Atklāti par smaržas fenomenu: vai tiešām ir iespējams saost slimības?

Cilvēki ir iesmaržinājušies, lai mainītu sava ķermeņa aromātu, jau vairāk nekā 5000 gadu, taču smaržu izvēles psiholoģija tā arī palikusi lielā mērā neattīstīta. Vienmēr ir pastāvējis uzskats, ka smaržas maskē ķermeņa individuālo smaku un padara to patīkamāku. Tomēr jautājumi, kas liek vienam cilvēkam mīlēt kādu smaržu, bet otram to ienīst vai kāpēc smaržas uz dažādu cilvēku ādas izpaužas atšķirīgi, joprojām ir diezgan mīklaini.

Protams, liela loma ir personīgajai estētiskajai gaumei – cilvēkiem vienkārši patīk noteiktas smaržas. Noslēpumu sākusi šķetināt mūsdienu zinātne, kas apliecina – bioloģijai un ģenētikai smaržu izvēlē ir daudz lielāka nozīme, nekā varēja iedomāties!

Staigājošās smaržu fabrikas

Tāpat kā daudzas citas lietas, arī mūsu dabiskā smarža un patika pret atsevišķiem aromātiem ir lielā mērā iedzimta – to nosaka mūsu gēni. Zīdītājiem, piemēram, cilvēkiem un pelēm, piemīt unikāla, ģenētiski noteikta ķermeņa smarža, ko dēvē par smaržas tipu un kas ožai kalpo līdzīgi kā etiķete – palīdz atšķirt indivīdus citu no cita. Vispār, kā zinātnieki pieņem, ķīmiskā saziņa zīdītāju vidū varētu būt teju vissvarīgākais komunikācijas veids, kas attiecas ne tikai uz teritorijas iezīmēšanu dzīvniekiem, bet kam ir arī liela loma partnera piesaistīšanā un izvēlē, reprodukcijā, bērnu aprūpē un pat slimību pārnesē.

Zinātnieki noskaidrojuši, ka indivīda smaržas tipu daļēji nosaka galvenais histosaderības komplekss (GHK) – genoma daļa, kam ir nozīmīga loma imūnsistēmas darbībā un kāda ir lielākajai daļai mugurkaulnieku. Ir daudz dažādu smaržas tipu, un atkarībā no tā, kurš cilvēkam piemīt, tiek ietekmēta viņa ķermeņa smarža, kā arī tas, kādi aromāti viņam pašam šķiet pievilcīgi.

Smaržas tipa informācija pa ķermeni tiek nodota ar tā šķidrumiem, piemēram, sviedriem un urīnu, kas satur milzum daudz gaistošu organisko savienojumu, no kuriem daudzi izdala kādu smaku – to var pamanīt, piemēram, atverot slēgtos skapīšus sporta klubos. Patiesībā mēs esam staigājošas smaržu fabrikas – ķermenis pastāvīgi izdala gaistošus organiskos savienojumus gaisā. Tos satur mūsu elpa un izgaro burtiski katra pora, un tie var ļoti atšķirties atkarībā no vecuma un diētas (piemēram, ja lielā daudzumā lieto ķiplokus).

Mikrobi, kas dzīvo zarnās un uz ādas, arī piedalās raksturīgās smaržas veidošanā, sadalot vielmaiņas blakusproduktus izteiktāk smaržojošās vielās. Šī “ķermeņa ķīmija”, ar ko var izskaidrot, kāpēc viens un tas pats parfīms uz dažādu cilvēku ādas smaržo atšķirīgi, arī varētu sakņoties GHK gēnos.

Atklāts pat, ka daudzām slimībām ir sava īpašā smarža – diabēts var likt urīnam smakot pēc puvušiem āboliem, vēdertīfs piešķir ķermenim ceptas maizes aromātu, savukārt dzeltenais drudzis liek ādai dvakot kā gaļas veikalam. Interesanti, ka to var saost ne tikai dzīvnieki (kā gadījumos, kad suns spēj “uzost” cilvēkam vēzi), bet arī cilvēki spēj saost slimību.

Bioķīmiķus ieinteresēja gadījums ar skotieti Džoju Milnu (Joy Milne), kas kļuvusi slavena ar savu spēju saost Pārkinsona slimību. Pēc viņas teiktā, šai slimībai piemīt īpatnēja koksnes un muskusa smarža. Džoja to saoda savam vīram sešus gadus, pirms viņš saslima, bet pēc tam viņa atklāja, ka Pārkinsona slimnieku palātā slimnīcā visi tā smaržoja. Zinātnieki veica nelielu aklo eksperimentu – lūdza viņu pasmaržot sešus Pārkinsona slimnieku sviedrainos T kreklus un sešas veselu cilvēku drēbes. Milna pareizi identificēja slimniekus, bet norādīja arī uz vienu no veselo dalībnieku krekliem. Tas, kas sākumā šķita kā kļūda, izrādījās patiesība – pēc astoņiem mēnešiem šim cilvēkam atklāja Pārkinsona slimību.

Unikāla kā pirkstu nospiedumi

Vai iespējams mainīt savu iedzimto smaržu? To mēģināja noskaidrot zinātnieki no Monella Ķīmisko sajūtu centra Filadelfijā (Monell Chemical Senses Center), kas eksperimentā ar sensora pelēm pētīja, vai mainīta diēta varētu tik ļoti iespiesties ģenētiski noteiktajā smaržas tipā, ka spētu maskēt “aromātisko identitāti”. Rezultāti liecināja, ka ģenētiski noteiktais smaržas tips saglabājās, neraugoties uz to, ko peles ēda, lai gan diētas maiņa tiešām spēcīgi ietekmēja peļu individuālās smaržas profilu. Gan sensora peles, gan ķīmiskās analīzes joprojām varēja noteikt pamatā esošo smaržas tipu.

“Šie atklājumi apstiprina pieņēmumu, ka ķermeņa aromāti nodrošina konsekventu “smaržas nospiedumu”, kas ir analogs pirkstu nospiedumiem vai DNS paraugam,” secināja viens no pētījuma autoriem, biologs ģenētiķis Garijs Bīčams (Gary Beauchamp). “Šo atšķirīgo smaržu var noteikt vai nu kāda dzīvnieka deguns, vai ķīmiskie instrumenti.”

Pētījuma autori piebilda, ka smaržas nospiedums varētu būt drošs veids, kā identificēt indivīdus, un to varētu izmantot līdzīgi pirkstu nospiedumiem, tikai jāizgudro attiecīgi aparāti. Šis pētījums varētu būt solis uz priekšu arī elektronisko sensoru attīstībā, ar kuru palīdzību vairākām slimībām varētu noteikt diagnozi agrīnā stadijā, piemēram, atklāt ādas un plaušu vēzi vai noteiktas vīrusu slimības.

Kas smaržo labi?

Pirmais nozīmīgākais solis, pētot iemeslus, kāpēc cilvēkam patīk viena vai otra smarža, bija slavenais “sviedraino T kreklu pētījums”, ko 1995. gadā veica šveiciešu biologs Klauss Vēdekinds (Claus Wedekind). Studentēm deva paostīt vīriešu T kreklus, ko tie bija valkājuši divas diennaktis, nelietojot dezodorantu, parfīmu vai ziepes. Izrādījās, ka sievietēm vairāk patika to vīriešu smarža (smaka?), kuru GHK bija atšķirīgs no sieviešu pašu gēniem. Evolūcijas pētnieki to izskaidroja kā dabas likumu – ja sapārojas cilvēki ar atšķirīgiem gēniem, bērniem ir lielāka iespēja piedzimt ar stiprāku imunitāti, turklāt tas pasargā no tuvu radinieku sapārošanās.

Nākamo soli smaržu izvēles pētniecībā rosināja šāds jautājums. Ja cilvēka patika pret kāda ķermeņa smaržu ir saistīta ar imunitātes gēniem, vai šie paši gēni nosaka arī citu smaržu un parfīmu izvēli? 2011. gadā šveiciešu zinātnieku komanda no Šveices Federālā tehnoloģiju institūta Cīrihē izvirzīja hipotēzi, ka GHK gēni varētu diktēt arī mūsu parfīma izvēli. Pētnieki iesaistīja izpētē 116 dalībniekus – gan sievietes, gan vīriešus – un lūdza tiem pasmaržot un novērtēt desmit dažādus aromātus, tostarp ciedru, rozi, kanēli un sūnas, kas bieži sastopami parfīmos. Eksperimentus atkārtoja ar atšķirīgām aromātu koncentrācijām dažādās vidēs.

Dažas smaržas izrādījās skaidras uzvarētājas, citas – zaudētājas. Dalībnieki visaugstāk novērtēja tolu – kāda Dienvidamerikas koka balzama smaržu, kas atgādina vaniļu. Savukārt viszemāko vērtējumu saņēma vetīvers, kas iegūts no Indijas graudzālēm un kam raksturīga koksnes vai zemes smarža. Taču interesantākais atklājums – katras smaržas izvēle atbilda cilvēka individuālajam GHK komplektam. Turklāt zinātnieki secināja, ka tad, kad dalībnieki ostīja smaržas kopā ar seksuāliem attēliem, viņu izvēle būtiski atšķīrās no tās, kad tie pasmaržoja šos aromātus, skatoties uz bildēm ar sterilām smaržu pudelītēm. “Tas pilnībā atbalsta pieņēmumu, ka ģenētiski nosacīta parfīma izvēle attīstījās seksuālās komunikācijas kontekstā,” secināja pētījuma autori.

Varbūt iespējams noteikt ideālo parfīmu, pamatojoties uz cilvēka genotipu? Zinātnieki atzīst, ka ierobežotās informācijas dēļ pagaidām vēl ir grūti radīt perfektu parfīmu katram, tomēr – jo vairāk smaržu un cilvēku tiek pētīts, jo vairāk modeļu sāk iezīmēties.

Kā ož vecums?

Ķermeņa smaržas pētījumi liecina, ka ar vecumu tās ķīmiskais sastāvs mainās, un sevišķi tiek diskutēts par veca cilvēka smaku, kam japāņu sabiedrībā, kuru tas satraucis, pat dots īpašs nosaukums kareišu (kareishu).

2012. gadā Monella Ķīmisko sajūtu centrs publicēja pētījumu, kurā centās noskaidrot šo fenomenu, savācot ķermeņa smaržas paraugus no trim vecuma grupām: 20–30, 45–55 un 75–95 gadus veciem cilvēkiem. Katrā grupā bija 12–16 vīrieši un sievietes, kuri piecas naktis gulēja tīros T kreklos ar padušu ieliktņiem. Pēc tam 41 vērtētājs vecumā no 20 līdz 30 gadiem, tos paostot, mēģināja noteikt katra ieliktņa īpašnieka vecumu, kā arī smakas intensitāti un to, cik tā nepatīkama. Lielākā daļa vērtētāju pareizi noteica veco cilvēku smaku kā vecu, bet sajauca jaunāku cilvēku smakas.

Vecākiem cilvēkiem “patiešām piemīt raksturīga smarža, bet tā nav negatīva smaka,” atzina neirozinātnieks Johans Lundstroms (Johan Lundström), viens no pētījuma autoriem. “Pusmūža vecuma vīrieši oda vissliktāk no visām trim pieaugušo grupām. Visjaukāk smaržoja pusmūža sievietes.” Viņām sekoja veci vīrieši, bet vecas sievietes smaržoja labāk par pusmūža un jauniem vīriešiem. Tādējādi priekšstats par veca cilvēka smaku, visticamāk, radies no negatīvām asociācijām par vecumu vai arī no personīgās higiēnas trūkuma.

Citi zinātnieki mēģinājuši atklāt, kuras vielas konkrēti varētu izraisīt veca cilvēka raksturīgo smaku, padarot to pazīstamu. Kādā pētījumā secināts, ka tas ir 2-nonenāla – nepiesātinātā aldehīda – daudzums (tas ir arī alus un griķu aromātā), vecumā tas ir gandrīz trīsreiz lielākā koncentrācijā nekā pusmūžā. Turpretim citā pētījumā to vispār neatrada, atklājot nozīmīgi palielinātu benzotiazola (nepatīkama smaka), dimetilsulfona un nonanāla (ļoti salda smarža, stipri atšķaidot, atgādina rozes vai apelsīna aromātu) koncentrāciju.