanas metode, saka pētnieki no Ņūsautvelsas universitātes Sidnejā, Austrālijā. Zinātnieki izskatīja visus pētījumus, sākot no 1970. līdz 2009. gadam un atzina, ka akupunktūra var dažādi palīdzēt, piemēram, uzlabot olnīcu apasiņošanu, samazināt olnīcu cistu skaitu, palielināt jutīgumu pret insulīnu un veicināt svara samazināšanos.

Žurnāls „Ko Ārsti Tev Nestāsta” / Foto: Shutterstock