Ārsti par mulsinošo vakcīnas efektu, vēža pacientu potēšanu un to, kāpēc slimo arī vakcinētie

Gan pasaules dati, gan Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) regulāri apkopotie dati liecina, ka vakcinētie arī var saslimt un pat nonākt slimnīcas gultā. Kaut arī visām Eiropas Savienībā reģistrētajām Covid-19 vakcīnām ir augsta efektivitāte, neviena vakcīna nav 100% efektīva, tāpēc notiek inficēšanās arī pilnībā vakcinēto vidū. Šādu gadījumu skaits gan ir neliels. SPKC dati rāda, ka šā gada augustā Covid-19 gadījumi nevakcinēto vidū bija ap 85 procentiem, bet vakcinēto vidū – ap 15 procentiem. Turklāt vakcinētajiem lielākoties nav smaga slimības norise, un viņi arī daudz mazāk nonāk slimnīcā.

Saņemot vakcīnu, organisma imūnsistēma izstrādā antivielas. Kad cilvēks saskaras ar īstu infekciozu vīrusu vai baktēriju, viņa imūnsistēma to atceras. Tā aktivizē jau radušās konkrētās antivielas, nonāvē vīrusu vai baktēriju, un cilvēks nesaslimst vai saslimst daudz vieglākā formā.

Kā savaldīt kovidu?

Neviena vakcīna, tostarp arī pret kovidu, simtprocentīgi nepasargā no inficēšanās. Kā stāsta infektoloģe, hepatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas un dermatoloģijas katedras asociētā profesore Indra Zeltiņa, jau sākumā, izstrādājot vakcīnas pret SARS-CoV-2 vīrusu, mērķis bija samazināt divas pozīcijas – smagu slimošanu un nāves gadījumu skaitu. “Un tas ar mūsu cilvēkiem pieejamo vakcīnu palīdzību ir izdevies. Vēl mērķis bija samazināt vīrusa transmisijas apjomu jeb panākt mazāku tā izplatību sabiedrībā. Tas nozīmē – cilvēki slimos mazāk, ja vakcinēto būs vairāk. Mums jau sen bija jābūt daudz vairāk vakcinētiem un vīrusa izplatība jāsamazina, diemžēl tā nav noticis, tāpēc prognozējama vēl viena smaga ziema.”

Nepietiekama vakcinācijas aptvere ir iemesls, kāpēc rodas vīrusa izmaiņas jeb mutācijas, piemēram, izveidojas delta un citi varianti, kas ir agresīvāki, piemēram, lipīgāki.

Bet, satiekot pilnīgi “svaigu” organismu, kura imūnsistēma nekad mūžā šāda veida vīrusu nav redzējusi, vīrusam pietiek laika gan savairoties, gan izveidot mutācijas, gan izplatīties tālāk.”

Ņemot vērā, ka apkārtējā vidē joprojām cirkulē vīruss, arī pilnībā vakcinētiem cilvēkiem infektoloģe iesaka neaizmirst par piesardzības pasākumiem, piemēram, sejas un deguna masku valkāšanu vietās, kur ir šāda prasība, sociālās distancēšanās ievērošanu, rūpīgu roku mazgāšanu. “Pat satiekoties ar sen neredzētām draudzenēm, kaut arī visas esat vakcinētas, nevajadzētu apkampties, sabučoties. To varēsiet darīt, kad kovids mūs vairs neapdraudēs. Esmu optimiste, tāpēc ticu, ka tāds laiks pienāks.”

Antivielām pa pēdām

Pēc Izraēlas Veselības ministrijas aprēķiniem vakcīnas aizsardzība pret kovidu ir samazinājusies no 90 % pirmajos gada mēnešos līdz aptuveni 40 % jūnija beigās – no slimnīcās nonākušajiem covid slimniekiem gandrīz 60 % bija pilnībā vakcinēti, kas varētu būt vīrusa deltas varianta sekas. Šajā valstī jau potē ar trešo vakcīnas devu tos, kas sasnieguši 40 gadu vecumu, medicīnas personālu, kā arī jaunākus cilvēkus ar dažādām hroniskām saslimšanām. Vai tā steidzami vajadzētu rīkoties arī Latvijā? Piemēram, Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs nācis klajā ar ziņojumu, kurā norādīts, ka patlaban pieejamie pierādījumi liecinot, ka pilnībā vakcinētām personām vispārējā populācijā neesot nepieciešama steidzama Covid-19 vakcīnu pastiprinošo devu ievade. “Latvijā svarīgāk būtu, lai pēc iespējas vairāk cilvēku būtu saņēmuši pirmās divas potes. Lai šo mērķi īstenotu, vakcīnu ir pietiekami. Nākotnē, iespējams, trešā deva būs vajadzīga, piemēram, ja divas vakcinēšanās reizes vairs nesniegs optimālu imūno atbildi. Bet pašlaik katra valsts attiecībā uz trešo vai pat ceturto devu skatās pēc savas situācijas,” skaidro infektoloģe.

Varbūt, piemēram, ja pārslimots kovids, vienkāršāk ir paļauties uz antivielu testa rezultātiem? “No vienas puses, mēs, infektologi, gandrīz uz visām infekcijām varam noteikt antivielas un saprast, vai cilvēkam ir aizsardzības titrs vai ne, bet, no otras puses, antivielu testiem simtprocentīgi uzticēties nevaram. Antivielu līmenis asinīs mēdz svārstīties un, piemēram, satiekoties ar vīrusu, atkal būtiski paaugstināties. Manuprāt, individuāli vakcinētam vai kovidu pārslimojušam nevajadzētu pētīt savu antivielu līmeni. Ja būs nepieciešams diagnozes precizēšanai, šādu testu nozīmēs un izvērtēs ģimenes ārsts vai infektologs. Pētījumos gan šie testi ir noderīgi – tā kā SARS-CoV-2 ir jauns vīruss, jābūt kādiem pieturas punktiem, lai saprastu, vai, piemēram, pret to vajag vēl trešo, ceturto vakcīnas devu.”*

Vēža pacients un potēšanās

Pie riska faktoriem, kas paver vārtus vīrusa infekcijai, īpaši bieži tiek pieminēta paša cilvēka ļoti novājināta imūnsistēma. Tāda var būt lielākā vecumā (pēc 80 gadiem), onkoloģijas pacientiem (to lielā mērā veicina imūnsistēmas nomākums gan saistībā ar pašu audzēju, gan, jo īpaši, tā ārstēšana). Ja vēža pacientam vēl ir arī blakusslimības – hipertensija, diabēts, sirds asinsvadu un hroniskas plaušu slimības, aptaukošanās –, tās ierindo vēža slimniekus paaugstināta riska grupā gan attiecībā uz profilaksi (vakcinācija, sociāla izolācija), gan iespējamām sagaidāmām komplikācijām un dažādiem sarežģījumiem, skaidro Latvijas Jūras medicīnas centra onkoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Dace Baltiņa.

Onkoloģijas pacienti profesorei bieži uzdod jautājumu, vai viņi drīkst un vai viņiem vajag potēties pret gripu, pneimoniju, ērču encefalītu un tagad arī pret Covid-19. Viņi grib uzzināt, vai tas neietekmēs slimības gaitu un vai neradīs kādas nevēlamas sekas. “Tiem onkoloģijas pacientiem, kuri pašlaik iziet diagnostikas etapu un terapija vēl nav sākta, Covid-19 poti būtu vēlams saņemt divas nedēļas pirms gaidāmās terapijas sākšanas ar nosacījumu, ka asins analīzēs nav imūnkompetento šūnu deficīta. To paskaidros ģimenes vai ārstējošais ārsts, piemēram, onkologs ķīmijterapeits, hematologs, radiologs terapeits. Ja kā pirmā metode tiek plānota ķirurģiska iejaukšanās, vakcīnu vajadzētu saņemt nedēļu pēc operācijas, lai iespējamās ar vakcīnu saistītās blaknes – paaugstināta temperatūra, slikta pašsajūta – neaizkavētu operāciju un tā netiktu atlikta uz vēlāku laiku.

Savukārt tiem pacientiem, kuri pašlaik saņem aktīvu terapiju – sistēmisku medikamentozu terapiju vai apstarošanu, cilmes šūnu transplantāciju, CAR-T šūnu terapiju vai ārstēšanu ar imūnsupresīviem, tas ir, imunitāti nomācošiem medikamentiem –, vēlams nogaidīt vismaz 3 mēnešus pēc terapijas pabeigšanas. Pacientiem, kuri saņem īpaši intensīvu terapiju, piemēram, sākot leikožu ārstēšanu, vakcināciju vajadzētu atlikt līdz brīdim, kamēr normalizējas asinsaina. Cilvēki satraucas, vai vakcīna nesamazinās vēža ārstēšanas efektivitāti. Nu, pagaidām drošu pierādījumu tam nav. Katrā ziņā par vakcinācijas jautājumiem jārunā ar savu ārstējošo ārstu.

Mulsinošais vakcīnas efekts

Novērojumi liecina, ka pēc Pfizer un Moderna vakcīnām var palielināties reģionālie limfmezgli padusē injekcijas pusē. “Tas varētu norādīt uz iespējami labu vakcīnas efektu, taču vēža slimniekiem limfmezglu palielināšanās var būt mulsinoša. Tādēļ, ja vien tā nav akūta situācija, attēldiagnostiskos izmeklējumus šim reģionam vajadzētu veikt mazliet vēlāk un noteikti brīdināt, ka attiecīgajā augšdelmā nesen veikta vakcinācija. Tā kā paduses limfmezglu palielinājumu var kļūdaini interpretēt kā krūts vēža simptomu, skrīninga mamogrāfiju vajadzētu veikt četras līdz sešas nedēļas pēc vakcīnas saņemšanas. Savukārt pacientiem ar rokas limfostāzi (limfedēmu, elefantiāzi) pēc paduses limfmezglu izoperēšanas vakcināciju drīkst veikt nevis šajā, bet otrā rokā. Ja limfostāze ir abās rokās, vakcināciju iespējams veikt arī ciskā,” risinājumu iesaka onkoloģe.

Un vēl profesore norāda, ka vēža slimnieki noteikti būtu pieskaitāmi pie tās kopas, kam būtu jāvalkā sejas maskas un jāievēro sociālā distancēšanās. Tas pats, kā arī vakcinācija pilnīgi noteikti attiecināms arī uz to personu loku, kas diendienā ir ciešā kontaktā ar slimnieku, – ģimenes locekļi, draugi, tuvinieki, aprūpētāji.

Gluži tāpat kā ar gripas vakcīnu, Covid-19 vakcīnas vienīgais mērķis nav pasargāt no saslimšanas vispār, bet arī pasargāt no smagākām slimības formām, uzsver profesore. Šābrīža piedāvājums par trešo poti, viņasprāt, varētu attiekties uz vēža pacientiem ar pierādāmu vai prognozējamu imūnsistēmas nomākumu (ja ir leikoze, limfoma, mieloma, ja pēdējo divu gadu laikā veikta cilmes šūnu transplantācija, ja tiek saņemti imūnsistēmu nomācoši medikamenti).

Riska faktori summējas

Ja cilvēks cienījamā vecumā sirgst ar daudzām hroniskām slimībām, kovids var būt pēdējais piliens slimību kausā, kas “palaiž” visu saslimšanu buķeti. Un tad arī vakcīna nedarbosies, brīdina infektoloģe Zeltiņa. Viņas teiktajam pievienojas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Jānis Zaļkalns: “Ir liela atšķirība, vai cilvēks noveco tā saucamajā veselības versijā vai neveselības versijā. Ko nozīmē veselības versija? To, ka, piemēram, astoņdesmitgadīgs cilvēks līdz šādam vecumam ir nodzīvojis gana veselīgi. Tad arī viņa imūnkompetentās šūnas (abu veidu T un B limfocīti, kas spēj pazīt un saistīt noteiktus antigēnus) joprojām būs spējīgas pasargāt cilvēku, jo viņam būs laba imunitāte. Diemžēl lielākā daļa senioru noveco “neveselības versijā”, un tad, redziet, viņiem ir vesela slimību buķete. Un tas ir raksturīgs vecākiem cilvēkiem – ja viņiem kaut kas “nobrūk”, tad tas pavelk līdzi otro, trešo, ceturto veselības problēmu. Tas ir līdzīgi, kā adot zeķi, – ja nobrūk viens valdziņš, tas pavelk līdzi arī nākamos valdziņus. Tāpēc pacientu grupām senioru vecumā ir raksturīga multimorbiditāte jeb dažādas slimības gan pēc attīstības, gan izcelsmes. Piemēram, kad izrakstām pacientus no klīnikas, tas nav nekāds pārsteigums, ka viņiem ir deviņas vai vienpadsmit dažādas diagnozes. Protams, šī cilvēku grupa ir hronisko slimību nomākta, un šādos gadījumos arī imūnsistēmas darbība ir būtiski novājināta. Tāpēc, kā izpētījuši zinātnieki un brīdina Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs, iepriekš saņemtās divas vakcīnas devas var nebūt izveidojušas optimālu imūno atbildi un iedarbību.”

Profesors Zaļkalns norāda uz vēl vienu riska faktoru, par kuru cilvēki parasti nemaz neaizdomājas. “Novecošanas gaitā organismā zaudējam līdz pat piecpadsmit procentiem ūdens, taču šūnas dzīvotspēja nav iedomājama bez ūdens. Izņemot tauku šūnu, kas ir tauku lodīte. Ja cilvēks gados maz lieto šķidrumu, tas ir riska faktors jebkurai slimībai, kas var “nākt vaļā” novecošanas gaitā vai kas mēģina cilvēku inficēt. No organisma kopējās masas ūdens ir 70–75 procenti un novecošanas gaitā tas samazinās par 15 procentiem – mēs izžūstam. Ja, piemēram, seniors ir hipertoniķis un lieto asinsspiedienu pazeminošas zāles, kas parasti satur arī urīndzenošo komponenti, ja viņš ir aizrautīgs kafijas, tējas baudītājs, tiek pastiprināti izvadīts šķidrums no organisma. Tāpēc arī šiem pacientiem noteikti ir jādzer ūdens, turklāt ūdens ir lielisks palīgs, lai organismu attīrītu no vielmaiņas galaproduktiem jeb sārņiem. Tās ir divas būtiskas kļūdas, kas tiek pieļautas, – ļoti koncentrēts uzturs un samazināts šķidruma daudzums. Ir jāļauj organismam pašam sevi sakārtot – tā ir spēja nodrošināt relatīvi nemainīgu iekšējās vides sastāvu, ko saucam par homeostāzi.

Riska faktors ir arī tas, ka ar gadiem cilvēks kļūst trauslāks, kā es to dēvēju. Tas nozīmē, ka organisms ir daudz jutīgāks pret tādiem apstākļiem, kas viņu divdesmit trīsdesmit gadu vecumā nekādi nebūtu ietekmējuši.

Savukārt, ja fons ir labvēlīgs, kā arī seniors ir vakcinējies, kovids, visticamāk, ies secen vai arī inficējoties neradīs draudus viņa dzīvībai. Jo vīruss arī meklē vietu, kur labāk izpausties, un tad ir jautājums, kurš kuru uzvarēs – vīrusa mikroorganisms vai cilvēka makroorganisms?”

Hroniskās kaites nepaasinās

Novecošana likumsakarīgi ir saistīta ar hroniskām kaitēm kā, piemēram, osteoartrīts, osteoporoze, varbūt ir pārciests infarkts, insults, un tad cilvēks baidās, ka pēc vakcinēšanās būs šo veselības problēmu paasināšanās. Gerontoloģijas profesors šādus apgalvojumus noraida kā nepatiesus. “Ir svarīgi laikus novērst riska faktorus, piemēram, ja reiz jau piedzīvots insults vai infarkts. Kāds te sakars ar vakcīnu, ja cilvēkam jau ir izteikta tendence uz trombembolijām? Tāpat osteoartrīts, kas pavada novecošanu, sāpes mugurā, gūžā, plecā nozīmē, ka patiesībā process jau sen bija sācies, un, kad tika sasniegta kritiskā masa, radās stipras sāpes. Bet ne jau potes dēļ tā notika! Ja ir kaulu locītavu migrējošas sāpes, tas prasa vēršanos pie ārsta un izmeklējumus – 95 procentos gadījumu tiek pierādīta osteoartroze –, un tam nav nekāda sakara ar vakcinēšanos pret Covid-19.”

Profilaksi neviens nav atcēlis!

Ņemot vērā, ka, līdzīgi kā citu infekciju gadījumā, arī kovida vakcīna negarantē simtprocentīgu aizsardzību pret SARS-CoV-2 vīrusu un tā variantiem, kā arī Covid-19 pandēmijas apstākļos pagaidām trūkst pārliecinošu pierādījumu par citām izsargāšanās vai imunitāti uzlabojošām metodēm, nevajag aizmirst par profilaksi. Tas nozīmē, ka arī vakcinētam cilvēkam ir nepieciešams lietot individuālos aizsardzības līdzekļus – valkāt sejas masku, neaizmirstot tās regulāri mainīt, jācenšas ievērot 2 metru distanci, bieži mazgāt rokas, īpaši pēc sabiedrisko vietu apmeklējuma, savukārt onkoloģijas pacientiem ļoti rūpīgi ir jāveic produktu mazgāšana un to termiska apstrāde.

Svarīgs arī labs noskaņojums, fiziskās aktivitātes svaigā gaisā, dziļās elpošanas vingrinājumi, kurus var veikt pastaigas laikā. Nepieciešams pilnvērtīgs uzturs, lai organismu nodrošinātu ar visiem tam nepieciešamajiem mikroelementiem un vitamīniem, dodot priekšroku mūsu platuma grādos augušajiem dārzeņiem, iesaka profesors Zaļkalns. D3 vitamīna pētījumos ir pierādīts, ka tā deficīts organismā ir nelabvēlīgs, cilvēkam inficējoties ar kovidu, tāpēc nevajag aizmirst arī par D3 vitamīna lietošanu. “Bet cilvēkiem, kuri sirgst ar hroniskām kaitēm – un šādu slimību cilvēkam var būt daudz –, būtiski, lai tās ir kontrolētas – nepieļaut to paasināšanos, jo, paasinoties divām trim slimībām, fons var būt labvēlīgs vīrusa agresijai.”

* Patlaban trešo devu vakcinācija jau ir izsludināta

Materiāls tapis sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu