Rapšu audzētāji aicina fotografēties rapšu laukos, vides sargi brīdina: tas apdraud dzīvību! Kam taisnība?

“Latraps”, svinot savu 21. dzimšanas dienu, visus aicina doties pie rapšu laukiem un sociālajos tīklos dalīties ar “saulainajām fotosesijām” – bildēm, kas uzņemtas zeltainos ziedos saplaukušajos rapšu paklājos.

“Latraps” valdes priekšsēdētājs Edgars Ruža mudina: “Vien pirms 20 gadiem ziedošs rapsis Latvijas laukos bija neierasts un eksotisks skats. Tagad koši ziedošais, vērtīgais kultūraugs ir raksturīga Latvijas pavasara ainavas daļa, ar kuru varam dižoties. Tāpēc aicinu ikvienu fotografēties rapšu laukā un lepoties ar skaisti iekoptajiem laukiem un mūsu lauksaimnieku darbu”.

Draud ar indēm un sagandētu veselību

Tomēr pēdējos gadus vides sargi un veselīga dzīvesveida piekritēji, sevišķi no Latvijas Dabas fonda (LDF) visus mudina teju vai ātrā riksī skriet garām rapšu laukiem un nekādā gadījumā neiedomāties pie tiem apstāties un, vēl ļaunāk – fotografēties, jo tas ir kaitīgi veselībai.

Pērn un aizpērn LDF sarīkoja īpašu informācijas kampaņu, kurā aicināja cilvēkus nebildēties rapšu laukā, jo skaistie lauki patiesībā var kļūt pat par nāves iemeslu: “Rapsis šobrīd tiek aktīvi miglots ar fungicīdiem, kas kaitē bitēm, un arī var radīt alerģiskas reakcijas un kairinājumu cilvēkam. Rapša audzēšana vai došanās tajā nemaz nav tik koša kā izskatās. Fungicīdi, kas kaitē bitēm, var radīt alerģiskas reakcijas un kairinājumu cilvēkam”.

Tādēļ visdrošāk esot izraudzīties draudzīgāku fotosesijas vietu, piemēram, gaiļbiksīšu ziedēšanas laukus, bezdelīgactiņu ziedēšanas vietas, kādu dižkoka piekāji vai bildēties pļavās, kur ganās govis.

Arī pirms diviem gadiem izskanēja ne mazāk draudīgs LDF brīdinājums: “Rapsis ir intensīvās lauksaimniecības monokultūra. Tā dod labus ienākumus lauksaimniekiem, bet tās audzēšana ilgtermiņā kaitē dabai, īpaši bitēm un citiem kukaiņiem. Rapsi var izaudzēt arī bioloģiski, bet tādu lauku Latvijā ir ļoti maz”.

LDF brīdinošie attēli, kas bija publicēti dažādās internetā vietnēs. Ne pa jokam satrauca cilvēkus. Brīdinājums bija tapis, jo LDF uzskatīja, ka līdz šim nav kārtīgi izpētīts, vai vielas, ar kurām miglo rapsi, uz cilvēka veselību ilgtermiņā neatstāj negatīvu iespaidu. LDF lauksaimniecības eksperts Andrejs Briedis skaidroja, ka “pesticīdiem ir divu veidu ietekmes. Tā sauktās akūtās un hroniskās. Akūtās būtu tās, kad mēs iedarbību redzam tūlīt un uzreiz, un sliktākajā gadījumā tā būtu nāve. Ka esam beigti un ka tas pesticīds patiešām ir kaitīgs. Savukārt stāsts par hronisko iedarbību ir šī ietekme ilgtermiņā”.

Dabas fonds: esam principā pret

Pasaules Dabas fonda Latvijā vadītājs Jānis Rozītis Jauns.lv par fotografēšanās akciju rapšu laukos saka: “Pirmkārt, mēs neatbalstām šādas aktivitātes pēc būtības (ar vai bez augu aizsardzības līdzekļu lietošanas), jo šāda rīcība mazina lauksaimniecības kultūras vērtību un ražu. Šeit nav būtiski zaudējumi naudas izteiksmē, vai bradājot tiek iznīcināti 10 vai 100 kvadrātmetri, bet tur ir ieguldīti dažādi resursi un bieži vien lauksaimniecības atbalstam virzītie publiskie finanšu līdzekļi. Šaubos, vai par šādu sabiedrisko attiecību joku priecīgi ir visi Latvijas zemes īpašnieki, kuri audzē konkrēto kultūru – rapsi. 

No normatīvo aktu viedokļa, visticamāk, ar šādu aicinājumu nekas nav pārkāpts, un, ja vides speciālisti rekomendē nefotografēties, bet atsevišķi lauksaimnieki pretēji – fotografēties, tad katra paša indivīda rokās ir izvēles iespējas – būt piesardzīgam vai nē. Pieņemu, ka lauksaimnieki, izmantojot konkrētos augu aizsardzības līdzekļus atbilstoši normatīvajiem aktiem un labas prakses nosacījumiem, ir pārliecināti par šādas rīcības nekaitīgumu cilvēku veselībai. Tomēr es šaubos, vai ir sociāli atbildīgi aicināt brist un fotografēties rapšos. 

Varu vien piebilst, ka pasaulē ķīmisko vielu monitorings, pētījumi un arī izņemšana no ražošanas un lietošanas, ir nepārtrauktā procesā. Tomēr jāpatur prātā, ka aizliegums vienmēr atpaliks laikā un telpā no reālās problēmas. Nereti trūkst ilglaicīgu, kā arī holistisku pētījumu par vielu savstarpējām reakcijām, domājot par cilvēku veselību. Proti, vēl pirms dažiem gadiem nebija pierādījumu par aktīvās vielas negatīvajām ietekmēm, bet šodien redzam aizliegumu. Tas liek domāt, ka cilvēkam pašam kritiski jāanalizē riski, fona informācija un jāpieņem cilvēka veselībai saprātīgi piesardzības soļi. 

Pasaules Dabas fonds nav veicis konkrētu pētījumu par rapšu sējumu kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību”.

“Ja nebāž mutē un neēd – kaitīgai iedarbībai nevajadzētu būt”

Jauns.lv interesējās, vai šādā gadījumā “Latraps” aicinājums fotografēties rapšu laukos nebūtu nosodāms un steidzīgi atsaucams. Pēc šādiem LDF paziņojumiem aicināšana doties uz rapšu laukiem pat būtu vērtējama kā genocīds pret latviešu tautu.

Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis Jauns.lv teica:

“Augstāk minētais gan no “Latraps”, gan LDF puses ir tikai sabiedrisko attiecību (public relations, angliskā terminoloģija liekas precīzāk pasakām šo aicinājumu būtību) izpausme un atspoguļo savstarpējās konkurences cīņu starp ekonomiskajām interesēm un tās aizstāvjiem un tīro dabas aizsardzību (“zero pollution” ideja). Patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu.

Vismaz Veselības inspekcijai nav datu par rapšu sējumu kaitīgo ietekmi uz cilvēku veselību vai dzīvību. Ja šos ziedošos rapšus nebāž mutē un neēd, nestāv laukā tieši miglošanas laikā, nekādai kaitīgai iedarbībai uz veselību nevajadzētu būt. Latvijai pamazām uzsākot cilvēku biomonitoringa pētījumus (ES projekta “Human Biomonitoring Initiative for Europe” ietvaros, kurā iesaistījies Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūts), tiks arī noskaidrots, vai ir pamats bažām, ka šīs dažādās kaitīgās vielas (ar ko apsmidzina rapsi) var uzkrāties cilvēku organismā, cik lielā apjomā, un, vai var radīt draudus veselībai.   

Problēma ar bīstamām ķīmiskām vielām ir tāda, ka ne vienmēr no to lietošanas var pilnībā atteikties (vienkārši nebūs gaidāmās ražas), bet šīs ķimikālijas ir jālieto saprātīgi un atbilstoši noteiktajām prasībām un ierobežojumiem. Ja tos neievēro, miglojot rapšu lauku, var saindēties gan pats miglotājs, gan radīt draudus apkārtējiem. Un tā ir tā joma, kas jākontrolē Augu aizsardzības dienestam. Var, protams, arī tīri politiski noteikt aizliegumus, neņemot vērā nekādus pētījumu un novērtējumu argumentus, vai ar tiem manipulējot pēc lēmuma pieņēmēja ieskatiem, bet diez vai tas ir pareizais attīstības ceļš”.

Savukārt Valsts augu aizsardzības dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Ūdre Jauns.lv pauda, ka rapšu laukiem nevajadzētu būt bīstamiem veselībai: “Pirms augu aizsardzības līdzekļi (AAL) tiek reģistrēti, tā sastāvā esošās darbīgās vielas tiek izvērtētas un apstiprinātas Eiropas Savienības līmenī. Pirms AAL reģistrācijas Latvijā, Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD) sadarbībā ar kolēģiem no citām Baltijas un Skandināvijas valstīm analizē zinātnisko pētījumu datus, īpaša uzmanība tiek pievērsta riska grupu drošībai, tajā skaitā lauku tuvumā dzīvojošiem bērniem un pieaugušajiem, nejaušiem garāmgājējiem, lauka strādniekiem. AAL reģistrē tikai tad, ja tā lietošana nerada tūlītēju vai ilgtermiņā negatīvu ietekmi cilvēkiem, dzīvniekiem un apkārtējai videi. Katra AAL marķējumā noteiktas drošības prasības un nogaidīšanas laiks, kas jāievēro kamēr smidzinājums uz augiem nav nožuvis. Ja ievēro AAL marķējumā norādītos lietošanas noteikumus un drošības prasības, Latvijas laukos izmantotie AAL ir droši un nevar radīt saindēšanās risku vai vides piesārņojumu.

AAL miglošanas laikā nedrīkst uzturēties apstrādājamajā platībā bez individuālajiem aizsardzības līdzekļiem (respirators, ķīmiski izturīgi cimdi, speciālais apģērbs), bet, nogaidot lauka nožūšanu pēc miglošanas ar ķīmiskajiem AAL, to var droši apmeklēt”.

Cilvēki "peldas" rapšu okeānā

Tikmēr neskaitāmi cilvēki ir atsaukušies “Latraps” aicinājumam un “Facebook” publicē simtiem fotogrāfiju, kuros redzamas viņu fotosesijas rapšu laukos:

“Neesam ne indētāji, ne masu slepkavas”

“Latraps” padomes priekšsēdētājs Valters Bruss par izvērsto pretfotografēšanos kampaņu rapšu laukos saka: “No savas vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka rapsis noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi, ir neatsverams palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai”. Viņš gaisina aizdomas par rapša briesmīgo ietekmi uz vidi, iedzīvotājiem un mājdzīvniekiem:

“Latvijas lauksaimnieki nedzīvo un nestrādā atrauti no kopējās Eiropas lauksaimniecības politikas un tendencēm tajā. Eiropa ir pasaules līdere vides jautājumu risināšanā, tai skaitā lauksaimniecībā. Pēdējo desmit gadu laikā no aprites ir izņemti ļoti daudzi AAL, kas bija radījuši šaubas par atbilstību augstajiem vides aizsardzības standartiem.

Šis process joprojām turpinās, un nozare meklē risinājumus, lai nodrošinātu gan lauksaimnieku vajadzības, gan vides prasības un apmierinātu pārējās sabiedrības prasības. Arī Latvijas lauksaimnieki ir pakļauti šīm tendencēm un veiksmīgi pieņem jauno realitāti, bet viņus ļoti sāpina un aizvaino dažu indivīdu izteiktie nievājošie un klaji apvainojošie apzīmējumi.

Pērn rudenī, raugoties uz pieaugošo dezinformācijas apjomu par rapša sējumu kaitīgo ietekmi uz Latvijas dabu un cilvēkiem, nolēmām veikt rapša sēklu laboratorijas izmeklējumus uz AAL atliekām rapša sēklās. Paņemot paraugus no savā saimniecībā izaudzētajām rapša sēklām, nodevām tos “Bior” institūta laboratorijā analīžu veikšanai. Lai gan nebijām lietojuši, papildus pasūtījām izmeklējumu uz glifosāta atliekvielām. Analīzēs netika atrasts nekas.

Latvijā šādu zemnieku saimniecību ir tūkstošiem. Pasūtot analīzes, to rezultāti būtu identiski. Atsevišķus gadījumus, ko nozare nosoda un vēlas izskaust, nedrīkst projicēt uz visiem lauksaimniekiem. Mēs neesam ne indētāji, ne masu slepkavas. Mēs mīlam savu darbu, ko darām, un savu zemi, ko kopjam. Mūsu lauki nav tikai mūsu darba vieta. Tā ir vide, kurā mēs dzīvojam, kur uzturamies ikdienā, kur aug mūsu bērni un mazbērni”.

Šī gadsimta laikā rapša sējplatības laikā Latvijā pieaugušas no 6,7 tūkstošiem hektāru 2000. gadā līdz 145,9 tūkstošiem hektāru šobrīd. Iespaidīgs ir arī rapša kopražas kāpums no 1000 tonnām 2000. gadā līdz 451,3 tūkstošiem tonnu 2020. gadā.

Latvijā rapsi pamatā audzē sēklu ieguvei, taču to izmanto arī kā lopbarības zaļmasas un zaļmēslojuma augu. Rapša sēklas satur 40 – 46% eļļas, ko var izmantot gan pārtikas vajadzībām, gan biodīzeļdegvielas un smērvielu pagatavošanā. Tās var izmantot augu eļļas, rapšu miltu un raušu ieguvei. Rapšu raušu un sēklu sastāvs un barības vērtība mainās atkarībā no audzēšanas apstākļiem, izmantotajiem agrotehniskajiem audzēšanas paņēmieniem, audzēšanas reģiona un eļļas iegūšanas tehnikas, kā arī sēklu uzglabāšanas ilguma.

Daudzviet rapsi audzē arī kā vērtīgu nektāraugu. Rapsis ir augstvērtīgs lopbarības proteīnu avots, labs augsnes sanitāraugs un melioratoraugs.