Kas slēpjas brokoļos un bietēs jeb - vai viss veselīgais tiešām tāds ir?

Veselīga dzīvesveida piekritēji un aktīvisti ik dienas vai kampaņu veidā lieto veselīgos un organismu attīrošos zaļos kokteiļus. To galvenās sastāvdaļas ir čempioni skābeņskābes sāļu oksalātu satura ziņā – spināti, lapu kāposti, lapu bietes, pieneņu lapas. Labākai garšai varbūt pievieno kādas ogas un mandeļu vai sojas pienu. Taču, ja gremošanas trakts un organisma vielmaiņa nestrādā optimāli, zaļie kokteiļi papildu cerētajiem ieguvumiem var sekmēt nierakmeņu veidošanos, radīt sāpes locītavās, kā arī veicināt intensīvu kalcija izdalīšanos no kauliem un zobiem.

Kāpēc oksalāti var būt problēma?

Skābeņskābe ir pati spēcīgākā organiskā skābe, kas nonāk cilvēka organismā (skābuma ziņā simtiem reižu stiprāka par citronskābi). Skābeņskābe viegli šķīst ūdenī, bet, saistoties ar metālu joniem, veido ūdenī grūti šķīstošus sāļus oksalātus, kas var izgulsnēties audos.

Oksalāti ir skābeņskābes sāļi, un tie ir daudzu augu valsts produktu sastāvā, attiecīgi tos uzņemam ar uzturu (eksogēni oksalāti). Oksalāti var rasties arī šūnās un audos kā atkritumprodukti (endogēni oksalāti), un tie tiek izvadīti caur nierēm. Ir arī teorija, ka trešais oksalātu avots ir sēnes ( Aspergillus, Penicillium, Candida).

Oksalāti ir ļoti aktīvas molekulas. Mikroskopā tās izskatās kā asi kristāli un var izraisīt sāpes, iekaisumus un nepatīkamas sajūtas. Augos oksalātiem paredzēta aizsargājošā loma, tie pilda insekticīdu funkciju. Lielā koncentrācijā oksalāti var būt toksiski.

Pēc savas ķīmiskās dabas oksalāti ir skābes atlikums jeb anjoni, tāpēc tie spēj veidot sāļus ar metālu joniem (katjoniem). Oksalāti var saistīties ar dažādām minerālvielām, īpaši ar kalciju, magniju, dzelzi, cinku un varu, izveidojot nešķīstošus vai grūti šķīstošus sāļus. Skābeņskābes sāļu (oksalātu) šķīdība ir atkarīga no tā, ar kuru metālu skābes atlikums ir saistījies – dzīvsudraba oksalāts būs vismazāk šķīstošais, bet magnija oksalāts izšķīdīs relatīvi visvieglāk. Piemēram, pēc maltītes, kurā dominē svaigi zaļie salāti, oksalāti organismā izveido nešķīstošus sāļus ar kalcija joniem, kas ir organismā visvairāk esošā minerālviela. Tā kalcijs tiek padarīts organismam nepieejams, jo zarnu traktā nespēj uzsūkties un tiek izvadīts no organisma oksalātu veidā. Tas var radīt šīs minerālvielas nepietiekamību organismā, bet tas savukārt nozīmē, ka palielinātas oksalātu koncentrācijas gadījumā būtu papildus jālieto kalcijs, magnijs un cinks.

Ja cilvēka gremošanas sistēma ir vesela, oksalātiem nevajadzētu nonākt asinīs, jo tie paliek saistīti zarnu traktā un nešķīstošu sāļu veidā tiek izvadīti no organisma. Bet, ja zarnu sieniņas nav veselas (ir tā sauktās caurās zarnas, kairinātās zarnas sindroms, čūlainais kolīts, Krona slimība u. c.), daļa oksalātu var nonākt asinīs un pēc tam tikt izvadīti no organisma ar urīnu vai izgulsnēties audos un orgānos, radot iekaisumu un sāpes. Tā rodas nierakmeņi – kalcija oksalāts veido apmēram 80 % no nierakmeņu satura. Visvairāk kalcija oksalātu var atrast tieši nierakmeņos, taču oksalāti var būt arī jebkur citur organismā – smadzenēs, sirdī, vairogdziedzerī, kaulos, muskuļos, acīs un citur.

Oksalātu saturs produktos (rēķināts uz porciju)

Oksalātus bagātīgi satur daudzi zaļie lapu dārzeņi un zaļumi (spināti, lapu bietes, lapu kāposts, puravi, selerijas u. c.), sakņu dārzeņi (bietes, burkāni, kartupeļi u. c.), rieksti, augļi un ogas (rabarberi, avenes, mellenes, zemenes, kazenes u. c.), pupiņas, kukurūza, kakao un daudzi citi produkti. Oksalātiem bagātīgi ir arī melnie pipari, taču, tā kā tos lietojam tikai nedaudz vienā reizē, tie nerada problēmas veselībai. Jāpiebilst, ka dažādos avotos informācija un sadalījums pa oksalātu koncentrāciju grupām var nedaudz atšķirties.

Ietekmē visu organismu

Ja organisms vielmaiņas procesā nespēj kalcija oksalātus pārstrādāt, tie var ne tikai lokāli izgulsnēties kristālu veidā, bet arī radīt pārmaiņas šūnās, tā sistēmiski ietekmējot visu organismu, piemēram, iekļūstot šūnas iekšienē, oksalāti ietekmē šūnu mitohondriju funkciju (sabojā mitohondrijus) un tā izraisa iekaisumu visās organisma sistēmās. Tā kā tieši mitohondrijos tiek ražota enerģija, viegli iedomāties, ka oksalātu iebrukuma dēļ enerģijas ražošana šūnās tiek apgrūtināta.

Traucēta mitohondriju darbība (komplektā ar oksidatīvo stresu un uzturvielu nepietiekamību) izraisa veselu plejādi simptomu – hronisku nogurumu, aizsāk iekaisuma procesus, rada galvassāpes, sāpes locītavās, urīnceļos, dzimumorgānos, muskuļos, zarnās, acīs un jebkur citur ķermenī. Citas pazīmes, kas liecina par oksalātu problēmu organismā, ietver dedzinošas sajūtas pēdās, urīna nesaturēšanu (naktī) bērniem, gremošanas sistēmas vai elpceļu simptomus.

Paaugstināta oksalātu koncentrācija organismā (hiperoksalūrija) var radīt dažādas veselības problēmas, tas var būt arī faktors, kas veicina hronisku slimību attīstību vai tās uztur, – te var minēt gan gremošanas trakta problēmas, gan autoimunitātes, gan neiroloģiskās problēmas.

Oksalāti var ietekmēt arī mentāli emocionālo līmeni – pašsajūtu, radīt uztraukumu un miega problēmas.

Tā kā ar uzturu uzņemtajiem oksalātiem ir tendence iekļūt šūnās un to mitohondrijos, var pieņemt, ka oksalāti varētu radīt problēmas visu to slimību vai stāvokļu gadījumos, kuri jau sākotnēji ietver mitohondriju disfunkciju, piemēram, autisma, krampju, Alcheimera slimības, Pārkinsona slimības, multiplās sklerozes, paaugstināta asinsspiediena, vēža un citu slimību gadījumā. Cilvēkiem ar šīm diagnozēm oksalāti ir vēl viens faktors, kas var pasliktināt stāvokli.

Kas liecina par iespējamu paaugstinātu oksalātu daudzumu

Oksalātu vielmaiņas problēmas katram cilvēkam var izpausties citādi, jo oksalāti spēj ietekmēt mitohondriju darbību, bet tie savukārt – katru organisma sistēmu.

• Locītavu sāpes

• Nierakmeņi

• Bieža urinēšana un/vai dedzinošas sāpes urinējot (cistīts)

• Duļķains urīns, urīns ar kristāliem

• Galvassāpes, nespēja koncentrēties

• Sāpes citur organismā (dzimumorgānos, muskuļos, zarnās, acīs u. c.)

• Dedzinoša sajūta defekācijas laikā

• Iekaisumi

• Palielinātas zarnu caurlaidības sindroms

• Nespēja sagremot atsevišķus produktus (tos, kas bagātīgi satur oksalātus)

• Vēdera uzpūšanās, sāpes

• Dedzinošas sajūtas pēdās

• Bērniem – urīna nesaturēšana naktī

• Bērniem – palēnināta augšana

• Elpceļu sistēmas simptomi

• Hronisks nogurums

• Uztraukums, trauksme, nemiers

Kāpēc rodas oksalātu vielmaiņas problēmas?

Lai gan daba mums visiem veidojusi vienādu fizioloģiju, katra cilvēka spēja pārstrādāt oksalātus var būt atšķirīga. To var ietekmēt uzturvielu nepietiekamība, vielmaiņas īpatnības vai ģenētiskās atšķirības. Kalcija un magnija nepietiekamība organismā nozīmē, ka skābeņskābe nesaistīta var nonākt asinīs, kur tālāk piesaista šīs un citas minerālvielas, vēl vairāk iztukšojot rezerves, bet vēlāk nogulsnējas audos oksalātu sāļu veidā. Savukārt B1 un B6 vitamīna trūkums var likt organismam ražot oksalātus endogēni. A vitamīna nepietiekamība var izraisīt pastiprinātu oksalātu absorbciju zarnu traktā. Askorbīnskābe (C vitamīns), aminoskābe glicīns, fruktoze, ksilitols un citi savienojumi organismā var pārvērsties par oksalātiem. Tāpēc daži uztura bagātinātāji un vitamīni, kā arī izvēlētā diēta var veicināt oksalātu veidošanos.

Vēl viens no aspektiem, kas var veicināt to, ka veidojas oksalātu vielmaiņas problēmas, ir probiotiskās baktērijas Oxalobacter formigenes trūkums organismā. Šīs baktērijas šķeļ oksalātus. Oxalobacter formingenes zarnu traktā veidojas, kad mazulis mācās rāpot. Ja bērnam šajā agrīnajā dzīves posmā dod antibiotikas, tās nogalina šīs visai dzīvei tik vajadzīgās baktērijas un to atjaunošanai var būt vajadzīgi vairāki gadi.

Ja kādu iemeslu dēļ aknās neizdalās pietiekami daudz žults, kuras uzdevums ir šķelt taukus, zarnās paliek nesašķeltas tauku molekulas, kas var piesaistīt kalciju. Atcerēsimies, ka kalcijs ir minerālviela, kas zarnu traktā visvieglāk saistās ar oksalātu joniem, un tā oksalāti tiek izvadīti no organisma. Tātad, ja pazemināta žults daudzuma dēļ zarnās klejo nesašķelti tauki, tiem piesaistot kalciju, oksalātiem paliek iespēja zarnās ceļot brīvā nesaistītā veidā, kā arī tikt absorbētiem un nonākt asinīs un šūnās. Tāpēc, ja tauku šķelšana organismā ir apgrūtināta, viens no ceļiem ir veicināt žults izdali, lietojot dabiskus preparātus (piemēram, Ox bile).

Vēl viens aspekts, kam ir ietekme uz oksalātu daudzumu organismā, ir sēra un sulfātu vielmaiņa. Ja nepilnīgas sēra vielmaiņas dēļ organismā ir pazemināts sulfātjonu daudzums, arī tad iespējamas novirzes oksalātu vielmaiņā. Sulfātiem ir būtiska nozīme organismā, šie savienojumi nepieciešami, lai pārstrādātu citas pārtikā esošās aktīvās vielas (fenolus, salicilātus u. c.), kā arī optimālai gremošanai, zarnu veselībai, nervu sistēmas darbībai, arī organisma attīrīšanai. Sulfāti un oksalāti ir savstarpēji saistīti – nepietiekama sulfātu koncentrācija var veicināt oksalātu daudzuma palielināšanos.

Taču gremošanas trakta veselībai un zarnu traktā mītošo baktēriju kopumam ir noteicošā loma, kas ir atbildīgi par to, kā organismā tiks pārstrādāti oksalāti un vai tie radīs vai neradīs problēmas. Ja zarnu sieniņas ir iekaisušas (Krona slimība, čūlainais kolīts) un caurlaidīgas, tad saprotams, ka oksalāti var netraucēti nonākt asinīs. Ja zarnu baktēriju kopums (mikrobioms, mikroflora) nav optimāli un zarnās nedzīvo specifiska baktērija Oxalobacter formigenes, kuras ferments (oksalildekarboksilāze) spēj oksalātus sašķelt, arī tas rada iespēju oksalātu koncentrācijas pieaugumam organismā.

Ir zināms, cik ļoti nelabvēlīgi zarnu baktēriju kopumu ietekmē antibiotikas – viens vai pāris antibiotiku kursi spēj uz laiku vai pavisam iznīcināt arī baktērijas, kas atbild par oksalātu šķelšanu. Tāpēc zarnu trakta un gremošanas sistēmas sakārtošana, ieskaitot zarnu baktēriju mikrofloras atveseļošanu, ir veids, kā samazināt oksalātu vielmaiņas problēmas organismā.

Mainām diētu!

Oksalātu diēta jeb oksalātu izslēgšanas diēta nozīmē, ka ēdienkartē var iekļaut produktus ar zemu oksalātu saturu, bet jāatsakās no oksalātiem bagātīgiem produktiem. Visvairāk šo diētu ir analizējusi pētniece Sūzana Ouensa.

Ja, izvērtējot savus simptomus un ēdienkarti, nonākat pie secinājuma, ka oksalāti varētu būt atbildīgi par to, kā jūtaties (fiziski, mentāli, emocionāli), tad būtu pakāpeniski jāsāk ierobežot oksalātus saturošu produktu lietošanu uzturā. Ierobežojot vai izslēdzot no ēdienkartes produktus ar augstu oksalātu saturu, var būtiski samazināt to koncentrāciju organismā, jo tad, ja ar uzturu nesaņem oksalātu papildinājumus, organismam ir dota iespēja atbrīvoties no jau uzkrātajiem un līdz ar to samazināt attiecīgos simptomus.

Parastas ēdienkartes vidējais oksalātu daudzums ir apmēram 250 mg dienā, taču var sasniegt pat 1000 mg oksalātu dienā. Tātad oksalātu izslēgšanas diēta nozīmēs tādu uzturu, ar kuru uzņemam mazāk skābeņskābes sāļu. Vēlamais būtu 100 mg vai – vēl labāk – tikai 50 mg oksalātu dienā.

Oksalātu daudzums uzturā būtu jāsamazina pamazām un ilgākā laikposmā (vairāku mēnešu laikā un ar tādu aprēķinu, ka oksalātu samazinājums uzturā ir par 5–10 % nedēļā). Ja oksalātu saturošos produktus uzturā samazina strauji, tad, nesaņēmis ierasto oksalātu devu ar ēdienu, ķermenis sāks strauji attīrīties, proti, asinīs izdalīt oksalātus, kas bija nosēdušies audos, kas var izpausties kā nepatīkami simptomi – sāpes, vārgums, dedzinoša urinēšana un fēces. Vispirms vajadzētu izslēgt produktus, kas satur visvairāk oksalātu, nākamajā solī – vidēja oksalātu satura produktus un turpināt lietot tos, kuros ir maz oksalātu (līdz 50 mg dienā). Tāpat svarīgi ēdienkartē nepārtraukti mainīt dažādus oksalātus saturošos produktus, lai izvairītos no lielas oksalātu koncentrācijas uzkrāšanās organismā, kas ar laiku var radīt pastiprinātu reakciju tieši uz šo produktu.

Ja simptomi saistīti ar organismā uzkrāto oksalātu daudzumu, tad, samazinot oksalātus saturošo produktu lietošanu, izpausmēm būtu pamazām jāsamazinās. Kad cilvēks atkal jūtas labi, lēni un pa vienam oksalātus saturošos produktus var atsākt lietot (tos mainot). Ja tomēr oksalātiem raksturīgie simptomi atkal par sevi liek manīt, attiecīgo produktu lietošana jāpārtrauc.

Oksalātus izslēdzošā diēta ir labākais un lētākais veids, kā saprast, vai tie rada problēmas. Cita vienkārša iespēja, kā pārliecināties par oksalātu klātbūtni organismā, ir savākt un iztvaicēt urīnu – oksalāti būs redzami kā spīdīgi kristāli.

Kas var palīdzēt samazināt oksalātu veidošanos

• Ļoti svarīgi ikdienā

lietot pietiekami daudz ūdens

, vēl labāk, ja tam klāt citrona šķēle, lai skābenais, citrātus saturošais ūdens šķīdinātu urīnā esošās vielas, aizkavējot nierakmeņu rašanās risku.

nepieciešamo ikdienas kalcija devu

, jo, ja kalcijs netiek uzņemts pietiekami, oksalātu daudzums var palielināties. Tas ir tāpēc, ka kalcijs, ko uzņemam ar pārtiku, spēj saistīt oksalātus un izvadīt no organisma. Tātad iznāk, ka kalcija klātbūtnē oksalātu absorbcija organismā ir pazemināta (labi), bet kalcija trūkums dod iespēju oksalātiem uzkrāties (slikti). Papildus ēdienam uzņemts kalcija citrāts (300–400 mg dienā) būtu ieteicams cilvēkiem, kam ir tendence uz nierakmeņu veidošanos.

probiotiskās baktērijas

Oxalobacter formigenes

un to izdalītais ferments var palīdzēt sašķelt oksalātus. Tā kā šīs probiotikas nav viegli pieejamas, var lietot arī citus pienskābos probiotiķus kā Bifidobacterium lactis, Enterococcus faecali un Eubacterium lentum, jo arī šīs baktērijas satur oksalātus šķeļošo fermentu oksalildekarboksilāzi (oxalyl-CoA decarboxylase).

nepietiekamība var būt saistīta ar endogēnu oksalātu veidošanos. Ja lieto B6 vitamīnu 100 mg dienā, oksalātu nierakmeņu veidošanās tendence ir samazināta. B6 vitamīns jāsāk lietot mazās devās, un tās jāpalielina ļoti pakāpeniski.

un mencu aknu eļļa efektīvi palīdz aizkavēt oksalātu izgulsnēšanos (ar nosacījumu, ka pietiek žults, kas šos taukus sašķeļ).

C vitamīnu lietot piesardzīgi

, ja ģimenē ir nosliece uz nierakmeņu veidošanos. Taču par šo nav vienprātīgas nostājas, dažos avotos apgalvots, ka oksalātu risku var radīt tikai ļoti lielas C vitamīna koncentrācijas (desmitos gramu). Citur apgalvots, ka oksalātu vielmaiņas problēmu gadījumā C vitamīnu nevajadzētu lietot vairāk par 250 mg dienā.

un

mērcējot

graudus un riekstus

, iespējams līdz pat 50 % samazināt oksalātu saturu produktos, jo daļa oksalātu izšķīst ūdenī. Jāatceras šo ūdeni noliet.

Kad izvēlētā diēta jāvērtē rūpīgāk

Tā kā daudzi veselīgi produkti satur daudz oksalātu, tas īpaši jāņem vērā, veidojot katram cilvēkam atbilstošāko individuālo ēdienkarti. Vairākās populārās uztura programmās, piemēram, specifisko ogļhidrātu diētā (SCD), GAPS diētā ( Gut and Psychology Syndrome), paleo diētā, tiek lietots daudz mandeļu un citu riekstu miltu – tos piedāvā kā alternatīvu kviešiem un citiem graudiem, kas šajās diētās nav atļauti. Arī veģetārs dzīvesveids ietver produktus ar lielu oksalātu saturu, jo tad bagātīgi tiek lietoti zaļumi, graudi, rieksti, sēklas, pupas, cieti saturoši dārzeņi.  Tāpēc uztura speciālistam vai veselības konsultantam, ņemot vērā konkrētā cilvēka simptomus un organisma vajadzības, īpaši rūpīgi jāvērtē ieteicamie produkti, lai oksalātu īpatsvars ēdienkartē neradītu raksturīgos simptomus. Tā, piemēram, sieviete, kas ievēro paleo uztura pieeju un kurai viens no simptomiem ir atkārtots cistīts vai locītavu sāpes, atveseļotos ātrāk, ja no ēdienkartes izslēgtu spinātus, lapu zaļumus un bietes, lai gan paleo diētā šie produkti ir atļauti.

Autisma gadījumā bieži iesaka GAPS diētu, kas gremošanas trakta atveseļošanas vārdā lielā mērā balstīta uz gaļas un kaulu buljonu, bet atsevišķos gadījumos tā ir jāmodificē, uz laiku ierobežojot kaulu buljona lietošanu (satur daudz aminoskābes glicīnu), bet uzsvaru liekot uz gaļas zupām, kurās glicīna un citu specifisko aminoskābju ir mazāk (glicīns organismā spēj pārveidoties par oksalātu). Tātad vienas diētas ietvaros individuāli jāpiemēro uzturs tā, lai oksalātu rašanās organismā netiktu veicināta, kā arī lai oksalāti netiktu uzņemti papildus ar ēdienu. Bioindividuāla pieeja ir vispiemērotākā, jo ļauj piemeklēt tieši katram cilvēkam visatbilstošāko uzturu, optimizējot atļauto produktu sarakstu vienā vai vairākās diētās. Tas arī uzskatāmi parāda, ka nav vienas diētas, kas derētu visiem vienādi, jo mēs katrs esam savādāks un tādi ir arī mūsu simptomi un organisma vajadzības.

Kasjauns.lv/Foto: Lita Krone/LETA; Shutterstock