Sarmītes Pīkas cīņa ar slimībām: "Šķita, ka dzīvību var nopūst kā sveci"

Sarmīte veselības problēmās iedzīvojās pēc neveiksmīga ceļojuma. Jau kā tradīcija Pīku ģimenē bija iegājies ikgadējs brauciens februārī uz Taizemi, kur izbaudīt atpūtu siltas jūras krastā. Pērn nolēmuši pārmaiņas labad un doties uz Sianukvilu Kambodžā, kur Pīku draugiem latviešiem pieder viesnīca. Jūra arī tur ir silta, un viss pārējais solījās būt vismaz tikpat labi kā iepriekšējā vietā.

Liktenīgā majonēze

Nepatikšanas sākās jau ceļā. Taisnākais ceļš uz Sianukvilu veda caur Kualulumpuru, un kopā ar draugiem un ceļabiedriem Sarmīte ar vīru Rihardu nolēmuši pāris dienu pavadīt Malaizijas galvaspilsētā.

Vakarā pirms lidojuma uz Sianukvilu visi aizgāja vakariņās. Restorāns pilsētas centrā, ar kondicionētājiem, izskatījās pietiekami smalks, lai nebažītos par ēdiena un apkalpošanas kvalitāti.

Sarmīte un kungs no draugu pāra izvēlējās grilējumu ar majonēzes mērci, bet pēc pirmā kumosa saprata, ka mērce nav ēdama. Diemžēl par vēlu – inficēšanās ar salmonelozi bija jau notikusi. Naktī sāka kāpt temperatūra, bija nelaba dūša, tomēr no rīta, jau jūtoties ļoti slikti, aizlidojuši uz Kambodžu un nokļuvuši līdz draugu hotelim.

Pēdējā brīdī

Laimīgā kārtā viesnīcā strādāja ukrainiete, kuras vīrs bija ārsts vietējā slimnīcā. Sarmīti un otru mērces ēdāju jau pusnesamaņā nogādāja uz turieni un pielika pie sistēmām. Mediķi veica analīzes un konstatēja, ka abiem ir salmoneloze, tik smagā formā, lai bez hospitalizācijas varētu būt arī nāvējošs iznākums. Sarmīte pat gribējusi teikt vīram, lai nāves gadījumā viņu kremē uz vietas, bet aiz nespēka nav varējusi pat atvērt muti.

Klīnikā abiem sirdzējiem nemitīgi vēnā tecināja fizioloģisko šķidrumu un bija jālieto milzum daudz zāļu. “No salmonelozes tikām vaļā, bet visi daudzie medikamenti bija atstājuši savu ietekmi,” saka Sarmīte.

Pārvērtās par graustu

“Pēc būtības esmu veselīgs cilvēks, ar labiem gēniem –neesmu nopietni slimojusi, man nav hronisku kaišu. Tikai kad saķēru salmonelozi, īsti sapratu, cik trausls ir cilvēka organisms. Šķita, ka dzīvību var nopūst kā sveci,” atzīst Sarmīte.

Vēlāk par šo slimību viņa palasījusi internetā un uzzinājusi, ka salmoneloze var radīt pamatīgas sekas, sākot ar sirds muskuļa bojājumiem, var bojāt arī endokrīno sistēmu.

“Kaut gan bija pagājis jau ilgāks laiks pēc slimošanas, jutu, ka man pasliktinājusies redze, zudušas garšas izjūtas, oža, mocījos ar nogurumu, bezspēku, kura dēļ pat uzkāpt otrajā stāvā bija grūti, pieņēmos svarā, bija depresīvs noskaņojums, un nez kur bija pazudis mans dzīvesprieks. Iekļuvu kā apburtajā lokā, no kura grūti izrauties,” stāsta Sarmīte.

Tad acu baltumos sāka parādīties asinsizplūdumi. Sākumā Sarmīte domāja, ka nejauši gadījies aci par daudz saberzēt, tomēr asinsizplūdumi sāka parādīties regulāri. “Kad tas jau atkārtojās vairāk nekā mēnesi, devos pie dakteriem, veicu analīzes un citas pārbaudes.”

Pirms pusgada Sarmīte bija veselīga un dzīvespriecīga, bet īsā laikā nu bija kļuvusi gandrīz grausts ar daudzām kaitēm. “Tagad grūti pateikt, vai tās bija sekas pēc salmonelozes vai lielajiem zāļu kvantumiem. Tā kā man bija parādījusies arī strauji progresējoša slāpju sajūta, nekāds brīnums nebija, ka manās asinīs atklāja paaugstinātu glikozes līmeni,” atceras Pīka.

Atklāj diabētu

Diagnozes precizēšanai pacienti nosūtīja pie endokrinoloģes, kura apstiprināja, ka ir otrā tipa diabēts. Daktere ķērās pie recepšu bloka, lai izrakstītu zāles, kas būšot jādzer visu atlikušo mūžu.

“Iedomājos, ka uz naktsskapīša man vienmēr būs zāļu pudelīte, un tas man ļoti nepatika. Tomēr to, ka diabēts ir nopietna slimība, ko nedrīkst ignorēt, labi zināju. Pirms pieciem gadiem ar pirmā tipa diabētu nomira mana 45 gadus vecā pameita Justīne. Visas nepatīkamās diabēta komplikācijas jau bija zināmas. Man morāli bija grūti pieņemt to taku, ko gājis cauri mūsu bērns. Acu priekšā atdzīvojās visas ar diabētu saistītās vīzijas,” turpina Sarmīte.

Ārste bija skeptiska

Viņa bija lasījusi, ka ar dzīvesveida izmaiņām otrā tipa diabētu var pievārēt. Šķita – ja sāks lietot zāles, atpakaļceļa vairs nebūs, tāpēc jautāja dakterei, kas jādara, lai diabēts atkāptos. Ārste bija ļoti skeptiska – bez zālēm gribot iztikt teju katrs otrais, bet reāli ikdienā izmainīt dzīvesveidu nepietiekot gribasspēka. “Gribēšana vēl nav varēšana,” neslēpa ārste un pārjautāja, vai Sarmīte apzinās, kādas sekas var būt, atsakoties no medikamentiem.

Ja dzīvesveida izmaiņas neizdodas vai nesniedz vajadzīgo efektu, slimība neārstēta iet uz priekšu un dara savus ļaunos darbus. Apliecinājusi, ka ļoti labi to saprot, Sarmīte izlūdzās vismaz pamēģināt un solīja pēc trim mēnešiem ierasties ar jauniem analīžu rezultātiem. Daktere stingri brīdināja, ka atsakās no visas atbildības, tālākais ir pašas Sarmītes ziņā. Un viņai, kamēr braukusi mājās no Juglas līdz Berģiem, rīcības plāns jau bija gatavs.

Sāka bez kavēšanās

“Sākotnēji man pat nebija plāna, bet skaidri zināju, ka esmu gatava darīt visu nepieciešamo un neesmu gatava norakstīt sevi kā diabēta pacienti. Domāju par nūjošanu, bet man pieejamās nūjas bija par īsu. Apsvērusi skriešanu, sapratu, ka tā būs pārāk liela slodze ceļu locītavām. Tajā mirklī reālākā bija riteņbraukšana,” stāsta Sarmīte.

Tajā pašā dienā viņa no garāžas izvilka noputējušo divriteni, noslaucīja putekļus, vīrs piepumpēja riepas, un nākamajā dienā – pagājušā gada 7. novembrī – Sarmīte devās pirmajā izbraukumā.

Sākumā labi ja septiņus vai astoņus kilometrus nobrauca, pēc pāris dienām organisms jau pretojās. “Viena lieta ir gars un mentalitāte, otra – fiziskais ķermenis. Galva saka – tas jādara, bet ķermenis pretojas, stāstot, ka ārā līst, jau no vakardienas braukšanas sāp dibens, un meklē visādus ieganstus, lai nedarītu.” Tomēr virsroku ņēma apziņa un vēlme cīnīties par savu veselību.

“Pirmais mēnesis man aizgāja nerimtīgā cīņā ar sevi, no rītiem burtiski vai aiz matiem vilku sevi ārā uz kustību minimumu. Tomēr pēc mēneša radās pieradums. Bija patīkami, ka, atgriežoties no riteņbraukšanas, vaigi ir sārti, pati jūtos moža un ka tā ir labi. Riteņbraukšanu es arī miksēju ar soļošanu. Nu jau no rītiem sāku braukt 10, 15, 20 kilometrus. Ja nebija iespēja braukt ar riteni, tad soļoju. Tie bija arī pārgājieni ar meitām, soļojām garas distances, es turējos līdzvērtīgi saviem sportiskajiem jauniešiem.”

Daktere patīkami pārsteigta

Pēc trim mēnešiem, februāra sākumā, kā solīts, Sarmīte veica atkārtotas analīzes un apmeklēja endokrinologi: “Es jutos labi, bija izzuduši visi simptomi. Daktere ekrānā manus analīžu rezultātus pētīja ilgi, ilgi, salīdzināja ar iepriekšējiem. “Ko jūs darījāt?” viņa man jautāja, un sapratu, ka man ir izdevies.”

Ārste, konstatējot liekā svara zudumu, arī izvaicāja, ko Sarmīte lietojusi. “Vienīgais, ko šajā periodā lietoju, bija D vitamīns – analīzes uzrādīja, ka tā man pietrūkst. Jaunās analīzes bija lieliskas. Jautāju, vai man vajag lietot medikamentus. Daktere teica – te neko nevajag. Sēdos uz velosipēda un braucu mājās. Biju tik gandarīta un neizsakāmi laimīga.”

Kilogrami turpina kust

Turpinot uzsākto dzīvesveidu, svars kusa kā sviests saulē, trīs mēnešos 10 līdz 11 kilogrami, tagad jau 15 līdz 16 kilogrami pazuduši, bet lieko svaru nomainījuši muskuļi. Vienīgie zaudējumi – nolietots vecais divritenis, kura vietā Sarmītei uzdāvināja jaunu. Bērni uzdāvināja arī viedpulksteni, kas reģistrē ne tikai pievārēto attālumu, bet arī sirds ritmu un citus parametrus.

Šis pulkstenis arī palīdzēja nepārtraukt iesākto. “Pirmajos mēnešos tajā raudzījos bieži un priecājos par pašas paveikto darbu savā labā. Ir grūti sevi ikdienā piespiest treniņiem, bet ļoti labi sapratu, ka nav variantu. Cilvēks grūtākās cīņas izcīna ar sevi,” pasmaida Sarmīte.

Kopumā Sarmīte ar velosipēdu jau nobraukusi vairāk nekā 3000 kilometru: “Tikpat, cik būtu līdz Romai, un nu jau mītos atpakaļ.”

Sarmīte ikdienas fiziskās aktivitātes šajos 12 mēnešos izlaidusi tikai dažas reizes. Viena diena izlaista pēc kritiena, braucot pa apledojušu vietu, arī pirmā janvāra rīts pēc vēlās gulētiešanas atvēlēts atpūtai.

Organisms pieprasa kustības

Dienās, kad iznāk būt ārpus mājas, Sarmīte riteņbraukšanu aizvieto ar soļošanu: “Organismam jau izstrādājusies prasība pēc kustībām.” Tagad desmit kilometru loku viņa mēro 40 minūtēs, 15 kilometrus – nepilnā stundā. Pirms tam viņa neaizrāvās ar fiziskām aktivitātēm un šķita ērtāk visur aizbraukt ar auto.

Pīkiem mājās ir velotrenažieris, bet Sarmīte pagaidām to neizmanto: “Tas ir kā ostīt puķes caur celofānu. Ārā izbaudu pretvēju, svaigo gaisu. Slapjā laikā uzvelku jaku.”

Pēc velobrauciena Sarmīte dodas peldēties baseinā pie mājas: “Tad iestājās ekstāzes mirklis, absolūta labsajūta!” Peldēties sākusi martā un pamazām – sākumā ar norīvēšanos, slapināšanos. Šīs aktivitātes lieliski papildina ikdienas riteņbraukšanu. “Manos gados, zaudējot svaru, ir svarīgi, ka āda nezaudē tonusu – aukstās peldes ļauj saglabāt tvirtumu.”

Ēšanas knifi

Lai aizmuktu no diabēta bez zālēm, ir svarīga ne tikai ikdienas fiziskā slodze, bet arī veselīgs ēšanas režīms. Sarmīte atteikusies no baltmaizes, ēd tikai Ķelmēnu rupjmaizi, daudz dārzeņu, augļu. Tomēr viņa pārliecinājusies, ka, pat veselīgi ēdot, pietiekamā daudzumā neuzņem D vitamīnu, tāpēc divreiz gadā iziet tā kūri.

“Cenšos arī neēst pēc sešiem vakarā, tas palīdz uzturēt labu pašsajūtu, jo vēlās vakariņas un gulētiešana ar pilnu kuņģi padara miegu smagāku,” ar labas pašsajūtas noslēpumiem dalās Sarmīte.

Ar dzīves stila maiņu arī mainījies raksturs. “Esmu kļuvusi pozitīvāka, aktīvāka, ieinteresētāka,” Sarmīte atklāj ar prieku un lepnumu balsī. Interesanti, ka mainījusies arī attieksme pret pirti. Sarmītes vīram patika tajā iet, bet viņai agrāk ne īpaši. “Tagad gan labprāt ieeju pirtī.”

Atkal var uzvilkt apģērbu, kas slimojot vairs nederēja, arī tas sagādā dzīvesprieku. “Tā Sarmīte, kura bija pirms gada un kas ir šodien, ir divas atšķirīgas sievietes,” viņa ir gandarīta. Drīz būs atkal jāiet uz poliklīniku nodot analīzes un atrādīties dakterei, bet pašsajūta liek domāt, ka arī šajā reizē viss būs kārtībā.

Sarmītes Pīkas veselības padomi

• Jāsaprot, ka mums ķermenis dots vienreiz mūžā, ja neizturēsies saudzīgi, sabojāsi to.
• Katram sevī jāatrod gribasspēks, un tas jādara gudri. Var sarunāt ar sevi, ka pirmo mēnesi jāsāk fiziskās aktivitātes ar mērķi izpētīt, kas var izmainīties šajā mēnesī. Kaut vai kalendārā vilkt krustiņus katrai dienai, kurā sportots, un pēc mēneša vērtēt rezultātus – pašsajūtu un citas izmaiņas. Pēc tam organisms būs iegājis ritmā un turpināt būs jau vieglāk.
• Būtiska ir sportisko aktivitāšu regularitāte, tad par mazumiņu, ieklausoties organismā, var kāpināt.
• Kā izvēlēties slodzi? Nekrist galējībās. Es ļoti ieklausos savā organismā, un tas saka priekšā, ka jāsāk ar mazumiņu, kaut arī varētu vairāk. Braucu ar divriteni tā, lai neesmu pēc tam piekususi, bet ir tonuss. Necenšos sasniegt nekādus rekordus, bet tomēr minos visu distanci ar pietiekamu slodzi un vismaz 40 minūtes dienā. Mana braukšana nav lēna vizināšanās.
• Svarīgs atbalsta punkts un motivētājs ir ģimene.
• Bērni man ir ļoti sportiski, un ir prieks, ka ar meitām varu doties garos pārgājienos. Piemēram, no Līgatnes uz Siguldu 20 kilometru.
• Mani iedvesmo arī mana māte – viņai jau ir 87 gadi, bet vēl pirms trim gadiem viņa aktīvi nūjoja pa Siguldu. Patlaban viņa viena ārā neiet, bet katru dienu izpilda savu vingrojumu kompleksu.