Veselības grāvējs - sāls! Vai patiešām tik kaitīgs, kā mums stāsta?

Bagātīgi sāls ir visos mūsu planētas okeānos, tas riņķo mūsu dzīslās jau kopš dzimšanas, un mēs tūkstošiem gadu to pievienojam ēdienam, – un tomēr modernā medicīna uzskata, ka sāls ir veselībai kaitīgs.

Pat sabiedriskās organizācijas, piemēram, "Consensus Action on Salt and Health" (izveidota ar mērķi samazināt sāls daudzumu pārtikā), cenšas mūs pierunāt atteikties no gardajiem baltajiem kristāliem, preses relīzē rakstot: “Sāls [..] ir toksīns, kas paaugstina asinsspiedienu, savukārt tas ir galvenais cēlonis, kāpēc cilvēki piedzīvo insultu, sirdslēkmes un sirdskaites, un biežākais nāves un invaliditātes iemesls Lielbritānijā.” 

Uzskats, ka sāls ir indīgs, radās pagājušā gadsimta 70. gados – laikā, kad, tāpat kā tagad, kļuva aktuālas bažas par holesterīnu, alkoholu un pārtiku ar augstu tauku saturu. Vairākus gadus ārsti bija novērojuši saikni starp augstu asinsspiedienu un lielu sāls patēriņu. Un tomēr – kaut arī sāls patēriņš lielā daudzumā tika uzskatīts par veselībai kaitīgu, pierādījumi, ka tas paaugstinātu asinsspiedienu, bija pretrunīgi.

Problēma slēpjas faktā, ka, par spīti simtiem pētījumu par sāls ietekmi uz veselību, rezultāti ir pretrunīgi. Tieši tāpēc daudzas preses publikācijas, kuras ik pa laikam parādās, ir tik mulsinošas. Kāda britu avīze 2011. gadā paziņoja: “Tagad sāli varat ēst droši!”, bet jau pēc trim gadiem devās uzbrukumā “nāvējošajām sāls devām” restorānu ēdienos.

Sāls fizioloģija

Visi diskusijas dalībnieki atzīst, ka sāls ir svarīga uzturviela, – tas  ir viens no elektrolītiem, bez kura mūsu ķermeņa sistēma vienkārši sabruktu. Sāls sastāvdaļas – nātrijs un hlorīds – ir pamatjoni šķidrumos, kas aptver visas ķermeņa šūnas, asins šūnas ieskaitot. Kopā ar kāliju nātrijs regulē šūnas elektrolītisko balansu – tas ir uzdevums, kas paņem līdz 40% ķermeņa enerģijas, ja tas ir miera stāvoklī. 

Bet ķermenis pats sāli radīt nespēj, tas jāuzņem no pārtikas, un, tā kā sāls daudzums ir nekonsekvents – vienu dienu mazāk, citu vairāk –, organisms izmanto sarežģītus pašregulācijas mehānismus, te sāli noglabājot, te, sāls daudzumam pieaugot, atbrīvojoties no liekajām rezervēm caur nierēm. 

Cik daudz sāls ķermenim ir vajadzīgs? Ieteicamais minimums svārstās starp 1 līdz 4 gramiem dienā, lielāko daudzumu attiecinot uz cilvēkiem, kuru dzīvesveids iekļauj pastiprinātu svīšanu. Starp citu, 4 gramus dienā kā minimumu, kas nepieciešams ķermenim, ieteikusi ASV Sirds veselības organizācija – tā pati organizācija, kas sāls daudzumu rekomendē ierobežot līdz 1,5 gramiem dienā vai vēl mazāk.

Lūk, profesionāla organizācija, kas vienu un to pašu skaitli norāda gan kā drošu minimumu, gan – kā maksimumu! 
Par spīti dabiskajiem sāls regulācijas mehānismiem, praksē tie spēj vienīgi novērst fizioloģisku ķermeņa sabrukumu, bet nespēj parūpēties par labu veselību. No maza sāls daudzuma (jeb hiponatriēmijas) parasti cieš cilvēki gados, un pazemināts sāls līmenis var būt iemesls daudzām tā saucamajām vecuma pazīmēm. Nesen veikts pētījums atklāj, ka “pat vidēji smaga hroniska hiponatriēmija var izraisīt domāšanas traucējumus, kritienus un lūzumus, no kuriem beidzamie daļēji saistīti ar kaulu demineralizāciju un trauslumu. 

Kāds pētījums dažus simptomus, kas parādās maza sāls daudzuma rezultātā, pat salīdzina ar izpausmēm, kas novērotas pēc alkohola lietošanas, proti, nestabilitāti, kritieniem un kognitīvajiem traucējumiem. 

Taču pat ar tik skaidriem pierādījumiem, ka sāls trūkums spēj kaitēt, oficiālā nostāja nelokāmi paliek pie sava, proti, veciem cilvēkiem sāls daudzums jāsamazina līdz minimumam. Tikmēr mums, visiem pārējiem, pēdējo desmit gadu publikācijas rāda, ka pazemināts sāls daudzums organismā būtiski iespaido galvenos hormonus, enzīmus un vispārējo asinsainu. 

Kādi ir pierādījumi? 

Mediķu aprindās ir aktualizējies jautājums par datiem, kas pierādītu saikni starp zemu sāls patēriņu un sliktāku vai labāku veselību, tomēr šīs diskusijas tiek turētas slepenībā – bailēs sašūpot oficiālo uzskatu, ka sāls ir kaitīgs. “Debates zinātnieku vidū ir ierasta parādība, bet debates rada šaubas, un tām nevajadzētu iedragāt oficiālo nostāju,” iebilst Dr. Lorenss Apels, AHA pārstāvis. “Lai novērstu kardiovaskulārās slimības un uzlabotu kardiovaskulāro veselību, mums ir jāuzlabo asinsspiediena kontrole. Lai šo mērķi sasniegtu, sāls patēriņa samazinājums ir pamatu pamats.”

Kā Dr. Apels mums atgādināja, dominējošais uzskats ir un paliek tāds, ka augsts asinsspiediens ir galvenais faktors, kas veicina sirds slimību rašanos. Tātad, tiklīdz kļuva skaidrs, ka pārāk daudz sāls paaugstina asinsspiedienu, radās vienkārša loģika: sāls izraisa sirds slimības.

Mainām mērķus? 

Kamēr oficiālās iestādes un sāls pretinieki neatlaidīgi paliek pie sava, uzstājot, lai valdība saviem pilsoņiem turpinātu atgādināt nepārsniegt sāls patēriņu par sešiem gramiem dienā, akadēmiskie spēki jau ir kļuvuši piesardzīgāki un dienas gaismā izcēluši jautājumus par “sāls rezistenci” un “sāls jutīgumu” – pirmoreiz šie termini minēti pagājušā gadsimta 80. gados. 26

Proti, pastāv minējums, ka ģenētiskā līmenī cilvēki atšķiras pēc tā, kā viņu organisms reaģē uz sāli, un tikai tiem, kuri šajā ziņā ir īpaši jutīgi, sāls spēj ietekmēt asinsspiedienu. 

Bet cik daudz tādu cilvēku ir? Kādā ASV veiktā pētījumā aprēķināts, ka teikto varētu attiecināt uz 15% baltās rases un 27% melnādaino cilvēku. Jutīgiem cilvēkiem, ja viņi lieto sāli lielos daudzumos, asinsspiediens paaugstinās, taču veselībai bīstama (pat hipertensijas slimnieku vidū) ir tikai kardiovaskulārā riska dubultošanās.

Tā kā, vadoties pēc šīs teorijas, vairākumam cilvēku nav problēmu ar sāli un, kā noskaidrots, pazemināts šīs vielas daudzums kaitē veselībai, daži zinātnieki nu steidzina mainīt oficiālās vadlīnijas. Viņu uzskats, ka cilvēka organisms pats zina, cik daudz sāls tam nepieciešams, ir līdz šim nebijusi pieeja. 

Vai jums ir paaugstināts sāls jutīgums?

Nav pārbaudes, ar kuru iespējams noteikt sāls jutīgumu. Vienīgais veids, kā to noskaidrot, apēst daudz sāls un sekot līdzi asinsspiedienam. 

Asinsspiediena mērierīces ir plaši pieejamas, un šo testu iespējams veikt mājās. Pirms mērīt asinsspiedienu oficiālajās pārbaudēs, ārsti vispirms iesaka septiņas dienas apēst 12 gramus sāls. 

Pārtikas sāli vai jūras sāli? 

Pārtikas sāls ir tā saucamais rafinētais sāls, un to lielākoties iegūst sāls raktuvēs – milzīgās pazemes krātuvēs no izžuvušiem senajiem okeāniem. Apstrādes procesā atdala visus sāls piemaisījumus, atstājot nātrija hlorīdu, un ērtākai lietošanai pievienojot pretsalipes vielas. Lai veicinātu vairogdziedzera darbību, ASV sālim pievieno jodu; Lielbritānijā, arī Latvijā tas ir izvēles pirkums.

Jūras sāls tiek iegūts lielās un seklās ūdenstilpēs, tvaicējot jūras ūdeni. Lielākoties tas sastāv no nātrija hlorīda un atkarībā no izcelsmes vietas var saturēt arī minerālvielas, piemēram, kāliju, magniju, varu, dzelzi, mangānu, alumīniju un jodu. Lai gan minēto vielu daudzums ir neliels, tiem ir sava uzturvērtība. 
Lielākā daļa diētas speciālistu uzskata, ka starp abiem sāls veidiem nav atšķirības, tomēr uzturzinātnieki iesaka dot priekšroku jūras sālim, jo tas sastāva ziņā ir līdzīgāks sālim mūsu organismā.