"Katrs, kas var nopirkt vecu mašīnu, var atļauties plastisko ķirurģiju!" - intervija ar ķirurgu Zaržecki

Teicāt, ka visu darāt ātri. Bet ko jūs tomēr darāt lēni?

Dzīvoju es diezgan lēni, nesteidzoties. Man, piemēram, vienmēr ir, ko darīt. Nekad nav tā, ka nezinātu, ko nu tagad iesākt. Es palasu kādu grāmatu, skatos filmas. Staigāju pa mežu ar suni. Eju ar distanču slēpēm, braucu ar sniega dēli. Vasarā kaitoju. Man ir pietiekami daudz laika sev un dzīvei.

Patīkami dzirdēt laikā, kad cilvēkiem tā patīk teikt, cik viņi ir pārstrādājušies un no visa noguruši.

Man agrāk tā bija. Vairs ne. Sapratu, ka visus darbus tāpat neizdarīšu, un nevajag arī visām pudelēm par korķi bāzties. Man ir ļoti laba komanda, un viņi daudz ko izdara labāk nekā es. Vajag atrast labu komandu, šiem cilvēkiem uzticēties un pašam darīt tikai to, ko viņi tiešām nevar izdarīt. Kaut daudz ko viņi izdara pat labāk nekā es. Vajag tikai ļaut viņiem darīt. Tā formula patiesībā ir vienkārša.

Kas jums pašam vislabāk sanāk?

Man patīk darbs, ko daru. Patīk operācijas, ķirurģija. Kaut medicīna nebija mans bērnības sapnis. Sagadīšanās pēc iestājos Medicīnas institūtā. Toreiz bija liela motivācija stāties augstskolā, jo tos, kas neiestājās, uz diviem gadiem paņēma krievu armijā. Es biju pacifists, ļoti negribēju iet armijā. Apbraukāju visas augstskolas, ieskaitot arī Fizkultūras institūtu, bet dokumentus tomēr iesniedzu Medicīnas institūtā. Biju beidzis Rīgas 49. vidusskolu, labi zināju ķīmiju, bioloģiju. Mediķos bija liels konkurss, ko izturēju. Vēlāk konstatēju, ka arī mācīties tur man patīk. Lai gan pirms tam man par medicīnu bija nulle intereses, arī ģimenē neviens nebija ar to saistīts.

Kas vēl no jums varēja sanākt?

Mana otra izvēle bija Politehniskais institūts, būtu es apkures un vēdināšanas speciālists. Man arī tagad tehnika patīk, es daudz ko pats varu salabot. Pārzinu santehnikas darbus, celtniecību. Man jau arī ir vairākas darbavietas: viena ir te, klīnikā, un vēl es strādāju Jaunciema ostā. Par strādnieku jahtklubā.

Par strādnieku?

Es uzbūvēju to jahtklubu, tā bija traka ideja, kas nu realizēta. Tā radīju sev otru darbavietu. Kādreiz tur arī kādu koncertu sarīkojam, tur ir piemērots angārs ar labu akustiku.

Jūs tiešām pilnīgi ar visu savā dzīvē esat apmierināts?

Es esmu ļoti pateicīgs liktenim. Tas mani gan ir arī sitis. Ir bijis pat tā, ka jādomā, vai izeja nebūtu lēkt Daugavā, – tas gan bija ļoti sen. Bet tagad es labi redzu, ka viss, kas ar mani noticis, ir noticis uz labu. Šī sajūta man ir ļoti spēcīga. Es nenosvītrotu neko no tā, kas ar mani noticis. Jo citādi es tagad nebūtu tas, kas esmu. No pieļautajām kļūdām man bija iespēja mācīties. Tā arī ir vienīgā iespēja augt.

Vistrakākais ir ar bērniem – skatīties, kā kļūdas pieļauj viņi. Tas ir tik sāpīgi, taču tā ir viņu iespēja pieaugt. Bet skatīties un neiejaukties tiešām ir grūti.

Man viņi ir trīs. Tiesa, es bez apdomāšanās neatceros, cik viņiem ir gadu. Jānim ir jau pāri trīsdesmit, viņš ir IT speciālists. Fricis ir otrā gada rezidents plastiskajā ķirurģijā. Un jaunākais, Filips, viņam ir ap 20, viņš vēl nezina, kur grib iet.

Gribējāt, lai vismaz kāds iet jūsu pēdās?

Par vecāko ļoti gribēju. Viņš aizgāja, un viņam nepatika tās manas pēdas. Nomācījās līdz 2. kursam un saprata, ka tas nav viņa aicinājums. Prasīju, kāpēc nepatika. Viņš atbildēja, ka nepatīk runāt ar svešiem cilvēkiem. Un kas tas par ārstu, kam nepatīk runāt ar cilvēkiem? Man katru dienu jārunājas ar svešiem cilvēkiem, un man tas ir bezgala interesanti. Es domāju, ka nekā interesantāka par cilvēku nav. Bet viņam ir citādi. Tagad viņš ar panākumiem strādā IT jomā, programmē, raksta e-pastus un ir laimīgs.

Cik dienas nedēļā jūs esat ārsts?

Es par ārstu strādāju trīs dienas nedēļā. Bet nu tad arī sāku ļoti agri un beidzu ļoti vēlu. Otrdien no rīta agri braucu uz slimnīcu apskatīt izoperētos pacientus. Pārējās dienās es varu sevi izglītot, palasīt kaut ko vai tīrīt ostā sniegu, darīt pavisam ko citu. Jo labākā atpūta ir nodarbes maiņa. Vasarā ar vējdēli, ar laivu pa ūdeņiem.

Operāciju zālē esmu pirmdien un trešdien. Parasti ir 15–30 operācijas nedēļā.

Kura ir visilgākā operācija plastiskajā ķirurģijā?

Tās nav ilgas operācijas, garākā ir ap divām stundām – ja milzīgi liels vēders jānogriež vai lielas krūtis jāsamazina. Agrāk, kad sāku strādāt, tas man prasīja piecas stundas. Bet ilgākā operācija, ko esmu veicis, bija 25 stundas – Gaiļezerā šuvu roku kopā. Bet tie bija citi laiki, citas tehnoloģijas un arī prasmes. Prasmes jau arī nāk tikai ar gadiem.

Es neteiktu, ka šīs operācijas ir sarežģītas, toties interesantas gan. Lai arī līdzīgas, operācijas nekad nav divas vienādas. Pat nezinu, kāpēc, bet operācijas vienmēr atšķiras. Tam jebkurš ķirurgs piekritīs. Pat visvienkāršākajā operācijā var visādi brīnumi notikt. Un var būt ļoti sarežģīta operācija, kas izdodas apbrīnojami viegli. Zināšanas, divas labās rokas un veiksme – lūk, kas vajadzīgs labam ķirurgam.

Starp citu, pēc estētiska skaistuma pie manis nāk labi, ja trešā daļa pacientu. Lielākā daļa operāciju ir rokas ķirurģija. Pirmos desmit gadus es savā praksē strādāju ar to un arī tagad lielā mērā esmu tajā atpakaļ, par ko esmu ļoti priecīgs. Varu ārstēt tirpstošas un naktīs neciešami sāpošas rokas – ar šo ķirurģiju var būtiski uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti.

Kā cilvēks pats var saprast, ka ar viņa sāpošo roku ir tik traki, ka jāoperē?

To pats nenoteiks, bet parasti tā notiek, kad naktīs sāpju dēļ vairs vispār nevar pagulēt. Tā parasti ir pēdējā indikācija. Tad ir jātaisa operācija, un parasti jau nākamajā naktī cilvēks beidzot guļ. Saspiesti nervi, vidus nervs saspiests – tā ir ļoti bieža patoloģija, daudzi no tā cieš. Ja teicu, ka dienā taisu 15 operācijas, tad desmit no tām būs rokas, varbūt pat vairāk.

Jūs pats sevi esat uzlabojis pie kāda kolēģa?

Nē. Dakteris Krūmiņš man ir kādu dzimumzīmi noņēmis. Pats sev pie spoguļa esmu sašuvis saplēstu plakstiņu. Un arī kāju sev esmu sašuvis, uzkāpu uz konservbundžas. Man mašīnā parasti ir diegs un adata.

Vai, sākot veikt plastiskās operācijas, skaistuma izpratne kaut kā mainās?

Ja plastiskā operācija ir labi veikta, neviens to nemana. Ja to var redzēt, līdz galam nav sanācis.

Bet pasaulē tagad esot divi trendi: pirmais paģēr tādu plastisko ķirurģiju, kas ir ļoti dabiska, bet otrs tieši pretēji jau pa gabalu sauc – te ir kaut kas darīts!

Gaumes jautājums. Un par gaumi, kā zināms, nestrīdas. It sevišķi par sliktu gaumi.

Ir kādi uzlabojumi, ko pēc gadiem desmit, divdesmit visi strīpām veiks?

Es nedomāju, ka daudz kas mainīsies. Tās operācijas, kas ir vairāk pieprasītas – krūšu operācijas, sejas novecošanas ķirurģija, plakstiņi –, ir bijušas pieprasītas vienmēr. Tagad tās vienīgi vairs nav tik ekskluzīvas kā kādreiz, tagad daudzi to dara. Agrāk tie bija izredzētie, piemēram, aktieri. Zimmela romānā “Cilvēks nav vientuļa sala” tas skaisti aprakstīts ar visu gulēšanu slimnīcā uzblīdušu seju un ievietotām trubiņām. Tajos laikos tas bija liels notikumus. Tagad šīs operācijas ir pieejamas teju visiem. Katrs, kas var nopirkt vecu mašīnu, var atļauties plastisko ķirurģiju. Tā ir katra cilvēka paša izvēle, ko vairāk grib. Tas nav nekas ekskluzīvs – plakstiņa operācija maksā mazliet virs 1000 eiro.

Kāpēc atšķiras cenas – no lētākā līdz dārgākajam piedāvājumam atšķirība var būt visai ievērojama.

Tas ir līdzīgi kā ar mākslu. Ķirurģija jau arī ir māksla, no vienas puses, un zinātne, no otras. Plastikas ķirurgam jābūt māksliniekam. Jāredz tā vīzija, kāds cilvēks būs pēc operācijas, jāparedz. Ja jūs apskatāties mākslas darbu cenas, tās arī ir ļoti dažādas.

Reiz kādā TV raidījumā sieviete brīdināja: nedomājiet, ka ar naudu, ko sakrāsiet krūšu palielināšanai, būs pietiekami, pēc tam vajadzēs naudu vēl un vēlreiz, jo visu laiku uzpeldēs kādas nepilnības, kas jālabo.

Dažādām klīnikām šajā jautājumā ir dažādas stratēģijas. Mūsu klīnikā, ja būs nepieciešamas korekcijas vai būs kādas komplikācijas, tās jau uzreiz godīgi ir ieliktas cenā. Ja komplikācijas būs, par tām jau būs samaksāts un to novēršana sanāks bez papildu maksas. Pretējā gadījumā taču man būtu izdevīgi taisīt neveiksmīgas operācijas, lai tās būtu bezgalīgi jālabo – tas neizklausās loģiski.

Kādas var būt komplikācijas?

Zilumi, šuves iekaisums. Krūšu operācijām var sanākt neglīta rēta – šuj, cik labi gribi, tā, vienalga, būs, ja šim cilvēkam ir tendence uz hipertrofiskām rētām.

Un pirms tam to nevar paredzēt?

Ir dažas netiešas norādes, ka var likt uzmanīties, – tādas rētas biežāk ir tumšādainiem cilvēkiem, arī tiem, kam rudi mati. Ne noteikti, bet iespējams. Un vistipiskākais – ja ir bijusi kāda operācija, no kuras jau ir tāda neglīta rēta.

Ja runā par plakstiņa operāciju, tad tā ir unikāla vieta cilvēka ķermenī, kur rētas vispār nepaliek. Maza līnija, kas vēlāk pavisam uzsūcas. Pēc tam iesiet pārbaudīt redzi pie acu ārsta, un viņš pat neredzēs, ka šai acij ir kaut kas darīts. Pat man dažreiz atnāk pacienti, un es neredzu, ka tur pirms gadiem pieciem veikta operācija! Tikai pēc pierakstiem redzu, ka, jā, ir veikta operācija.

Pacelts plakstiņš turas visu mūžu?

Pārsvarā, jā. Ļoti reti jātaisa vēlreiz. Bet atkal – ir individuāli gadījumi, kad jāatkārto. Nekas medicīnā nav simtprocentīgi, tas jāsaprot.

Ir gadījumi, kad organisms nepieņem krūšu silikonu?

Nē, to gan pieņem visi!

Jums ir nojausma, kā sievietes ar tiem implantiem krūtīs jūtas?

Pacientes dalās pieredzē, es arī prasu. Sākumā to jūt. To var salīdzināt ar zobārsta apmeklējumu. Kad ieliek jaunu plombu, to jūt. Nedēļu, divas. Bet pēc tam jūt tikai savu zobu. Tieši tāpat ir ar krūšu implantiem. Pacientes bieži vien pat aizmirst, ka viņām tur ir implants, liekas, ka tādas glītas krūtis vienmēr bijušas.

Runāt pa plastiskajām operācijām, jautāt cilvēkam par tām, jūsuprāt, tas ir normāli vai netaktiski?

Es nekad cilvēkam neprasu, vai viņam veikta kāda operācija. Tā ir katra personiska lieta. Tāpat cenšos nevienam neko nepiedāvāt. Mēdz uz konsultāciju atnākt cilvēki, kuri jautā: “Dakter, kādu operāciju jūs man ieteiktu veikt?” Es vienmēr saku: “Nedariet neko, turieties tālāk no ķirurgiem!”

Jo?

Jo tas nozīmē, ka jums nav problēmu un neko nevajag risināt. Ķirurģija jau nav frizētavas apmeklējums, kad mati vienmēr ataugs arī tad, ja nogriezti tā, kā nepatīk. Te mēs bieži vien darām neatgriezeniskas lietas. Var risināt vienu problēmu un dabūt citu. Bet, ja pacientam nebija nekādu problēmu, varbūt nu es viņam to uztaisīju! Tas galīgi nav vajadzīgs. Nē, nē, es nemēdzu teikt: jums taču tie plakstiņi ir jāpaceļ, vai tiešām jums neviens to nav pateicis?

Vai pienāks laiki, kad plastiskās operācijas kļūs par normu pilnīgi visiem?

Tendence iet uz augšu. Nav nekāda pamata domāt, ka šī tendence mazināsies. Bet, kas būs nākotnē, neņemos zīlēt. Kad sākās pandēmija, es domāju, ka operāciju kļūs stipri mazāk. Bet bija tieši otrādi. Sazinājos ar kolēģiem Vācijā, ASV – tur operāciju kļuva pat divreiz vairāk. Dzīve kļuva lēnāka. Cilvēki sevi redzēja Zoom ekrānā un tur sev laikam taču nemaz tik ļoti nepatika. Nauda bija, bet iespēju to tērēt nebija. Veikali un operas ciet, ceļojumi nenotika. Var palikt mājās. Īstais brīdis plastiskajai ķirurģijai.

Kādas inovatīvas procedūras jūs pašu pārsteigušas?

Es esmu diezgan konservatīvs, neskrienu lokomotīvei pa priekšu. Braucu uz kongresiem, bet visu jauno sākumā uztveru ar skepsi, gaidu, lai laiks pārbauda. Es nebūšu tas, kas taisīs ar saviem pacientiem eksperimentus. Man jau tā ir liela atbildība – dažreiz jāizdara izvēles viņu vietā. Savā vietā jau grūti izdarīt izvēli, par citu vēl lielāka atbildība.

Kādas operācijas veic vīrieši?

Tos pašus plakstiņus, sejas atjaunošanu. Deguna, ausu korekcijas.

Vēdera plastiku?

Nē, tā vairāk ir sieviešu lieta. Īpaši pēc grūtniecībām.

Dzirdēts, ka esot sāpīgi.

Nekas tur nav sāpīgs! Ļoti reti mūsdienās kāda operācija ir sāpīga. Ja liek krūts implantu zem muskuļa – tas ir sāpīgi. Ja liek zem dziedzera – galīgi nav sāpīgi. Un ir jau arī lieliski pretsāpju medikamenti.

Un kā izvēlas, kur krūtī likt to implantu?

Tas atkarīgs no ķirurga, kā viņš izvēlas. Es veicu abējādi. Atbilde, kur labāk krūtī likt implantu, slēpjas pacientes anatomijā. Ir situācijas, kad daudz dabiskāks rezultāts ir zem dziedzera. Bet dažreiz ir tik plāni audi, ka tā nemaz nevar. Pacientam svarīgi visu izstāstīt – arī par to, kas mazāk patīkams gaidāms. Konsultācijā parasti tas labais ir mazākā stāsta daļa, bet garākais ir stāsts par to, kas viss var gadīties.

Bieži pacientiem uzdodu jautājumu: kas ir visgrūtākais operācijā? Atbilde nekad nav sāpes vai narkoze, vai vājums. Zināt, kas pacientam rada vislielāko diskomfortu? Skaitīt dienas līdz operācijai! Ja cilvēks pieņem lēmumu taisīt operāciju, viņam ar katru gaidīšanas dienu pieaug stress. Visu šo laiku viņš skatās Youtube video, lasa par šo tēmu, un tas kopā ar šaubām padara dzīvi diezgan neciešamu. Jau Imants Ziedonis ir teicis, ka gaidīt ir nedzīvot. Lūk, kad operācija veikta, cilvēki turpina dzīvot. Nedzīvot ir ļoti slikti. Arī tagad mēs jau divus gadus īsti nedzīvojam, mēs kaut ko gaidām.

Gaidām, kad kovids beigsies.

Bet nevajag gaidīt, vajag dzīvot!

Jūs mēdzat strīdēties ar sievietēm par krūšu izmēru?

Nē, nekad. Lai notiktu operācija, vajadzīgs, lai divi piekrīt. Tas ir tāpat, kā dejojot tango. Ja dakteris nepiekrīt, nekādas operācijas nebūs. Deja nenotiek. Un diezgan bieži tā tiešām arī notiek, ka… deja nenotiek. Agrāk tas bija ļoti reti, jo tad es biju jaunāks ķirurgs. Man likās, ka esmu tik prasmīgs, ka visu pasauli izoperēšu! Kā tāds mazs puika, kuram dzimšanas dienā uzdāvināts āmurs, un nu viņš domā, ka visa pasaule kā tāda nagla jāpiesit. Man tik padodiet operējamos! Bet, jo lielāka prakse, jo lielāka prasme nojaust, vai pēc operācijas cilvēks tiešām kļūs labāks, skaistāks, laimīgāks. Vai arī es tikai palikšu bagātāks, paņemot naudu par nevajadzīgām pārmaiņām. Jo sieviete varbūt arī vēlas ielikt, piemēram, implantus. Bet es taču redzu, ka ir ļoti daudz faktoru – blakussaslimšanas, anatomiskās īpatnības –, kāpēc rezultāts būs slikts. Piemēram, būs lielas un neglītas krūtis. Tad es tā arī saku: jums nevajag šo operāciju, tā jums neatnesīs laimi! Un interesantākais, ka pacienti tāpēc ļoti bieži uz mani apvainojas. “Jā, bet manai draudzenei jūs uztaisījāt tik skaistas krūtis!” Jā, bet draudzene bija pavisam cits gadījums, un viņai arī cerības uz labu rezultātu bija lielas. Visiem to apsolīt nevar. Tad cilvēks aiziet pie cita ārsta, un tas varbūt arī uztaisa šo operāciju. Katrs jau izvēlas savu ārstu. Bet es vienmēr domāju, vai būs labs rezultāts. Es jau arī tagad ar visu savu pieredzi varu kļūdīties un neuzminēt galarezultātu, tomēr tagad šīs iespējas uzminēt ir daudz, daudz lielākas nekā pirms gadiem divdesmit.

Patīkamāk pieskarties dabiskai krūtij vai ar implantu?

Ja operācija labi izdarīta, es nezinātu, kura ir kura. Nopietni. Bieži vien arī ginekologs apskatē, iztaustot krūtis, nepamana, ka ir implants.

Es biju vienā ķirurgu kongresā Zviedrijā, tur zālē sēdēja vairāk nekā 300 plastikas ķirurgu. Un taisīja testu – radīja krūšu bildes, un bija jāuzmin, vai mākslīgas krūtis vai dabiskas. Un neko tur nevarēja uzminēt! Speciālisti, kuriem jau nu to vajadzētu spēt!

Ar vienu krūts implantu operāciju arī pietiek visam mūžam?

Lielai daļai, jā.

Jūs bieži vien aicina uz TV diskusijām. Jums par visu ir viedoklis?

Es patiesībā esmu ļoti uzmanīgs ar viedokļiem. Ja mani kaut kas arī kaitina, tad tie ir nekompetenti cilvēki ar viedokli. Lasījis neesmu, bet viedoklis par grāmatu ir! Tāpēc es pats cenšos būt uzmanīgs un neizteikties par to, ko nesaprotu.

Par ko jūs daudz domājat?

Es daudz nedomāju. Agrāk domāju daudz. Par daudz. Tagad esmu pastudējis arī garīgās prakses un domāju, ka šodienas cilvēkam trūkst spēju no visa norobežoties un nedomāt neparko. Es šad tad to piekopju, tā ir mana meditatīvā prakse. Un nav nemaz tik viegli nedomāt neparko. Mani skolotāji Juris Rubenis, Ričards Rors jau raksta, ka domas nez no kurienes skrien kā traki mērkaķi un galva visu laiku vārās. Kad šīs vārīšanās nav, iestājas miers, beidzot var izbaudīt laiku.

Airisai Mērdokai ir grāmata “Tīklā”. Par skaistajiem brīžiem, kuros var just, kā caur tevi lēnām plūst laiks. Es tos savus skrienošos mērkaķus beidzot esmu iemācījies savaldīt.