"Vīrs ļoti uzmanīgi noskuva man galvu" - žurnāliste Arta Lāce atklāj, kā jūtas pēc cilmes šūnu transplantācijas
Ar asins vēzi sirgstošajau LNT žurnālistei Artai Lācei pagājušajā nedēļā klīnikā Lietuvā veica Latvijas apmaksātu cilmes šūnu transplantāciju, kas viņas gadījumā ir vienīgā cerība uz izveseļošanos. Ilgāku laiku no Artas bija klusums, taču ceturtdien viņai bija tik daudz spēka, lai saviem atbalstītājiem pavēstītu, kāda ir jušanās.
Lai arī ķīmijterapija Artu ļoti novārdzinājusi un liek mocīties dažādās nepatikšanās, viņa atzīst, ka jūtas pilna dzīvības. Tagad nozīmīgākās ir turpmākās pāris nedēļas, kas parādīs, vai donora dotās cilmes šūnas spēs Artas ķermenī radīt veselas asinis.
Savā "Facebook" ierakstā sieviete vēsta, ka vīrs noskuvis viņai galvu pēc tam, kad Arta mediķiem apvaicājusies, kad tad sāks izkristi mati. Lai arī galvas apmatojums nav garāks par trim milimetriem, mati tik tiešām izkrituši, tāpēc, kā raksta pati Arta, "vīrs ļoti uzmanīgi un lēnām noskuva manu pauri".
Artai jālieto arī morfijs jēlās mutes dēļ, un viņa pati par superlīdzekli atzinusi arī kokakolu. Feisbuka ierakstā Arta sīki ziņo par savu pašreizējo situāciju un to, kas gaidāms tuvākajā laikā:
Pilna dzīvības
"1) Vakarrīt prasīju māsiņai, kad sāks krist mati. Voila - pēc dažām stundām sāka birt mani 3mm rugāji (ne tikai no galvas). Vīrs ļoti uzmanīgi un lēnām noskuva manu pauri, lai neiegrieztu (trombocītu dēļ). Uzliku brilles, un viņam patīk. 😎
2) Kopš vakardienas morfijs dēļ sāpošās rīkles, citādi neko nevarēju norīt. Rīt tāpat grūti, bet bail domāt, kas būtu bez atsāpināšanas. Labāk gulēju, ķermenis atslāba patīkami smags. Piefiksēju: kad saņemu regulāro devu, uz brīdi kļūstu ļoti bremzēta. 
:D Šonakt beidzot nebija trakās klepus lēkmes un nevajadzēja mainīt kreklus un gultasveļu svīšanas dēļ. Citas zāles samazinātas līdz minimumam dēļ izvadorgāniem.
3) Kola ir pēcķīmijas superlīdzeklis: palīdz pret nelabumu un grēmām, uzlabo apetīti un gremošanu, nav vairs trakās siekalu izdalīšanās. Un dod kalorijas, ko šobrīd ir tik svarīgas, lai nevajadzētu "maisus." Arī jēlajai mutei palīdz justies labāk, tik pēc katras dzeršanas skaloju, lai nepaliek cukurs.
4) Vakar bija gara saruna ar psiholoģi. Nosvīdu, pēc tam gāju dušā un gandrīz noģību! :D Viņas secinājumi: "держусь молодцом", reaģēju adekvāti, ļoti apzinos un izjūtu savu dzīvības spēku, cenšos sev palīdzēt. Svarīgi, ka vīrs blakus, esmu loģiska un mierīga, zemapziņā notiek aktīva pārdzīvojumu pārstrāde (stāstīju par spilgtajiem sapņiem). Brīdināja, lai nekrītu pozitīvisma lamatās, bet nomierināju, ka man tas nedraud (minēju piemēru iz FB dzīves - "apliecini, ka tev nesāp! (tas nekas, ka sāp)":D), jo esmu reālistiskas domāšanas piekritēja.
5) Pašsajūta dienas gaitā un pat stundas laikā joprojām ir ļoti, ļoti mainīga, bet tas ir normāli. Vakar vakarā kādas pāris stundas (!) spēlēju kalimbu un klusi dziedāju, pēc tam gan jutos ļoti nogurusi.
6) Tieši pirms nedēļas bija transplantācija. Vidēji asins ražošana atsākoties 14 dienu laikā, gribētos cerēt, ka esmu pusceļā vai pat pāri tam.
7) Neskatoties uz grūtībām un nespēku, izjūtu ārkārtīgu prieku būt dzīvai. Pieņemu to, kas ar mani notiek, un tad ir vieglāk. Nepretojos, nemoku sevi ar prāta dumpi. Ja gribas čīkstēt un raudāt, ļauju.
❤ Patiesas dzīves paradokss: tu vari justies gan nelaimīgs, gan laimīgs. Būt gan ļoti vājš, gan stiprs. Īdēt un vienlaikus būt no sirds pateicīgs.
No nemīlestības uz mīlestību. No depresīvas un suicidālas uz priecīgu un pateicīgu personību. No dzīves, kas ir sodība, uz dzīvi, kas ir svētība. No "pareizās" uz patieso. No sasaistīta uz atvērtu prātu. No slimības uz veselību. No nāves uz dzīvību. Pilna, pilna ar dzīvību! Pateicība Dievam!"
Portāls Jauns.lv jau vēstīja, ka bijusī LNT žurnāliste Arta Lāce, trīs bērnu māmiņa jau trīs gadus cīnās ar leikēmijas vissmagāko formu. Cilmes šūnu transplantācija ir viņas cerība uz dzīvību, un, lai atvieglotu atveseļošanās posmu, Artas draugi un kolēģi vāca ziedojumus.
