"Tas sver ap 3 kilogramiem un dzīvo ilgāk par pašu cilvēku!" - Danilāns stāsta par stipri labu, bet dīvainu orgānu
Kas tas ir – zarnu mikrobioms? Runa ir par cilvēka zarnu trakta sīkbūtnēm, par baktērijām, sēnēm, vīrusiem, arhejiem – par cilvēkam tik tiešām vajadzīgām un derīgām sīkbūtnēm, bez kurām mūsu dzīves ritms kļūtu gļēvs, nereti pat apstātos, skaidro gastroenterologs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Anatolijs Danilāns.
"Šīs sīkbūtnes iemitušas ikviena cilvēka gremošanas traktā, un tās nebūt nav mums nepiemērotas dzīvas radībiņas. Tās nav nejaukās cērmes, zarnas izejas gala niezi rosinošie spalīši, ar notrūkušiem sava ķermeņa posmiem (tā sauktajiem proglotīdiem) mūsu fekālijas piedrazojušie lenteņi vai slimību izraisošās baktērijas un vīrusi. Arī šie nejaukumi mīl dzīvot gremošanas traktā. Nedaudz paradoksālā skanējumā jāpavēsta, ka zarnu traktā bieži mitinās divas naidīgas sīkbūtņu nometnes. Vienas nometnes sīkbūtnes karo ar otras nometnes sīkbūtnēm, vienas mums labu vēl, bet otras mums sliktu vēl. Tālāk stāstīšu par mūsu draudzenēm, par mums labu darošām sīkbūtnēm," teic Danilāns.
Sīkbūtnes un orgāns
Zinātnieki vēl šobaltdien diskutē par to, vai šīs sīkbūtnes tik tiešām ir pelnījušas iekšējā orgāna cēlo nosaukumu. Bet, zinot to, ka šīs sīkbūtnes ir izcili noderīgas mūsu organismam, bez mazākās minstināšanās es balsošu par to, ka tās, ņemtas kopā, jāsauc par pilnvērtīgu orgānu! Dzīve nav iespējama bez plaušām, bez sirds un citiem orgāniem. Bet tā nav iespējama arī bez zarnu trakta sīkbūtnēm. Kāpēc tad tāda netaisnība? Plaušas drīkst saukt par iekšējo orgānu, bet labās sīkbūtnes nedrīkst?
Šo sīkbūtņu apzīmēšanai mediķiem tik mīļš nosaukums ir “zarnu mikrobioms”. Varbūt kādam tas nepatiks. Tomēr šo nosaukumu izmantošu, lai apzīmētu mūsu organismu stiprinošo sīkbūtņu kopumu.
Mikrobioms ir labs
Mikrobioms ir vissmagākais iekšējais orgāns, tas sver 2–3 kilogramus, tātad pat cēlās aknas ir divreiz vieglākas. Nemaz nerunājot par tādu sīkaļu kā aizkuņģa dziedzeris, kurš sver tikai dažus simtus gramu. Mikrobioms sastāv nevis no šūnām, bet no miljardiem dzīvu būtņu, kuras šurpu turpu skraidelē, nīkst ārā, sparīgi vairojas. Mēs tikai aptuveni zinām šo dzīvo būtņu skaitu, bet labi zinām, ka to ir ļoti, ļoti daudz, stipri vairāk par vislielākajā pilsētā dzīvojošo cilvēku skaitu. Interesanti, ka mikrobioms labu laika sprīdi turpina dzīvot pat pēc cilvēka nāves. Sanāk, ka cilvēks tiek guldīts kapā ar dzīvu un darbīgu mikrobiomu. Re, kā – mikrobioms dzīvo ilgāk nekā cilvēks!
Ja mikrobiomu pieņem par orgānu, tas nav jāiedomājas kā vienā zarnu trakta daļā sablīvēts bišu spiets.
Zarnu sīkbūtnes nav sastrēgušas un nav aizpildījušas pilnīgi visu zarnas dobumu. Tās ir izsmērētas pa gremošanas trakta gļotādu, un resnajā zarnā to ir visvairāk. Lai šādu smērējumu varētu nosvērt (jau sacīts, ka šīs sīkbūtnes sver 2–3 kg!), rādās, ka zinātniekiem nācās paveikt kaut ko līdzīgu sīkbūtņu “sakasīšanai” čupiņā, lai pēc tam šo čupiņu nosvērtu. Atzīšos godīgi, ka spriežu – mikrobioma nosvēršanai zinātnieki izmantoja citādus paņēmienus.
Gaļu nepiedāvājiet!
Mikrobioms neēd nedz gaļu, nedz pienu, nedz olas. Šīs cilvēkam tik svarīgās barības vielas mikrobiomam nemaz nepiedāvājiet, saņemsiet saltu noraidījumu. Ja cilvēks spītīgi ilgu laiku lietotu tikai šīs barības sastāvdaļas, tad mikrobioms iznīktu. Tas pamazām ietu bojā bada nāvē. Mikrobioma gals izraisītu arī cilvēka nīkuļošanu. Cilvēks stipri vārguļotu, par spīti tam, ka censtos cītīgi “sēdēt uz diētas” un regulāri piepildītu sevi ar piena, gaļas produktiem, medu un olām. Mikrobiomu var piestūķēt ar speķa vai olas gabaliņiem. Tas neko nelīdzēs, mikrobiomu piemeklēs bads.
Mikrobioma iznīkšanu īsti neaizkavē arī probiotikas. Mikrobioms taču ir liels veidojums – 2–3 kilogrami dzīvā svara! Ko te līdz daži grami probiotiku?
Starp citu, arī probiotikās esošās baktērijas savā uzturā gaļu nelieto. Mikrobioms (un jebkura probiotika) ēd tikai un vienīgi dārzeņus, augļus, ogas, salātus, sēnes. Patiešām, vēl kokos dzīvodami, mēs lietojām šos uztura produktus un savu mikrobiomu ēdinājām sātīgi.
Paēdis mikrobioms, paēdušas zarnas
Mikrobioms nemēdz lielīties, pilnīgi pretēji – zarnu sīkbūtnes gadu simteņiem kautrīgi slēpa un paturēja neizpaustu savu dzīvības glābēja lomu. Tās neklaigāja par savām brīnišķīgajām īpašībām. Lietas būtību zinātnieki atklāja nesen, tikai pirms dažiem gadu desmitiem. Sev par pārsteigumu, viņi atrada, ka labi paēdis mikrobioms savā apkaimē izdala unikālas zarnu gļotādu barojošas vielas. Šīs vielas ir tik vienkāršas, ka nedaudz neērti ir tās uzskaitīt. Un tomēr es šo brīnumaino vielu vārdus nosaukšu. Tās ir etiķskābe, propionskābe, sviestskābe. Zarnu trakta gļotādas šūnas (bez izņēmuma visas!) ar trakoti stipru kāri aprij šīs vielas. Apvienojoši tās sauc par īso ķēžu taukskābēm.
Var rasties jautājums, kas tad tās par brīnuma vielām, ja to ķīmiskās formulas zina gandrīz katrs skolēns. Jā, bet vai skolēns zina, kā šīs vielas piegādāt zarnu trakta gļotādas šūnām?
Nesāksim taču lielā kvantumā dzert etiķi, propionskābi vai sviestskābi. To mēs nemaz nespējam, tāpēc mūsu ēdienkartē ir tikai neliels, galēji nepietiekams šo vielu daudzums.
Jocīgākais ir tas, ka šīs taukskābes varam saņemt pilnīgi pietiekamā daudzumā arī tad, ja nemaz necenšamies tās ieslēgt savā ēdienkartē. Tās nemaz nav jāēd! Māte Daba ir parūpējusies par pilnīgi citu šo enerģijas nodrošināšanai un dzīvības uzturēšanai nepieciešamo vielu piegādāšanas veidu.
Proti, visas piegādes problēmas tiek atrisinātas pilnībā, ja mikrobiomu sātīgi paēdina ar salātiem, augļiem un dārzeņiem. Jā, šīs lietas mikrobioms mīl ļoti. Neguris atkārtošu, ēdiniet savu mikrobiomu, lai tas ēdinātu jūsu zarnu traktu!
Vēl arī jākustas!
Mikrobioms dārzeņus, salātus, ogas ēd gan, bet nenotiesā tos pilnīgi pa pliko un daudz vērtīgu sastāvdaļu atstāj cilvēkam. Vēl vairāk – mikrobioms izlasa no dārzeņiem, augļiem tikai tās vielas, kas mums neder. Šīs vielas sauc par ne cietes polisaharīdiem. Polisaharīdi ir no garām monosaharīdu ķēdēm sastāvoši cukuri. No garām ķēdēm sastāv arī ciete; to veido daudzas jo daudzas glikozes molekulas. Cieti cilvēki izmanto uzturā. Redz, bet mikrobioms ir pieklājīgs un mums garšojošo cieti nemaz neaiztiek. Mikrobioms izmanto tikai tādus polisaharīdus, kuri cilvēkam nav vajadzīgi. Tāpēc tos sauc par ne cietes polisaharīdiem, vai citādi – par šķiedrvielām.
Piebildīšu, ka mikrobiomam nepietiek ar kārtīgu barību. Vēl tam jārada komfortabli dzīves apstākļi. Šinī aspektā lieti noder fiziskā aktivitāte. Mikrobioms jūtas ļoti neomulīgi, un sīkbūtņu sastāvs zarnu traktā pārmainās, ja cilvēkam ir vēdera aizcietējums. Lūk, aizcietējuma samazināšanai un tātad mikrobioma dzīves apstākļu uzlabošanai fiziskā aktivitāte lieti noder.
Zarnu trakta divi kalpi
Var padiskutēt, ka gremošanas orgāniem vajadzīgā enerģija (t. i., barības vielas, piemēram, glikoze, aminoskābes, taukskābes) tiek piegādāta pa gremošanas traktu apasiņojošiem asinsvadiem. Kāpēc te vēl jāpinas ar kaut kādu mikrobiomu?
Patiešām, normāla asins apgāde ir būtisks faktors gremošanas orgānu dzīvotspējas nodrošināšanai. Bet izrādās, ka zarnu traktu apkalpo divi kalpi. Viens kalps ir ar asinīm piegādātās barības vielas, bet otrs kalps ir mikrobioma sagādātās īso ķēžu taukskābes – etiķskābe, propionskābe, sviestskābe. Zarnu traktam ar vienu kalpu nepietiek! Neparasts ir zinātnieku atklājums, ka ar asinsriti gremošanas trakts saņem tikai 40% no vajadzīgās enerģijas (mazāk par pusi!), bet no mikrobioma – 60 procentus!
Enerģijas piegādes ziņā mikrobioms ir pat vērtīgāks par normālu asinsriti. Patiešām, ja nebūtu mikrobioma, zarnu trakts briesmīgi nīkuļotu.
Intriģējoši, ka mikrobioms orgānu barošanai izmanto ar enerģiju visbagātāko produktu, proti, taukskābes. Viens grams tauku satur divreiz vairāk kaloriju nekā viens grams olbaltumvielu vai ogļhidrātu. Var pabrīnīties par mikrobioma “saprātīgo” pieeju.
Ja cilvēks šķiedrvielas lieto ļoti lielā daudzumā, mikrobioms bez īpašas piepūles veikli apstrādā visu lielo kvantumu. Mikrobioms var strādāt ar lielu jaudu un, pievadot daudz šķiedrvielu, to nokausēt nevar. Pretēji – bez mazākām paguruma pazīmēm mikrobioms visas jo visas šķiedrvielas apēd un sagādā lielu daudzumu īso ķēžu taukskābju.
To ir tik daudz, ka paliek pāri pat pēc tam, kad zarnu trakta gļotāda ir pilnīgi paēdusi (piesātināta). Neceriet, ka pāri palikusī etiķskābe, propionskābe, sviestskābe tiks izvadīta no zarnu trakta ārā vai, vēl trakāk, ka tās saindēs mūsu organismu! Nē, arī šajos gadījumos fekālijās to ir maz. Un nekāda saindēšanās ar etiķskābi, sviestskābi vai propionskābi nenotiek. Bet notiek cita, ļoti laba lieta, proti, pāri palikušās īso ķēžu taukskābes no zarnu trakta asinsvadiem ietiek kopējā asinsritē.
