"Šeit ir forši, nāves bailes pārgājušas" - LNT žurnāliste Arta klīnikā tiek gatavota cilmes šūnu transplantācijai

Artas Lāces cīņai ar leikēmiju jeb asins vēzi jūt līdzi ne tikai viņas kolēģi žurnālisti, bet arī simtiem cilvēku, kuri atsaucās Jauns.lv lūgumam ziedot līdzekļus viņas rehabilitācijai pēc tam, kad sarežģītā manipulācija Lietuvā būs veikta. Arta visiem, visiem saka lielu paldies par palīdzību un līdzi jušanu! Cilmes šūnu transplantāciju Lietuvā Artai pilnā mērā apmaksā Latvija, un izšķirošais brīdis ir tuvu - ārsti Lietuvas klīnikā noteikuši, ka pati asins transfūzija būs 15.novembrī. Arta Lāce pirmdien ieradusies slimnīcā Viļņā, bet visas otrdienas garumā viņai tika veikti neskaitāmi izmeklējumi. 

"Vakar paņēma 20 stobriņus ar asinsanalīzēm, kā arī kaulu smadzenes, lai pārliecinātos, vai joprojām ir remisija. Pārbaudīja acu ārsts, psihologs, ārstējošais ārsts. Rīt varētu sākties ķīmijterapija," skaidro Arta. Ārsts noteicis, ka izšķirošā manipulācija - donora cilmes šūnu transplantēšana Artas organismā - notiks pēc nedēļas. Ar donoru viņai ir ideāla saderība - tas ir kāds vīrietis no Vācijas, 40 gadu vecs.

Oranža pidžamiņa un mīļietiņas no mājām

Arta nomitināta vienvietīgā palātā Santaru klīnikā Viļņā. Viņa priecājas, ka gultas palagi nav "klīniski" balti, bet gan zilanzali. Arī slimnīcas iedotais naktskrekls ir priecīgi oranžs. Viņa no mājām sev līdzi paņēmusi savu lācēnu Kažociņu un citas lietas, ar kurām ir mājīga sajūta. Palātā ir arī izlaižams krēsls cilvēkam, kas būs kopā ar Artu transplantācijas operācijas ceļā. Tā, visticamāk, būs viņas māte. "Jūtos labi, jo zinu, ka aiz manis ir mūris," saka Arta. Publisku paldies ziedotājiem un tiem, kuri atbalsta citādāk, viņa teiks vēlāk, taču no sirds uz sirdi visi drīkst zināt - tas paldies ir, un turklāt ir milzīgs.

Bailes pārgājušas

Savā "Facebook" kontā Arta raksta: "Kopš esmu Viļņā, ir atkāpušās bailes, lai gan vakarrīt bira asaras un, apmīļojot aizmigušo mazuli, prātā iešāvās doma: ja nu es nekad vairs nevarēšu sabučot savus bērnus un sajust to īpašo smaržu, kas piemīt katra bērna pakausītim?

Vakar iepazinos ar ārstējošo ārstu, kas, kā atklāja "māte gūgle", vienlaikus ir arī Lietuvas Hematologu asociācijas vadītājs. Bija saruna ar psiholoģi, kas uzteica manas pašpalīdzības metodes un teica, ka ir gatava jebkurā laikā palīdzēt. Šodien un vakar bija virkne pārbaužu, pat noguru, staigājot pa slimnīcas garajiem gaiteņiem. Piereģistrējoties uzņemšanā, drēbes paliek otrā stāva garderobē, un tiku ietērpta slimnīcas pidžamā. Nu jau zinu, ka tā ir transplantācijas nodaļas pacientu īpašā pazīšanās zīme.

Esmu izmitināta vienvietīgā palātā ar dušu. Skats pa logu atklāj Viļņas kalnaino reljefu: tumšākais un gaišākas mežu joslas mijas ar māju stiklainajām acīm, bet saulīte slēpjas tāpat kā pie mums rudenī. Priecē tas, ka palagi uz gultas ir gaišzilzaļi, nevis balti, un slimnīcas naktskrekls - no oranžas trikotāžas. Baro kā jau slimnīcā (tas nav kompliments! :D), un žēl, ka no mājām paņēmu vien tēju, jo te ir forša pacientu virtuve ar plīti, ledusskapjiem un tējkannu, un katram ir lāde ar palātas numuru sausajiem produktiem. Es gan esmu atradusi, kā var pasūtīt pārtiku no internetveikala, bet vēl domāju, vai ir jēga to darīt, jo jau parīt sāksies "indēšana".

Transplantācija notiks 15. novembrī. Iekrāsojiet kalendārā! Turpmāk es šajā datumā grasos svinēt dzimšanas dienu ar kārtīgu kūku, un man būs divas jubilejas tortes gadā".

Kāds ir Artas leikēmijas stāsts:

Arta ir 3 mazu bērnu mamma. Pirms 3 gadiem, 2015. gada jūlija beigās, Arta bija 7. grūtniecības mēnesī ar jaunāko dēliņu. Ap to laiku parādījās dīvaini veselības traucējumi — asiņojošas smaganas, nespēks, infekcijas un svīšana naktīs, taču nelikās, ka to iemesls varētu būt cits kā gaidību laiks un netipiski karsta vasara. Diemžēl realitāte izrādījās šausminoša. Artai tika diagnosticēts vēzis — akūta mieloleikoze jeb akūta mieloīda leikēmija. Tolaik Arta līdz galam neaptvēra, ko šī diagnoze nozīmē, jo nekas nelikās svarīgāks par bērniņa veselību. Puiku vajadzēja nekavējoties ķeizarot, bet Artai — pārliet asinis un uzsākt ķīmijterapiju. Trīs gadu laikā Artai bijuši 7 lieli ķīmijterapijas kursi un neskaitāmi mazāki. Lai gan izdevies sasniegt remisiju, slimība atkal un atkal atgriežas. Mieloleikozei pievienojusies arī mielodisplāzija ar blastiem, kas nozīmē, ka kaulu smadzenes ražo defektīvas šūnas. Vienīgā cerība uz izārstēšanos ir ārpusģimenes donora perifēro asiņu cilmes šūnu transplantācija, ko novembra vidū veiks Lietuvā par valsts līdzekļiem. Arta ar nepacietību gaida transplantāciju, un, kaut tā ir augsta riska metode, saglabā optimismu. Par labu cerīgam iznākumam runā tas, ka Arta ir jauna un viņai ir ideāla saderība ar donoru.

Līdz saslimšanai Arta strādāja LNT Ziņu dienestā, pēc tam, līdz kārtējam slimības recidīvam, veltīja savus spēkus, lai palīdzētu citiem, darbojās Bērnu Paliatīvās aprūpes biedrībā, kas nodrošina visaptverošu atbalstu neizārstējami slimiem bērniņiem un viņu ģimenēm, kā arī Rīgas Lutera draudzē. Arta ir daudz atbalstījusi un priecējusi citus grūtos brīžos nonākušus cilvēkus, bet nu ir pienācis mūsu laiks palīdzēt Artai.

Gaidot transplantāciju, jādomā arī soli uz priekšu — par rehabilitāciju. Ārstēšanās būs grūta, un rehabilitācijas periods prasa laiku un resursus, taču vienīgie Artas ienākumi ir invaliditātes pabalsts (126 EUR/mēn). Kā varam palīdzēt mēs – gan tie, kas jau seko līdzi Artas gaitām un centušies atbalstīt morāli, gan tie, kas Artu vēl nepazīst? Mēs varam parūpēties par to, lai Artai ārstēšanās un atlabšanas posms būtu pēc iespējas vieglāks, un sagatavot drošības spilvenu gan tagadējām, gan nākotnes vajadzībām. Tad Artai nebūtu jākautrējas lūgt palīdzību, nebūtu jāuztraucas par to, vai pietiks naudas kādai steidzamai maksas ārsta vizītei situācijā, kad rindas mēdz būt garas, vai varēs atļauties fizioterapiju, psihoterapijas sesijas, kas tik ļoti palīdz nepadoties un tikt galā ar psiholoģiski smago slimības pusi. Tāpat viņa varētu atļauties arī kanisterapiju jeb īpašu rehabilitācijas metodi, kur terapeita pienākumus veic speciāli atlasīts, apmācīts un sertificēts suns. Arta ir liela suņu mīlētāja, un šī metode viņai sagādā milzu prieku.

Arta: "Jāpaliek dzīvai, lai redzētu bērnus uzaugam"

Viņas draugi vietnē "Facebook" ir izveidojuši grupiņu "Artas Lāces rūķīši". Tas, kas sievietei ir vajadzīgs, ir materiālie līdzekļi rehabilitācijai pēc sarežģītās operācijas Lietuvā. Un, ziniet, šī tiešām būtu ļoti vērtīga un jēdzīga palīdzība. Artai ir viņas bērni, kuriem paveicies ar tēviem, bet tieši bērnu emocijas plosa mammu. Sarunā ar portālu Jauns.lv Arta atklāj, ka transplantācija esot kā krievu rulete - dzīvība vai nāve. "Vajag diezgan daudz drosmes, motivācijas un iekšēja spēka, lai piekristu kam tādam. Pusotru mēnesi cītīgi sevi tam gatavoju. Likmes ir augstas, bet, ja paveicas, ir cerība redzēt izaugam savus bērnus," saka Arta, māmiņa 11, 7 un 3 gadus veciem bērniem. Bez transplantācijas viss esot "laika jautājums", skaidro žurnāliste, kurai bijuši jau divi slimības recidīvi, un trešais varot izrādīties liktenīgais.

Vecākā dēla bezvārdu asaras

Pati Arta teic, ka transplantāciju pieredzējušie pēc tās saka, ka dzīve pielīdzināma ellei sāpju ziņā. Artas vecākais puika saprot, kas ar māmiņu notiek, taču nespēj iedomāties, kas notiktu, ja viņa nomirtu. "Es atceros vecākā dēla reakciju, kad viņš uzzināja, ka slimība atgriezusies. Asaras birst, raudam abi, bet viņš saņemas, noslauka asaras un saka: mammīt, tev tagad vajag šokolādi, šokolāde palīdz nomierināties. Un mierina mani, ka būs labi, un turas, -  bet man bija jāvaldās, lai nekauktu skaļā balsī, jo ne jau viņam mani, bet man viņu jāmierina, man būtu jābūt viņa atbalstam, viņš ir tikai bērns. Viņš vairs neraudāja, bet, kad atvadījāmies un viņš iekāpa autobusā, bērna acis pieplūda asarām. Viņš rāda caur logu man sirsniņas un visādus mūsu mīlestības sveicienus, un es tāpat, cenšoties, smaidīt, bet tās acis... Kad man grūti, kad liekas - nu i nafig to murgaino ārstēšanu, vairs nevaru, tad tā bilde kā dzīva acu priekšā. Tās asarām pieplūdušās acis un raudāšana bez skaņas... Un tās sarunas, kad bērns tev prasa: tu vari nomirt? Melot tak nevar, jāsaka kā ir. Tad saku, ka ļoti gribu dzīvot un daru visu, kas atkarīgs no manis, lai dzīvotu, bet ne viss ir atkarīgs no manis. Dēls pirms diviem gadiem rudenī bija salasījis ozolzīles un teica: "Mammīt, es internetā izlasīju, ka ozolzīļu kafija palīdz pret vēzi. Būs negaršīgi, zāles jau vienmēr rūgtas, bet es darīšu visu, ko vien varu, lai tu izārstētos, jo, ja tu nomirsi, mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk."

Dzīve ir dāvana

Sarunā ar Jauns.lv Arta Lāce atzīst, ka laikā pirms slimības tā īsti nav novērtējusi dzīvi ar tās labumiem. Tagad viņa apzinās, ka dzīve ir dāvana, un Artai ļoti, ļoti gribas dzīvot. Galvenokārt mazo bērnu dēļ, taču ne tikai. Dzīvē pirms slimības Arta nav bijusi "dievkociņš" un šo to, viņasprāt, salaidusi dēlī, taču pēc vēža parādīšanās apjēgusi - ja nespēs pati sev piedot visas vecās nebūšanas, nebūs arī dzīves tālāk. "Es Dievam reizēm saku: "Es esmu dzīvojusi klupdama, krizdama, esmu gan kļūdījusies, gan grēkojusi un citus ievainojusi sava akluma un muļķības dēļ, un gan jau arī būtu ne to vien pelnījusi, bet bērnu dēļ lūdzu - ļauj man dzīvot un aiztaupi viņiem tādas sāpes," saka Arta. 

Mēs kopā varam!

Artas draugi, paziņas un Jauns.lv aicina - palīdzēsim Artai ar finansiālu atbalstu, lai sieviete pēc smagās operācijas varētu nedomāt par izdevumiem, kas nepieciešami rehabilitācijai: ziedot Artai Lācei var ar pārskaitījumu uz "Swedbank" kontu: LV15HABA0551014613767

Paldies visiem, kuri nepaliek vienaldzīgi!