"Mums visu laiku stāsta, ka mums no kaut kā ir jāmirst!" - atklāta intervija ar ģimenes ārsti Intu Auziņu

Sarunas laikā ārstei ne reizi vien zvana telefons, kaut gan viņas darba diena oficiāli ir beigusies – kādai pacientei jānokārto „zaļais koridors”.

Inta ir no Mazsalacas un smejot saka – ja dzirdot, ka kāds saka: šeku, luku, tad esot skaidrs, ka mazsalacietis. No viņas klases nākot vesela strīpa dakterīšu, jo bijis ļoti labs ķīmijas skolotājs. „Apgūstot ķīmiju, mēs iemācījāmies ļoti daudz – skolotājs Uldis Dreimanis mums stāstīja par arhitektūru, opermūziku, parkiem. Viņš mums iemācīja būt par cilvēkiem,” saka Inta. Arī institūtā pasniedzēji bijuši izcili: „Docents Gaitis Brežinskis mums teica: „Nerunāsim par medikamentiem, tie mainīsies. Parunāsim par cilvēku, par dzīvi! Pie profesora Ilmāra Lazovska es kārtoju valsts eksāmenu, un tā bija bauda – komunicēt ar tik fantastisku cilvēku! Mūs toreiz iemācīja sajust cilvēku!”

Kur bija jūsu pirmā darba vieta, kad pabeidzāt Medicīnas institūtu?

Tur, kur vīru aizsūtīja (smejas). Sākumā viņu aizsūtīja uz Smilteni, bet drīz vien pārcēla uz Valku, un tad jau man arī bija uz turieni jāpārceļas. Biju „tikai terapeite”, kā teica kāda mana radiniece, jo, viņasprāt, tas nu gan nav nekas izcils. Es gribēju būt kaut kas mazliet vairāk, bet ne tādā nozīmē, kā to domāja radiniece – gribēju ārstēt visu cilvēku, redzēt viņu visu, ne tikai roku, kāju vai sirdi.

Valkā man patika, nostrādāju tur 18 gadus, tur piedzima mani trīs bērni. Vietējie mani pieņēma, jutos kā savējā. Viegli droši vien bija arī tādēļ, ka Valkā slimnīcā strādāja gandrīz tikai manas paaudzes cilvēki. Tā bija laba pleca sajūta, kas nav zudusi joprojām, par spīti tam, ka sen jau vairs nestrādājam kopā.

Ar tik labiem pasniedzējiem droši vien daudz zinājāt, sapratāt cilvēkus.

Viss taču bija jāmācās no jauna (smejas)!

Kāpēc?

Manam kuratoram dakterim Brežinskim bija taisnība – viss mainās: medikamenti, tehnoloģijas. Tikai attieksmei gan nav jāmainās, cilvēki ir jāuzklausa, jādzird. Ja pacients no mana kabineta aiziet mierīgāks, jo uzticas man, tas ir mans gandarījums. Redzat, es piederu vēl tai paaudzei, kuras izglītība bija akadēmiska, ietvēra ne tikai tās zināšanas, kas, piemēram, vajadzīgas ārstam. Tagad jaunie zina daudz ko tādu, ko es viņu vecumā nezināju, bet nezina to, kas man vienmēr licies pašsaprotami mūzikā, literatūrā, klasiskajā vēsturē. Laiks tiešām skrien, bet galvenais tomēr ir attieksme pret cilvēkiem.

Valkā jums patika un bija labi strādāt, kāpēc pārcēlāties uz Valmieru?

Negribējām ar vīru dzīvot šķirti. Tas bija 1999. gads, viņam darbā notika centralizācija, darba vieta pārcēlās uz Valmieru, vīram arī nācās pārcelties. Un man no Valmieras atnāca divi „bildinājumi” – no slimnīcas un no daktera Jura Jakovina. Tā bija sabiedrība ar ierobežotu atbildību jeb SIA, bija jāveido sava prakse, praktiski sāku no tukšas vietas. Vairāki valcēnieši pārcēlās pie manis, pierakstījās manā praksē, bet cik ilgi tā braukāsi?! Daži gan vēl tagad braukā. Cilvēki manā praksē pierakstījās pēc kaimiņa, drauga vai kāda pazīstama cilvēka ieteikuma. Man ir maza prakse, mazliet vairāk par tūkstoti pacientu, bet apzināti neveidoju lielāku, jo nezinu, kā ar mani būs. Man ir mazas telpas, nevaru pieņemt otru medmāsu, jo nav vietas, kur viņai strādāt. Tagad esmu vesela, bet vēzis nav prognozējama slimība, visādi var notikt, un negribu pievilt cilvēkus. Tā bija laba skola – onkoloģijas slimnīca, slimība, vienmēr no visa, kas ar mani notiek, es mācos. Biju „krēsla otrā pusē”. Tagad man ir vieglāk sarunāties ar pacientiem ar onkoloģisko diagnozi, jo viņi zina, kam esmu gājusi cauri, ka es zinu, ko tas nozīmē. Cilvēkus redz ar dvēseli, ar acīm īsti nevar saskatīt.

Vai cilvēki tagad ir veselāki nekā agrāk?

Domāju, ka cilvēki nav kļuvuši ne slimāki, ne veselāki. Es drīzāk teiktu, ka tagad cilvēki vairāk baidās. Skaties televīziju – sievietei pēc četrdesmit vajadzīgi ieliktnīši, jo ir urīna nesaturēšana; ja vīrietis pēc četrdesmit naktī iet uz tualeti, viņam jāpārbauda prostata. Ej pa ielu un priekšā ir plakāts, kas vēsta, ka ir krūts vēzis... vai ej un tur plakāts par zarnu vēzi, vari gluži vai ieiet milzu zarnā un tā kārtīgi to apskatīt no iekšpuses. Tad dzirdi, ka vari nomirt no sirds slimības, tagad jāmirst no kovida vai gripas. Mums visu laiku stāsta, ka mums no kaut kā ir jāmirst. Medmāsiņa man stāsta, vai esmu redzējusi, kas mums autobusa pieturā izlīmēts? Atbildēju, ka redzēju gan, gāju savus 10 kilometrus kā katru vakaru, tad ieraudzīju. Bet Brektem taču par kaut ko līdzīgu iedeva kilogramu kultūras (smejas). Un mums Valmierā ir sieviete no Rotko muzeja! Agrākos laikos par kaut ko tādu ierakstītu piezīmi un vecākus izsauktu uz skolu.

Katru vakaru noejat 10 kilometrus?

Jā, es arī peldu visu gadu, ja esmu laukos. Agrāk arī skrēju. Man ir lauki, man ir dīķis. Katru dienu gan nebraukāju turp atpakaļ. Dzīvoklis man ir Valmierā, bet mana vīra, pensionāra, vecāku mājas ir aiz Smiltenes, starp Smilteni un Mēri, tās ir mūsu miera osta Vai zināt tādu vietu – Mēri? Aiz Smiltenes ir tāda apdzīvota vieta – Mēri, tur ir arī Mēru muiža. Tā ir ļoti skaista, no plēstiem laukakmeņiem Un ir leģenda, ka muižā esot dzīvojis dullais barons Bundulis. Nosaukums esot saistībā ar mēri, kas tur plosījies. 

Tad jau esat liela sportiste.

Bērnībā labprāt lasīju, to darīju naktīs, bet visvairāk man patika raidlugas, tad visu varēju iztēloties. Mazsalacā, blakusmājā, bija viesnīca, un, kad radio pērkona laikā lāgā neklausīja, gāju uz viesnīcu pie tantēm un viņas man ļāva klausīties, jo tur bija tas radio pieslēgums. Viesnīcā dzīvoja visi viesizrāžu aktieri no Dailes un Drāmas, nāca uz mūsu māju prasīt dillītes, kartupelīšus. Tas bija pavisam normāli, sētas ap vecāku māju nekad nav bijis, nebija sarežģīti atnākt un palūgt. Tās tādas mīļas atmiņas.Tagad arī lasu, bet reizēm tā nogurstu, ka neko negribas.

Bet par to peldēšanu un staigāšanu – tiešām katru dienu ejat staigāt?

Šorīt no rīta arī peldējos āliņģī. Ja esmu laukos, tad peldēt eju divreiz dienā – rītos un vakaros. Bet sāku ar pareizo elpošanas sistēmu, ko apguvu sava mūžīgā deguna blakusdobumu iekaisuma dēļ. Ne paskriet, ne peldēt, jo deguns vienmēr ciet. Kad tiku vaļā no tā iekaisuma, sāku peldēt. Tagad ar to kustēšanos uzbāžos katram pacientam (smejas). Nav jau tā, ka bērnībā tikai lasīju un raidlugas klausījos. Tētis lika vingrot, atspiesties, pratu stāvēt uz galvas – to protu vēl tagad, tikai špagatu vēl neesmu iemācījusies. Pareiza elpošana pēc Streļņikova ir fantastiska lieta, palīdz arī tad, ja esi saaukstējies! Un staigāšana arī ir labs veids, kā atbrīvoties no stresa. Uzlieku austiņas un eju. Piemēram, aizvakar klausījos vienu stāstu, vakar – Pēterburgas psiholoģijas lekciju par depresijām. Eju un klausos. Mūziku klausos, kad slēpoju. Man ļoti patīk Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts. Traks var palikt, sākumu klausoties! 

Slēpoju, ja esmu savos laukos. Es lāča pēdas redzēju! Kad bija sērsna, slēpoju un redzu tādas pēdas „čap-čap”, pieeju tuvāk – lielas tās pēdas. Nofotografēju un mājās skatos internetā – lācis! Vīrs saka: “Sieva, tev rādās!” Es pretī: “Velc zābakus, ejam skatīties!” Un izrādījās, ka tiešām tās ir lāča pēdas! Lūk, tāda ir mūsu miera osta.

Peldat, staigājat, slēpojat... Teicāt, ka tagad arī gleznojat. Kā jums tas ienāca prātā?

Pamatskolā bija ļoti laba zīmēšanas skolotāja Otomija Andersone. Viņa bija mācījusies Štiglica mākslas skolā Sanktpēterburgā, viņas zīmējums, starp citu, ir tajā milzīgajā Latvju rakstu grāmatā. Manā skolas laikā viņa jau bija veca, veca. Atceros, sēdēja tāda sašķiebusies, skatījās uz mani un teica – nu, rādi, kas tev tur uzzīmēts! Viņa bija tik interesanta, kā viņa prata ar dažām līnijām uzzīmēt uz tāfeles! Tas bija fantastiski! Laikam viņa zīmējumos kaut ko bija saskatījusi un pasauca mani un vēl vienu meiteni uz papildu nodarbībām. Tas bija pamatskolā, bet vēlāk es to pavisam aizmirsu. Gleznas man vienmēr bijušas mīļas, vienmēr eju uz izstādēm, bet par zīmēšanu vai gleznošanu pat neiedomājos.

Un tad pirms gada izdomājāt, ka gleznosiet? Kas jūs pavedināja atcerēties par zīmēšanu?

Meita ar savu draudzeni. Ieva intereses pēc bija aizgājusi uz meistarklasi gleznošanā līdzi draudzenei, tad aicināja mani. Aizejam uz nodarbību, ieeju iekšā, un pretī stāv tāds kaut kur ļoti redzēts cilvēks. Prātoju – kur esmu viņu satikusi? Ziniet, nekas dzīvē nenotiek nejauši. Atcerējos, ka reiz biju Rīgā un uz ielas man pienāca klāt divas meitenes, atvainojās, ka runā krievu valodā, jo neesot no Latvijas, un viena no viņām stāstīja, ka ir viens jautājums un vai varot man to pajautāt. Kas ir mīlestība? Otra meitene mazliet samulsa, bet atbildēju, ka mīlestība ir laime, ja otrs cilvēks, kuru tu mīli, ir laimīgs. Pēc kāda laika man viņa pa e-pastu atsūtīja filmiņu. Izrādās, tā bija aptauja, jo meitenes gatavoja filmiņu un arī epizode ar manu atbildi bija tajā filmiņā, un pats pirmais uz aptaujas jautājumu atbildēja viens puisis. Tas bija viņš, kurš tur stāvēja! Piegāju klāt un teicu – O! Kas ir mīlestība? Un viņš atbildēja – O! Jūs! (Smejas.) Izrādās, viņš ir meistarklases pasniedzējs kopā ar to otru meiteni. Ja jūs redzētu, ko viņi prata dabūt ārā no cilvēkiem! Vaicāju meitenei: “Kā to var panākt, jo meistarklasē taču visi ir neprofesionāļi?” Manuprāt, tas nozīmē, ka ir labs pedagogs. Tagad saprotu – kad glezno, visu citu aizmirst.

Tagad gleznojat?

Nē, bet zinu, ka atkal gleznošu. Savam priekam.

Glezna, ko meistarklases laikā uzgleznojāt, manuprāt, ir kā mākslas darbs, jums ir ķēriens.

Nē, mums visiem priekšā bija nolikta fotogrāfija, un mums tā bija jāuzglezno, tas nav mans oriģināldarbs, lai gan izskatās kā īsta. Bet zinu, ka gleznošu, zinu.

Bet, ja par aizmiršanu un mieru, – es arī atradu veidu, kā aizmigt, ja miegs nenāk. Man kā jau daudziem cilvēkiem ir grūti aizmigt, ja par kaut ko streso, uztraucies. Un, lūk, pirms Ziemassvētkiem bija jāmācās kāds dzejolītis, ko pie eglītes noskaitīt. Man viens kolēģis prot no galvas „Rūķīši un mežavecis”, un nodomāju, ka es taču arī varu iemācīties, neesmu taču sliktāka. To iemācīties nav viegli, visas tās” micītes”, „biksītes”, „ceļas” un „veļas”. Joki mazi (smejas). Tagad, kad vakaros nenāk miegs, skaitu klusībā „Rūķīši un mežavecis” un aizmiegu pie „un rupja balss no meža malas sauc, tas tak par daudz!” (Smejas.)

Esat liela dzejas lasītāja?

Jā, mīlu dzeju, mans autors ir Ojārs Vācietis, diezgan daudz viņa dzejoļu zinu no galvas. Reizēm tagad viņu lasu un domāju, ka viņš jau toreiz ir pateicis ļoti daudz par to, kas tagad notiek. Ir tāds dzejolis ar rindiņām: „Dūmi nekaitina, dūmi silda”, bet pēc kāda negadījuma, kad daudz netrūka, lai mēs saindētos ar dūmiem, bērni man to dzejoli aizliedza lasīt un skaļi deklamēt. Jaunākais dēls laikus pamanīja dūmu smaržu, viss beidzās labi. Un es laikam esmu fatāliste un domāju, ka viss notiek īstajā laikā un īstajā vietā tā, kā tam jānotiek.

Bet jūs taču protat paskatīties uz visu no gaišās puses?

Jā, es vienmēr par sevi smejos. Nopietni runājot, man vienmēr ir paveicies ar kolosāliem un labiem cilvēkiem apkārt. Un mēs varam sirsnīgi cits par citu pasmieties. Protams, notiek sāpīgas lietas, arī es nevaru no visa izvairīties, bet uz visu tomēr var paskatīties no gaišākās puses kaut vai pēc tam. Arī man gadās tikties ar agresīviem cilvēkiem, kuri cenšas savas negācijas un problēmas izgāzt pār citu galvām, bet ļoti svarīgi ir saglabāt mieru, neņemt pie sirds un neuztvert to visu personīgi. Un ir tā – ja kaut kas ar pašu notiek, tad pēc tam visu laiku par līdzīgiem notikumiem vien dzirdi. Patiesībā mēs uztveram to, kas mūs interesē, bet nedzirdam un neredzam to, kas uz mums it kā neattiecas. Slimie redz tikai slimos, grūtnieces tikai sievietes gaidībās – tā mēs esam iekārtoti. Redzam to, ko gribam, un dzirdam to, ko gribam dzirdēt. Gāju kursos – pat neatceros, kā zinātniski pareizi to sauca – ko mēs nodēvējām par „plastilīna pulciņu”, jo pirmajā nodarbībā bija jāpaņem līdzi plastilīns un kaut kas jāizveido. Paņēmu līdzi meitas to zobu „plastilīnu”, viņa ir stomatoloģe. Tas ir tāds pelēks, bezkrāsains un domāju, ko lai izveido. Izveidoju dāmu garā un lepnā princešu kleitā, varbūt tādēļ, ka man bērnībā tādas nebija, par tādu toreiz sapņoju. Ziniet, pēc dažiem gadiem, kad meita precējās, uzšuvu sev tādu kleitu! Mūsu „plastilīna pulciņa” pasniedzēja Elita mums sacīja: “Neskatieties atpakaļ uz savām astēm, tās vienmēr tur būs. Tas, kas ar jums noticis, nepazudīs, bet jāskatās uz priekšu, nevis atpakaļ.” Un tā ir, ja, braucot pie stūres, visu laiku skatīsies atpakaļ, uz aizmugurējo sēdekli, ātri vien kaut kur ieskriesiet.

Galu galā, kurš te ir saimnieks, es vai manas nelaimes?! Piesit kāju pie zemes un saki labi stingri: “Kurš te ir saimnieks!”
Esmu mazliet fatāliste, tomēr varu teikt, ka esmu arī optimiste. Ir jādzīvo.

Materiāls tapis sadarbībā ar "Tautas Veselības Avīzi". Izdevumu iespējams iegādāties visās lielākājas Latvijas preses tirdzniecības vietās.