Fantastiski labas ziņas no klīnikas Lietuvā, kur ar leikēmiju cīnās žurnāliste Arta Lāce
Pati Arta Lāce ar ierakstu "Facebook" vietnē savus līdzjutējus informē, ka pārlietās asinis nu "sākušas kustēties". "Mocības nav bijušas veltas," raksta Arta. To, ka process virzās vislabākajā virzienā, viņai apliecinājis Transplantācijas centra vadītājs.
Jau vēstījām, ka Artai Lācei klīnikā Lietuvā 15.novembrī tika transplantētas cilmes šūnas no donora, un tālākās divas nedēļas parasti nosaka, vai leikēmijas slimniekam atsāksies paša asinsrade. Trešdien viņai pateikts, ka "asinis kustas", kas ir ļoti laba indikācija.
Feisbukā Lāce informē par jaunumiem:
"Nakti esmu pārlaidusi bez smakšanas lēkmēm, lai gan klepoju. Diazepāms dod iespēju atslābt un iegrimt dziļā miegā. Tas ir ar pārrāvumiem, tomēr galvā vairs nedārd autostrāde. No rīta kādu stundu dzīvojos bez skābekļa, un esmu ļoti priecīga, ka vairs nesmoku un varu mierīgi izskalot degunu, ko skābeklis izkaltējis.
Manu rīta mieru pārtrauc negaidīta durvju atraušana un brēcieni: "Vizitācija, šodien vizitācija! Kas jums te par bordeli, kas par bardaku?!" saimniecības māsa plosās kā viesulis. Tas, šķiet, rada ilūziju par produktivitāti, bet sabojā mierīgo atmosfēru un izraisa trauksmi. Ja cilvēks nav pārguris un iztukšots, viņš varbūt spēj par to pasmieties. Bet man kļūst grūti elpot un nāk raudiens. Esmu trausla un ievainojama, ceļarullis man galīgi nav vajadzīgs. Cenšos nekrist panikā un elpot. Un esmu laimīga, kad viņa ir prom.
Kārtībai, protams, jābūt, bet to var nodrošināt arī bez jandāliņa. Mēs tikko esam pamodušies, un līdz vizitācijai vēl ir gana daudz laika. "Bardaks" ir zāles uz skapīša un vēl nesaklātā gulta. Kad viņa aiziet, aizturētās asaras plūst pāri malām. Esmu izsīkusi, man vajag mieru, atpūtu un atbalstu. Var jau spārdīt mašīnu, lai tā veiklāk kust uz priekšu, bet nekas nenotiek, ja problēmas sakne ir tukša bāka.
Drīz vien ierodas ārsti. Pirmo reizi redzu smaidām allaž drūmo Transplantācijas centra vadītāju. Viņam ir labas ziņas. "Asinis kustas!" Tātad šūnas iedzīvojas un mazpamazām sāk kaut ko ražot. Man gribas raudāt. Nespēju īsti priecāties, tā vietā izjūtu milzīgu atvieglojumu. Sūtu labās ziņas mammai, brālim, draudzenei. Viņi ir priecīgi, man kā akmens no sirds novēlies. Nav bijusi velta šī mocīšanās.
Arī pati esmu pamanījusi mazus uzlabojumus: vakar būtiski samazinājās vaginālā asiņošana, mutē vairs nav caurumu, vakar vakarā atgriezās balss. Bez vārdiem ar psiholoģi saprotam viena otru - gribu, lai viņa vēlāk ienāk. Vairākas dienas esmu klusējusi, tagad emocijas laužas ārā. Man vajag tās nosaukt vārdā un izrunāt, lai gan krekšķu un balss dziest. Kad viņa ierodas atkārtoti, es kratos drudzī.
Kāpj temperatūra, zobs uz zoba neturās. Lūdzu pasaukt māsiņu, lai uzliek paracetamolu un iešpricē diazepāmu. Mans jau tā nomocītais ķermenis uz stresu reaģē ar vētrainām spazmām, un es tās vairs negribu izturēt. Man steidzami vajag atpūtu. Pēc zālēm tiešām iemiegu. Beidzot!
Pusdienās izdzeru zupas buljonu un gan savu, gan vīra kompotu. Ļoti sāpīgi, bet gribas vēl un vēl. Gribas dzert pilniem malkiem. Siltais dzēriens atvieglo sāpes. Rīšanas reflekss šodien darbojas automātiski, lai gan ar prātu gribas sevi pasaudzēt. Organisms pats grib ēst normālu ēdienu un dzērienu.
Atkal ceļas temperatūra, atkal drudzis. 3 segas un nespēks. Paiet labs laiks, līdz sāk atlaist. Nogurdinoši. Kad temperatūra krītas, no manis izstaro svelme. Šis raksts top ārkārtīgi lēnām. Brīžiem iesnaužos, pat iemiegu, bet gribu, lai jūs zināt, ka neesat par velti līdzdzīvojuši - lūgšanas tiek uzklausītas. Pateicība Dievam!"
Lai uzzinātu vairāk par Artas Lāces dzīvi, slimību un centieniem atveseļoties, lasi blokā "Saistītās ziņas":
