"Dzeršanas finālā bija līdz pat asiņu straumei" - kā Dzintrim Kolātam izdodas nedzert jau 6 gadus

Sākšu ar triecienjautājumu. Dzintri, kādu jūs vispār redzat savu dzīvi?

Skaistu. Raibu. Rezonējošu. Dzirksteļojošu. Kopumā es savu dzīvi tieši tādu arī varētu atkārtot. Droši vien citādi nemaz nevarēja būt. Jūtu, ka “pareizās dzīves piekopēji” par to varētu pasmīkņāt. Jo taču tik daudz kļūdu bijis! Tik daudz nepatīkamu lietu, ko pat negribas atcerēties… Un tieši tās, ko negribas atcerēties, jau pirmās arī nāk prātā.

Man šķiet, katrs mēs pa savam dzīves ceļa atspoguļojumu mālējam. Es – ar kritumiem un atkarību traģikām un reizē arī uzvaru saldumiem. Tāda tā mana dzīve ir. Un citāda tā nemaz nevarēja būt.

Ir cilvēki, kuri domā, ka viņiem nav nekādu trūkumu. Es par tādiem domāju: vai nu viņi ir diezgan nelaimīgi, vai ļoti, ļoti garlaicīgi. Patiesībā es pat neticu, ka ir tādi absolūti pozitīvi cilvēki. Kad publiskajā telpā tādi parādās, tad man kādreiz pat ienākusi prātā visnotaļ indīga doma: varētu parakāties un saprast, vai tad nu tiešām tur nekādu trūkumu nav. Piemēram, Rundāles pils ilggadējais saimnieks Imants Lancmanis ir tāds absolūti tīrs un gaišs tēls. Vai prezidenta amatam virzītais Egils Levits, kuru zīmē tik ļoti skaistu. Nē, nu patiesi gribētos uzzināt, vai tiešām tur nekā, nekā cita bez tā “labuma” nav. Man laikam tomēr tuvāki cilvēki, kuri runā par kādu savu trūkumu. Par to, kā ar to rūdījušies un no kura, vēlams, atbrīvojušies. Ar ko mēģinājuši sadzīvot. Kā novērsuši kādas kaislības. Bet nu tas ir mans pasaules redzējums; nesaku, ka tas ir pareizais.

Runājot par trūkumiem – kādi ir jūsējie?

Naivums. Es pārāk daudz ko no dzirdētā uztveru kā patiesību. Tā bija agrā bērnībā, jaunībā, arī vīra gados un pat tagad. Tāds naivums un nekritiska pieeja. Man burtiski jāpiespiež sevi uztvert redzēto un dzirdēto kritiski.

Pārāk liela kompleksošana un sevis šaustīšana. Ka es neesmu nekas un pārējie ir diženi cilvēki. Vai – ka es esmu “kuprītis”, bet pārējie ir Klūniji un Banderasi. Un, protams, cīņas ar pārmērīgām kaislībām.

Bet tie trūkumi arī dara labas lietas. Es dzīvoju sazobē ar savu trūkumu identificēšanu un mēģinājumiem tos tā kā piezemēt. Man nepatīk vārds “cīnīties”. Bet piemīt zināma neatlaidība sevis pierādīšanā. Zināt, es ļoti ticu tam, ka dažādas sāpes un kaislības nāk no bērnības. No tās vides un apkārtnes, no tiem cilvēkiem. Un tas iekodējas vēlākās uzvedības ritmā. Es to pats uz sevis izjūtu, tāpēc neapšaubu. Maziņš būdams, dzīvoju diezgan viens mežainā vidē. Un man bija ļoti grūti ierakstīties tajā kliedzošajā barā, kas mani sagaidīja 1. klasē. Tie bērni jau bija rūdījušies bērnudārzā. Un es jutos tik šausmīgi vientuļš. Man skolā viss bija tik neparasti, tik jocīgi un tik bailīgi. Un tad arī radās visi tie kompleksi, kas tālāk koncentrējās lozungā “Es nekas neesmu”.

Diezgan neparasti, ka cilvēks ar šādu “lozungu” tika līdz tik augstam amatam kā Latvijas Radio ģenerāldirektors. Turklāt – trīs reizes! Varaskāre? Nejaušība? Kaut kā taču jūs tur nokļuvāt.

Pat nezinu, ko teikt. Ne man tiesāt, ne vērtēt. Man jau liekas, ka varaskāres manī nav. Bet tā sevis pierādīšanas vēlme – tā gan vienmēr ir piemitusi. Pierādīt, ka es tomēr arī kaut kas esmu. Ilgus gadus tas bija tik nomācoši… Reizēm pat domāju par savu garīgo veselību. Jo nu kā var tik ļoti domāt, ka nekas neesi?! Un tad nu lielāko daļu dzīves tā arī esmu dzīvojis: pierādot, ka tā nav, ka es arī kaut kas esmu. Amats un tik nopietnas iestādes vadīšana – savā ziņā tā bija mana atbilde uz iekšējām kaislībām. Domāju, tolaik mani ļoti viegli varēja izprovocēt. Tagad tas būtu krietni sarežģītāk. Nezinu par sievietēm, bet vīriešus patiešām ļoti viegli var izprovocēt, pasakot: “Tu jau to nevari…” Un tad likt kā filmā: “Un tagad uzkāp tajā kokā! Tu esi vai neesi čalis? Uzkāp!” Attiecīgos apstākļos tas var ļoti motivēt.

Kas attiecas uz radio vadīšanu, sajutu, ka man šim amatam jāpiekrīt. Teiksim tā: to diktēja kāda balss “no augšas”. (iesmejas) Man tas zvaniņš noskanēja, un izlēmu, ka sevis pierādīšanas brīdis pienācis. Tagad šķiet uzjautrinoši, cik primitīva bija tā koncepcija, ko toreiz rakstīju. Tādā kolhoza brigadiera līmenī. Es pat brīnos, ka tobrīd cilvēkiem augstākā amatā par manējo tas likās normāli. Vai arī viņi bija tik dziļi politikā iekšā… Lai nu kā, mans “brigadiera līmeņa” koncepts Latvijas Radio vadīšanai izrādījās labākais. Vispirms divas reizes pēc kārtas nostrādāju termiņu no zvana līdz zvanam. Trešo termiņu nedrīkstēja pārvēlēt, tāpēc aizgāju un tad atkal atgriezos pēc pāris gadiem.

Jums bija grūti šķirties no amata? Un vai saskatījāt tajā savu vainu?

Nē, trešajā direktorēšanas reizē es biju šim solim noskaņojies un pats iesniedzu atlūgumu. Es gan arī biju sācis atkal dzert. Biju arī tā saaudzis ar šo iestādi, ka likās: ja manis dēļ radio piedzīvos tādu kaunu… Nu, tad es tiešām nejutīšos labi. Un es aizgāju no darba. Toreiz nedomāju par to, ka problēmas radīšu jaunajā darba vietā – Latvijas TV Ziņu dienestā.

Laikam tas bija Čērčils, kurš teica: “Vara nogurdina.” Sevišķi – liela vara. Man tā vara varbūt nebija tik liela, bet noguris no tās es biju. Un es vairs reāli nebiju spējīgs strādāt. Iesniedzot atlūgumu, izjutu atvieglojumu.

Bet, ņemot vērā, ka tolaik dzērāt, – jums, paliekot bez darba, nu bija tik daudz laika šai nodarbei!

Es tiešām brīnos, kā mani 1995. gadā nominēja par Latvijas Radio ģenerāldirektoru, jo tad es biju aktīvi dzerošs. Bet laikam jau toreiz vēl manas darbaspējas bija tik lielas, ka brīžos, kad nedzēru, lieliski paspēju visus darbus ātri saraut. No 1997. gada man bija ilgstošs atturības periods, un alkohols netraucēja. Interesanti, ka atkarīgais jau manī visus tos nedzeršanas gadus tāpat iekšā sēdēja. Viena no manām motivācijām strādāt bija: “Kad šis viss beigsies, tad nu gan es dzeršu!” Kāds lielisks mērķis, vai ne? Cik absurds, muļķīgs, zemisks! Bet tieši tas mani stimulēja labi strādāt. Radio ekonomiskie rādītāji cēlās, viss bija lieliski.

Vadot Latvijas Radio, man nebija politiskās aizmugures. Tolaik likās, ka tas ir pluss. Bet vēlāk sapratu, ka tas ir mīnuss. Jo maz kam esi vajadzīgs. Un tie darba piedāvājumi pēc tam tiešām bija pavisam jocīgi: par mājas apsaimniekotāju, piemēram. Beigās strādāju Preses izdevēju asociācijā par izpilddirektoru. Jā, bija interesanti iepazīt citu mediju vidi, bet neteiktu, ka man tas ļoti gāja pie sirds. Dzeršana tajos gados bija viļņveidīga. Kad vadīju Latvijas Radio trešo reizi, atkal pamazām sāku lietot, un vienā brīdī iestājās zināms apjukums… Kā, pārtraucot manu pašattaisnošanos, teica atkarību terapeiti: “Tu te tagad daudz nemuldi: tu vienkārši gribēji dzert! Un tāpēc dzēri!” Jā, es dzēru, un viss cits šķita maznozīmīgi.

Kā jūs domājat – kur un kāds jūs tagad būtu, ja turpinātu dzert?

Teikt, ka kapos, kā daudzi saka, protams, var. Bet tā ir filozofēšana par to, kā būtu, ja būtu. Lielu daļu sava dzīves laika pavadu dzimtajā pusē Kuivižos. Un tad nu es vēroju, kas notiek ar tiem puikām, ar kuriem reiz kopā sākām iedzert un kuri tagad ir vecumā ap sešdesmit. Dažs arī ir atturībniekos, daža vairs nav šajā saulē, bet dažs tādu bomzīgu dzīvesveidu piekopj jau gadiem – un nemirst. Kas vispār, starp citu, ir izpētes vērts temats jūsu žurnālam. Cilvēki, kuru dzīvesveids ir galēji antisanitārs, ņem un nodzīvo ļoti ilgi. (Tiesa, tikai dažreiz.) Vai viņiem izstrādājas kāda imunitāte? Vai dzīvība tiešām ir tik sīksta? Ka var tā vāļāties pie tuvējā veikala, gadiem neievērojot elementāru higiēnu, un nodzīvot garu mūžu?

Atgriežoties pie manas augstās personas, – pieļauju, ka, turpinot dzert, es tagad pārtiktu no kaut kādiem manas sfēras gadījuma darbiem. Pazīstu dažus tādus personāžus, bieži vien šie cilvēki ir talantīgi, bet tad viņi ņem un atkal uz nedēļu pazūd… Atbildot uz jautājumu, vai es tagad būtu šajā saulē: nedomāju, ka miršana ir vienīgais iespējamais dzeršanas iznākums. 50 uz 50.

Atkarību terapeiti mēdz raksturot alkoholiķus kā nereti ļoti talantīgus, strādīgus cilvēkus. Taču noteikti – kā tādus, kuriem jūtu katliņš vārās ļoti spēcīgi.

Par “jūtu katlu” – tas noteikti tā ir. Droši vien talantīgi un čakli cilvēki var būt arī bez atkarībām, bet vislielākajā riska grupā ir tie, kas jau pēc dabas ir emocionālāki un kuru darbs saistīts ar emocijām. Tiem, manuprāt, risks ir pat tad, ja viņiem ir latentā atkarība. Es šajā riska grupā iekļautu visu māksliniecisko bataljonu: režisorus, scenogrāfus, mūziķus… Un arī visus vidējā un augstākā līmeņa vadītājus. Tie, protams, ir tikai mani novērojumi, bet pasargātāki ir tehnisko profesiju cilvēki. Taču kopumā: ja cilvēks ir pārmēru emocionāls, tad nav svarīgi, vai viņš strādā ar dēļiem vai ar cilvēkiem, – risks ir liels.

Jūs esat izjutis kauna un vainas sajūtu par to, ka dzērāt?

Veselīgs kauns par nepareizu rīcību ir pašsaprotams. Bet, ja nemitīgi ir kauns par sevi, ieslēdzas ļoti iznīcinošs mehānisms. Cilvēks vairs neko nevar izdarīt, jo visu laiku jākaunas. Esmu diezgan aktīvs sociālo tīklu lietotājs, un mani fascinē, ka ir viena cilvēku grupa, kas nemitīgi kaunas par Latviju. Visu laiku: “Vai, man dieniņ, man tāds kauns par to un par šito…” Protams, ka šie ļaudis liekuļo, jo ar tik ilgstošu kauna sajūtu jau sen būtu nomiruši.

Jā, man ir bijis kauns. Pirmajos “dzeršanas maratonos” pat ļoti liels kauns. Savu kaunu esmu arī publiskojis (bet visbiežāk jau noklusējis). It sevišķi tajā periodā, kad vēl nezināju, ko ar šo visu darīt. Kad nezināju, kā attīstās alkoholisms. Jo tās apņemšanās jau pēc vairāku dienu plosta tiešām ir no sirds. Dziļa, ar asarām izsāpēta apņemšanās vairs nedzert. Tās apņemšanās nedzert tajā brīdī ir ļoti patiesas, tur nav ne mazākā blefa. Kad pēc nedēļu ilgas pazušanas nezini, kā atvērsi darbavietas durvis un kā cilvēkiem acīs skatīsies… Tā ir briesmīga sajūta. Un tad sākas sevis žēlošana. Un glāstu meklēšana visādās nozīmēs. Emocionālā, fiziskā. Lai taču kāds pažēlo un saprot, cik man grūti! Un tas atkal mudina iedzert… Tagad ar divkārtēju Minesotas programmas pieredzi es jau šo mehānismu saprotu.

Nezināju, ka izgājāt Minesotas programmu pat divreiz.

Jā, pirmā bija 1997. gadā un otrā 2012. gadā. Sākumā jautājāt par manu dzīvi kopumā. Zināt, ko es noteikti gribētu ņemt līdzi, ja būtu iespēja dzīvot otrreiz? Tieši šo savu pieredzi. Taču, kā jau mēs visi zinām, tāda iespēja dzīvot otrreiz netiek dota…

Par kaunu es tagad domāju tā: tam jāpieiet konstruktīvi, un to nedrīkst sevī bezgalīgi audzēt. It sevišķi, ja jau tāpat esi kompleksains cilvēks no dabas. Tad kauns liks vispār neizlīst no savas aliņas un neko nedarīt. Jo – es taču neko tāpat nevaru! Nu, un kad tu neko nevari, tad ir jāiet dzert!

To kauna sajūtu vajag un var iemācīties vadīt.

Kāpēc jūs izvēlējāties publiskot savas atkarības problēmas?

Kā zināms, ir cilvēki, par kuriem visi apkārtējie zina, ka viņiem ir problēmas, bet viņi vienalga saka, ka viņiem nav problēmu. Man vienkārši vienā brīdī apnika šī liekulība. Ka ir tik daudz cilvēku, kas vienkārši nekaunīgi melo. Turklāt – tik daudzās dažādās lietās. Un man arī šķita, ka kaut kādā mērā tāda grēksūdze vai šķīstīšanās – atvainojiet par cēlajiem vārdiem – nāks man pašam par labu. Ka man to vajag. Katram mums ir skeleti skapī, par kuriem negribas runāt. Man ir. Jums ir. Un ne visus šos skeletus vajag izlikt apskatei. Bet ir kaut kādas lietas, kas tik ļoti ieķīlējas tajā pasaules redzējumā…

Protams, es tajā laikā biju emociju pārņemts un, pragmatiski raugoties, gudrāk varbūt arī būtu bijis paklusēt. Bet man bija svarīgi to godīgi atzīt. Citādi tik bieži publiskajā telpā dzirdam kladzinām, kā kaut kas jāatzīst un jādara citiem, bet ļoti maz ko liekam darīt paši sev.

Atkarību kontekstā ir uzskats, ka cilvēkam varbūt pat jāsasniedz tas savas personīgās bedres dibens un tad var celties atkal augšā. Kā jums šķiet – jūs bijāt sasniedzis savas bedres dibenu?

Jā. Varbūt ārēji un priekš citiem – vēl ne. Bet pats priekš sevis – jā. Tās pēdējās dienas jau bija tādas, kurās es pats par sevi varēju tikai brīnīties. Kā varu vispār neko citu vairs nedarīt. Tikai dzert.

Netālu no manas dzīvesvietas bija diennakts bārs. Tajās dienās es drēbes nost nevilku – jo man tam nebija ne laika, ne vēlēšanās. Un vienalga kurā diennakts laikā piecēlos – kaut kāda nauda man bija –, gāju uz to bāru un tur sevi pielēju. Tad, jūtot, ka drīz kritīšu, meimuroju uz to savu “koju”, pagulēju, atkal cēlos un gāju atpakaļ uz bāru. Kur atkal sevi pielēju un atkal gāju mazliet pagulēt… Un tad es vienā dienā ar milzīgām pūlēm mēģināju tikt uz darbu. To nakti vājprātīgi nomocījos nedzerot – lai tiktu uz darbu. No rīta iekāpu trolejbusā, bet necik tālu netiku, slēgtā telpā mani pārņēma drausmīga panikas lēkme. Es smaku, man nebija ko elpot. Un tad es sāku raudāt. Jo tas bija vienīgais, ko es vēl varēju izdarīt. Un sapratu, ka mans dzīves ritms ir jau tik ļoti mainījies, ka uz darbu aizbraukt es vairs nespēju. Ka esmu nonācis jau pavisam citā lietošanas līmenī.

Ir tāda lieliska krievu rakstnieka Sergeja Lukjaņenko grāmata “Naktssardze”, pēc tās arī filma ar Konstantīnu Habenski uzņemta. Lūk, ar mani notika grāmatā aprakstītajiem līdzīgi notikumi. Es it kā nonācu citā dzīves un realitātes slānī. Kad it kā esi šajā pašā vidē, bet ej caur citu matēriju.

Dzeršanas beigu posmā mani nepameta sajūta, ka esmu kaut kur citur. Kaut kur blakus. Citā dimensijā. Bet līdz ar to “normālās dzīves” dimensijā es acīmredzot biju sasniedzis to bedres dibenu.

Kas jums palīdzēja? Notikumi? Cilvēki? Sakritības?

Tagad pat grūti pateikt. Man jāsaka, bērni ļoti palīdzēja. Ne tā, ka katru dienu brauca mani pārbaudīt, bet man bija svarīgi, ka viņi ir. Viena no meitām uzrakstīja man tolaik ļoti sirsnīgu, emocionālu vēstuli. Arī citi cilvēki palīdzēja. Veda pie ārsta. Juta, ka ar mani nav labi. Brauca apraudzīt…

Nav viegli pateikt, kurā tieši brīdī tas klikšķis manī notika. Bet dzeršanas finālā es vietējā bārā sadzēries pakritu un satraumējos tā kārtīgi, līdz asiņu straumei. Tā brūce nebija tik nopietna, cik vizuāli iespaidīgs skats bija. Sieviete, kura bārā strādāja, bija pārbijusies un izsauca ātro palīdzību. Pats, protams, īsti pat neatceros. Mani aizveda uz slimnīcu, sašuva un nogādāja mājās. Visa tā nakts bija neparasta. Es pamodos, un man nebija nekādu paģiru. Vēlāk gan psihoterapeite mierināja, ka nekāda Dieva pirksta tajā nav – vienkārši operācijas narkoze nostrādāja kā abstinences mazinātājs. Lai būtu kā būdams – otrā rītā biju labā veselības stāvoklī un ar skaidrām domām par to, kas man tagad jādara. Sakopos, paēdu un sazvanīju Minesotas programmu, cenšoties tur nonākt pēc iespējas ātrāk.

Līdz programmai bija jāgaida mēnesis. To es sev rūpīgi katru dienu burtiski pa stundām saplānoju. Lai nebūtu brīdis, kad “aiz nav, ko darīt” varētu iedomāties iedzert. Taču visu to mēnesi man vairs nebija tieksmes iedzert. Nezinu, kā to nosaukt – jo es neesmu ticīgs cilvēks –, taču Augstākā Spēka iedarbību es šajā laikā sajutu. Labi, varbūt tas nebija Dievs, varbūt vienkārši fizioloģija, bet es pēkšņi pēc ilgiem laikiem jutos ļoti labi. Viens no galvenajiem “labuma” parametriem bija tas, ka man beidzot bija skaidrs mērķis: es sapratu, ka tālāk vairs nav kur. Ka ir jāsāk jauna dzīve. Tā dzīve, par kuru cilvēki dzērumā tik bieži runā, bet nekas nenotiek, jo neko jau nedara.

Un jums tagad ir sajūta, ka dzīvojat to jauno dzīvi?

Neskatoties uz to, ka visu mūžu strādāju ar vārdiem, man trūkst vārdu šīs sajūtas definēšanai. Ir tik daudz jaunu lietu. Un vienlaikus – tik daudz to pavedienu, kas saista ar iepriekšējo dzīvi. Piemēram, atskārsme, ka esmu atkarīgais, ka tas tā būs visu atlikušo mūžu. Ka viena satikšanās ar alkoholu var beigties traģiski un fatāli. Ir vesela virkne saišu, kas stiepjas caur mani jau kopš manas piedzimšanas… Bet es varu pateikt to stratēģiju un vīziju, pēc kuras tagad dzīvoju: laika vairs nav nemaz tik daudz, un jādara tas, kas man patīk. Kas man pašam patīk un kas arī citiem dod kaut kādu labumu. Tā es tagad dzīvoju. Tas nenozīmē, ka vispār negrēkoju un kādreiz neizdaru ko kļūmīgu. Skaidri apzinos atkarības riskus, zinu, ka nekad nebūšu pilnīgi “izārstējies”. Alkoholiķi neizārstējas. Viņi var nedzert, bet no šīs slimības nevar izārstēties. Un tās emocijas, jūtas, reakcijas – tās jau nepazūd. Taču tagad, kad darbu ir par daudz un tāpēc atkal ir kreņķis, es nevis dodos iedzert, bet saku sev: tas pāries!

Ko jūs domājat par tiem atkarīgajiem, kas tomēr mīl teikt: “Es vairs nedzeru, bet pa glāzītei laba vīna vai konjaka jau dažreiz var?”

Tā ir katra paša izvēle. Es uz to skatos negatīvi un pats tā nedarītu. Šajā ziņā esmu māņticīgs un nesaku: “Es NEKAD nedzeršu!” Bet es neflirtēju un nerotaļājos ar alkoholu. Cilvēka un atkarību mijiedarbība līdz galam izzināta tomēr nav.

Iespējams, ir kāds, kas apstājies pats, bez Minesotas programmām un terapeitiem. Taču tur tāpat būs bijuši kādi dvēseles pārdzīvojumi, kas likuši apstāties. Būs bijis kaut kas, kas cilvēku “izgriezis uz āru”. Iespējams, kaut kur pasaulē patiešām ir atkarīgais cilvēks, kas var iedzert reizi desmit gados vienu glāzi un apstāties. Bet es tādus saticis neesmu. Un vidējais aritmētiskais alkoholiķis, atsākot dzert, drīz vien atkal būs atpakaļ savā bedrē. Turklāt atkarības izpaužas dažādi. Visi jau nemeimuro un nekrīt, daudzi visu dzīvi pavada reibumā, un citiem tas it kā pat netraucē. Tādus pat neviens par dzērājiem nenosauktu. Bet viņi paši jūtas briesmīgi. Un ir reibumā katru dienu, visu laiku…

Ko jūs tagad liekat alkohola vietā?

Darbu. Lai gan arī pārlieku liela aizraušanās ar darbu ir atkarības paveids. Fizkultūru. Labus hobijus. Es, piemēram, braucu pats un vedu citus uz eksotiskajām Āfrikas valstīm. Vēl par hobijiem runājot, – tie man ir tādi, ko pats gribu darīt (nevis ko kāds cits grib, lai es daru). Attiecības ir svarīgas – gan garīgā, gan fiziskā nozīmē. Cīnos ar sevi par smēķēšanu. Jo arī smēķēju es ļoti kaislīgi – līdz pat divām paciņām dienā. Tad atmetu, tad atkal sāku… Ar to es ņemos un netieku galā. Manī ir vesels komplekts atkarīgā cilvēka pazīmju, bet nedzerot tas vairs nav nomācoši.

Ko darāt, ja draugu vai paziņu lokā redzat cilvēku ar atkarību problēmām?

Neuzbāžos. Runāju par to tikai tad, ja man jautā. Labi atceros, kā pats reaģēju, ja kāds norādīja uz manu problēmu. Reiz man toreizējais priekšnieks Ojārs Rubenis skaļi un citu klātbūtnē teica: “Kad tu vienreiz beigsi dzert?!” Es biju tik šausmīgi dusmīgs! Tik aizvainots! Normāla reakcija, ja kāds atsedz tavas nepievilcīgās rētas.

Es neuzbāžos, bet pēc iespējas arī izvairos no komunikācijas ar dzerošiem cilvēkiem. Cilvēki, kas parasti ar mani runā par dzeršanas tēmām, ir alkoholiķu sievas vai priekšnieki, paši atkarīgie nemīl par to runāt. Vārdu sakot, – ja ir iespēja, dalos savā pieredzē. Bet pats ar savu dziesmu grāmatu citu baznīcā nelaužos. Šīs ir delikātas lietas, citu dvēselē bez klauvēšanas kāpt nevajag. Lai arī cik slima tā dvēsele tobrīd būtu.

Kas tagad jūsu dzīvē ir labāk nekā laikā, kad dzērāt?

Viss ir labāk! Pilnīgi viss! Darba lietas, attiecības, fiziskā kondīcija, materiālais stāvoklis… Bet pats svarīgākais ir skaidrs skats uz dzīvi. Un vēl tā sajūta, ka jā, Dievs dod man tās iespējas, un skaidrā es tās beidzot arī saskatu un kaut ko izmantoju.

Jums vēl gribas nokļūt amatos?

It nemaz! Tā ir slodze, tas nevajadzīgi nogurdina. Es to esmu izgājis, mani tas vairs neinteresē. Tās tieksmes manī vairs nav. Tagad gribu darīt to, kas man patīk un kas mani pārmēru psiholoģiski nenogurdina. Atkarīgajiem nogurums nav ieteicams. Es neesmu paklausīgs cilvēks, būšana amatos man atkal liktu runāt pretī, un tas atkal radītu kreņķus. Nē, to man nevajag. Starp citu, es pēdējā reizē atkal piedalījos Latvijas Radio valdes konkursā. Un paliku trešais.

Kāpēc piedalījāties?

Gribēju noskaidrot, kāds ir mans “reitings” tajā skalā. Un mani tā trešā vieta tīri labi apmierināja.

Ko jūs tomēr pagātnē mainītu?

Pārāk dziļi nav ko nožēlot. Varbūt vienīgi to, ka savu atkarību varēju konstatēt ātrāk. Bet es tomēr vienalga neteiktu, ka to nožēloju. Nez vai agrāk es būtu pratis ar to visu cīnīties. Katrs “sliktums” vēlāk izvērties notikumu virknē, kas beigās nesusi “labumu”. Varbūt attiecības es būtu jau jaunībā veidojis citādi. Savādāk reaģējis uz tiem kairinājumiem, kas bija 16, 17 un 20 gadu vecumā, kad cilvēks veidojas un cenšas sevi pierādīt. Kad puika veidojas par vīrieti. Tur vajadzēja kaut ko darīt citādāk, taču es biju par jaunu, lai pats to saprastu. Atstāstot tas tagad izklausīsies ļoti vienkāršoti un primitīvi, bet, kā saka, velns slēpjas detaļās. Tajās atmiņās slēpjas kas ļoti būtisks. Kad citi pusaudži stāstīja par saviem intīmajiem un attiecību sasniegumiem, es visam ticēju kā patiesībai. Un domāju: man taču nekas nesanāk, man vispār nekā nav! Un es to tik ļoti pārdzīvoju, un tie pārdzīvojumi vilkās cauri gadiem. Kā tāds meža dīvainītis atplestu muti klausījos citu pārspīlētajos stāstos. Es taču nevarēju attiecības pat uzsākt, jo likās: man tāpat nekas nesanāks! Un tā krāvās virsū tā āksta loma, vidusskolā un augstskolā arī neformālā līdera loma. Kaut patiesībā viss bija tikai mani mēģinājumi pierādīt, ka es arī kaut kas esmu. Bet vecumā pēc piecdesmit es vairs neko nemainītu. Droši vien šo visu varēja pateikt smalkāk un gudrāk. Bet varbūt nemaz nevajag ne smalkāk, ne gudrāk?

Dzintri, kādas tagad ir jūsu dzīves lielākās vērtības?

Miers un stabilitāte. Cik nu kas tāds vispār iespējams, protams. Prognozējamība. Dažādu viedokļu respektēšana. Foršas attiecības, kurās valda savstarpēja cieņa.