Puika, kura plašās zināšanas par kosmosu nobiedēja pat zinātniekus: indigo bērni un citas rītdienas rases

Kaut arī zinātne un tradicionālā medicīna indigo, kristāla un varavīksnes bērnus atzīst par pseidozinātniskiem terminiem un to rašanos skaidro galvenokārt ar bērnības krīzi, kam pakļauti mūsdienu bērni, visā pasaulē šis priekšstats kļūst aizvien populārāks. Arvien vairāk cilvēku tic, ka šie zvaigžņu bērni varētu būt nosūtīti uz Zemi ar misiju glābt pasauli un padarīt to par labāku vietu, palīdzēt cilvēkiem dzīvot harmoniskāk un laimīgāk.

Ekstrasensi un ezoteriķi, kas patiesībā aizsāka šo fenomenu, māca mums, kā šos bērnus atšķirt, izprast, kā pret viņiem izturēties. Nav noslēpums, ka nereti šie atšķirīgie bērni skolā tiek izsmieti, apcelti.

Daudz brīnumbērnu?

1962. gadā dzimušais Dienvidkorejas zēns Kimuns Jons četru mēnešu vecumā sāka runāt, gada vecumā bija iemācījies korejiešu alfabētu un 1000 ķīniešu hieroglifu, bet piecos gados bez dzimtās valodas runāja arī angļu, franču, vācu un japāņu valodā un risināja grūtus matemātikas uzdevumus.

Kā četrgadīgs bērns ar IQ 210  lielu viņš pat iekļuva Ginesa rekordu grāmatā. Zēns, kurš nebija ieguvis oficiālu izglītību, desmit gadus risināja vienādojumus NASA, līdz atgriezās Korejā, kur divos gados nokārtoja visus eksāmenus no pamatskolas līdz augstskolai, iegūstot civilinženiera profesiju. Viņš neuzskata sevi par caurkritušu ģēniju un uzsver, ka cilvēki ar augstu IQ nav visu varoši, piemēram, viņam nav spēju ne mūzikā, ne sportā.

Savukārt 1989. gadā dzimušais amerikāņu zēns Gregorijs Smits grāmatas sāka lasīt divu gadu vecumā, no trešās klases uzreiz tika pārcelts astotajā, bet desmit gadu vecumā iestājās augstskolā, kuru pabeidza nieka 22 mēnešos. 27 gadu vecumā viņš bija ieguvis trīs doktora grādus: biomedicīnā, aeronavigācijas inženierijā un politikas zinātnē. Visa viņa darbība ir saistīta ar to, lai palīdzētu cilvēkiem uzveikt smagas slimības, ieskaitot vēzi, nodrošinātu Zemi ar resursiem no kosmosa, aizstāvētu bērnu tiesības un cīnītos par mieru un pret vardarbību pasaulē.

Indiešu puika Akrits Džasvals (dzimis 1993. gadā) staigāja un runāja jau desmit mēnešu vecumā, bet divu gadu vecumā lasīja un rakstīja. Septiņu gadu vecumā Akrits sevi apliecināja kā pasaulē visjaunāko ķirurgu – viņš veica saaugušu pirkstu atdalīšanas operāciju meitenītei, kura bija cietusi no apdegumiem un kuras ģimene nevarēja atļauties ārstu. Trīspadsmit gadu vecumā zēna IQ bija 146, kas atbilst ģēnija līmenim. Tagad viņš visus savus spēkus velta tam, lai atrastu vēža izārstēšanas līdzekli.

Boriška no Marsa

Par īpaši sarežģītu mīklu zinātniekiem visā pasaulē kļuva Boriss Kiprijanovičs (dzimis 1996. gadā) no Krievijas, kurš trīs gadu vecumā paziņoja, ka ir no Marsa, un demonstrēja neizskaidrojami plašas zināšanas par kosmosu, zvaigznājiem un planētām. Boriška no Marsa, kā zēnu nodēvēja, jau piedzimstot palūkojās uz māti ar pieauguša cilvēka skatienu un pēc divām nedēļām spēja patstāvīgi pacelt un noturēt galvu, atceras viņa māte, pēc profesijas ārste, kas uzreiz pamanīja sava dēla neparastās spējas. Divu gadu vecumā zēns jau lasīja, rakstīja un zīmēja, bet runāt sāka dažu mēnešu vecumā, turklāt par tēmām, par ko vecāki nekad nebija viņam stāstījuši, proti, par citplanētiešiem un citām civilizācijām.

Volgogradas Universitātes profesors Genādijs Beļimovs kļuva par liecinieku, kā septiņus gadus vecais Boriss pārgājiena laikā, vakarā sēžot pie ugunskura, šokēja pieaugušos klausītājus, detalizēt stāstot par savu izcelsmi. Pusotru stundu viņi kā apburti klausījās zēna stāstā par dzīvi uz atomkara izpostītā Marsa senā pagātnē. Uz šīs planētas joprojām mītot ap divus metrus garie marsieši, kuri patvērušies pazemē un elpo oglekļa dioksīdu. Zēns apgalvoja, ka “marsieši ir nemirstīgi un viņu novecošana apstājas 30–35 gadu vecumā”, teica, ka viņi ir “tehnoloģiski attīstīti un spēj doties starpzvaigžņu ceļojumos”. Marsiešiem esot “spēcīga saikne ar senajiem ēģiptiešiem”, un reiz viņš kā marsiešu pilots pabijis uz Zemes. Boriss apgalvoja, ka Zeme varētu “dramatiski mainīties”, kad tiks “atslēgts” Lielās sfinksas monuments; atslēgas mehānisms esot paslēpts kaut kur aiz sfinksas auss. (Vairāk nekā desmit gadus pēc Borisa teiktā zinātnieki ar jaunākajām tehnoloģijām atklāja sfinksā lielas, tukšas telpas, kuras joprojām nav izpētītas.)

Borisa māte stāstīja, ka zēns kopš četru gadu vecuma sācis apmeklēt labi zināmo anomāliju zonu viņu dzimtajā vietā – Volgogradas Medvedickuju grēdu; viņš teicis, ka šī vieta palīdz atgūt spēkus un atjaunoties. Reizēm puika ieslīdzis dziļa transa stāvoklī, bet pamodies runājis par dzīvi uz Marsa pirms tūkstošiem gadu. Māte apgalvoja, ka neviens Borisam nav mācījis ne sēdēt lotosa pozā, ne arī meditēt.

Pat ja pieņemtu, ka zēns tomēr kaut kur aizguvis idejas par citplanētiešiem, tomēr viņa zināšanas par kosmosu un tehnoloģijām bija tādā līmenī, ka pat zinātnieki apstulba. Piemēram, Boriss stāstīja, ka, dzīvojot uz Marsa, pats radījis kosmosa kuģi. “To veidoja sešas apvalka kārtas: 25 % ārējais slānis no izturīga metāla, 30 % otrais slānis no gumijai līdzīga materiāla, 30 % trešais slānis atkal no metāla,” skaidroja zēns. “Pēdējais slānis aizņēma 4 % un bija veidots no speciāla magnētiska materiāla. Ja to uzlādēja ar enerģiju, šie kuģi varēja lidot uz jebkuru Visuma vietu.”

Kad zinātnieki, kas iztaujāja Borišku, vaicāja, kāpēc pirmās ekspedīcijas uz Marsu cieta neveiksmi, zēns atbildēja nekavējoties. Viņš paskaidroja, ka kosmosa aparāti izplata starojumu, kas ir kaitīgs Marsa videi un marsiešiem. Lai sevi aizsargātu, marsieši iznīcinājuši šos kosmosa aparātus ar speciāliem signāliem.

1988. gadā PSRS palaida uz Marsu divas kosmiskās zondes Fobos-1 un Fobos-2. Sakari ar zondēm pazuda pēc dažiem mēnešiem, un tās nepaspēja atsūtīt nekādu zinātnisko informāciju. Lai arī zinātnieki to skaidroja ar datorprogrammas kļūdu, pastāv teorija, ka zondes tika notriektas. Par to pirms aparātu palaišanas kosmosā valdību esot informējis krievu ekstrasenss Jurijs Lušņičenko, turklāt paskaidrojis, ka šādas zondes to izplatītā starojuma dēļ ir kaitīgas sarkanajai planētai. Tolaik viņam neviens nenoticēja.

Kā dažus gads vecs bērns varēja lietot zinātniskus terminus un zināt tehniski tik sarežģītas detaļas? Zinātniekiem bija divi skaidrojumi: vai nu viņam bija ļoti augsts inteliģences līmenis, ko vēl pastiprināja sevišķi bagāta iztēle (tas gan viņiem pašiem šķita maz ticami), vai arī Boriss tiešām bija atceļojis no kosmosa.

20. gadsimta beigās Borisam līdzīgi bērni ar fenomenālām spējām un īpašībām bija sastopami aizvien biežāk, un viņus sāka dēvēt par indigo bērniem, pieņemot terminu, ko ieviesa amerikāņu parapsiholoģe Nensija Anna Tape.

Zvaigžņu bērni vai slimi bērni?

Nensija Tape spēja redzēt cilvēku auras un izstrādāja koloroloģiju – mācību par personību, pamatojoties uz zinātni par krāsām. Septiņdesmito gadu beigās viņa pēkšņi sāka ievērot “vibrācijas krāsu”, kādu nekad iepriekš nebija redzējusi. Šis jaunais zilganvioletais jeb indigo tonis parādījās tikai ap dažiem bērniem. Galu galā Tape secināja, ka tai vajadzētu būt norādei par “jaunu apziņu”, kas parādījusies uz Zemes. 1982. gadā iznāca viņas grāmata "Izprast savu dzīvi ar krāsu palīdzību", un tajā pirmo reizi bija minēts jēdziens indigo bērni.

Popkultūra šo ideju par bērnu grupu ar apslēptām pārdabiskām spējām uztvēra ar negaidītu atsaucību, lai arī viņi nelīdzinājās Supermenam. Tapa neskaitāmas grāmatas, filmas un citi darbi, kas indigo bērniem nodrošināja tādu kā kulta statusu new age ērā, kur tie pārstāvēja lēcienu cilvēces evolūcijā. Par ievērojamāko indigo bērnu popularizētāju kļuva amerikāņu metafiziķis Lī Kerols, kuram 1999. gadā iznāca grāmata "Indigo bērni: jaunie bērni ir ieradušies". Tai sekoja vēl gandrīz 20 grāmatas, veltītas šai parādībai. Viņš apgalvo, ka informāciju par indigo bērniem saņēmis, kontaktējoties ar “eņģeļu enerģijas nesēju”, kuru dēvē par Kraijonu.

Indigo tiek uzskatīta arī par trešās acs jeb starpacu čakras krāsu, tāpēc šiem bērniem ir ļoti attīstīta intuīcija. Viņiem ir dziļas zināšanas ne tikai par personības un Visuma uzbūvi, to savstarpējām sakarībām, bet arī par to, kā saglabāt veselību vai noteikt pareizo ceļu dzīvē. To visu viņi esot zinājuši jau pirms savas piedzimšanas. Indigo bērni ir garīgi apdāvināti, viņu prāts darbojas ātri un bez ierobežojuma. Viņu ieviestās pārmaiņas pasaulē bieži uztvertas kā dumpīgums vai senu patiesību noliegšana, bet šāda pieeja palīdzējusi paskatīties uz lietām citādi. Indigo bērnus reizēm dēvē par sistēmu lauzējiem, viņiem piedēvē atbildību par to disbalansu, kas novērojams patlaban – pēc ilgākiem vēsturiskiem periodiem ar vienmērīgāku attīstības tendenci. Tiek uzskatīts, ka viņi dzimuši ar mērķi mainīt pasauli. Šie bērni esot jāuztver kā senu karotāju gari, kas atsūtīti pie mums, lai lauztu tradicionālās sistēmas un iemācītu mums labāk izturēties pret savu planētu.

Tapi uzskata, ka pastāv vairāki indigo bērnu tipi, lai gan viņiem visiem ir daudz kopīgu īpašību: pārākuma sajūta (vai karaliska izturēšanās un rīcība), problēmas saskarsmē ar varas pārstāvjiem, rutīnas lietu noliegšana (piemēram, gaidīšana rindā), nereaģēšana uz noteiktām disciplinārām darbībām. Indigo bērniem ir raksturīgs arī augsts IQ un pašpārliecinātība, kas sasaucas ar pretošanos autoritātēm un graujošām tendencēm – īpašībām, kas sakrīt ar simptomiem, ko novēro bērniem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS).

Galvenokārt tāpēc arī vairums tradicionālo psihologu un ārstu indigo bērnu statusu uzskata par blēņām – lūk, vecākiem ērtāk piedēvēt sava bērna uzvedības problēmas pārcilvēka kvalitātei nekā atzīt par psihiskiem traucējumiem. Citi ārsti, piemēram, holandiešu psihiatrs Besels van der Kolks, vedina domāt, ka indigo bērnu idejas popularitāte patiesībā ir atbilde uz bērnu pārāk lielo sazāļošanu.

Ārstējot mazo UDHS pacientu ar vieglu metamfetīna devu, īstenībā netiek ārstēta bērna īstā problēma – tāpat kā, ļaujot šādam bērnam pilnīgu vaļu, netiek risinātas uzvedības problēmas. Taču vilšanās, ko vecāki izjuta, kad tiem lika vienkārši dot zāles saviem nevaldāmajiem bērniem, varēja mudināt viņus pievērsties atbilžu meklēšanai new age pseidozinātnē par indigo bērniem. Vai nu viņi ienes pasaulē jaunu apziņu vai ne, pirmām kārtām jāatceras, ka šie indigo bērni galu galā ir tikai bērni, par kuriem jārūpējas, uzskata psihiatrs.

Nensija Tape savukārt brīdināja, ka indigo bērnu cieņa ir jānopelna un ka viņus nevajag piespiest. Vēl vairāk – viņa uzdrošinājās apgalvot, ka visi bērni, kurus tā pazina kā cita bērna vai vecāku slepkavu, patiesībā ir indigo bērni. Tā kā “viņi ir bezbailīgi un apzinās, kas viņi ir”, tad šāda rīcība esot tikai viņu izdzīvošanas mehānisms. Nekā personīga, tā sacīt. Tas, protams, izklausās kā no zinātniskās fantastikas, ņemot vērā, ka daudziem par savu taisnību pilnīgi pārliecinātiem noziedzniekiem bijusi visatļautības sabojāta bērnība. Speciālisti norāda – ļaujot šiem bērniem skriet amokā bez kādas disciplīnas (vai izņemt viņus no skolas, kā dara daļa indigo bērnu vecāku, lai mēģinātu pasargāt viņu spējas), galu galā viņiem vairāk traucēt nekā palīdzēt. Noliedzot apmācības sistēmu vai ārstēšanu, kas viņiem nepieciešama, var tikai apspiest šo bērnu zināšanu un sociālo attīstību.

Piecas indigo bērnu paaudzes

Viena no indigo bērnu pazīstamākajām pētniecēm un grāmatu autorēm ir amerikāniete Lorija Džonsone. Viņa analizējusi indigo bērnus gandrīz zinātniskā veidā un iedalījusi piecās kategorijās atkarībā no dzimšanas laika.

Alfa paaudze (1958–1968). Viņu aura ir tumši zila un zaļa ar violetu nokrāsu, tai ir arī metālisks smilškrāsas tonis, kas viņus pasargā no ārējiem uzbrukumiem un pārāk agras indigo potenciāla parādīšanas. Šīs paaudzes atmoda bija vērojama 1986.–1996. gadā. Kopš agras bērnības alfa sajutušies atšķirīgi no citiem, nepiederīgi savām mājām, valstij vai vecākiem, taču nekad neguva izskaidrojumu, kas ir šo atšķirību cēloņi.

Beta paaudze (1968–1978). Šīs paaudzes aurai ir zilzaļa, zilganvioleta krāsa, bet jau bez metāliskā vairoga. Viņi atmodās laikā no 1996. līdz 2006. gadam. Gan alfa, gan beta paaudzei raksturīgs, ka šie cilvēki izskatās daudz jaunāki par savu bioloģisko vecumu.

Gamma paaudze (1978–1988). Šo bērnu intelektuālā pamošanās bija vērojama 2006.–2016. gadā, un šī ir pirmā paaudze ar minimālu aizsardzības vairogu. Viņu aura ir zilganvioleta ar okera krāsas vai kristāla iezīmēm.

Delta paaudze (1988–1998). Ceturtās paaudzes aura ir tīrā indigo krāsā, un viņu nobriešanas un garīgās atmodas periods ilgst no 2016. līdz 2026. gadam. Šī paaudze ir pārāk jūtīga, tai nepieciešama liela palīdzība. Cilvēki ir pārlieku aktīvi un diezgan ekstraverti. Viņiem patīk parādīt pasaulei, kas viņi patiesībā ir, un viņi to dara ar lielu pašpārliecinātību. Viņiem patīk zila un purpura krāsa, viņi klausās lēnu mūziku, izvairās no cilvēku pārpildītām vietām un visa, kas izraisa nervozitāti. Šie bērni parasti smagi pārdzīvo pusaudžu vecumu. Daudzi domā, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, var izmēģināt narkotikas vai mocīties ar pašnāvības vēlmi. Labākās zāles viņiem ir daba.

Omega paaudze (1998–2008). Domājams, pēdējā tīrā indigo paaudze, kurai būs lemts piedzīvot atmodu 2026.–2036. gadā. Džonsone deltas un omegas bērnus dēvē arī par kristāla bērniem, jo viņiem raksturīga sevišķi spoža, kristāliska aura. Šiem bērniem ir īpašs jutīgums pret dažādām ādas problēmām, alerģijām un slimībām (īpaši tām, kas skar elpošanas ceļus – vides piesārņojuma dēļ), un salīdzinoši liela daļa no viņiem tiek raksturoti kā autisma vai Aspergera sindroma (autisma vieglāks paveids) pacienti. Autisms viņiem ir pašaizsardzības veids pret ārējās pasaules uzbrukumiem un neirozēm.

Lorija Džonsone uzskata, ka visām indigo paaudzēm atmodas laiks sākas 28–29 gadu vecumā un ilgst aptuveni 7,5 gadus. Viņa šo periodu dēvē par “atmodas tumšo nakti”, jo tas var būt sevišķi grūts laiks, kad indigo cilvēkam ir jāatgriežas pie savas misijas šajā dzīvē. To var pavadīt daudz dažādu problēmu un smagu izaicinājumu. Savukārt brieduma gados (37–39) sākas psihisko spēju atklāšana un uzplaukums. Līdz tam cilvēkam ir dots pietiekami daudz laika, lai viņš apzinātos un apgūtu savu psihisko spēku, netikdams izbiedēts vai necenšoties dalīties savā pieredzē ar citiem. Šī iekšējā pieredze ietver spēju skaidri ielūkoties dziļi sevī, vadību un iespēju iekšēji komunicēt ar garu pasauli, spējas nolasīt citu domas, jūtas un nolūkus, izprast realitātes paralēlos līmeņus, skaidru priekšstatu par laika dabu.

Jūtīgie kristāla bērni

Daļa ezoteriķu bērnus, kas dzimuši no 1987. līdz 2012. gadam, vairs nepieskaita indigo paaudzei, bet dēvē par kristāla bērniem, kas nereti piedzimst tieši indigo pārstāvjiem. Šī paaudze atšķiras no iepriekšējās gan ar auras krāsu, gan daudzām īpašībām. Viņiem ir mirdzoša opāla aura ar augstu vibrāciju līmeni. Viena no viņu galvenajām īpašībām ir jūtīgums attiecībā uz ļoti daudzām lietām: skaņām (bieži vien ir izteikti muzikāli), krāsām, citu cilvēku emocijām. Viņi dzīvo ar sirdi un ir empātiski līdz tādam līmenim, ka pārņem citu cilvēku emocijas, tā kaitējot paši sev. Arī kristāla bērnu saasinātā taisnīguma izjūta nodara viņiem ļaunu, pakļaujot depresijai un trauksmei.

Šiem cilvēkiem ir vēlme radīt harmoniju un mieru, tāpēc, neraugoties uz savu labsirdību un ievainojamību, viņiem tomēr piemīt spēja būt par īstu cilvēces dzinējspēku. Viņiem jau ir tas, ko pasaulē ienesa indigo bērni, bet viņi ir maigāki un jūtīgāki. Viņi neko negrauj, bet gan rada, un izstaro mīlestību, mieru un viedumu. Apskāvieni ir viņu dabiskais aicinājums.

Kristāla bērni prot dzīvot harmonijā ar visiem cilvēkiem, mīl dzīvniekus, un dzīvnieki mīl viņus; viņiem ir tieksme būt veģetāriešiem. Ļoti mīl dabu un aktivitātes ārā, telpās var kļūt nemierīgi. Datori un telefoni viņus nesaista tik lielā mērā kā vienaudžus. Šos bērnus ļoti fascinē kristāli – viņiem parasti ir maz materiālo prasību, bet vēlme pēc kāda kristāla var kļūt par īstu apsēstību. Ar kristāliem šie bērni runājas un spēlējas. Kristāli ir saistīti ar dziedniecību, tāpēc atbilst viņu instinktam palīdzēt un dziedēt citus.

Kristāla bērniem ir ļoti smalka intuīcija un telepātiskas spējas, tāpēc viņi ir mazrunīgi. Atšķirībā no indigo, kuri parasti sāk runāt daudz agrāk par vienaudžiem, kristāla bērni nerunā līdz pat trīs četru gadu vecumam. Viņiem arī nepieciešama liela deva vienatnes, lai atgūtu spēkus.

Atšķirībā no indigo bērniem, kuri vairumā gadījumu neapzinās savu misiju uz Zemes un cieš no sabiedrības, kristāla bērni jau kopš mazotnes sniedz pasaulei beznosacījuma mīlestību, tomēr apkārtējie arī viņus bieži vien nesaprot, tāpēc viņiem vēl ir jāmācās Zemes likumi. Citādi kristāla bērnus var pielīdzināt tīrām kosmiskām strūklakām, kas ir absolūti pašpietiekamas sistēmas (normāli viņi paši spēj pilnībā atjaunoties). Citi cilvēki var viņos atspoguļoties, bet nespēj nosmelt tiem enerģiju.

Varavīksnes lokā iekļautie

Pēdējos gados sāk runāt arī par varavīksnes bērniem, kuri parādījušies uz Zemes kopš 2012. gada un kuru vecāki bieži vien ir kristāla bērni. Šo bērnu aura izstaro tādu enerģiju kā varavīksne. Lai arī viņiem ir šis tas no kristāla bērniem, tomēr piemīt arī unikālas īpašības. Viena no galvenajām – tās ir jaunas dvēseles, bez inkarnāciju bagāžas. Viņu ceļu noteiks tas, kas būs ielikts dzīves laikā, bet viņi būs bezbailīgi, nebaidīsies mīlēt, būs gatavi ienest dzīvē jaunas, radikālas pārmaiņas, īstenot indigo un kristāla bērnu uzsākto cilvēces attīstībā.

Varavīksnes bērni var būt ekstrasensi vai apveltīti ar ārkārtīgu intuīciju, taču viņi tam nepiešķirs lielu nozīmi. Viņi ir aktīvi, aizrautīgi, radoši, arī līdzjūtīgi un gatavi palīdzēt. Viņiem nepatīk sacensties – sports nav viņu lauciņš, ja nu tikai priekam.

Varavīksnes bērnus uzskata par zvaigžņu bērnu trešo vilni, kuri ieradušies uz Zemes, lai atveseļotu planētu un radītu harmoniju starp pasauli un cilvēkiem, kas tajā dzīvo. Viņi ir šeit, lai ar savu paraugu vadītu; mācītu, atspoguļojot atpakaļ mūsu izkropļotās vērtības, attīrītu slikto enerģiju, kas patlaban pārņēmusi cilvēku rasi. Galu galā varavīksnes kopā ar citām augsti attīstām cilvēku dvēselēm radīs augstas vibrācijas enerģijas tīklu, kas izpletīsies pa visu planētu. Šiem cilvēkiem – gaismas nesējiem – nav jāveic nekas īpašs, lai palīdzētu cilvēcei attīstīties. Visu paveiks viņu enerģija. Indigo un zināmā mērā arī kristāla bērniem bija jāveic fiziski uzdevumi, bet varavīksnes dvēselēm ir vienkārši jābūt.

Kas nāks pēc varavīksnes bērniem? Daži avoti jau min zelta bērnus, bet mēs nezinām, ar kādām brīnišķīgām spējām viņi būs apveltīti un kādas dāvanas mums atnesīs.

Gribētos jau ticēt, ka indigo, kristāla un varavīksnes bērni mums ir atsūtīti, lai atrisinātu Zemes problēmas. Ja tikai tas nav kolektīvs pašapmāns, lai paļautos uz Deus ex machina – Dieva sūtītām laimīgām beigām.