Madonas slimnīca vēlas kļūt par līderi traumatoloģijā Vidzemes austrumos

Jūs kopš 1994.gada strādājāt Veselības ministrijā dažādos amatos. Kādēļ Covid-19 pandēmijas apstākļos nolēmāt krasi mainīt dzīvi, atstājāt darbu ministrijā un pieteicāties vakantajam Madonas slimnīcas valdes priekšsēdētājas amatam?

Lēmums aiziet no ministrijas bija viens no smagākajiem manā dzīvē. Viens no galvenajiem iemesliem ir izdegšana un pārslodze. Atrašanās nepārtraukti hroniskā stresa situācijā. Lēmumu pieņemšanu ietekmēja arī izmeklēšana par vakcīnu iepirkumiem. Visi pārmetumi ministrijai un cilvēkiem, kuri tur strādā - es to ļoti personiski uztvēru. Lēmuma pieņemšanu arī ietekmēja fakts, ka tik ilgstoši strādājot valsts pārvaldē, uz pārslodzes fona, man zuda motivācija. Daudzi jautājumi tika vairākkārt skatīti un pie katras nākamās valdības, šie procesi atkal sākas no jauna. Viss, kas izdarīts iepriekš, nav labi. Darīsim savādāk - tie ir vārdi, ar kuriem nāk katrs jaunais veselības ministrs. Risinot vairākkārtīgi vienus un tos pašu jautājumus, es sāku domāt par jēgu un to, cik svarīgi ir redzēt sava darba augļus.

Kāpēc izvēlējāties Madonas slimnīcu?

Ilgstošs darbs valsts pārvaldē ļāva man saprast gan cilvēkus, kuri strādā veselības sistēmā, gan pašu sistēmu. Pieteicos darbam Madonas slimnīcā, jo te varu pielietot savas zināšanas un iemaņas. Daudzi saka, ka tas ir ļoti tālu no mājām. Tad atbildu, kas tad ir divu stundu brauciens? Protams, bez ģimenes akcepta, es šo lēmumu nebūtu pieņēmusi. Mums ģimenē bija līdzīga situācija, kad pusotru gadu biju prom ne tikai no ģimenes, bet arī no Latvijas, jo pildīju nozares padomnieces pienākumus Latvijas pārstāvniecībā Ženēvā.

Kā pirmajos darba mēnešos vērtējat Madonas slimnīcas darbu? Kādas ir slimnīcas stiprās un kādas vājās puses, kuras vēlaties uzlabot?

Esmu pateicīga, ka liktenis mani ir atvedis uz Madonu. Neliekuļojot varu teikt, ka šeit ir tāda īpaša enerģētika, šai vietai ir īpaša aura. Ne tikai slimnīcai, bet Madonai vispār. Tad, kad pirmajā dienā satikos ar slimnīcas darbiniekiem, viņiem arī teicu, ka tieši darbinieki ar savu pieredzi ir slimnīcas lielākā vērtība. Protams svarīgas ir arī slimnīcas 90 gados izkoptās tradīcijas.

Madonas slimnīca ir trešā līmeņa neatliekamās palīdzības slimnīca, kas nodrošina palīdzību vairākos profilos - terapijā, ķirurģijā, ginekoloģijā, grūtniecībā un dzemdību aprūpē, pediatrijā, traumatoloģijā, neiroloģijā un akūtā rehabilitācija. No vienas puses darbinieki ir lielākā vērtība, bet, kā jau visā valstī, arī mēs izjūtam speciālistu trūkumu. Viņu trūkums rada nevajadzīgu konkurenci starp ārstniecības iestādēm. Ne tikai ārstiem, bet arī māsām ir liela pārslodze. Iespējams, darba samaksa un darba vide ir tas, kas piesaistītu speciālistus. Ir jādomā kā piesaistīt speciālistus, domājot par atalgojumu un interesantu darba vidi.

Runājot par atalgojumu, tas ir jautājums, kas tiek regulāri celts visaugstākajā līmenī un, skatoties nākamā gada budžetu, paliek ļoti, ļoti skumji, jo solījumi veselības darbiniekiem nodrošināt darba samaksas pieaugumu vismaz 10 % apmērā atkal netiks īstenoti. Tā ir politiķu attieksme pret iedzīvotāju veselības aprūpi un mediķiem. Tādēļ mediķi turpinās piestrādāt vairākās vietās un radīs neveselīgo konkurenci darba tirgū. Turpinās trūkt darbinieku un tas ir ļoti nopietns jautājums, kam ir jārod risinājums.

Svarīgi speciālistiem radīt iespēju strādāt modernā vidē un izmantot praksē jaunākās ārstniecības tehnoloģijas. Mēs atbalstam jaunas idejas un domājam kā attīstīt jaunus pakalpojumus. Ir liels potenciāls attīstīt rehabilitācijas pakalpojumus. Mūsu ambīcija ir attīstīt traumatoloģiju, lai mēs būtu līderi Vidzemes austrumu daļā. Eiropas struktūrfondu finansējums ir ieguldīts operāciju zāļu modernizācijā, lai ārstiem būtu ērti un labi operēt, lai pacienti justos komfortabli.

Slimnīcā ir nepieciešams uzlabot informācijas sistēmu, digitalizēt dažādus procesus. Jādomā arī par infrastruktūras uzlabojumiem, uzņemšanas nodaļas paplašināšanu, centrālās sterilizācijas sistēmas sakārtošanu. Dienas kārtībā ir slimnīcas jumta nomaiņa. Covid-19 pandēmija parādīja arī mūsu slimnīcas vājās puses - jāiegulda līdzekļi ventilācijas sistēmas sakārtošanā, lai varam nodalīt divas drošas pacientu plūsmas, lai infekcijas slimību gadījumā varētu norobežot infekciju nodaļu.

Kādu speciālistu slimnīcā trūkst visvairāk?

Gan mums, gan visā valstī trūkst jaunu ginekologu. Ņemot vērā to, ka sabiedrība noveco, arī mediķi noveco. Jaunie speciālisti pie mums nenāk, viņi izvēlās privāto sektoru, izvēlās universitātes slimnīcas. Mēs domājam, kā šo jautājumu risināt.

Varbūt pašvaldība var palīdzēt ar stipendijām, dzīvokļiem, lai piesaistītu jaunus speciālistus?

Ar pašvaldību mums ir izveidojusies laba sadarbība. Kopš strādāju, mēs regulāri pārrunājam visas aktualitātes, sazvanāmies. Pašvaldība arī sniedz atbalstu jaunajiem speciālistiem, maksā stipendijas rezidentiem, nodrošina jaunos speciālistus ar mājokļiem un viņu bērniem ir vieta bērnudārzā. Pašvaldība ir pretimnākoša un saprotoša. Ceru, ka sadarbība turpināsies. Saņēmām arī atbalstu no pašvaldības, lai varētu nodrošināt senioru vakcināciju dzīves vietā. Pašvaldība slimnīcai iedeva transportu un šoferi. Tāpat ar pašvaldību risinām jautājumus, kas skar sociālo sfēru, jo sociālās problēmas arvien vairāk ienāk slimnīcas dzīvē. Ņemot vērā to, ka Madonas slimnīcā nav Covid-19 nodaļas, tad mēs uzņemam terapeitiskus pacientus ne tikai no Madonas novada, bet esam pārveduši vairākus pacientus arī no Rīgas. Nereti pacients tiek atvests bez apģērba, bez dokumentiem, tādēļ izrakstot viņu no slimnīcas, ir jāmeklē risinājumi, kur pacientu pārvest, ko vilkt mugurā. Tie ir vientuļi cilvēki, kas dzīvo bez radiniekiem. Problēmas ir visdažādākās. Kad cilvēks nokļūst slimnīcā, tur nešķiro, vai esi bagāts vai nabags. Palīdzība tiek sniegta visiem. Katram pacientam jāatrod individuāla pieeja un jāpārliecinās, kā viņš nokļūs dzīvesvietā. Pašlaik mēs esam izsludinājuši vakanci sociālajam darbiniekam, kura darba pienākumos būtu rūpes par tiem pacientiem, kuriem ir sociālās grūtības.

Slimnīcai pēdējos gados ir labi finanšu rādītāji, strādājat ar peļņu.

Tas gan bija pirms pandēmijas. Centīsimies arī pašlaik strādāt rentabli, jo slimnīcai ir senas tradīcijas, labi pamati ielikti. Jāturpina izvērtēt sniegto pakalpojumu rezultāti, varbūt kāds no pakalpojumiem ir jānodod ārpakalpojumu sniedzējam. Jāstrādā kopā ar ekonomistiem, lai attīstītu kādu jaunu pakalpojumu, kas varētu slimnīcai ienest papildu finansējumu. Jāmeklē iespējas, jāpiesakās projektos. Pašvaldība atbalsta arī projektu rakstīšanā. Patlaban sadarbība ar pašvaldību ir izveidojusies ļoti laba.

Kā vērtējat Covid-19 krīzes vadību valstī?

Par esošo situāciju arī slimnīcā esam runājuši ar ārstiem. Tas noteikti prasa dziļāku analīzi, lai saprastu, kāpēc Latvijā ir tik daudz mirušo. Jautājums par rīcību, kas ir pareizi, kas nepareizi, tas ir nepārtraukti dienas kārtībā. Man šķiet, ka pēc pirmā viļņa, vajadzēja būt rūpīgākai analīzei un šovasar vajadzēja izstrādāt algoritmu, lai zinātu pie kāda Covid-19 pacientu skaita un gultu noslogojuma atvērt Covid-19 nodaļas pārējās slimnīcās. Patlaban ir sajūta, ka šāda algoritma nav. Kā pašmērķi uzstādīja to, ka visās slimnīcās ir jāatver Covid-19 nodaļas, nejautājot slimnīcām un nerēķinoties ar to iespējām, infrastruktūru, neanalizējot, kāda ir noslogotība ar Covid-19 pacientiem citās slimnīcās, kur jau ir atvērtas šīs nodaļas. Manuprāt, investīcijas vajadzēja novirzīt visām slimnīcām, ne tikai universitātes un reģionālajām slimnīcām, lai tās sakārtotu infrastruktūru. Protams, vislielākā kļūda bija tā, ka krīzes vidū tika mainīts krīzes vadītājs, proti, sākta vakcīnu iegādes izmeklēšana. Veselības ministrijas valsts sekretāre Daina Mūrmane-Umbraško bija pieredzējusi un viņa sāka vadīt krīzi, tādēļ noņemt viņu no trases bija neprātīgs lēmums. Protams slikti ir arī tas, ka cilvēki tiešām strādā uz izdegšanas robežas, tādēļ liela daļa speciālistu ir aizgājuši projām no dažādām veselības nozares institūcijām. Tajās ir palikuši cilvēki, kas jau tā uz nepietiekoša cilvēku resursu rēķina, turpina iznest šo smagumu un strādā paaugstināta stresa apstākļos jau no 2020.gada. Jāņem vērā, ka veselības nozarei vienai pašai bija jāizvelk visi smagākie jautājumi vienai pašai.

Kā vērtējat veselības ministru maiņu?

Manā darba pieredzē ministri ir ļoti bieži mainījušies. Uzskatu, ka krīzes vidū mainīt pārmijniekus, bija nepareizi.

Kā prasība obligāti vakcinēties pret Covid-19 ir ietekmējusi darbu Madonas slimnīcā?

Nevakcinēšanās dēļ no darba atstādināti četri darbinieki. Jau rudenī, atnākot strādāt uz Madonas slimnīcu, 96% darbinieku bija vakcinējušie. Uzskatu, ka mediķiem ir jārāda piemērs un jāvakcinējas. Mūsu darbinieki jau steidz saņemt balstvakcīnu, tādējādi rādot piemēru iedzīvotājiem.

Vai samaksu par slimnīcā veiktajiem pakalpojumiem no valsts saņemat laikus?

Mums ir izveidojies labs dialogs ar Nacionālo veselības dienestu. Protams, gribētu operatīvāku rīcību, taču mēs risinām aktuālos jautājumus. Gribētos raitāku apmaksu, bet situācija nav kritiska. Jāatzīst gan, ka esmu daudz dzirdējusi no reģionālajām slimnīcām, ka viņiem samaksa par sniegtajiem pakalpojumiem kavējas.

Kā vērtējat nozares vadības komunikāciju ar slimnīcām? Cik regulāri vaicā jūsu viedokli pirms lēmuma pieņemšanas?

Pēc veselības ministra demisijas pieprasījuma komunikācija ir uzlabojusies. Reizi nedēļā ir attālināta sanāksme ne tikai ar reģionālajām, bet arī ar otrā un trešā līmeņa slimnīcām. Komunikācija notiek. Divi slimnīcu biedrības pārstāvji piedalās valsts operatīvās medicīnas komisijas darbā, lai mēs operatīvāk varētu uzzināt lēmumus. Jāapzinās, ka aiz katra pieņemtā lēmuma stāv pacients. Slimnīcai katram pacientam ir jāpaziņo par pakalpojuma atlikšanu vai tā saņemšanu, turklāt ir procedūras, kurām pacientam ir laikus jāsagatavojas. Tur nepietiek tikai ar to, ka es šodien piezvanu un saku, ka rīt viņam jānāk uz izmeklējumu.

Ar kādām problēmām nākotnē veselības sistēmai būs jārēķinās?

Ne tikai uz plānveida pakalpojumu ierobežošanas un pārtraukšanas, bet arī uz Covid-19 pandēmijas ietekmi ir jāskatās ilgtermiņā, jo īstās sekas mēs redzēsim vēlāk. Ar smagākajām sekām saskarsies cilvēki, kuriem ir kardiovaskulārās, onkololoģiskās saslimšanas. Jau tagad ir jāplāno, ka pieaugs akūto pacientu skaits. Liels īpatsvars valsts iedzīvotāju ir izslimojuši ar Covid-19, kas atstāj nelabvēlīgu ietekmi uz sirds un asinsvadu, plaušu, nieru veselību. Jādomā, kādas sekas visi ierobežojumi atstāj uz cilvēku psihisko veselību. Vajag stiprināt ģimenes ārstu kapacitāti, lai primārā veselības aprūpe būtu pieejama cilvēkiem jebkurā laikā. Nākotnē, pirms lēmuma pieņemšanas, vajadzētu rūpīgāk izvērtēt nepieciešamību slēgt plānveida veselības aprūpes pakalpojumu. Paralēli vajadzētu sakārtot juridiskos jautājumus, lai citu specialitāšu ārsti varētu ārstēt Covid-19 pacientus. Pats galvenais, kas pašlaik jādara - jāierobežo vīrusa izplatība. Droši vien jāieklausās vairāk ekspertu viedoklī un lēmumus par ierobežojumiem jāpieņem savlaicīgāk. Patlaban Covid-19 krīze parādīja, ka veselības aprūpes sistēma un infrastruktūra nav gatava krīzi ne tikai pārvaldīt, bet arī reaģēt uz to. Tas nozīmē, ka veselības aprūpē ir jāiegulda finansējums gan infrastruktūrā, gan pārvaldībā, gan arī cilvēkresursos. Politiķiem ir jātur solījumi, kas tika doti pirms vairākiem gadiem, jāpaaugstina algas mediķiem un jāiegulda finansējums veselības aprūpes sistēmā. Mums noteikti jāturpina attīstīt telemedicīnas pakalpojumi un attālinātās konsultācijas. Covid-19 atklāja gan vājās vietas, gan arī iespējas, piemēram, telemedicīnas attīstībai un attālinātajām konsultācijām. Mums noteikti jāuzlabo tehnoloģiskās iespējas elastīgai un efektīvai datu savietojamībai. Te ir jautājums par tehnisko un juridisko iespēju savienot veselības informācijas ar citām datu bāzēm, piemēram, slimību reģistri un citi. Tāpat ir jāaktualizē katastrofu medicīnas plāni. Pieaicinot Pasaules veselības organizācijas un citu starptautisku organizāciju ekspertus, ir jāizvērtē Covid-19 krīzes vadība, lai noskaidrotu katra iesaistītā atbildību un to, kas tika darīts pareizi vai nepareizi. Tas ir svarīgi nevis, lai kādu sodītu, meklētu vainīgos, bet, lai saprastu kā nākotnē rīkoties gudrāk līdzīgā situācijā.