2021. gada 4. aprīlis, 05:50

Rakstniece Monika Zīle aizraujas ar Taro kārtīm un atzīst: "Nāve bija man tuvumā jau no bērnu dienām"

Ieva Broka

"Ko Ārsti Tev Nestāsta"

Rakstniece Monika Zīle ir sarakstījusi divus desmitus romānu, joprojām darbojas publicistikā un ir vienkārši apburoši vitāla savos… Jā, nu jau gandrīz 80 gados! Sarunāties ar Moniku, klausīties viņas aizrautīgajos smieklos ir bauda. Viņa runā, ko domā. Un domā, ko grib. Varbūt tieši tā ir laime?

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Kā paiet jūsu dienas? Kādā noskaņojumā?

Dzīvi vērojot.

Izklausās patīkams modelis.

Jā, bet dzīve jau nav tikai skaisti saullēkti un rieti.

Jāsaka, patiešām varu būt pateicīga gēniem, ka savos gados no rīta mostos pie pilna prāta, ka joprojām varu strādāt savā profesijā. Un, kas varbūt pat vissvarīgākais, ka man joprojām interesē dzīvi vērot. Jo to interesi jau nemaz nevar tā sev iestāstīt. Domāju, man to profesija iedzinusi smadzenēs, ka ieraugu un – o, šis man jāatceras! Vai dzirdu sarunas fragmentu un saausos: cik tas bija sulīgi!

Joprojām braucu ar auto. Arī tā ir Dieva dāvana. Jo īpaši, ja visi mani radi dzīvo tālāk par 100 kilometriem no Rīgas. Ceļā tik daudz var redzēt, sajust, atcerēties. Vārdos nemaz tā neaprakstīt visu šo emociju gammu. Bet tas viss man ir. Un tā ir liela laime.

Neesmu viena. Arī laime un prieks, ka ir kāds, kam esmu vajadzīga, un man kāds vajadzīgs. Un tur ir arī nemiers un rūpes, kas neļauj atslābt.

Ar ko esat ciešākajā sasaistē?

Ar meitu. Ar znotu. Ar znota vecākiem. Vēl man ir māsīcas. Brālēna ģimene Rēzeknē. Bet, zināt, ar radiem var būt labā saskarē, ja tā nav tikai formāla radniecība, vajag domubiedru saikni. Ja ir kopīgu uzskatu vilkme, tad ar to cilvēku arī pievelkas. Ar visiem nemaz nevajag.

Smejos, ka manam vecumam ir divas priekšrocības. Viena tāda, ka es jebkuram vīrietim varu teikt komplimentus. Bez bažām un piesardzības tikt pārprastai.

Un otra priekšrocība, ka es taču vispār varu runāt jebko. Visādas muļķības. Un visiem jāklausās un jādomā: “Ai, piedosim, ko gan citu gaidīt no cilvēka tādā vecumā, kad galvā putni dzīvo…”

Kādus komplimentus tad vīriešiem sakāt?

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Vīrietim var teikt jebko! Absolūti jebko! Man tepat pie mājas ir garāža. Reiz nāku un skatos: viens vīrietis parkojas tā, ka neizbraukšu. Vārds pa vārdam, jau tā kā uz konflikta pusi virzāmies. Bet ecēties negribas. Saku: “Tik solīds vīrietis, ar tādu skaistu mašīnu un tādām labām kurpēm nedrīkst parkoties nesmuki.” Viņš tā apjuka! Un situācija uzreiz ieguva citu nokrāsu.

Vīrieši vispār ir tik interesanti. Gandrīz vienmēr.

Es kādreiz varbūt negribēju skaļi to teikt, bet jau sen esmu sapratusi: dzīvē vairāk esmu vīriešu pusē. Nereti uz sievietēm vispār esmu nikna.

Ja ieklausās, ko daudzas grib, – lai vīrietis gan pelna lielu naudu, gan 24 stundas 7 dienas nedēļā un 12 mēnešus gadā ir ar viņu kopā. Nu, tad izlem, mīļā, loģiski, ko īsti gribi, visu nevar dabūt!

foto: Jānis Deinats

Nekāda feministe no manis nevarētu sanākt, tas nu skaidrs. Pirms vairākiem gadiem kāda sieviešu grupa uzaicināja uz tikšanos. Sākumā gribēju atteikties, bet tad nolēmu, ka aiziešu gan. Sāku savu uzstāšanos ar tekstu, ka negribu te tagad strīdēties, bet biežāk jūtu līdzi vīriešiem. Uzreiz viena kundze piesārtušiem vaigu galiem trūkstas augšā no beņķa: “Zīles kundze, vai tad nu ir tā, ka jums vīrieši nekad un neko nav dzīvē pāri darījuši?!” Es saku: “Ak un vai! Ja es to tagad sākšu stāstīt, jūs divas nedēļas mājās netiksiet! Bet tas taču arī dzīvi padara tik skaistu…”

Tas nav mans domugrauds, bet pilnīgi pievienojos uzskatam, ka dzīvē ir tikai divi modeļi: vai nu garlaicība, vai ciešanas. Lūk, un ciešanas ir ļoti ietilpīgs jēdziens. Tie ir visi mūsu sapņi, sasniegtie un nesasniegtie, mūsu kritieni un mūsu tilti, kas sadedzināti grābekļu vietā.

Man ir tādu pašu gadu radiniece. Runājam, piemēram, par bērniem. Prasu: kā tavējiem klājas? “Ai, nu sitas…” Johaidī, jauni dzīvokļi, labi darbi, viss kārtībā. Nē – sitas… Vienas ciešanas!

Saka, laime jānopelna darbā. Un darbā, pat visvienkāršākajā, iespējams, piemēram, kapli kājā iecirst un, kad vaina sadzijusi, turpināt kaplēšanu. Tas neļauj pagurt un liek acis turēt vaļā. Savukārt garlaicība piemeklē, kad negribi uzņemties nekādus riskus. Tā, ka vispār nekādus. Garlaicība ir tad, kad cilvēks neatļaujas būt viņš pats. Tāds, kāds viņš ir. Ir jau gan viegli pateikt: atļauties būt sev pašam. Bet tam vajag pietiekami lielu iekšējo resursu. Turklāt pretī jābūt cilvēkam, kurš tev to ļauj, kurš tevi saprot tādos izšķirīgos brīžos.

Manas meitas tēvs jau vairāk nekā 20 gadus ir taisaulē. Mums bija tāda neviennozīmīga laulība. Īpaši pēdējos gados. Mēs nevarējām ne īsti zem viena jumta, ne atsevišķi. Bet tajā pašā laikā mums kopā vienmēr bija interesanti. Mēs varējām runāt par visu. Un tā ir tik liela laime, tas ir tik interesanti!

Laulībai ir mīnusi. Bet tas lielākais pluss, kāpēc vispār vērts būt laulībā, ir – šis cilvēks tev atļauj kaut ko tādu, ko neviens cits, ko pazīsti, neatļautu.

Būšana pašam par sevi – tā ir ļoti svarīga. Es augu Latgalē, vidē, kur paražas, tradīcijas ļoti svarīgas. Galvenais bija – “bet ko cilvēki teiks”. Tas mani jau kā mazu skuķi tracināja! Piemēram, mums bija kaimiņiene: dārzs aizaudzis, bērni nopuņķojušies un netīri skraida apkārt. Vai tiešām man būtu ar šo sliņķi un sušķi jārēķinās, ko viņa teiks? Tak lai saka, ko grib! Manā jaunībā bieži mēdza teikt: “Nu, tam jau tā lielā galva!” Ja savs viedoklis bija. Un man arī vecmamma bieži vien pārmeta: tev jau tā lielā galva.

Un mamma?

Manai mammai nebija viegla dzīve. Cik es sevi atceros, mums vienmēr mājās bija kāds ļoti smags slimnieks. 1946. gadā piedzima brālis, viņš nomira gadu vecs. Pat nezinu, kāpēc, jo kādas nu tur pēc kara zāles, kādi ārsti… Tad tēvs saslima ar tuberkulozi, un pēc sešiem gadiem slimība viņu pieveica. Vectēvam tūlīt pēc kara kājas paralizēja. Un tas viss gandrīz vienlaikus.

Bet jūs teicāt, ka labi gēni… Sievietes bija tās stiprās?

Vienmēr esmu apbrīnojusi lauku sievas. Dažas stundas miega un darbs, darbs, darbs. Agrāk kolhoza fermā, piemēram. Pēc darba apkopj māju, dārzu, ģimeni. Un vēl pamanās uz purvu dzērvenēs aizbraukt. Tāda bija arī mana mamma. Vasaras vakaros ar vējlukturi puķudobes ravēja. Es neesmu ne tik laba, ne tik atbildīga, ne tik čakla. Es vispār esmu tāda sliņķe, kas visu cenšas izdarīt ātri un rūpīgi. Lai nebūtu jāpārtaisa un dabūtu vairāk laika atpūsties.

Jūs darāt kaut ko, lai skaidru prātu saglabātu? Vitamīni, krustvārdu mīklas?

Piekrītu, ka smadzenes vajag vingrināt. Esmu gan lasījusi, ka krustvārdu mīklu ietekme ir pārspīlēta, bet man vajag tādu iesildīšanos dienai, un es tiešām katru rītu vienu mīklu izpildu. Viena smadzeņu daļa jau domā par to, ko šodien rakstīšu, cita vietne tikmēr atrisina krustvārdu mīklu.

Jums joprojām gribas rakstīt? Vai ar piespiešanos?

Man ļoti patīk domāt, kā es rakstīšu. Bet piesēsties, mobilizēties un jo īpaši sākt rakstīt jaunu prozas darbu… Braucot garus gabalus ar mašīnu, visu jau esmu izdomājusi un sajūsminos, cik forši tas būs, jau redzu teikumus un rindkopas. Bet, kad jāsēžas rakstīt… Tad visi atliktie mājas darbi steidzīgi piesakās. Un, kad viss jau apdarīts, tad vēl kādam jāpiezvana. Tāda klasiska lielā darba atlikšana. Lai gan tāpat ir termiņi, gan presē, gan izdevniecībā. Pati tik ilgus gadus esmu par redaktori strādājusi, zinu, cik tas ir kaitinoši, kad autors darbu nenodod laikā, neceļ telefonu vai vispār pazūd. Jātur sevi rāmjos. Galu galā, tā ir arī iespēja nopelnīt, nevis hobijs.

foto: Jānis Deinats

Kas jums latviešu literatūrā pēdējos gados īpaši paticis?

Arno Jundzes “Sarkanais dzīvsudrabs”. Svena Kuzmina “Hohmu” lasīju ar sajūsmu. Patīk Janas Egles stāsti.

Un vēl latviešiem ir brīnišķīgas tulkotājas: Silvija Brice, Maima Grīnberga, Dace Meiere, Māra Poļakova. Vienalga, kāds rakstnieks ir grāmatas autors, ja redzu, ka te kāda no šīm tulkotājām pielikusi savu roku, lasu un apbrīnoju. Tā saaugt ar svešu darbu – tas ir īpašs talants.

Pati neesat tulkojusi?

Deviņdesmitajos man bija tāds interesants piepelnīšanās veids. Zinot, ka labi pārvaldu latviešu un krievu valodu, man pasūtīja kooperatīvu dibināšanas statūtu tulkojumus. Savulaik biju žurnāla Ogoņok korespondente Baltijas valstīs, publicējos Vokrug sveta. Vēlāk arī krievu Lilit rakstīju. Joprojām daudz lasu krieviski. Esmu iemācīta lejupielādēt grāmatas no dažādām vietnēm. Jaunās tulkotās grāmatas, visus bestsellerus tā var ļoti ātri izlasīt.

Bet, ja man šodien būtu jātulko daiļliteratūra… Diezin vai.

Jūsu mīļākais literatūras žanrs?

Mainās. Šobrīd patīk lasīt detektīvus, un to patlaban ir ļoti daudz. Īpaši jau pieminētajos krievu valodas tulkojumos pietiktu simts gadiem.

Man patīk arī klasika. Ik pa laikam pārlasu un atklāju ko jaunu it kā zināmajā. Tagad, piemēram, Stendāls. Nesen pārlasīju “Parmas klosteri,” “Sarkano un melno”. Apbrīnoju Prospera Merimē stāstiem piemītošo suģestiju.

Patīk humors, pašironija. Tāpēc ik pa laikam, kad smadzenēs iestājies sastrēgums, atgriežos pie Džeroma K. Džeroma “Trīs vīri laivā” un citiem viņa darbiem. Lasu un domāju: lūk, tas gan ir virziens literatūrā, vairāk nekā 100 gadu pagājis, bet viss kā šodien! Ar Karelu Čapeku ir līdzīgi.

Ir tāds somu rakstnieks Arto Pāsilina, kurš man ļoti patīk. Tulkots arī latviski. Viņš par saviem tautiešiem neņirgājas, bet tik jautri raksta. Lasi un atpūties!

Vēl viena no lasāmvielām ir pavārgrāmatas. Patlaban mazāk, bet kādreiz, vēl ideoloģisko rāmju laikos, ko tagad negribētos pat atcerēties, pavārgrāmatas bija labākais veids, kā vakarā atslēgties no darba domām.

Lasīju, teiksim, kā uzcept pumperniķeli, un domās izgāju visus darbības posmus, nodzēšot darba dienas iespaidus.

Sadzīves jomā sevi ierindoju pie sievietēm, kam neriebjas ieiet virtuvē. Arī padomju gados, kad burtiskā nozīmē vajadzēja pagatavot ēdienu ģimenei no nekā, tas man patika. Tolaik bieži braucu komandējumos, dažreiz pat uz nedēļu, bija jāatstāj ģimenei gatavas maltītes.

Kad vīrs vēl bija dzīvs un mājās sanāca viesības, kas tas bija par prieka mirkli, kad visi gardu muti ēd un slavē! Īpaši pēc tam, ja darbā esi noēvelēts līdz ar zemi. Bet te komplimenti! Un saplacinātā pašapziņa iztaisno muguru.

Jūs domājat par ēdienu veselības kontekstā?

Domāt jau domāju. Bet ir tāds sakāmais par dzērājiem: dvēsele jau sapņo par šampanieti un vīnogām, bet miesa pieprasa šņabi un skābu gurķi… Principā man ļoti vajadzētu domāt par to, ko un cik ēdu. Varbūt pat mani vajadzētu kamerā ieslēgt, un tad es varētu badastreiku pieteikt. Jā, daļēji mans liekais svars ir organisma darbības problēmu rezultāts. Taču divas trešdaļas no tā ir manas pašas slinkums un padošanās dažādiem kārdinājumiem, kuriem ļauties nevajadzētu.

Saldumiem?

Nē, tie nav mana prioritāte. Starp kārtīgi nožāvētu lauku gaļu un torti vienmēr izvēlēšos kūpinājumu. Bet vispār nav tāda produkta, kas man negaršotu. Ja nu vienīgi kurzemnieku skābputra… Nepiedāvājiet!

foto: Jānis Deinats

Bērnībā, kā jau teicu, mūsu mājās vienmēr bija kāds slimnieks un ļoti pieticīga dzīvošana. Bet nekad nebija tā, ka nav, ko ēst. Es vispār nesaprotu, kā, dzīvojot laukos, var nonākt badā. Tiesa, neatceros, ka bērnībā man būtu vaicāts: ko ēdīsi? Kas bija, to ēda. Bez izvēles.

Taču savas bērnības maltītes atceros kā ļoti labas. Vienkāršs, bet labs ēdiens. Mamma gāja kā darba zirgs. Tiešā nozīmē. Pēc tēva nāves viņa darīja darbus, kas sievietei nu noteikti nebūtu jādara. Pie plīts stāvēja vecāmāte. Nekur nebija mācījusies gatavot, bet mūsu mājā vienmēr bija daudzveidīgs un garšīgs ēdiens.

Protams, ēšanas paradumi ietekmē veselību. Savulaik pēc konsultācijām pie Lolitas Neimanes bija vērā ņemami panākumi svara mazināšanā. Neimani uzskatu par ļoti labu diētas ārsti. Viņas ieteiktais saskanēja ar manu pārliecību, tāpēc visi ierobežojumi bija pieņemami un loģiski. Ar mani ir tā: kas nebūs pa prātam, to nedarīšu vai novilcināšu izvairoties.

Jūs kādreiz esat jutusies nelaimīga?

Bet kā gan citādi?

Un tā, ka ilgstoši?

Un pat diezgan ilgstoši. Bet, par laimi, šie posmi nav bijuši viendabīgi tikai nelaimīgi. Tā nelaime ir. Bet pa vidu ir arī vēl kas cits.

Mēs nezinām, cik rūgti un ilgi naktīs raud tie, kuri pa dienu staigā smiedamies. Varbūt tas man iemācīts, varbūt tāds raksturs, bet viss, kas ar mani notiek, – tā ir vienīgi mana darīšana. Man par to nevienam nav jāstāsta. Nav jāžēlojas. Neviens tāpat nepalīdzēs, katram ir savas lietas.

Man ir viens atdarināšanas vērts paraugs, vēl no Preses nama laikiem. Toreiz žurnālā “Māksla” strādāja kinokritiķe Maija Augstkalna. Mūsu redakcijas atradās vienā stāvā, jāsatiekas gribot negribot. Un… Ir vasara, esmu atgriezusies no atvaļinājuma un uzzinu, ka Maijai aizgājis bojā vīrs. Viņi bija satikušies jau solīdā vecumā, bezbērnu pāris, dzīvoja, kā saka, viens otram. Vēsts nav īsti sagremota, kad pie lifta pretī nāk Maija. Man ir tā: pazīstama cilvēka nelaime izraisa vainas sajūtu. Sevišķi, ja traģiski notikumi. Šķiet, esmu kaut kādā ziņā vainīga, jo man šobrīd viss labi. Un vienmēr liekas tik stulbi teikt: “Es tevi saprotu…” Neko tu nevari saprast! Tādās reizēs – neko.

Tātad – redzu Maiju un saprotu, ka būs jāizsaka līdzjūtība. Un viņas acīs – to es pilnīgi skaidri nolasu – ir visas pasaules skumjas. Bet viņa tā gaiši pasmaida un mani apsteidz: “Sveika, Monika! Kā tad meitiņai iet?” Es to vienmēr atceros. Tajā ir cilvēka lielums – stiept savu nastu pašam.

Jūs dzīvojat viena.

Tā sanācis. Bet nav ne vainas. Pati ar sevi negarlaikojos, un man ir vajadzīga ļoti liela vienatnes deva. Tā vienmēr bijis, lai gan visu mūžu esmu nostrādājusi lielas “sabiedriskošanās” arodā, kur jāprot runāt, sadarboties, uzturēt sakarus. Žurnālistam ikviens svešais cilvēks īsā laikā ir burtiski jāuzmin. Ne jau visi uzreiz brīvi runā un atklājas.

Kāpēc jūs joprojām laulības gredzenu valkājat?

Esmu pieradusi. Tik no labās rokas uz kreiso pārliku.

Un drošāk – neviens nesit kanti…

Vai, ko jūs, šajā vecumā!… Taču jaunākos gados man patika koķetēt un saņemt komplimentus. Nesaprotu sievietes, kurām tas nepatīk. Tur nav jābūt nekam “tādam”. Tā ir saspēle, kas izdaiļo dzīvi.

Kā sieviete var negribēt patikt? Tas taču ir tik lieliski. Arī tad, ja vīrs pie sāniem. Tas vienkārši ir jautri, jauki.

Jums vienmēr jautā par Taro kārtīm. Es arī nelaidīšu iespēju garām. Kāpēc jums to vajadzēja un vajag? Turklāt esat katoliete. Kur ticībā kārtīm vieta?

Tad sāksim ar atkāpi par tautas dziedniecību. Manā bērnībā mūspusē katram otrajam babulim bija sava dziedināšanas nozare. Viena, nevis tā kā dzird šobrīd sludinām – sākot no utu iznīdēšanas līdz vēža ārstēšanai. Lūk, un manai vecmammai bija manuālā terapeita prasmes. Laukos darbi bija fiziski smagi, cilvēkiem kauli no vietas izgājuši, brukas – un viņa to visu “sapravīja”. Tas šķita vienkārši un dabiski. Dažreiz pie viņas atveda bērnus, par kuriem šodien teiktu, ka viņiem ir neirozes. Bet toreiz mammas sacīja: naktīs neguļ, laikam no suņa pārbijies. Vecmamma tad aizdedza tuvējā purva malā savāktu izkaltētu zāļu kušķīti, dūmi kūpēja, viņa glaudīja bērnam galvu un kaut kādus vārdus skaitīja. Laikam taču palīdzēja, jo citādi nākamos “pacientus” nevestu.

foto: Jānis Deinats

Ar jums arī padarbojās?

Nē. Bet, kad jau biju lielāka – gadi divpadsmit varbūt –, vienreiz iešāvās prātā pajautāt: bet ko tu skaiti, galvas glaudot? Viņa saka: tēvreizi. Domāju: nē, nu kā tik vienkārši? Katrs taču pats var to zāli saplūkt, dedzināt dienu un nakti, skaitīdams ikvienam katolim zināmo lūgšanu… Kāpēc lūdz palīdzību vecmammai? Acīmredzot bija šajā rituālā kaut kas TĀDS.

Vēl vecmamma prata lūgšanu, ar kuru iespējams… mākoni pagriezt. Reiz bijām pļavā, nāk negaiss, bet siens jāglābj – viņa pārkrustīja to padebesi, noskaitīja vārdus, un mākonis atkāpās.

Bet, kad naktīs briesmīgi pērkoni plosījās, likās, māju nonesīs un es vecmammai lūdzu: “Dabū negaisu projām!”, viņa atbildēja: “Šito nedrīkst.” Pēc kādām pazīmēm to nosaka, nav ne jausmas. Bet “mākoņa vārdus” zinu.

Bet par kārtīm…

Ar tām vecmamma nedarbojās. Taču esot zinājusi pretējā dzimuma pieburšanas vārdus un pirms savas nāves tos atstājusi meitām. Trijām. Katrai savu daļu. Tātad, ja gribētu kādu pieburt, viņām vajadzētu sanākt visām kopā. Bet, ja nu kāda nepiekristu? Jo tas ir liels grēks. Kādu pieburt. Laikam taču arī nedrīkstēja tos vārdus paņemt līdzi kapā. Tāpēc viņa izdomāja tik smalku veidu, kas patiesībā izslēdza burvestības lietošanu.

Jums viņa vīru nepiebūra un jūsu izvēles nekomentēja?

Nē, nekad ko tamlīdzīgu savas ģimenes lokā. Mana mamma apprecējās ar tēvu veidā, kas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados nebija kas neparasts, tādas norunātas laulības. Tēvs nāca no lielas ģimenes. Mamma savu vecāku zemītei bija palikusi vienīgā īpašniece, un tētis viņu apprecēja, kļūdams iegātnis un saimnieks. Tā ļoti praktiski, lai gan, domāju, gluži bez patikšanas tur nebija.

Bet, ja par mani: es aizgāju prom no mājas un ierados jau ar pašas izraudzītu vīrieti.

Tagad tik daudziem ir trauksmes, panikas, veģetatīvās distonijas. Arī depresijas. Jūsu jaunībā arī bija?

Protams! Un tāpat izdarīja pašnāvības. Bija cilvēki, kurus citi uzskatīja par jocīgiem, – teiksim, sēž kaktā, ne ar vienu nerunā. Skaidra depresijas pazīme. Tāpat bija veģetatīvās distonijas. Tikai cilvēki ar tām cīnījās vienatnē, un neviens pat nenojauta par ciešanām. Arī pēcdzemdību depresijas – mums kaimiņos dzīvoja sieviete, kura pēc bērna laišanas pasaulē vienmēr “pamaisījās prātā”.

Varēja zīdaini satīt, kaut kur aiznest un atstāt. Tajā ģimenē zināja, ka viņa pēc dzemdībām kādu laiku jāpieskata.

Ja tagad sāk jūsmot par to, cik labi kādreiz cilvēki dzīvoja, man gribas iesaukties: “Bet cik tad izdzīvoja?!” Manai vecmammai piedzima deviņi bērni, bet izdzīvoja tikai piecas meitas. Un tas vēl bija labs rādītājs.

Bet nu par kārtīm. Kaimiņos dzīvoja puika, pāris gadu par mani jaunāks, bet mēs mēdzām kopā spēlēties. Tas varēja būt 1947. gads. Karš jau beidzies, bet atskaņas vēl turpinājās. Puikas vecmamma joprojām gaidīja krievu armijā iesaukto dēlu, lai gan bija saņēmusi pavēsti, ka pazudis bez vēsts. Viņa to zīmi visiem rādīja un pukojās: kādas muļķības te raksta, viņam taču kaut kur jābūt, dzīvam vai mirušam. Tam apstiprinājumu meklējot, mana rotaļu biedra vecmamma lika kārtis, un mēs bijām ievērojuši: ja izkrita pīķa dāma, omei vienmēr sabojājās garastāvoklis, un visi, mūs ieskaitot, dabūja trūkties. Kaut kā dabiski dzima doma: ja šī dāma tik briesmīgi traucē, mēs taču varam viņu “novākt”! Vai nu vecmamma pamanīs iztrūkumu kavā, viņa taču kārtis neskaita. Puika, mājas cilvēks būdams, pīķa dāmu nočiepa, un mēs kopā to sadedzinājām plītī. Kārts bija nodriskāta un samuļļāta. Bet toreiz, kad nebija ne krāsaino zīmuļu, ne bērnu grāmatiņu, nekā, tā pīķa dāma man likās tik skaista: sarkanas lūpas, gari auskari, melnas cirtas, sarkana roze rokās… Ja kolektīvā nozieguma biedrs nestāvējis blakus, droši vien kārti būtu piesavinājusies un kaut kur noslēpusi. Kad es to iemetu plītī, šķita, ka pīķa dāma man tā kā pamāj ar savu rozi… Vārdu sakot, nav apvainojusies. Bet jau tajā pašā vakarā, kad taisījāmies gulēt, kaimiņiene atskrien pie manas vecāsmātes: “Zini, Leonor, Vitālijs atnāks – beidzot man kārtis sakrita!” Pēc divām nedēļām viņš patiešām ieradās. Bijis kontuzēts, ilgi sūtīts pa hospitāļiem.

Krietni vēlāk, jau pusaudžu kompānijā, kāds ierosināja uzspēlēt kārtis. Es no tām neko nesapratu, bet atzīties kauns. Kad jau briesmīgi plijas ar saukšanu barā, saku kaut kur dzirdēto: “Mēs, kuri kārtis liekam, nedrīkstam spēlēt…” O, tu māki zīlēt?! Nu… Jā, kaut mācēšana vien tāda, ka sarkanās kārtis labas, melnās sliktas. Taču nebija vajadzīgs nekāds viedums. Tajā pulciņā ļoti labi zinājām, kurš kuram patīk un ko kurš gaida. Sāc likt kārtis draudzenei, bet viņa jau pati rāda uz bildīti: “Re, kur viņš ir, re, kur viņš ir!” Bez šaubām, nenopietni. Tīrā izklaide. Tikai brieduma gados, diezgan daudz par kārtīm izlasījusi, skatījos ar citu aci.

Kad sākāt uzlūkot nopietnāk?

Laikam septiņdesmitajos gados. Preses namā strādājot. “Padomju Jaunatnē” bijām gados ļoti jauns kolektīvs. Dažreiz atnāc uz darbu, bet nav neviena, kurš gatavs strādāt. Tie, kas samīlējušies, lido. Tie, kuriem neviena nav, nīgri sēž. Un tad vēl ir tie pamestie. Tos var kaut atlaist, kaut nosist, viņiem būs vienalga, jo dzīve taču galā. No savas pieredzes troņa varu stāstīt, ka nāks cita mīla vietā, bet, kā saka, garām kasei.

Toties, kad izliec kārtis, – cita lieta! Kāršu izklāsts taču apsolījis, ka viss tūlīt būs, – un meitene jau pēcpusdienā sēž kafejnīcā, kāja pār kāju, cigarete pirkstos un norunā randiņu ar jaunu pielūdzēju.

Ciešanas galā, viss atrisinājies, piepildījies, un dzīve atkal ir skaista.

Tātad ne jau kārtīs patiesība?

Tā ir jaunība! Lielo iespēju laiks, kad vienmēr kaut kam jāpiepildās. Ne jau kārtis, būtībā cilvēks pats visu atrisina. Bet kāpēc vispār pastāv dažādas nezinātniskas teorijas, ieskaitot arī šādu nākotnes prognozēšanu, ko sauc par divināciju? Nereti cilvēks atnāk pie kāršu tulka, nokļuvis bezcerīgā situācijā, savā galējā vai zemākajā punktā, un viņam vajag cerību. Bez šaubām, cerība nav konkrēta garantija, bet dažreiz cerības iluzors stars izgaismo to vienu nakti, kuru līdz rītam izturēt. No rīta mostoties, skatījums uz problēmu mainījies un varbūt dzimst risinājuma varianti. Tiesa, ir dažādas situācijas. Tomēr vizīti pie atbildīga un cilvēkus novērtēt protoša Taro tulka var salīdzināt ar primitīvu psihoterapijas seansu. Atvainojos šīs jomas profesionāļiem. Vēl piebildīšu: tas ir mans viedoklis.

foto: Jānis Deinats

Taro kāršu tulkojumā ir daudz no filozofijas, kultūrvēstures un arī no psiholoģijas. Par to ir rakstījis arī analītiskās psiholoģijas pamatlicējs Karls Gustavs Jungs. Kārtīm pašām par sevi nav nekādu burvju īpašību, bet izlikšanas rituāls bieži palīdz cilvēkam izdarīt secinājumus par dzīves galvenajām problēmām. Sarindo risināšanas secībā.

Jūs savējiem kārtis liekat?

Jaunības gados meitas draudzenes nāca un prasīja. Teicu: tikai tad, ja mamma atļauj. Ar bērniem tā nedrīkst spēlēties.

Un meitai?

Meita pati šajā ziņā gudrāka par mani. Turklāt viņa uzskata, ka caur kārtīm mēģinu “lasīt savas morāles”. Savējos pārāk labi pazīstu. Tas traucē izvēlēties tulkojamo variantu.

Bija viens laiks deviņdesmitajos, kad dažas dienas nedēļā strādāju zīlēšanas salonā. Man gribējās saprast, kādi cilvēki šo pakalpojumu sniedz un kas ir tie, kuriem pakalpojumu vajag.

Nonācu pie secinājuma, ka cilvēki dalās divās daļās. Vieni paši pieņem lēmumus, dzīvo ar sekām, tiek galā labāk vai sliktāk. Bet paši. Otri piekrīt dzīvot, paļaujoties uz citu lēmumiem. No citiem atkarīgie ir galvenā zīlēšanas salonu publika. Jo visu laiku nedroši. Kas notiks? Kas ar mani būs? Tāds cilvēks pat nepieļauj domu, ka pats varētu ko savā dzīvē izvēlēties.

Man reiz jautāja: vai tām “Padomju Jaunatnes” meitenēm viss pareģotais piepildījās? Protams! Viņas visas dabūja vīrus, bērnus, mīļākos. Jo toreiz visa dzīve vēl bija priekšā. Jaunība ir gatava palīdzēt kāršu prognožu piepildīšanā, ja vien pats esi gatavs augt, mācīties, klupt un celties.

Jūs ticat, piemēram, bezlaulības vainagam?

Nē. Es uzskatu, ka ir dažādi raksturi, dažādi veidojušies pašvērtējumi un personības traumas. Ja par vientuļiem cilvēkiem runājam, parasti vaina tur, ka viņi maz vai vispār neiet sabiedrībā. Un, ja gadās iziet, ir sastinguši, aizvērti. Tur kaut ko var līdzēt labs psihologs, nevis kārtis vai dažādi dīvaini rituāli. Pēc ģimenes noilgojušās sievietes bieži vien brīva vīrieša sabiedrībā uzvedas tik neadekvāti, ka viņš strauji paceļ cepuri un bēg. Nu, nevajag skatienā to vēstījumu, ka jau rīt gribētu kāzas, trīs bērnus un tamlīdzīgi.

Bezlaulības vainags zināmā mērā ir programma, ko cilvēks sevī ielaiž. Gluži tāpat kā “lāsti”.

To apstiprina pasen izdotā Harija Raita grāmata “Burvestību liecinieks”. Raits bija britu antropologs, kurš piecdesmitajos gados apceļoja Āfrikas pirmatnējās ciltis un aprakstīja to rituālus. Viņam ir stāsts par cilvēku, kuru burvis nolādēja, pasakot: “Tu šodien mirsi!” Cilvēks pārnāca mājās, apgūlās un, būdams pilnīgi vesels, nomira. Tik milzīga ticība tai programmai.

Ja paņemam atsevišķus dzīvesstāstus, varam tajos atrast neizskaidrojamas lietas, bet, papētot dziļāk, gandrīz vienmēr var saskatīt veiksmju un nelaimju likumsakarības. Kādreiz saka “burties ar kārtīm”. Ar kārtīm neburas. Tās ir divas dažādas “nozares”: maģija un mistika. Maģija ir rituāli, svešu spēku pielūgšana, kaut kā prasīšana. Bet, ja esi kaut ko saņēmis, tev nāksies arī maksāt. Ar maģiju man nav nekāda sakara, arī kas tāds nekad nav interesējis. Bet kārtis ir mistika. Intuīcijas, psiholoģijas, pieredzes, loģikas un uztveres asuma savienojums.

Cilvēkam vienmēr ir gribējies ielūkoties nākotnē. Lasīju, ka pasaulē pirmais reklāmas piedāvājums atklāts senajā Ēģiptes galvaspilsētā Memfisā. Zem smiltīm atrasts ķīļu raksts, kas vēstīja: “Es, Rino no Memfisas, tulkoju sapņus.”

Bieži braucu uz lauku bibliotēkām tikties ar lasītājiem, un reiz Vidzemē viena tāda kārtīga sieva saka: “Zīles kundze, tas tomēr grēks, ka ņematies ar kārtīm…” Jautāju: “Un jūs nekad neko nezīlējat?” Viņa: “Lai Dievs sargā!” Un gandrīz krustu pārmet. “Labi,” saku, “zinu, sestdien pie jums kapusvētki. Piektdienas vakarā neskatīsieties, kā saulīte riet un neprātosiet, kāds nākamajā rītā solās būt laiks?” Nu, jā, to darot… Bet tā ir laika prognoze. Paredzējums. Tā mēs visi vairāk vai mazāk nodarbojamies ar pareģošanu.

Bet, zināt, ļoti daudzi cilvēki vienkārši meklē kādu, ar ko parunāt. Kādu no malas. Lai izstāstītu to, ko savējiem negribas vai grūti atklāt. Tas pat nav no kāršu tulkošanas jomas. Ai, tur ir tādi pavērsieni… Pazīstu viena vīrieša divas sievas. Pirmo viņš atstāja, lai aizietu pie otras. Un viņas, protams, bija naidā. Par pirmo skaidrs, bet otrā tāpat izjuta greizsirdību pret pirmo. Ir taču pat teiciens: “Par vīrieša pirmās laulības kļūdām maksā viņa otrā sieva.” Pirmajai viņš patiešām bija liela mīlestība. Otrajai tāpat. Bet ilgi viņš ar to nenodzīvoja, pēc gadiem pieciem nomira. Un tagad es redzu abas reiz negantās sāncenses draudzīgi staigājam kopā. Kā tad tā? – uzdrošinājos pajautāt pirmajai, kuru pazīstu labāk. “Zini, man beidzot ir kāds, ar kuru par MŪSU Viktoru parunāt.”

Kam vieglāk likt kārtis – vīriešiem vai sievietēm?

Vīriešiem. Jo vīriešus vieglāk nolasīt. Viņu domu gājiens ir vienkāršs un lietišķs. Kamēr sugas māsas visu laiku tamborē, stāstot vai izsakot vajadzību, uzmet divas cilpiņas, apliek diegu trīs reizes, tad atkāpjas, tad uzmet vēl divas cilpiņas… Visu laiku margo. Ja vīrietis mīl, viņš mīl. Kamēr sieviete no rīta mīlēs, vakarā vairs laikam nemīlēs… Vai otrādi. Vīrietis arī reti tur sevī aizvainojumu. Viņš pateiks, kas nepatīk, kamēr sieviete ilgi klusēs. Tev jāuzmin, kas man nepatīk!

Jūs bieži lietojat vārdu “interesanti”. Kā jums šķiet, kāda ir interesanta dzīve?

Dzīvei vienkārši ir jābūt interesantai. Tai ir savs sižets. Tāpat kā romānam. Vienīgi romānu mēs varam šķirstīt. Ja gribas, uzreiz beigas izlasīt.

Un vēl dzīve ir, citējot Somersetu Moemu, nebeidzams teātris. Un tu nezini, kad tev piedāvās galveno lomu, bet kad izslēgs no izrādes. Tajā pašā laikā, ja nespēlē pats, vienmēr var skatīties, kā citi darbojas. Lūk, tas ir interesanti. Vismaz man.

Manos gados cilvēkam jau ir kaut kāds “normas” rāmis izveidojies. Un arī apkārt jau ir cilvēki, kas šo rāmi pieņem. Ar to es negribu sacīt, ka tuvinieki ar mani vienmēr ir apmierināti un sajūsmā. Absolūti ne. Bet tā, ko viņi manī pieņem, ir vairāk nekā tā, ko viņi nepieņem. Un es ar to rēķinos. Protams, tāpat ir reizes, kad es pielāgojos. Mīļā miera labad.

Jūsu tuvākais cilvēks ir meita. Esat piestrādājusi, lai jums būtu labas attiecības?

Tās ir labas, jā, bet… Mēs diezgan bieži strīdamies. Sava viedokļa aizstāvēšana laikam ir mūsu attiecību pamatmodelis. Turklāt es neuzdrīkstētos te tagad sākt stāstīt, ka man vispār bija kāda audzināšanas metode. Viņa auga un… Viss. Daudz laika pavadīju darbā, man bija komandējumi, braukāju apkārt. Mājās, par laimi, bija vecmāmiņa, sagaidīja bērnu no skolas. Tiešām neizlikšos tagad, ka būtu kā īpaši audzinājusi.

Sevi uzskatu par lietišķu un samērā līdzsvarotu. Taču bija dzīvē periods, kad likās – tuvinieki viens pēc otra mani pamet.

1991. gadā nomira vīramāte, 1992. gadā aizgāja mana mamma, 1994. gada sākumā arī vīrs. Palikām divatā ar meitu. Viņai tolaik bija 20 gadu, studēja un, protams, neļāvās tam bēdu okeānam, kur grimu es. Sapratu, ka dzīviem palikušajiem jādzīvo, bet tajā pašā laikā gribējās vairāk līdzjūtības no meitas puses. Šķita, viņa nesaprot, ko tas nozīmē, ka ik pa laikam tuvi cilvēki pazūd, pazūd, pazūd… Sveši gatavi manām nopūtām piebalsot, bet viņa tikai tā vēsi: turamies, māmiņ, turamies! Uz sevi no malas skatoties, redzēju līdzjūtības ubagošanu, tas man nepatika, bet… Atceros, braucam abas mašīnā, un es kaut ko monologā runāju. Tā nejauki raudulīgi, pašai nepatīk, bet turpinu izmangot no meitas pažēlošanu. Viņa uz mani paskatās un cietā balsī saka: “Mammu, tu nevari iedomāties, kā esi mainījusies.” Izkāpj no braucošas mašīnas un aiziet. Atpakaļ neskatīdamās.

Un kas ar jums pēc tam notika?

Es vienkārši dabūju pa galvu, ko reizēm vajag. Jo es tiešām biju mainījusies uz slikto pusi. Tā vairs nebiju es.

Jūsu meita arī raksta.

Jā. Iznākušas jau četras grāmatas.

Ar kādām sajūtām tās lasāt, un vai mēdzat pamācīt?

Es jau varētu pamācīt, bet vai tad viņa klausa? Un par viņas rakstīšanu: ko tad citu varēja gaidīt, ja bērns mājās to vien redzējis, kā vecāki raksta, un visi, kas atnāk ciemos, runā par rakstīšanu. Viņai ir divas augstākās izglītības – beigusi filozofus un juristus, bet rakstīšana kā vaļasprieks vienmēr bijusi.

Kad viņa atsūtīja man izlasīt savā nopietnākā romāna “Melu meistars” manuskriptu, pamatīgi salaboju valodas ziņā un pēc tam bijām “kodolziemā” vairākas nedēļas.

Noslēgumā sastrīdējāmies augstos toņos un šķīrāmies ar tekstu, ka nu vairs nesatiksimies. Nekad mūžā! Pēc pāris dienām pie manis ieradās kurjers ar vīnu un ziediem no viņas…

Es jums neko par veselību vēl nepajautāju. Bijis jāpārslimo kas nopietns?

Bērnībā kādi četri plaušu karsoņi. To rētas vienmēr uzrāda rentgens. Bet manā jaunībā cauru ziemu kurpītēs gājām un mētelīši arī bija stipri plāni. Pieļauju, ne es vienīgā apsaldēju visu, ko meitene var apsaldēt. Pēc gadiem tas viss “līda ārā”. Man arī meita piedzima tikai 33 gadu vecumā, tas nenāca viegli.

Bet 2000. gada sākumā es saslimu ar gripu. Un tā kārtīgi. Nebiju potējusies, un slimības gaita veidojās tāda, ka burtiski gar zemi kritu. Kāsēju briesmīgi, temperatūra augsta, antibiotikas deva arvien stiprākas. Pēc tam ilgstošs nespēks, bet vēlāk šķita, ka viss beidzies laimīgi. Un tad 2002. gada rudenī atkal sāku just vārgumu. Nekas nesāp, bet jāsvīst pēc dažiem soļiem, un sirds sitas kā negudra. Man uztaisīja kaut kādu sarežģītu kardiogrammu, tur viss normas robežās. Jāmeklē tālāk. Nodevu asins analīzes. No rīta agri daktere man zvana: “Zīles kundze, jūsu hemoglobīna līmenis ir zem jebkādām pieļaujamām normām.” Ielika mani Linezera slimnīcā un secināja, ka aknas neražo B12 vitamīnu, kas nepieciešams asinsradei. Tajā pašā laikā ļoti augsts dzelzs saturs asinīs. Anēmija pie augsta dzelzs līmeņa, kaite ar ļoti skaistu nosaukumu: hemohromatoze. Pārlēja man asinis, hemoglobīnu iedabūja. Tad mēģināja dzelzi ārā dabūt, bet diezgan neveiksmīgi. Nu, un tā es ar to visu dzīvoju. Vitamīns B12 man regulāri jāšpricē. Kāpēc es to stāstu? Ārstuprāt, tā ir gripas blakne. No gripas cieta aknas. Kopš tā laika pret gripu katru gadu potējos. Un pieciešu hemohromatozi. Tā sakot, esmu dzelzs vecene!

Mana māsīca Dace ir ļoti laba ģimenes ārste. Daktere arī viena draudzene. Bet mēs lielākoties runājam pa dzīvi, ne par slimībām.

Man šķiet, ka cilvēks ļoti mainās brīdī, kad sāk domāt par nāvi. Tieši par savu nāvi. Ka saprot, ka nebūs mūžīgs. Kad jūs pirmo reizi atceraties sevi pieķeram pie šīm domām?

Kā jau teicu, nāve bija man tuvumā jau no bērnu dienām. Kāds mūsu ģimenē palaikam mira.

Bet es tiešām atceros to brīdi…. Bija vasara, mums aiz vāgūža bija tādi lieli, smuki baļķi salikti. Kad saule nāca uz launagu, tie vasarā vienmēr uzsila. Bija tik patīkami uz tiem sēdēt. Lieli, apaļi, gludi, silti. Sēdēju un skatījos uz pļavu, tālāk mežiņš, debesis… Vēl tālāk vecticībnieku kapi. Pļava vējā viļņojās. Sēdēju tur, un man pirmo reizi ienāca prātā: bet kā tas būs, kad manis nebūs? Un te taču viss tāpat būs… Vai tas vispār var pastāvēt bez manis?

Vai esmu tam gatava? Nezinu. Ar tādām lietām nevar spēlēties. Var vienīgi samierināties ar to, ka tā notiks. Un vēl arī vēlēties tādu aiziešanas veidu, kas nebūtu tuviniekiem apgrūtinošs.

Mēdzu jokot, ka noteikti spokošos: ja nebūs tā un tā, es pie jums baltās drēbēs nākšu. Es gan pati nevienu spoku dzīvē neesmu redzējusi. Cilvēkiem ir bagāta iztēle, nevar ticēt, ko stāsta it kā nelaiķu garus satikušie.

Runā, ka spokus redz cilvēki ar garīgiem traucējumiem un bērni – lietišķums, kas pārņem pieaugot, traucē saskatīt tā dēvētās smalkās pasaules sūtņus.

Taču visu tautu mitoloģijās ir mājas gari. Tajā gan kaut kas ir. Nesaku, ka pasaulē nepastāv neizskaidrojamas lietas, tomēr ezotērikai nepieslēdzos. Dažreiz pilnīgi nespēju lasīt un klausīties tos, kas nav nekādi ezotēriķi, bet par tādiem iztaisās. Atļaujos sev uzsist uz pleca, ka neesmu padevusies kārdinājumam nodēvēties par gaišreģi, viedo zīmju tulkotāju. Jo esmu redzējusi, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ļaujas šim kārdinājumam. Vienkārši sakot, viņi kļūst smieklīgi.

Tagad latviešiem modē šamanēšana. Nepietiek ar to, ka esi gaišreģis, piedevām vēlams būt arī šamanim. Negribu nevienu kritizēt vai nosodīt, var jau būt, ka tas kādam šķiet derīgi un labi. Bet pārāk daudz to viedo savairojies… Savā mūžā esmu satikusi pāris cilvēku, kuriem patiesi piemīt kaut kas no gaišredzības. Bet viņi bijuši ļoti piesardzīgi savos izteikumos un prognozēs, kas nozīmē lielu atbildību un veicina uzticību. Pieļauju, kā nedaudziem ir īpašas dziedamās balsis nez cik oktāvās, tā varbūt vienam no miljona ir arī uztvere un jušana daudz augstākā līmenī.

Jūs atstājat ļoti mierīga cilvēka iespaidu. Un tik garšīgi smejaties.

Smejos pie katras izdevības un ļoti labprāt pati par sevi. Bet miers… Es mēdzu būt tāda drāmas karaliene!

Un kas jūs spēj izsist no līdzsvara?

Notikumi. Sadzīve. Pret darbu jau esmu iemācījusies izturēties lietišķi. Bet sadzīvē… Mēs izturam ļoti lielus pārbaudījumus, ar godu izejam cauri ārkārtīgi smagām problēmām un izkrītam no eņģēm, kad zeķei noirst valdziņš… Pēdējās piles efekts.

Turklāt es joprojām mēdzu niķoties. Jā, tā es daru, kaut tūlīt jau būs astoņdesmit. Ja vēl tuvumā ir kāds, kas par mani rūpējas, tad niķojos uz velna paraušanu! Tāda maza greznība mūža nogalē.