Ģimenes medicīna laukos: grūtības varētu būt ap 27 tūkstošiem cilvēku - situācija izvērsusies dramatiska
Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav māsu, kuras varētu dot ķīmijterapiju, te Daugavpilī aptrūkušies anesteziologi un apstājusies plānveida palīdzība, joprojām nesarūk rindas valsts apmaksātiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām, un problēmu virkne šķiet nebeidzama.
Veselības aprūpes sistēmas jucekļos, kvotās, gaidītāju rindās un pilnajos poliklīniku koridoros kaut kur ir apmaldījies arī pats pacients, kurš izmisīgi gaida valsts apmaksātu pakalpojumu un šajā nebeidzamajā jūklī ir pārvērties par burkšķošu, īgnu un neapmierinātu klientu. Daudziem pacietība beigusies - kāds atmet ar roku gaidīšanai, kāds saņemās un izsauc „ātros” vai pats ierodas slimnīcas Uzņemšanas nodaļās, lai meklētu glābiņu un saņemtu valsts pakalpojumu ātrāk. Taču lielākā daļa ar savu neveiksmju stāstu atgriežas atpakaļ pie ģimenes ārsta paziņojot, ka tālāk nekur nav tikuši un risinājums jāmeklē tepat pie ģimenes ārsta. Vismaz laukos tā ir.
Bet arī laukos nu ir pienācis brīdis, ka laimīgs ir tas pacients, kuram tāds ģimenes ārsts vispār ir - ģimenes ārstu skaits valstī jau gadiem ir nepietiekams, bet laukos situācija ir izvērsusies visnotaļ dramatiska. Ģimenes ārsti noveco, pensionējas, dodas uz „citiem medību laukiem”- prakses tiek apvienotas, jo mazinājies arī iedzīvotāju skaits vai prakse paliek tukša. Pacienti meklē tuvāko ģimenes ārstu, kurš varētu būt desmitiem kilometru attālos ciemos, prakšu vietā izveido vismaz pagaidu feldšerpunktu. Un pacients atkal gaida - tikai vairs ne smalku izmeklējumu vai dārgu konsultāciju, bet izdzīvošanas minimumu - diabēta, asinsspiediena, astmas un sāpju medikamentu un šķietami vienmēr pieejamā ģimenes ārsta konsultāciju.
Šobrīd Latvijas laukos oficiāli brīvas ir 18 ģimenes ārstu prakses vietas. Vidēji ģimenes ārsta praksē ir ap 1500 pacientu, tātad šobrīd primārās veselības parūpes pakalpojumu saņemšanas grūtības varētu būt ap 27 tūkstošiem cilvēku.
Latvijas lauki daudzviet ir palikuši klusāki, ir samazinājies iedzīvotāju skaits, ir slēgtas skolas un vēl pensionējies vai miris vienīgais ģimenes ārsts un jauno nekādi nevar pievilināt- nākotnes perspektīva uz šāda reģiona attīstību šķiet visai drūma. Iztrūkstot ģimenes ārstam laukos dažus mēnešus, iezīmējas situācija un raisās runas, cik daudz tomēr varēja izdarīt uz vietas - gan zāles izrakstīt, gan brūci pārsiet, gan vakcīnu vai šprici saņemt. Vidēji 70% no visām veselības problēmām ar ko vēršas pacienti pie ģimenes ārsta var atrisināt uz vietas praksē.
Jā, un kur tad paliek jaunie speciālisti ģimenes medicīnā, lai arī viņu nav pārlieku daudz, tomēr katru gadu kāds bariņš jauno tiek sertificēti? Latvijā vērojamas pasaules tendences - jaunie drūzmējas lielajās pilsētās un meklē savu laimi tur. Kā nu ne - tur kūsā īstā dzīve, karjeras, izglītības, darba un profesionālās pilnveidošanās iespējas un visi pārējie pilsētnieku dzīves iespējamie labumi. Un jaunais speciālists (ģimenes medicīnā visticamāk - speciāliste) saņemot pirmo sertifikātu specialitātē, vai vispār maz ir tik jauns? Viņai ir vismaz 27 gadi. Ja jau precējusies un bērnu radījusi, tad vismaz 29! Atcerēsimies vai iedomāsimies sevi šajā vecumā - cik iespējams jums būtu bijis mainīt savu dzīvi kardināli un pārcelties potenciāli uz iedomātu „nekurieni”. Ko lai dara ar vīru? Kas lai pieskata bērnu? Un kā vienai pašai nodrošināt visu, ko iecerējusi valsts - pacientus izārstēt, profilaksi nodrošināt, mājas vizītes arī un prakses telpas jāizveido aprīkotas un invalīdiem pieejamas. Vai tas maz ir reāli? Kāda ir jaunā speciālista motivācija pamest ierasto, paredzamo un iespējams jau nodrošināto dzīvi galvaspilsētā. Tad labāk gaidīt praksi Rīgā un līdz tam strādāt privātās medicīnas lauciņā.
Pēdējā laikā gan ir iespējams piesaistīt līdzekļus no Veselības ministrijas un Eiropas savienības fondiem, lai pārceltos darbam uz laukiem, taču joprojām atsaucība ir visnotaļ zema.
Kas ģimenes ārstus attur no došanās uz darbu laukos? Zinātāji taču mēdz teikt, ka laukos ir savas priekšrocības - skaista daba, iespējams, mazāk prasīgi un pārlieku neizlutināti pacienti, lētākas prakses telpas. Jā, un arī daudzveidīgākas prakstiskā darba iespējas. Taču šiem dažiem labumiem pretī stājas izolācija, izolācija, visticamāk, it visā. Visvairāk jau profesionālā. Iedomājieties jaunu ārstu lauku teritorijā, kurš sastop smagus pacientus, kuri arī vēlas izdzīvot, taču ir ierobežoti finansiāli, dažādu iespēju dēļ nespēj nokļūt uz izmeklējumiem, slimnīcām. Pa kādam smagi slimam bērnam attālā lauku viensētā, pa kādam insultam, kur nav bijusi pieejama rehabilitācija un vēl reizēm kāda mājas vizīte ar lūgumu izsniegt miršanas apliecību. Un tas viss tam vienam jaunietiem pa neizbraucamiem lauku ceļiem, izmantojot e-veselību, kas nobrūk, izsniedzot nosūtījumus, kad pakalpojums pieejams pēc pieciem mēnešiem un vēl un vēl. Cik lielas motivācijas, baiļu, stresa un galu galā gandarījuma tas vērts? Mazliet apbružājoties medicīnā un pastrādājot laukos, varētu teikt - tas ir to vērts! Ģimenes ārsts laukos patiešām var daudz, ja laimējies ar palīgiem - var tiešām kalnus gāzt, var mainīt un uzlabot pat bezcerīgas situācijas. Taču tas viss ir entuziasmā balstīts - gadu desmitiem ilgā, kopš studiju, dežūru un rezidentūras laikiem, cerībā, ka būs labāk, vieglāk un mazāk. Bet tā īsti nenotiek un cilvēki izdeg- norobežojas, atsakās un pamet. Reizēm rodas sajūta, ka ģimenes medicīna laukos ir „vientuļa”- kā vienīgā palikusī iespēja cilvēkam vismaz kaut ko saņemt no valsts un šo pakalpojumu sniedz pārgurusi un novecojusi primārās veselības aprūpes komanda- spītīgi uzturot vismaz škietamu pieejamību valsts veselības aprūpei.
Kā minēts, šī nav tikai Latvijas problēma, tas skar lielāko daļu valstu. Kā viņi risina šos jautājumus? Kā motivē ģimenes ārstus darbam, piemēram, Zviedrijas ziemeļos? Līdz šim vienīgais uz pierādījumiem balstīts risinājums ir- papildus motivējošs finansiāls atbalsts, ko sauc par „lauku koeficientu”. Lai kā tiek laukos solīts svaigs gaiss, pat dzīves vieta, un dažādi īstermiņa labumi, tomēr nekas nav izrādījies efektīvāks par papildus maksājumu ārstu praksēm par attālumu no galvaspilsētas un lielākajām valsts nozīmes pilsētām, lai veicinātu jauno speciālistu plūsumu uz attālākiem reģioniem. Papildus finansiāla ilgtermiņa motivācija veicinātu jauniešus pārcelties uz laukiem, riskēt, veidot savas prakses un kardināli mainīt savu ierasto dzīves ritmu. Jau strādājošiem būtu iespēja mazināt izolāciju - pavērtos lielākas iespējas mācībām, motivācija prakses darbības uzlabošani un rastos iespēja izrauties no ikdienas, izmantot pelnītu pilnvērtīgu atvaļinājumu, mazinot izdegšanas iespēju un motivētam veikt valsts pasūtījumu arī attālākos valsts nostūros, kur arī cilvēkam mēdz sāpēt, trūkt elpas un galu galā ir tādas pašas tiesības saņemt visaptverošu medicīnisko aprūpi.
Ar vēlējumiem valdībai un Saeimai rast efektīvus risinājumus lauku ārstu atbalstam - ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, Latvijas Lauku ģimenes ārstu ascociācijas, jauno ģimenes ārstu nodaļas vadītājs.
