"Palīdzēt pacientam bieži ir kā izlīst caur adatas aci!" - ķīmijterapeits atklāti izstāsta sava darba specifiku

Ir pagājuši 10 gadi, kopš ķīmijterapija kļuvusi par patstāvīgu specialitāti. Kopš Otrā pasaules kara laikiem, kad sinepju gāzes sastāvā atklāto iprīta savienojumu sāka izmēģināt asins vēža ārstēšanā,  ir noiet garš attīstības ceļš. Patlaban vēža ārstēšanai Eiropas Savienībā reģistrēts teju pusotrs simts medikamentu, liecina Valsts Zāļu aģentūras dati.

Klasisko ķīmiijterapiju papildina mūsdienu zinātnes sasniegumi - mērķterapija, imūnterapija, kas daudz precīzāk iedarbojas uz vēža šūnām un ļauj ievērojami pagarināt vēža pacientu dzīvi.

Viktors Kozirovskis, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas onkologs ķīmijterapeits, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētājas vietnieks, ir vienīgais stiprā dzimuma pārstāvis aptuveni 30 Latvijā praktizējošo ķīmijterapeitu vidū. Gada laikā viņš ārstē aptuveni 2000 vēža pacientu.

Kāds ir darbs šajā grūtajā profesijā, kādas atziņas gūtas par nozari un kas būtu darāms, lai situāciju uzlabotu?

Galvenais ķīmijterapeita darbā – pacietība un iejūtība
Medicīnā daudz dzird par ārstu trūkumu, arī ķīmijterapijā praktizējošo speciālistu skaits ir neliels.

Vai speciālistu pietiek?

„Nav tā, ka mums slimnīcā nav strādājuši  rezidenti ķīmijterapeiti, tomēr viņi kaut kā nav aizķērušies onkoloģijā, ķīmijterapeita darbā. Vispār šajā jomā lielākoties strādā sievietes, nevis vīrieši. Iespējams, darba specifikas dēļ. Jo šeit nav kā ķirurģijā, kur izdari, un ir rezultāts. Ķīmijterapijā viss notiek lēni un pakāpeniski, ārstam jāspēj būt pacietīgam un arī iejūtīgam, jo diemžēl lielākā daļa pacientu ķīmijterapiju saņem, lai kontrolētu slimību un pagarinātu dzīvi. Psiholoģiski tas ir ļoti grūti - zināt, ka nevari pilnībā izārstēt cilvēku un ka viss, ko dari, tikai palīdz attālināt slimības simptomu, piemēram, sāpju parādīšanos. Manuprāt, tāpēc dažreiz dakteri, aizsargājoties no psiholoģiskā diskomforta, komunikācijā ar pacientu ir oficiālāki,” darba specifiku atklāj Kozirovskis.

Kas viņam pašam palīdz grūtajā darbā?

„Iespējams, filozofiska jeb austrumnieciska attieksme, ka katram viņa liktenī ierakstīts, kad un no kā viņš aizies mūžībā. Taču darbā mans moto ir darīt visu to labāko un arī cerēt uz to labāko. Gada laikā pie manis ārstējas apmēram divi tūkstoši pacientu – gan pirmreizēju, gan atkārtotu pacientu, kuriem veicu arī veselības pārbaudes. Apmēram puse no viņiem saņem ķīmijterapiju. Starp citu, psiholoģiski vēl grūtāk ir pacientam pateikt: diemžēl ķīmijterapija jums nepalīdzēs, no tās tikai paliks sliktāk. Un šādu pacientu ir samērā daudz,”stāsta Kozirovskis.

Latvijā kompensē tikai  piekto daļu no pasaulē pieejamiem ķīmijterapijas preparātiem

Par nozīmīgu Kozirovskis uzskata savu piedalīšanos onkologu konsīlijos, kur kopā ar staru terapeitiem un ķirurgiem tiek spriests, kā pacientu labāk ārstēt. 

„Man ir liela pieredze uroloģisku un arī plaušu vēžu ķīmijterapijā, zinu, kādi preparāti būtu visiedarbīgākie, taču tie nav pieejami par valsts naudu. Tad bieži vien kā caur adatas aci jāizlien, lai pacientu ārstētu ar tiem ķīmijterapijas preparātiem, kurus valsts kompensē. Kopumā pie mums tiek kompensēta tikai kāda piektā daļa no visiem pretvēža medikamentiem, kas šobrīd jau ir pieejami pasaulē,” atklāj Kozirovskis.

Kādas ir jaunākās vēsmas nozarē?

Par tādu noteikti var uzskatīt personalizēto medicīnu, kas ļauj pacientu ārstēt saudzīgāk – ar tā saucamajiem imūnterapijas un mērķterapijas preparātiem. Pašlaik zinātne šajā virzienā attīstās ļoti straujiem soļiem un jau tagad ir, piemēram, pirmās, otrās un trešās paaudzes mērķterapijas preparāti. Tas dod iespēju nozīmīgi pagarināt pacienta dzīvildzi, jo, ja vairs nestrādā sākumā lietotais, var ārstēšanā izmantot nākamās paaudzes zāles utt. 

„Mērķterapija nozīmē, ka, piemēram, atklājot konkrētas ģenētiskas mutācijas audzējā, kuru dēļ pastiprināti vairojas plaušu vēža šūnas, ar zālēm tablešu formā ir iespējams šo vēzi izraisošo signālu nobloķēt un apturēt audzēja šūnu augšanu. Ja šādas ģenētiskas mutācijas netiek atrastas, plaušu vēzi atliek ārstēt ar citotoksisko ķīmijterapiju. Tā, kā zināms, nomācoši iedarbojas uz visām organismā strauji augošajām šūnām un ir grūtāk panesama nekā mērķterapija, kas ir daudz saudzīgāka,” skaidro Kozirovskis. 

„Protams, tas maksā bargu naudu – reti kurš jaunais preparāts izmaksā mazāk par pieciem tūkstošiem eiro mēnesī, un tādu ir nepieciešams lietot vismaz gadu vai divus. Jābūt ļoti bagātai valstij, lai šādas zāles varētu atļauties pilnībā kompensēt. Pie mums tiek kompensēti vecākās paaudzes mērķterapijas preparāti gan plaušu, gan zarnu un citu vēžu ārstēšanā.  Ja skaidri zinu, ka pacientam palīdzēs jaunākas zāles, rakstiski lūdzu Nacionālajam veselības dienestam tās kompensēt, diemžēl visbiežāk tas tiek atteikts. Atliek vērsties pēc palīdzības pie Ziedot.lv, uz ko tad pamudinu savus pacientus, dažreiz arī iesaistu viņu radiniekus, lai atbalsta cilvēku. Tā nav jābūt, ka pacients atrunājas - man jau sešdesmit, lai zāles tiek  gados jaunākam,”  domā dakteris.

Pēdējo 4–5 gadu veiksmes stāsts ķīmijterapijā ir arī imūno “kontrolpunktu” inhibitoru terapija, kad ar zālēm tiek aktivizētas organisma imūnšūnas, lai tās sāk uzbrukt ļaundabīgā audzēja šūnām, iznīcinot vēzi. Bet – jaunas zāles un arī problēmas jaunas, jo vienmēr jāpatur prātā, ka imūnšūnas var sadomāt vērsties arī pret veselajām organisma šūnām, nevis tikai pret ļaundabīgajām. 

Kas jau izdarīts un kas vēl būtu darāms pacienta labā

Kā stāsta Kozirovskis, pozitīvi ķīmijterapijas jomā vērtējama jaunā kārtība, kad parenterāli ievadāmo ķīmijterapijas preparātu piegāde tiek veikta centralizēti caur slēgta tipa aptiekām stacionārā un pacientam pašam preparāti nav jānopērk aptiekā un pēc tam jāatnes uz dienas stacionāru ķīmijterapijas māsai. Piedzīvoti visādi kuriozi, piemēram, ka atnes nevis visus uzreiz, bet tikai daļu preparātu, jo mājās tie būšot lielākā drošībā. Lieki piebilst, cik svarīgi šādus preparātus uzglabāt atbilstošā temperatūras režīmā, lai nesamazinātos to iedarbība un tāpēc neciestu pacients. 

Pašlaik ķīmijterapijas māsas sagatavo vēnā ievadāmus medikamentus atbilstoši ārsta nozīmējumam. Ja izdosies īstenot ieceri, ka ķīmijterapijas preparātu atšķaidīšanu veiks slimnīcas aptiekā, nevis nodaļā, kā tas notiek šobrīd,- tas gan atslogotu māsu darbu, gan paaugstinātu pacientu drošību.  
„Nav nekāds noslēpums, ka vēža pacientiem attiecībā uz viņu slimību ir dažādi aizspriedumi un mīti, tāpēc noteikti būtu vajadzīgas speciāli izglītotas māsas, kuras veiktu skaidrojošo darbu – stāstītu pacientiem par iespējamām ķīmijterapijas blaknēm, par ārstēšanas procesa norisi, izglītotu viņus uztura jautājumos. Piemēram, vēža pacienti mēdz krasi mainīt savus ēšanas ieradumus, sākt dzert sodu, pilnībā atsakās no gaļas vai cukura. Patiesībā, saņemot ķīmijterapiju, uzturam ir jābūt pilnvērtīgam un ierastam. Krasas diētas izmaiņas var radīt dažādas problēmas. Arī glikozi vēža šūnas paņems uz veselo šūnu rēķina neatkarīgi no cilvēka lietotā cukura daudzuma,” skaidro Kozirovskis.

Tāpat pacienti uz savu galvu mēdz lietot dažādus uztura bagātinātājus, lai ātrāk atjaunojas imunitāte pēc ķīmijterapijas. Patiesībā labāk ēst sezonas dārzeņus, piemēram nograuzt kādu burkānu vai uzēst ķirbju biezzupu nekā lietot mākslīgos uztura bagātinātājus, kuru lietderība ir visai apšaubāma, iesaka Kozirovskis. Turklāt tie var mijiedarboties ar ķīmijterapijas medikamentiem un samazināt to efektivitāti vai, piemēram, rada papildu slodzi aknām, ja cilvēks ārstējas ar kādu no jaunajiem mērķterapijas preparātiem.  

Pašreizējā personāla trūkuma apstākļos doma par māsu, kas veiktu skaidrojošo darbu, ir ieceres līmenī, taču slimnīcas administrācija mūsu ieceri vismaz ir atbalstījusi. Vienkārši jāturpina darboties, pamazām sakārtojot akūtākos jautājumus nozarē.

Akūts ķīmijterapijas māsu trūkums

Pašlaik Latvijā no gandrīz 70 sertificētiem ķīmijterapeitiem stacionāru ķīmijterapijas nodaļās strādā un pilnvērtīgi ārstē mazāk nekā 30 ārstu. Faktiski tas ir pietiekami pašreizējam darba apjomam ar pastāvošajām rindām uz ķīmijterapiju, toties katastrofāli trūkst ķīmijterapijas māsu, un tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc nav iespējams dot specifisku terapiju ātrāk un lielākam vēža pacientu skaitam. 

„Tu kā ārsts kaut vai uzreiz desmit pacientiem vari izdomāt to labāko terapiju, bet fiziski ķīmijterapijas preparātu sagatavošanu un ievadīšanu, un ievades procesa uzraudzīšanu veic māsas. Un māsa nevar nodrošināt  vairāk par 20 ķīmijterapijām dienā, jo ir pacienti, kuriem šī procedūra ilgst pat sešas stundas. Protams, cenšamies pacientu plūsmu organizēt, bet, vienalga, visiem un uzreiz ķīmijterapiju nodrošināt pašreizējos apstākļos nav iespējams. Jo vēža pacientu paliek arvien vairāk, desmit gadu laikā, kopš strādāju par onkologu ķīmijterapeitu Stradiņa slimnīcā, viņu skaits faktiski ir dubultojies. Taču personāla – ārstu un māsu pieaugums būtiski atpaliek,” stāsta Kozirovskis. 

Viņš zina teikt, ka Latvijas Onkoloģijas centra Ķīmijterapijas dienas stacionārā māsu trūkuma dēļ ik dienas ķīmijterapija tiek nodrošināta nevis 100 un vairāk pacientiem dienā, kā būtu nepieciešams, bet tikai 70–80 pacientiem. 

„Pie mums Stradiņa slimnīcas Ķīmijterapijas dienas stacionārā kopumā nodrošinām līdz 30 ķīmijterapijām dienā, vairāk nav iespējams telpu šaurības un nepietiekamā ķīmijterapijas māsu skaita dēļ. Esam domājuši, ka varētu, piemēram, pāriet uz divu maiņu darbu,  ja vien… būtu vairāk māsu. Asociācijā visu laiku akcentējam, ka ķīmijterapijā trūkst māsu un ka viņas pārslodzes dēļ ir uz izsīkuma robežas un beigu galā var ciest viņu darba kvalitāte un pacients. Latvijā, starp citu, nav arī noteiktas normas, cik tad procedūru viņas drīkst veikt dienā. Nav normu, nevajag arī maksāt papildus, ja tās tikušas pārsniegtas,” problēmu iezīmē Kozirovskis.