Kas cieš no plaušu vēža un kā to ārstē?
Ar plaušu vēzi mūsdienās saslimst arvien vairāk cilvēku, taču modernas ārstēšanas iespējas ļauj ievērojami pagarināt pacienta dzīves ilgumu. Ar mērķi sniegt Latvijas iedzīvotājiem saprotamu un zinātniski pamatotu informāciju par plaušu vēzi, ir izstrādāta mājaslapa www.plausuvezis.lv. Par nesmēķēšanas nozīmi, plaušu vēža izplatību pēc dzimumu sadalījuma, kā arī par tā ārstēšanas metodēm sarunā ar dr. Intu Siliņu, RAKUS Torakālās ķirurģijas un invazīvās pneimonoloģijas klīnikas vadītāju, Latvijas Torakālo ķirurgu biedrības valdes locekli.
Cik liela ir plaušu vēža pacientu daļa, kas nekad nav smēķējusi? Un vai sievietes saslimst ar plaušu vēzi tikpat bieži kā vīrieši?
Šeit mums jārunā par plaušu vēža dažādiem apakštipiem. Klīniski ir divas lielas grupas: nesīkšūnu plaušu vēzis, kas ir aptuveni 85% no gadījumiem, un sīkšūnu plaušu vēzis. Savukārt no nesīkšūnu vēža veidiem biežākie ir adenokarcinoma un plakanšūnu vēzis. Pie tam adenokarcinomu skaits pieaug un daudzās valstīs, tostarp arī Latvijā, tās ir pirmajā vietā starp visiem plaušu vēža apakštipiem izplatības ziņā. Un tieši šim apakštipam, adenokarcenomai, nav tik liela korelācija ar smēķēšanu – līdz pat trešdaļai pacientu nav nekad smēķējuši. Šis apakštips ir biežāk sastopamais sievietēm un diemžēl arvien jaunākiem pacientiem. Savukārt pārējie apakštipi, jo īpaši gan sīkšūnu, gan plakanšūnu vēzis, ir raksturīgi smēķētājiem vai iepriekš smēķējušiem pacientiem. Tie daudz biežāk skar tieši vīriešus.
Cik bieži galvenā ārstēšanas metode ir ķirurģiska? Cik daudz operāciju saistībā ar veidojumiem plaušās pašlaik tiek veikts jūsu klīnikā?
Pirmās un otrās stadijas audzējiem galvenā ārstēšanas metode ir ķirurģiska. Kopumā plaušu vēža pacientiem ir ļoti svarīga multidisciplināra pieeja. Mūsu klīnikā ik gadu aptuveni 600 pacientiem tiek veiktas plaušu operācijas, un aptuveni divas trešdaļas no tām ir pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām. Starp šiem onkoloģiskajiem pacientiem ir gan plaušu vēzis, gan metastātiski audzēji, gan videnes audzēji, gan labdabīgi audzēji, kas ne vienmēr uzreiz ir atšķirami. Runājot tieši par primāru plaušu vēzi, mūsu klīnikā tiek operēti aptuveni 200 pacienti gadā. Tā ir aptuveni viena piektā daļa no Latvijā ik gadu jaunatklātajiem plaušu vēža gadījumiem.
Kā uzlabojušās ķirurģiskās ārstēšanas iespējas, kā arī staru un medikamentozās terapijas?
Vēlreiz jāuzsver, ka plaušu vēža ārstēšanai ļoti svarīga ir multidisciplināra pieeja. Runājot tieši par ķirurģiju, mēs arvien biežāk operācijas veicam ar mazinvazīvu pieeju, izmantojot video asistētu torakoskopiju (VATS). Šī mazinvazīvā ķirurģija ieņem aizvien lielāku lomu plaušu vēža ārstēšanā, jau šobrīd vairāk nekā puse pacientu ar plaušu vēzi tiek operēti ar šādu pieeju. Priecē arī tas, ka ir sākta jaunāku medikamentu kompensācija ķīmijterapijai, respektīvi, mērķterapijas preperātiem un arī imūnterapijai. Imūnterapija ir devusi cerību arī tādiem pacientiem, kuriem jau ir vēlīna audzēja stadija vai pat recidīvi, uz ilgāku dzīvi. Ne vienmēr imūnterapija var slimību izārstēt, bet tā var slimību piebremzēt vai apturēt tās progresēšanu un izplatīšanos. Arī staru terapija ir attīstījusies. Īpaši, ja mēs runājam par stereotaktisko staru terapiju, kura nodrošina lielu jonizējošā starojuma devu precīzi audzējā un ļauj izārstēt neliela apjoma audzējus, neradot staru terapijas komplikācijas blakus esošajos veselajos orgānos. Šīs metodes ir arvien precīzākas, un ir iespēja tās vairāk kombinēt ar citām metodēm. Kā arī gadījumos, kad ķirurģiskai ārstēšanai ir pārāk liels risks, dažkārt šī metode var pat aizstāt ķiruģisko terapiju.
Vai, jūsuprāt, ir iespējams uzlabot plaušu vēža diagnostiku Latvijā? Ar kādām metodēm to būtu iespējams uzlabot un kas ir nepieciešams, lai tās ieviestu?
Vienmēr visu var un vajag uzlabot. Iespējams, ir vērts runāt par to, kā pietrūkst. Mums jāsaprot, ka ne vienmēr veidojums plaušās ir skaidri atpazīstams. Ļoti svarīga ir veidojuma histoloģiska verifikācija, veicot tā biopsiju. Ne vienmēr ar parasto fibrobronhoskopiju, kas ir visbiežākais veids biopsijas materiālu iegūšanai, perifēri lokalizēti audzēji ir sasniedzami. Viena no metodēm, kas to varētu uzlabot un uz kuru mēs jau ilgu laiku ļoti ceram – ir tā saucamā navigācijas bronhoskopija. Tā ir speciāla sistēma, kas ļauj daudz precīzāk navigēt bronhoskopu un nokļūt līdz vajadzīgajai vietai, neredzot pašu veidojumu, lai veiktu tā precīzu biopsiju un iegūtu diagnozi.
Tāpat ļoti svarīga ir audzēja stadijas noteikšana. Šajā jomā daudz kas mums jau ir. Mēs varam veikt PET/CT izmeklējumus, kas ļauj mums daudz precīzāk un mērķtiecīgāk plānot invazīvus izmeklējumus, lai precizētu audzēja stadiju. Tas, savukārt, ļauj noteikt pareizu audzēja stadiju un izvēlēties adekvātāko terapijas taktiku. Jāpiemin arī endobronhiālā ultraskaņas metode (EBUS). Bronhoskopijas laikā ar ultraskaņas palīdzību mēs varam lokalizēt videnes limfmezglus vai veidojumus un veikt to transbronhiālu biopsiju.
Vēl jāpiemin plaušu vēža skrīninga programmas. Plaušu vēža specifika ir tāda, ka slimība sākotnēji bieži vien neizraisa nekādus simptomus, tādēļ tas ir grūti atklājams. Šī iemesla dēļ vairumā gadījumu plaušu vēzi atklāj jau vēlīnā stadijā. Plaušu vēža skrīninga programmas ar zemas devas datortomogrāfijas izmeklējumiem nav plaši akceptētas un visaptverošas nevienā pasaules valstī, jo tās prasa lielu finansējumu, un tās var darboties tikai ar pilnīgu valsts atbalstu.
Kā jūs vērtējat zaļā koridora radītās iespējas pacientiem ar plaušu vēzi? Kā zaļā koridora ieviešana ir mainījusi ārstēšanas iespējas pacientiem ar iepriekš atklātu onkoloģisku saslimšanu?
Apsveicama ir jebkura iespēja ātrāk veikt padziļinātus izmeklējumus pacientiem ar aizdomām par plaušu vēzi. Zaļais koridors vairāk attiecas uz pirmreizējiem pacientiem, kuriem diagnozes vēl nav, un tā vēl ir jāuzstāda. Diemžēl tas neietkmē tos, kam plaušu vēža diagnoze jau ir zināma un ārstēšana uzsākta, taču arī šiem pacientiem ir ļoti būtiski veikt dinamisku novērošanu. Ļoti svarīga ir pieejamība izmeklējumiem. Plaušu vēzis var dot metastāzes, tas var recidivēt jeb atkārtoties. Diemžēl šie pacienti jau vairs neatbilst zaļajam koridoram.
Ņemot vērā, ka bieži vien plaušu vēzis tiek diagnosticēts vēlīnā stadijā, kad slimību nav iespējams pilnīgi ārstēt, kā jūs iesakāt rīkoties pacientiem, kuri ir nonākuši šādā situācijā?
Tiem pacientiem, kuriem diemžēl plaušu vēzis jau ir vēlīnā stadijā, nevajadzētu zaudēt cerību. Nedrīkst paļauties uz paramedicīnisku, reizēm pat šarlatānisku padomu uzklausīšanu. Nesakatoties uz to, ka kopējā prognoze nav laba, modernā ķīmijterapija un imūnterapija nepārtraukti attīstās, un tas savukārt dod arvien lielāku cerību apturēt slimību.
