Atgriešanās dzimtenē: dzīves līmenis izlīdzinājies, bet ir jāsagatavojas
Šis ir stāsts par atgriešanos. Kamēr daudzi joprojām apsver iespējas pārcelties uz ārvalstīm, arvien vairāk latviešu domā par mājupceļu. Finanses, jauna pieredze vai vēlme “aizbēgt” ir bieži iemesli, kāpēc tiek pamesta Latvija, taču Guna Indriksone un Inga Madžule pierāda, ka atgriešanās ir iespējama, lai gan tā prasa drosmi un iekšēju gatavību.
Ārpus Latvijas dažādās valstīs dzīvo vairāk nekā 420 tūkstoši diasporas pārstāvju. Pagājušajā gadā dzimtenē atgriezās 9973 cilvēki.
Guna Indriksone, kura tagad vada Alojas apvienības pārvaldi, pavisam nesen atgriezās Latvijā pēc 13 gadiem, kas pavadīti Norvēģijā. Viņas stāsts līdzinās daudzu latviešu pieredzei – dzimteni Guna kopā ar dēlu pameta 2011. gadā, smagajā pēckrīzes periodā.
“Ja pirms bērna kopšanas atvaļinājuma es varēju nopelnīt 300 latu, tad tajā brīdī šos 300 latu, strādājot trijos darbos, es knapi varēju nopelnīt,” atceras Guna. “Savos 20+ gados neredzēju, kā es, jauna sieviete, varētu atrisināt šo situāciju, un aizbēgu.”
Lai gan Norvēģijā nodzīvoti 13 gadi, doma par atgriešanos viņu nekad nav pametusi. Tagad Guna ar dzīvesbiedru un jaunāko dēlu pārcēlusies uz Alojas pusi; divi vecākie dēli palikuši Norvēģijā.
Iejusties no jauna
Viens no lielākajiem izaicinājumiem, atgriežoties pēc tik ilga laika, ir iekļaušanās sabiedrībā. Guna atzīst – ka, lai gan nejūtas kā iebraucēja vai nepieņemta, statuss “savējā” ir jānopelna. “Es ļoti ceru, ka pēc trim, pēc pieciem gadiem atkal būšu “savējā”,” viņa saka.
Šī sajūta Gunai ir labi pazīstama – sākumā, dzīvojot Norvēģijā, pilsētā, kur nebija citu latviešu, viņa bija viena. Lai satiktu savējos, Guna nodibināja Latviešu sieviešu biedrību, kuras mērķis bija saglabāt valodu un saikni ar latviešiem. Līdzīgu kopības izjūtu viņa meklē arī Latvijā, tiekoties ar citiem reemigrantiem. “Tur mēs vienmēr bijām “baltās vārnas”. Arī šeit ir svarīgi satikt cilvēkus, kas saprot manas pārdomas un emocionālās situācijas, kuras mēs piedzīvojam atgriežoties,” skaidro Guna.
Interese pieaug, bet jārēķinās ar grūtībām
Inga Madžule, Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore, pati ārpus Latvijas dzīvojusi 20 gadu. Viņas darbs ir palīdzēt latviešiem atgriezties Vidzemē. “Teikšu, ka pēdējo trīs gadu laikā gadā ar manu palīdzību atgriezušies apmēram 200 cilvēku,” stāsta Inga. Viņa novērojusi, ka interese par atgriešanos ar katru gadu kļūst lielāka.
Kas cilvēkus attur? Inga min, ka lielākoties tās ir bailes spert izšķirīgo soli. Atgriešanās ne vienmēr ir viegla. Ir cilvēki, kuriem grūtības sagādā mājokļa vai darba atrašana, dažiem kaut kas noiet greizi, un viņi diemžēl aizbrauc atkal projām. Inga uzskata, ka panākumi ir ļoti atkarīgi no sagatavošanās; atgriešanās būtu jāplāno vismaz pusgadu vai gadu iepriekš.
Inga, kura Latviju pameta 90. gados, kad dzīves līmeņa atšķirības bija milzīgas, uzskata, ka tagad situācija ir mainījusies. “Šodien tik lielu atšķirību vairs nav. Man liekas, šeit, ja esi uzņēmīgs cilvēks, esi ieguvis profesiju un esi labs sava aroda pratējs, nav jādodas projām.”
Galvenais – iekšējā gatavība
Abas sievietes ir vienisprātis, ka atgriešanās nav stāsts par vieglu peļņu. Tad kādēļ atgriezties? “Tās ir manas mājas,” vienkārši atbild Guna. “Šeit ir valoda, šeit tu vienmēr būsi starp savējiem. Mūsu saknes ir Latvijā.”
Inga piebilst, ka Latvija ir “iespēju zeme, kur var sevi pilnveidot”. Viņa cer, ka vismaz daļa diasporas apsvērs atgriešanos.
Tomēr Guna uzsver, ka pats galvenais ir iekšējā pārliecība. Atbalsta pasākumi ir vērtīgi, taču lēmums jāpieņem pašam cilvēkam. “Tev ir jābūt tai iekšējai pārliecībai, ka tu atgriezies mājās,” viņa uzsver. Lai gan Inga cer, ka daudzi atgriezīsies Latvijā, jo tas būtu milzīgs pienesums kopienām, viņa ir reāliste: “Es domāju, ka visi nekad neatgriezīsies.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas Atgriešanās dzimtenē: dzīves līmenis izlīdzinājies, bet ir jāsagatavojas" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".
