"Uzveikt slimību varam vienīgi tad, ja saprotam, kas ar mums notiek" - intervija ar neiroloģi Sandru Vestermani

Neiroloģe Sandra Vestermane savā praksē izmanto praktiskās psihofizioloģijas procesus, bioloģiskās atgriezeniskās saites metodes, kad ar cilvēku strādā tiešsaistē, reģistrējot dažādus bioloģiskos parametrus: pulsu, ādas temperatūru, ādas mitrumu. Tiešsaistē tiek ietekmēti arī bioloģiskie procesi, piemēram, sirdsdarbība. Tā ir biofīdbeka un neirofīdbeka – smadzeņu elektriskās aktivitātes – terapija, kas Latvijas tiek maz lietota.

Ir tāds teiciens – viss ir galvā. Vai tas nozīmē, ka smadzenes ir vissvarīgākais un primārais orgāns?

Noteikti, jo smadzenes regulē visus procesus, visu iekšējo orgānu darbību, arī sirdi. Var būt diskusija par to, kas ir svarīgāks, smadzenes vai sirds, un kur tad mīt dvēsele. Smadzenes noteikti ir galvenais orgāns. Ja sirdi izņem no ķermeņa, piemēram, transplantācijas laikā, tā kādu brīdi saglabā savu elektrisko aktivitāti, impulsu aktivitāti, bet, ja izņem smadzenes, visi procesi apstājas. Smadzeņu pārstādīšana vēl nav notikusi. Smadzenes ir centrālais dators, kas regulē visus procesus.

Sirds ir saistīta ar smadzenēm – smadzenes ietekmē sirdsdarbību, sirds ritmu un visas sajūtas. Tāpēc var teikt, ka dvēsele ir smadzenēs. Mīts par to, ka mēs izmantojam tikai kādu desmito daļu smadzeņu, ir tikai mīts. Smadzenes ir aktīvas visu laiku, arī tad, kad guļam; tās nekad neatslēdzas. Runa var būt par apzināto un neapzināto daļu – tādā izpratnē apzinātā daļa ir tāds neliels procents. Apmēram 90 procentus mūsu uzvedības nosaka neapzinātie smadzeņu darbības procesi.

Termini apziņa un zemapziņa neirobioloģiski ir strikti nodalāmi. Tās ir konkrētas struktūras, tas nav kaut kas mistisks, tātad apziņai un zemapziņai atbilst noteiktas smadzeņu struktūras.

Zaudējot kādu maņu, smadzenes saglabā informāciju?

Jebkuram orgānam vai funkcijai ir smadzenēs noteikta zona. Piemēram, cilvēkam rokas fiziski vairs nav, bet zona smadzenēs paliek. Kamēr tā pārstrukturējas, smadzenes ģenerē sajūtu, ka roka ir. Tās ir tās fantomās sajūtas. Ja cilvēks pakāpeniski zaudē redzi, protams, redzes atmiņa paliek, ja nav citu smadzeņu bojājumu. Ja pamēģinām aizvērt acis un ieskatāmies tumsā, tad kaut ko redzam. Ja vēl sasprindzinām redzi un skatāmies uz augšu, tā kā trešajā acī, tad ar aizvērtām acīm redzam krāsas un figūras. Viennozīmīgi nevaru pateikt, kas tas ir. Redzes garozas zonas atpūšas, bet informācija tajā tumsā kaut ko projicē, ģenerē.

Pateicoties medicīnai, mums ir iespējas daudz ko kompensēt – kaut ko labot un salabot, uzlikt brilles. Ja nebūtu izdomātas brilles, lielākā daļa cilvēku būtu darba nespējīgi.

Vai ir iespējams smadzenēs ielikt čipu, lai kompensētu trūkstošās funkcijas?

Ja bojāta pati acs vai acs nervs, bet smadzeņu garoza ir vesela, teorētiski ar kādu elektronisku iekārtu būtu iespējams salabot pāreju starp redzes nervu un smadzenēm. Ja ir bojāta smadzeņu garoza, tad nekā. Acs pati neredz – ar acīm, tāpat kā ar ausīm, mēs uztveram informāciju un pārvadām to uz smadzenēm. Smadzenes mums palīdz saprast redzēto. Ja ir insults smadzeņu redzes garozā, izkrīt redzes lauki un cilvēks ar to zonu neredz, kaut gan acs ir vesela. Liec brilles, kādas gribi – ja bojātas smadzenes, mēs nesaprotam, ko redzam. Tā kā abas redzes zonas ir pakausī kopā, tās sabojāt ir vienkāršāk. Dzirdes zonas ir katra savā pusē, nekad nav tā, ka abas zonas ir izsistas no ierindas. Bet arī to, ko dzirdam, mēs saprotam, pateicoties smadzenēm.

Vai savas smadzenes varam piemānīt?

Mēs neesam tik gudri, lai apmānītu smadzenes, bet tās mūs māna nepārtraukti. Visas emocionālās un fiziskās sāpes ir savstarpēji saistītas. Tev īstenībā nesāp, bet smadzenes dod informāciju, ka sāp. Emocionālās ciešanas ar laiku pāriet fiziskās. Tad ir šie sāpju pacienti, kuri sūdzas, ka sāp rokas, kājas, locītavas, un viņi tiek izmeklēti no galvas līdz kājām, jo sāpes nepāriet. Ar pieejamajām metodēm mēs nevaram atrast strukturālu bojājumu ne muskuļos, ne nervos, ne kaulos, bet pacients saka – man sāp, es nevaru strādāt, nevaru iziet no mājas. Mēs nevaram izmērīt viņa sāpes – mēs varam ticēt tikai viņa stāstam un ciešanu tēlam.

Hroniskas sāpes ģenerējas smadzenēs, kur ir sāpju atmiņa. Ja cilvēks ilgstoši tiek traumēts fiziski vai emocionāli, kādā brīdi viņš to ciešanu kamola vairs nevar atšķetināt. Viņš neatšķir, kas ir reāls apdraudējums un kas nav, sāpju reakcija rodas uz kaut kādiem trigeriem un nav saistībā ar reālām briesmām. Sāpes patiesībā ir aizsargreakcija, kas mūs brīdina par briesmām, par bojājumu. Bet, ja cilvēks ir audzis vardarbīgā ģimenē, ja viņš kā bērns ir baidījies un aizsargājies, tad viņa smadzeņu uztvere ir tik ļoti izmainījusies, ka kādā brīdī pieaugušā vecumā stresa situācijā viņš var ieiet slimībā – vai tās būtu sāpes, vai psihiskas problēma, teiksim, depresija, kas nepadodas terapijai. Psihiskās slimības nerodas vienā dienā, tās nāk no pagātnes.

Bet placebo efekts? Ar to taču mēs varam apmānīt smadzenes?

It kā jau varam, bet tas notiek neapzināti. Ja es zinu, ka tā būs placebo tablete, tad, visticamāk, nekas nesanāks. Man ir kastīte ar zālēm, dakteris man tās ir izrakstījis, man ir ticība, pārliecība, ka tās mani glābs, – tad tas strādā. Arī no neirobioloģijas un kognitīvās neirobioloģijas viedokļa placebo jāizmanto vairāk, jo tas ir nekaitīgi. Jautājums, kā to vairāk iefiltrēt aptieku tīklā. Ja nopērku cukura tableti un zinu, ka tas ir cukurs, tad tas nestrādās. Jebkam, kam noticam, ir pārliecības spēks.

Ir situācijas, kad pašiem ir kaut kas jādara, bet nevajag pārcensties, jo ir arī tāds fenomens kā nocebo, kad var iedomāties, ka man no kaut kā kļūs slikti. Dažreiz cilvēkiem ir savi iemesli, kāpēc viņiem ir bail no zālēm. Nonākot situācijā, kad nav variantu, vienalga viņiem ir aizspriedumi pret medikamentiem, viņi izlasa par visām iespējamajām blaknēm. Viņi ar grūtībām to tableti norij, un sākas blakusefekti. Taču, kamēr tā tablete nav izšķīdusi un uzsūkusies kuņģī, nekādu blakņu nevar būt. Tās ir smadzenes, kas caur veģetatīvo nervu sistēmu ģenerē dažādas sajūtas – sliktu dūšu, vājumu, reiboņus. Šīm sajūtām patiesībā nav saistības ar konkrēto tableti.

Kāda ir zemapziņas ietekme uz smadzenēm?

Zemapziņa no neirobioloģijas viedokļa atbilst noteiktām struktūrām, kas visas attīstās ļoti agrīni, vēl mātes miesās – jau no piektās grūtniecības nedēļas. Tātad viss, ko māte piedzīvo, gaidot bērnu (stress, vardarbība, zaudējumi utt.), ietekmē bērna smadzeņu attīstību. Un ja vēl ir nedroša bērnība, tā ietekmē mazuļa psihes attīstību, kas visintensīvāk notiek pirmajos divos dzīves gados.

Psihoterapijas uzdevums ir rakāšanās bērnībā. Parasti mēs atceramies kādus spilgtus notikumus, pozitīvus vai negatīvus, dažādas emocijas, bet ir liela daļa, ko līdz divu gadu vecumam neatceramies. Nav iespējams pilnībā tikt klāt un atšķetināt, izvilkt ārā, kas no kurienes nāk, teiksim, kāpēc man ir bail no suņiem, ūdens vai no bārdainiem vīriešiem, kāpēc sievietes par partneriem izvēlas vīriešus, kuri viņas sit. Lai cik tas paradoksāli būtu, meitenes neapzināti izvēlas savam tēvam līdzīgus vīriešus, bet vīrieši – sievietes, kas līdzinās viņu mātei. Jo tas ir pazīstams. Viņi cieš attiecībās, un tās nav labas, bet – pazīstamas. Lai nekāptu uz tiem pašiem grābekļiem un mainītu šo stereotipu, vispirms ir jāsaprot, kur ir problēma, un apzināti jāveic cita veida izvēles. Ja kaut kas ir pazīstams, tas nenozīmē, ka tas ir labs man.

Tad jau grūtniecības laikā topošā māte var iekodēt bērnu, izveidot viņu tādu, kādu ir iedomājusies?

Ideālajā gadījumā tam jābūt ļoti apzinātam un mērķtiecīgam procesam, jo ir pētījumi, ka bērni intelektuāli ir līdzīgāki mātēm, nevis tēviem. Tas tāpēc, ka bērns ar māti tiešsaistē ir visilgāk. Sievietes, kas grūtniecības laikā mācās maģistrantūrā, aizstāv diplomdarbus, ir stresā un emocionāli kognitīvo procesu nodod bērnam. Ja māte grūtniecības laikā dzīvo panikas lēkmēs, baidoties no vīra, kurš, atnākot mājās, būs piedzēries un varbūt viņu sitīs, viņa savu trauksmi, bailes nodos vēl nedzimušajam bērnam.

Vai tiesa, ka piedzimstot mums ir daudz vairāk neironu nekā tad, kad esam jau pieauguši?

Piedzimstot mūsu smadzenes ir mazākas, tās aug, vairojas neironi un kontakti starp tiem. Šiem smadzeņu izaugumiem ir apvalki, kas veido smadzeņu masu. Neironu skaits nav izšķirošs. Cilvēka mūžā ir dažādi periodi, tai skaitā stress, slimības, kas ietekmē neironu skaitu, tie var iet bojā. Svarīgi ir, cik intensīvi atlikušie neironi veido jaunus savienojumus. Neironu skaits mazinās, bet, piemēram, ja gados vecākam cilvēkam smadzeņu rievas ir platākas, masa ir mazāka, tas ne vienmēr korelē ar demenci. Ja cilvēks vienā profesijā nostrādājis visu mūžu, ir lietas, ko viņš zinās un pārvaldīs labāk nekā kāds 25 gadus vecs. Svarīga ir iemaņu un atstrādāto kontaktu stabilitāte. Cilvēka intelektam vai profesionālām kvalitātēm neironu skaits nav izšķirošs.

Bērni valodas apgūst ātrāk, viņi pasauli izzina straujāk.

Bērni visu apgūst ātrāk, jo viņu smadzenēm spēja augt un šūnām vairoties ir lielāka. Arī pieaugušiem cilvēkiem smadzenes atjaunojas, bet ne tik intensīvi. Ja smadzenes augtu visu laiku, mums nepietiktu vietas galvaskausā. Visu laiku ir līdzsvars, smadzeņu centros, kas ir atbildīgi par mācīšanos, šūnas atjaunojas. Tas ir pierādīts pētījumos, ka pieaugušajiem mācoties mainās smadzeņu centru tilpums, blīvums. Grūtāk ir tāpēc, ka plasticitāte nav tik izteikta. Ja salīdzinām smadzeņu procesus kā savus fiziskos un domāšanas ieradumus un negatīvās domas, tad tie ir kā tādi iestaigāti celiņi. Ir celiņš, pa kuru viegli riņķojam kaut kādās savās pārliecībās, uzskatos, kas ir labi un kas ir slikti, tā mūs mamma audzināja, tā mums vecmāmiņa mācīja. Ja kāds mēģina iestāstīt, ka jādomā vai kotletes jācep citādi, jūtam pretestību, un ir jābūt ļoti lielai motivācijai, lai šo stereotipu lauztu. Tas nozīmē, ka tad, ja gribam izveidot citu celiņu un kaut ko darīt citādi, ir jāiedomājas, ka ir jāizcērt jauns ceļš necaurejamos džungļos vai jāiestaigā taka dziļā sniegā.

Tas ir grūti izdarāms, tas prasa piepūli un laiku, un, lai tā taciņa kļūtu viegli staigājama, pa to bieži ir jāstaigā turp un atpakaļ. Arī ārstēšanas procesā visi zinām, ka ir jāēd veselīgi un tiem, kam ir liekais svars, tas jānomet, vairāk jākustas. Visi to zina. Un nezin kāpēc apvainojas, ja ārsts pasaka, ka tos 150 kilogramus derētu samazināt...

 Mācīties kaut ko jaunu ir grūti, bet, ja cilvēkam bāzē ir vismaz divas trīs valodas, tad katru nākamo apgūt ir vieglāk, jo procesi ir pazīstami. Ir pētījums par divvalodību. Ja no bērnības ir aktīva divvalodība, tas attālina demences iestāšanos par pieciem gadiem. Ja aktīvi ikdienā lietojam divas valodas, tas aizkavē smadzeņu novecošanos, jo smadzenēm ir jābūt daudz aktīvākām, visu laiku jāpārslēdzas. Kad cilvēks aiziet pensijā, viņš var apmeklēt visādus pulciņus un apgūt jaunas iemaņas. Protams, tie, kuri pēc dabas ir aktīvāki, to dara, bet pārsvarā jau ir tā – ko nu es tur savos sešdesmit piecos vēl mācīšos tamborēt… Varbūt tā ir depresija? Depresija ietekmē mācīšanās spēju, kognitīvās, emocionālās spējas. Ja neko negribas, tad ir jautājums – kāpēc?

Ko darīt, lai smadzeņu darbību uzlabotu?

Kognitīvie treniņi ir smadzeņu uzlabošana – atmiņa, uzmanība, atcerēšanās, lēmumu pieņemšana un tā tālāk. Ir svarīgi, cik ilgi to darām, cik regulāri un cik noturīgi. Mēs sasniedzam zināmu līmeni, taču, ja pabeidzam treniņu un vairs netrenējamies, tad nonākam atpakaļ sākumpunktā. Ja gada laikā uztrenējam muskuļu masu, mums ir forši muskuļi. Pēc tam pusgadu neejam uz sporta zāli, un muskuļi pazūd. Tāpat ar valodu – ja to iemācāmies un nelietojam, mēs to aizmirstam. Ja trenējamies maratoniem un tad gadu vairs netrenējamies, nākamajam maratonam viss ir jāsāk no jauna.

Ar kognitīvajiem treniņiem ir jāsaprot, kādu funkciju trenējam, ko gribam uzlabot – vai tā ir uzmanība, darba atmiņa, atcerēšanās spējas. Tad ir noteikts treniņu skaits dienā, nedēļā, mēnesī. Minimums ir divi trīs mēneši, kad kaut kas ir aktīvi jātrenē, un tikai tad var saprast, kāds ir rezultāts. Ja es to vairs neizmantoju, tas kļūst pasīvs un atgriežas iepriekšējā līmenī. Ideja sākt kognitīvos treniņus ir laba, jautājums ir par izpildījumu. Vai tas ir kā ieskrējiens, ja cilvēkam ir mērķis, bet, ja tie ir valodas vai kulinārijas kursi, tad jāapzinās – ja es šo pieredzi neizmantoju praksē, es to aizmirsīšu.

Pētījumi pierāda, ka meditācija, joga, ciguns maina smadzenes, maina domāšanu, veselības stāvokli. Tie, kas to dara gadiem, ir mainījuši iekšējos procesus. Ja tas ir tikai hobijs, ja meditējam tikai šad un tad, diez vai sagaidīsim nopietnu ietekmi uz ķermeni. Mēs nevaram meditēt, braucot ar mašīnu. Meditācijai, cigunam vai kam tādam ir jākļūst par ikdienas sastāvdaļu – kā zobu tīrīšanai, personīgajai higiēnai. Tad varam sagaidīt, ka smadzenes pārprogrammēsies, kaut kādas lietas notiks citādi. Taču meditācijas ir dažādas, tās var būt arī ar konkrētu mērķi.

Varbūt arī tādas, lai izārstētu kādu kaiti?

Ir kādas slimības un situācijas, ko varam izārstēt ar smadzenēm, bet no medicīnas viedokļa ir slimības – dažādas nopietnas ģenētiskas slimības ar neirodeģeneratīviem procesiem –, kur smadzenes nestrādā optimāli jau kopš cilvēka piedzimšanas. Ja smadzenes ir izmainītas, tad nav iespējas iedarboties uz slimībām. Cilvēks ar relatīvi veselām smadzenēm, kuram dzīvē bijušas dažādas situācijas – traumas, pārdzīvojumi, slimības, kurās viņš ir tā kā iestidzis, – to var, bet mans skeptiskais jautājums – cik apzināti un adekvāti cilvēks pats var vadīt šos procesus? Man šķiet, ka tomēr ir vajadzīgs atbalsts no malas, lai cilvēkam palīdzētu ieraudzīt pašam sevi, lai process ir objektīvāks, citādi ieslīgstam savā subjektīvismā un mums šķiet, ka ar visu tiksim galā paši. Ir, protams, cilvēki, kas veiksmīgi tiek galā, un ir tādi, kas divdesmit gadus mēģina, bet nekas nesanāk, un rezultātā viņi iedzīvojas slimībās. Tas ir atkarīgs no smadzeņu mainīšanās un smadzeņu pašdziedināšanās potenciāla, kas katram ir individuāls.

Esmu dzirdējis, ka neviens nav vesels; mēs esam nolikuši tādu kā pareizības mērauklu...

Ko nozīmē vesels cilvēks vai normāls cilvēks? Man medicīnā mācīja, ka terminu normāls vispār nedrīkst lietot. Medicīnā nosacīta norma balstās uz milzīgu datu apkopojumu, kur ir salīdzināti pacienti ar diagnozi un pacienti bez tās. No neirobioloģijas viedokļa ir sešas psihoneironālās sistēmas, kurām jābūt ideālā līdzsvarā: stresa apstrādes, sevis nomierināšanas, lēmumu pieņemšanas, risku novērtēšanas, atalgojuma būšanas un gaidīšanas sistēma. Ja tās visas būtu līdzsvarā, tad tas būtu normāls cilvēks, bet, tā kā šīs sistēmas ietekmē pirmspiedzimšanas pieredze, agrīnā bērnības pieredze un tamlīdzīgi, nevienam šīs sistēmas nav līdzsvarā. Visi esam nelīdzsvarā, un tā izpausmes ir dažādas. Vieglākos gadījumos cilvēks pats tiek galā, vidēji smagos ir vajadzīgs psihoterapeits, smagos gadījumos – psihiatrs. Visiem ir stress, neirozes, visiem ir kaut kādas sliktās domas. Cik labi ar visu šo bagāžu spējam socializēties, integrēties un pielāgoties dzīvei, tā arī tiekam galā ar savu dzīvi.

Kā mūs ietekmē atkarības un baudas?

Mēs visi esam atkarīgie, jo mūsu smadzenes strādā pēc šī principa. Pacienti baidās no zāļu atkarības, un tad es jautāju – vai no ēdiena, gaisa un ūdens jūs neesat atkarīgi? Ja nebūs ūdens, jūs nomirsiet. Atkarība ir tas, bez kā mēs nevaram iztikt; kaut kas, kas sagādā baudu. Pie alkohola cilvēks ķeras tāpēc, ka pārsvarā jūtas slikti – jūt diskomfortu, stresu, trauksmi. Tas ir pieejamākais līdzeklis, ko var nopirkt bez receptes, tātad zāles. Cilvēks sevi ārstē, bet jautājums ir par devu un blakusefektiem ilgtermiņā. Problēmas ir tad, kad viņš kļūst par hronisku alkoholiķi, kad blaknes jau ir redzamas no malas.

Tieksme pēc kaut kā tīri bioķīmiskā ziņā ir tas pats, kas ar medikamentiem, saldumiem, narkotikām. Tas sagādā baudu smadzenēs – gan apzināti, gan neapzināti. To, ka pēc tam būs slikti, liela daļa zina, bet tas neattur darīt to atkal. Ir cilvēki, kuri spēj to kontrolēt: “Es negribu, lai man būtu slikti, un tas īstenībā bojā manas smadzenes.” Viņi spēj pateikt stop un aizvietot vienu baudu ar citu, jo… mēs visi esam atkarīgie. Tas vienmēr ir stāsts par baudu un ciešanu savienošanos. Te ietilpst arī attiecību atkarība, sevis graizīšanas, sāpju nodarīšana. No malas šķiet, ka cilvēks, radot sev sāpes, gūst baudu. Tāpat azartspēles, ekstrēmie sporta veidi, kas ir uz dzīvības un nāves robežas. Cilvēkam, kurš ir pieredzējis kaifu, piemēram, lecot ar izpletni no klints, gribas to vēl un vēl. Tas ir tas kaifs, ko viens gūst no narkotikām, cits – lecot no klints. Tas, kurš ir lēcis no klints, tāpat pierod pie devas un meklē jaunu adrenalīnu. Tad no viena veida lēkšanas pāriet uz citu. Problēma, ir tā, ka vajag arvien vairāk un vairāk. Tāpat fiziskās aktivitātes, sports – pastāv risks pārtrenēties, jo bauda, ko cilvēks gūst tieši tās fiziskās aktivitātes laikā, ir līdzvērtīga seksam un orgasmam bioķīmiskā izpausmē. Tad viņam vairs nepietiek ar stundu sporta zālē – viņam vajag divas stundas, divas stundas divreiz dienā... Liek klāt slodzi, līdz visa dzīve paiet sporta zālē. Līdz galējībām, kad sāk plīst muskuļu cīpslas, kad fiziskais ķermenis vairs netur, bet to kaifu vajag vēl un vēl.

Varbūt pareizāk dara tie, kas izvēlas vienmērīgu stabilitāti?

Ir cilvēki, kas visu mūžu var nosēdēt vienā darbavietā pie viena galda, un viņam viss ir okei. Un ir cilvēki, kuri nepārtraukti kaut ko maina, jo viņiem ir svarīga izaugsmes sajūta, dinamika. Kad dinamika apstājas, viņš saprot, ka te vairs nav, kur augt, un iet projām. Bet otrs cilvēks sasniedz maksimumu, izaugsmes nav, bet darbs ir labs, alga laba, un viņš paliek, taču ieslīgst depresijā. Tad pieņemt lēmumu mainīt darbu ir vēl grūtāk, tāpēc sākas narkotikas vai medikamenti, lai tikai noturētos darbā, kur ir laba alga. Tātad viss atkarīgs no temperamenta – vai nu cilvēks iestrēgst, vai mainās. Veselīgāka dzīve ir tam, kurš visu laiku meklē jaunus izaicinājumus – ar nosacījumu, ka tie nav bīstami.

Daudzi apgalvo, ka veģetatīvā distonija ir izdomāta kaite, citi – ka tā ir nopietna slimība.

Tas ir smadzeņu ģenerēts nelīdzsvars veģetatīvajā nervu sistēmā. Normālā situācijā mēs nejūtam savus iekšējos orgānus – sirdi, plaušas, asinsvadus… Veģetatīvā distonija ir pēcpadomju termins, pasaulē to sauc par trauksmi, deģenerizētu paniku. Cēlonis meklējams bērnībā, hroniskā stresā mājas un ģimenes vidē un tamlīdzīgi. Kādu brīdi organisms ar to tiek galā, bet tad pēkšņi uznāk panikas lēkme lielveikalā vai darbā. Neviens speciāli neizdomās sev veģetatīvo distoniju. Smadzenes ir nelīdzsvarā, tās nespēj noregulēt procesus, kas notiek zemapziņā. Veģetatīvajā distonijā jāsavelk kopā emocijas ar fiziskām reakcijām kopsakarībā ar kādām situācijām. Problēma nav tajā situācijā, kad uz mani kāds sakliedza un man sākās panikas lēkme, bet manā bērnības pieredzē, kad uz mani nepārtraukti kliedza. Varbūt esmu to aizmirsis, bet tagad zemapziņa, konkrētas smadzeņu struktūras, nostrādā tā, ka rodas pretreakcija. Ja verbāli spētu stāvēt pretī pāridarītājam, tad būtu citādi, bet ir pieradums apspiest savas emocijas, kuras sit ārā fiziskās reakcijas. Caur fiziskām reakcijām tiek izreaģētas apspiestās emocijas. Emocijām ir cieša saikne ar fizisko ķermeni. To var ārstēt ar smadzeņu apzināto daļu, kontrolēt vai regulēt emocijas un līdz ar to arī fiziskās reakcijas. Dažiem tas izdodas pašu spēkiem vai ar līdzcilvēku atbalstu, bet smagos gadījumos ir vajadzīgi medikamenti, psihiatrs vai neirologs.

Plasticitāte, kas ietver smadzeņu spēju mainīties, Latvijā netiek plaši lietota. Vai tā ir vēl neapgūta ārstēšanas metode?

Klasisks piemērs ir insulta pacienti. Ir tādi, kas pieceļas pēc insulta, pēc rehabilitācijas un jūtas kā agrāk, un tādi, kuriem defekts paliek visu mūžu. Kad pilnīgi gulošs cilvēks atkal atsāk staigāt, tā jau ir neiroplasticitāte. Ja cilvēku ieliek gultā un viņš pusgadu guļ un skatās vienā punktā, tad viņš tāds arī paliks. Ja viņu ceļ augšā un ar viņu darbojas, smadzenes pārstrukturējas un daļa funkciju atjaunojas. Tas atkarīgs no insulta zonas un plašuma, valodas funkcijas. Ir arī klusās zonas, kad neviens nezina, ka ir bijis insults, un tas izpaužas tikai ar laiku. Insulti pieres daļā ir nelieli, bet ar laiku summējas. Tas var izpausties ar personības izmaiņām, ko norakstām uz vecumu. Tāpēc ir jāveic izmeklējumi, lai saprastu, vai cilvēkam ir insults vai depresija, vai audzējs galvā.

Mēs varam stimulēt cilvēku, liekot viņam aktīvi kaut ko darīt. Plasticitāti var izmantot ikvienam cilvēkam, jo mēs visu laiku mācāmies, un viss, ko darām, stimulē mūsu plasticitāti. Ja katru dienu uz darbu braucam pa vienu un to pašu ceļu, bet vienā dienā pa citu, mēs jau stimulējam plascititāti – ir jāizdomā jauns maršruts. Ja izmantojam navigāciju telefonā, tad ilgtermiņā degradējam savu iekšējo navigāciju – vairs nespējam orientēties, izmantojot parasto karti. Ir grūti mainīt ieradumus, jo iet pa iestaigāto taciņu ir viegli. Tāpēc kaut vai izkāp vienu pieturu iepriekš un ej kājām – arī tā var  attīstīt plascititāti.

Pa jaunu ceļu iet ir grūti. Pamēģinu vienreiz, otrreiz, bet – ai, labāk pa veco, jo tā ir vieglāk. Cilvēkam pasaka, lai izdara šo darbu, un uzreiz atruna – tas ir grūti, es to nemāku. Bet pamēģini! Lai kaut ko mainītu, ir jābūt pārliecībai un vēlmei to darīt. Es no tā ķeru kaifu – ja man izdevās šis, tad arī nākamais izdosies. Tā ir pieredzes gūšana no procesa, tā ir tā labsajūta, ko var gūt tikai izdarot. Filozofējot vien nevar uzzināt, kā tas ir patiesībā. Ikdienas rutīna nomāc pozitīvo impulsu.