Vienkārši ūdens. Un mēs par to tērējam vairāk naudas nekā par degvielu...

Ūdens ir vitāli svarīgs, lai mēs izdzīvotu, taču liela daļa no pieejamā ūdens nemaz nav piemērots, lai to dzertu. The Guardian raksta, ka vairums upju, ezeru, piekrastes un gruntsūdeņu Anglijā neatbildīs ES ūdens piesārņojuma normām, kas noteiktas 2015. gadā, pat vēl piecus gadus vēlāk, līdz 2020. gadam. Un ūdens piesārņojums palielinās. Runājot par Angliju, šīs valsts Vides aģentūras dati liecina, ka tikai 17 % Anglijas upju ir labā stāvoklī – tas ir mazāk nekā 2014. gadā, kad par labām tika atzīti 29 % upju. Vēl ļaunāk, gandrīz 50 % no gruntsūdeņiem, ko izmanto sabiedriskajā ūdens apgādē, ir piesārņoti.

Tikpat bēdīga situācija ir ASV. Saskaņā ar ziņu aģentūras Associated Press pētījumu ko tā veica 2008. gadā, sabiedriskā ūdensapgāde 24 svarīgākajās pilsētās, tostarp Losandželosā, Vašingtonā un Filadelfijā, kopā ar ūdeni piegādā ne tikai parastos piesārņotājus kā nātrija hlorīds, kālija hlorīds un hlora dioksīds, ko lieto pašās ūdens attīrīšanas iekārtās, bet arī farmaceitiskas vielas. 2003. gadā ASV Dabas resursu aizsardzības padome (NRDC), kas ir bezpeļņas organizācija, veica pētījumu, kurā atklāja, ka dažādās pilsētas ūdens apgādes sistēmās var atrast arsēnu, svinu, ekskrementu atliekas, ūdens attīrīšanas ķīmiskos blakusproduktus un pat raķešu degvielu.

Antidepresanti, antibiotikas, zāles auglības veicināšanai un dzimumhormoni, stenokardijas medikamenti, matu un ādas kopšanas līdzekļi, zālienu ķimikālijas, rūpniecības un lauksaimniecības atkritumi, nitrāti, herbicīdi un pesticīdi – tie visi atraduši ceļu, kā nokļūt pilsētu ūdens apgādē. Ūdens ir attīrīts, tas ir nonācis atpakaļ apritē, tek pa krāniem cilvēku mājās un dzīvokļos, taču tas joprojām satur nevēlamu ķīmisko vielu pēdas.

Nav nekāds brīnums, ka pieaug pudeļu ūdens tirdzniecības apjomi, lai gan pudeļu ūdens maksā nesalīdzināmi dārgāk par krāna ūdeni. Amerikas Ūdens darbu asociācija (the American Water Works Association) lēš, ka patērētāji par galonu ūdens (aptuveni 4,5 litri) maksā vidēji 7,50 dolārus – tas ir gandrīz 2000 reižu vairāk, nekā vidēji maksā tikpat daudz krāna ūdens, un divreiz vairāk, ko maksājam par tādu pašu daudzumu degvielas.

Ūdens (pēc saldinātajiem gāzētajiem dzērieniem) ir otrs visvairāk lietotais dzēriens Amerikā. 2015. gadā ūdens pārdošanas apjomi sasniedza 15 miljardus dolāru. Lielbritānijā cilvēki joprojām vairāk dzer tēju nekā pudeļu ūdeni, bet arī šeit atšķirība starp pārdošanas apjomiem sarūk.

Pildīts pudelē, nenozīmē, ka drošāks

Pudeļu ūdens ražotāji visiem spēkiem cenšas reklamēt savus produktus kā dzirkstoši tīrus un iegūtus no kalnu avotiem un seniem ledājiem. Taču ASV Vides darba grupa (EWG) 2008. gadā atklāja pavisam citu ainu. Visu zīmolu ūdens, kas tika analizēts, saturēja vismaz astoņus dažādus piesārņotājus, tostarp smagos metālus, radioaktīvos izotopus, kofeīnu, hloru, farmaceitiskos līdzekļus, mēslojumu, dezinfekcijas blakusproduktus, šķīdinātājus, plastifikatorus un degvielu.

Misūri Universitātes zinātnieki, pārbaudot pārdotā pudeļu ūdens kvalitāti, atklāja, ka viena zīmola ūdens, salīdzinot ar kontroles paraugiem, paātrināja krūts vēža šūnu augšanu par 78 procentiem. Pētnieki nenoteica, tieši kura viela vai vairākas vielas bija atbildīgas par vēža šūnu straujo vairošanos, taču atklāja, ka, pievienojot ūdens paraugiem estrogēnu bloķējošas vielas, šis efekts tika ierobežots, kas norāda, ka tikusi mainīta šūnu hormonālā sistēma – process, ko dēvē par endokrīnās sistēmas traucējumiem.

Amerikas Vides aizsardzības aģentūra (EPA) ir noskaidrojusi, ka ir 87 000 vielu, (lielākoties – cilvēka radītu), kas spēj izraisīt endokrīnās sistēmas traucējumus, mainīt krūšu attīstību,  palielināt vēža risku un mainīt veidu, kā tiek regulēti noteikti gēni. 

Lai gan daudzi pudeļu ūdens ražotāji ir atteikušies izmantot plastmasu, kas satur BPA (bisfenolu A) – šī viela ir bēdīgi slavena ar savu spēju izraisīt endokrīnās sistēmas traucējumus un ir saistīta ar vēzi –, plastmasa, no kuras gatavo vienreizējās lietošanas pudeles un apzīmē ar skaitli 01 (polietilēna tereftalāts jeb PET), arī pakļauj vēža riskam. Ja šīs pudeles izmanto atkārtoti, tās var arī ekstrahēt DEHA un benzilbutilftalātu (BBP), citus potenciālos endokrīnās sistēmas grāvējus.

Būtībā pētījums, kas veikts Teksasas Universitātē Ostinā, pierāda, ka daudzi materiāli, kas tika radīti, lai aizvietotu BPA un polikarbonātu un kuru ražošanā izmanto ar prečuzīmi aizsargātus sveķus, akrilu un dažādus plastmasu veidus, izdala vielas ar estrogēnu aktivitāti. Liela daļa no pētnieku pārbaudītajām pudelēm un konteineriem bija bērnu pudelītes un citas bērniem domātas lietas, un tas ir jo sevišķi satraucoši, jo pētījumi liecina, ka agra pakļaušana vielām, kas atdarina estrogēnu, palielina ģenētisko bojājumu iespēju.

Par pudeļu ūdeni augsta cena jāmaksā arī videi. Klusā okeāna institūts (the Pacific Institute) lēš, ka plastmasas pudelēm, kas domātas ūdens pildīšanai, lai tās saražotu tikai ASV tirgum vien, tiek iztērēti vairāk nekā 17 miljoni barelu naftas (neskaitot degvielu, ko tērē transportēšanai). Lai iepildītu pudelē vienu litru ūdens, ražošanā tiek iztērēti trīs litri ūdens. Globāli rēķinot, cilvēki katru gadu iegādājas un izmet apmēram 200 miljardu plastmasas pudeļu. Lielākā daļa šo pudeļu nonāk atkritumu poligonos un okeānos, kur pakāpeniski noārdās un piesārņo ūdens apgādi vēl vairāk.

Uzlabots = labāks?

Izpētīts, ka aptuveni 43 % pircēju izvēlas pudeļu ūdeni, kas ir bagātināts ar vitamīniem un minerālvielām un nodrošina papildu “enerģiju”, taču ne visi šie “gudrie” ūdeņi ar elektrolītiem vai pievienotiem vitamīniem un minerāliem ir veselīgi. Daudzu zīmolu pudelēs pildītais vitaminizētais ūdens satur cukuru vai mākslīgos saldinātājus, piemēram, aspartāmu, kas tiek saistīts ar neiroloģiskiem traucējumiem.

Turklāt bieži vien pudelē ar skaistu etiķeti nav pildīts nekas cits kā vienkārši filtrēts krāna ūdens. Vai ir vērts par to tik ļoti pārmaksāt, ja turklāt ir bažas par riskiem veselībai? Palūkosimies, kādas tad ir citas iespējas.

Sārmains ūdens

Ūdenim var būt atšķirīgs skābums vai sārmainība. Lielākā daļa krāna ūdens logaritmiskajā pH skalā atbilst neitrālajam skaitlim 7 (mazāks skaitlis par 7 norāda uz skābu vidi, rādītājs virs 7 – uz sārmainu vidi). Dabīgas izcelsmes “ciets” ūdens ir sārmaināks un parasti satur kalcija karbonātu, magnija karbonātu un citus minerālus.

Daudzi alternatīvās medicīnas ārsti iesaka dzert sārmainu ūdeni, bet mazgāties un mazgāt traukus skābā ūdenī. Galvenais arguments par labu sārmainam ūdenim – tas līdzsvaro ļoti skābo mūsdienu rietumnieku uzturu, kurā pārsvarā ir gaļa un graudaugi un ko pieņemts uzskatīt par vēzi veicinošu un kaitīgu kaulu veselībai. Tāpēc sārmainā ūdens tirgus ir gluži vai eksplodējis. Saskaņā ar kompānijas Beverage Marketing Corp. aprēķiniem 2016. gadā ASV pudelēs tika pārdoti 27,6 miljoni galonu (vairāk nekā 125 miljoni litru) sārmainā ūdens, neskaitot miljonus, kas visā valstī pārdoti degvielas uzpildes staciju veikalos.

Strauji popularitāti iemantojuši arī mājās lietojami aparāti – jonizēšanas ierīces –, kas padara ūdeni sārmainu. Mājas ūdens jonizatori no cieta ūdens minerālvielām atdala negatīvi lādētos karbonāta jonus no pozitīvi lādētajiem skābajiem joniem un rada divas ūdens plūsmas – sārmainu un skābu.

Tā ir patiesība – vēža šūnas patiešām var vairoties skābākā vidē ar zemāku pH līmeni nekā parastās šūnas, un audzējiem patiešām parasti ir skābs pH līmenis, 9 taču līdz šim nav veikti pētījumi, kas apliecinātu, ka vispār ir iespējams mainīt cilvēka organisma skābuma līmeni. Nav gan arī tādu, kas liecinātu, ka tas ir ieteicams.

“Ja nosaka tikai sava urīna vai siekalu skābumu, tas nebūt nenozīmē, ka viss organisms ir skābs,” pauž holistiskās medicīnas ārste, akupunktūras speciāliste Kristīne Makgerija (Kristin McGary) no Bolderas Kolorādo. “Jāatceras, ka siekalu un kuņģa pH līmenis svārstās no 1,5 līdz 3,5, taču urīnam ir cits pH, makstij – cits, asinīm un muskuļiem – arī cits pH līmenis.
Ja kāds uztaisīs urīna analīzi un tā pH būs 5,5, viņš ar urīnu mierīgi varēs tīrīt savas automašīnas akumulatoru, taču tas nekādā ziņā nenozīmēs, ka viss viņa organisms būs skābs,” ironizē ārste.

Kādā visaptverošā pētījumā zinātnieki analizēja 8278 pētījumu fragmentus un 252 kopsavilkumus un meklēja cēloņsakarības starp audzējiem, uztura skābuma vai sārmainības līmeni un sārmainu ūdeni, taču pētnieki neatrada nekādu saikni. 10 Nav arī pārliecinošu pierādījumu, ka sārmaina diēta ietekmē kaulu veselību, lai gan šādas diētas ievērošana var netieši atstāt labvēlīgu iespaidu uz ķermeni, 11 un daļa cilvēku apgalvo, ka gūst no tā labumu. Taču galvenā problēma, ar ko saskaras sārmainā ūdens aizstāvji, ir fakts, ka nav svarīgi, cik sārmainu ūdeni dzeram, jo, kad tas nonāk kuņģa sevišķi skābajā vidē, prieki ir galā. “Vai no ūdens sārmainības kas paliks?” vaicā Makgerija. “Es to apšaubu.”

Daudzi veselības aprūpes speciālisti, no kuriem daļa paši tirgo ūdens jonizatorus, apgalvo, ka organisma starpšūnu vides mainīšana uz sārmaino pusi palīdz. Citi, līdzīgi Makgerijai, domā, ka sārmainības labums ir pārdošanas triks. Un vēl citi, kā piemēram Dr. Maikls Gregers (Michael Greger) no Mērilendas, nopietni tic sārmaina ūdens dziednieciskajam spēkam, taču iesaka izmantot daudz lētāku “dari pats” metodi. “Sārmains ūdens var būt labvēlīgs,” saka Grēgers, “taču jonizatori ir krāpšana. Tādu pašu efektu var panākt, ja pusgalonam ūdens (nedaudz vairāk nekā 2 litriem) pievieno 3/4 tējkarotes sodas.”

Pat ārsti, kuri izmanto sārmainu ūdeni savā praksē, nereti pieklusina tā nozīmi. Ņujorkas ārste Šerija A. Rodžersa (Sherry A. Rogers), grāmatas Detoxify or Die (“Attīries vai mirsti”) autore un sertificēta vides medicīnas speciāliste, savā praksē izmanto sārmainu ūdeni, jo pārliecinājusies, ka pacientu stāvoklis uzlabojas, kad tie dzer sārmainu ūdeni. Viņa arī piebilst, ka “kaut kāda iemesla dēļ” soda (nātrija bikarbonāts) un citi ķīmiskie aģenti, kas padara ūdeni sārmainu, nedod tādu pašu efektu, kādu iegūst no ūdens jonizatora. Un tomēr viņa uzsver, ka ūdens kvalitāte ir nieks, ja runā par visu, kas ietekmē veselību. “Ir tik daudz citu faktoru, kas veido kopējo toksisko slogu, turklāt jāņem vērā arī cilvēka individuālā veselības aina,” viņa saka. “Nevar iegūt tīru ūdeni, pat ja to destilē, jo vienmēr paliks kādas vielas – alumīnija daļiņas vai kas cits – no tīrīšanas ierīces. Un nav pat svarīgi – kas. Vienkārši dariet vislabāko, ko varat,” viņa saka.

Reversās osmozes ūdens

Tātad, ja ūdens pudelēs ir piesārņots un sārmains ūdens ir strīdīgs jautājums, kādas ir mūsu iespējas? Reversā osmoze ir viens no pašiem efektīvākajiem filtrēšanas procesiem, ko lieto ūdens ražošanas uzņēmumi. Tas ir viens no visizplatītākajiem ūdens attīrīšanas veidiem, kādam izgājis cauri pudeļu ūdens. Strauji palielinās arī mājas lietojamu reversās osmozes aparātu tirdzniecība.

Reversās osmozes ierīces filtrē ūdeni ne tikai caur ogles filtru, bet vēl ar spiedienu to izdzen cauri puscaurlaidīgai plastmasas membrānai ar apmēram 0,0001 mikronu lielām porām. Šis process novērš piesārņotājus kā kriptosporīdijas (zarnu parazīti), Giardia lamblia, baktērijas (Salmonella, E.coli), vīrusi un ķīmiskas vielas, tostarp nātrijs, smagie metāli, piemēram, svins, indes (arsēns, fluors un rādijs), taču aiztur arī vērtīgās minerālvielas kā magnijs un kālijs, kas organismam ir nepieciešami.

Lai gan pētījumi par reversās osmozes ūdeni un tā ietekmi uz organismu nav veikti, neoficiāli novērojumi liecina, ka šā ūdens attīrīšanas iespēja varētu nebūt veselīgākā izvēle. “Man ir pacienti, kas apgalvo, ka patiešām pietiekamā daudzumā dzēruši ūdeni, taču viņu analīžu rezultāti liecina par klīnisku atūdeņošanos,” saka Makgerija.

Destilēts ūdens

Līdzīgi arī destilētā ūdens dzeršana ir pretrunīgi vērtējama. Bez šaubām, destilēšana – kad ūdens tiek vārīts, līdz pārvēršas tvaikos, un tad kondensēts atpakaļ šķidrumā – ir viena no vieglākajām un lētākajām metodēm, kā attīrīt ūdeni. Pārtvaice izfiltrē minerālus, kas rada ūdens cietību, kā arī citus piemaisījumus, tostarp baktērijas, vīrusus, cistas, smagos metālus un citus ķīmiskos piesārņotājus.

Ja destilācijas ierīcei ir tvaika ventilis, tā var pat atdalīt gaistošos organiskos savienojumus, kas citādi varētu kondensēties atpakaļ ūdenī.

Kad visi minerāli un citi piesārņotāji ir atdalīti, ūdens kļūst pat efektīvāks par šķīdinātāju, tautas valodā runājot, tas ir “izsalcis ūdens”. Un te arī slēpjas gaidītie labumi un briesmas. Daudzi veselības aizstāvji apzvēr, ka destilēta ūdens lietošana ir efektīva metode, kā attīrīt organismu no nevēlamām atkritumvielām, patogēniem un neorganiskajiem savienojumiem un minerāliem, ko mūsu šūnas nespēj asimilēt. Viņi uzskata, ka destilētais ūdens viegli saistās ar šiem atkritumu produktiem, padarot tos viegli izvadāmus.

Tomēr citi veselības speciālisti uzskata, ka šis “izsalkušais ūdens” atņem organismam arī vitamīnus un minerālvielas, potenciāli izraisot katastrofālu to trūkumu. Vēl vairāk, pētījumi liecina, ka, dzerot ūdeni, kas nesatur minerālvielas, piemēram, kalciju un magniju, var pazemināties asinsspiediens un rasties sirdslēkmes risks. 

Kas tad mums atliek? Dzert ūdeni pudelēs kā aizvietotāju krāna ūdenim nav risinājums tāpēc, ka dažādas indīgās vielas, kas tajā tomēr var būt, vairo organisma kopējo toksisko slogu. Ja ir vajadzība dzert pudeļu ūdeni, piemēram, ceļojuma laikā, neatstājiet pudeles saulē vai piekarsušā automašīnā, jo karstums un UV starojums veicina lielāku kaitīgo vielu izdalīšanos ūdenī, tāpat nelieciet plastmasas pudeles mikroviļņu krāsnī un nemazgājiet trauku mazgājamā mašīnā, un atkārtoti tās neizmantojiet.

Ja iespējams, izmantojiet avota ūdeni un pildiet to stikla vai nerūsējošā tērauda traukā, bet – tas ir ļoti svarīgi! – avotam jābūt pārbaudītam! “Dabas ūdens ir vislabākais ūdens uz planētas,” saka daktere Makgerija. “Ūdeni, kas iztek no tīra kalnu avota, nevar pārspēt.”

Ja tīra avota ūdens nav pieejams, krāna ūdens filtru sistēmas ir otra labākā izvēle. Lai iegūtu vislabākos rezultātus, apsveriet, kā varētu kombinēt dažādu filtru sistēmas.

Kā pārbaudīt ūdeni, ko jums piegādā

Ja dzīvojat pilsētā ar pašvaldības ūdens apgādi, kontaktējieties ar vietējo ūdens piegādātāju un palūdziet gadskārtējo atskaiti par ūdens kvalitāti. Šī atskaite sniegs informāciju par to, no kurienes dzeramais ūdens tiek ņemts, kāds piesārņojums tajā atrasts un vai piesārņojuma līmenis atbilst valsts noteiktajiem standartiem.

Lai kur jūs dzīvotu, laba doma ir veikt ūdens analīzes. Ūdens kvalitāti ietekmē ne tikai tā ieguves vieta, bet arī caurules, pa kādām tas nonāk līdz jūsu krānam, un šajā ceļā ūdens var papildus diezgan būtiski piesārņoties.

Ja jums ir sava aka, ūdens analīzes ieteicams veikt katru gadu.
Diemžēl arī pašvaldības ūdens apgādes sistēmas var saturēt vielas, ko mēs negribētu uzņemt, piemēram, hloru, hloramīnus un fluoru. Ūdenī var būt nitrāti no lauksaimniecības notecēm, farmaceitiskas vielas, trihalometāni (THMs, dezinfekcijas procesu blakusprodukti), toksiskie metāli, piemēram, svins, dzīvsudrabs, alumīnijs, kadmijs, hroms un varš, un gaistošie organiskie savienojumi (VOCs), piemēram, benzīns, formaldehīds, benzols un citi šķīdinātāji, sevišķi tādi, ko izmanto ķīmiskajā tīrīšanā. Savukārt akas ir pakļautas mikroorganismiem, piemēram, Giardia lamblia, nitrātiem un pesticīdiem.

Ja skaidri zināt, kāds ir jūsu ūdens piesārņojums, varat aktīvi rīkoties un izvēlēties ūdens filtrēšanas metodes, kas vislabāk atbildīs jūsu situācijai un naudas makam.

Vislabākās ūdens filtrējamās krūzes

Dažas izplatītākās filtra krūzes, un ko tās attīra.

Brita krūzes

Izgatavotas bez BPA, atdala piemaisījumus, tostarp hloru, varu, kadmiju un dzīvsudrabu.
www.brita.com

Clear 20 filtru krūzes

Samazina vairāk nekā 200 piesārņotāju, ieskaitot azbestu, kadmiju, cistas, svinu, dzīvsudrabu, duļķes, VOCs, smagos metālus, herbicīdus, pesticīdus, farmaceitiskās vielas, rūpniecības atkritumus, PFOAs (perfluoroktanoīdskābes) un citus.
www.clear20.com

ZeroWater

Piecpakāpju filtra sistēma organiskām un neorganiskām vielām, apliecinājusi spējas samazināt hroma, hloramīnu, arsēna, fluorīdu, farmaceitisko vielu, vara, svina, dzīvsudraba, pesticīdus un VOCs daudzumu (par 99 %).
www.zerowater.com

Kā var mājās attīrīt ūdeni

Filtri, ko pievieno krānam

Kā darbojas. Granulētas aktivētas ogles un sveķu filtri saistās ar piemaisījumiem un tos aiztur.
Kāds labums. Pieejama liela modeļu dažādība, bet lielākā daļa atdala vai samazina organisko ķīmisko vielu, piemēram, pesticīdu, herbicīdu, hlora un gaistošo organisko savienojumu (VOCs) daudzumu.
Sliktās puses. Liela daļa filtru tomēr neaiztur fluoru, nitrātus, nātriju, neorganiskos savienojumus, piemēram, svinu un dzīvsudrabu, vai mikrobioloģiskos piesārņotājus kā koliformas un kriptosporīdijas. Regulāri jāmaina.
Ieteikumi. Kvalitāte atkarīga no cenas. Augsta blīvuma, cietas ogles, ½ mikrona bloķēšanas filtri (kādus, piemēram, izmanto Multipure) un vairāku pakāpju filtrēšanas modeļi, kuros izmantoti ½ mikrona bloķēšanas filtri, ir paši labākie – efektīvi pat pret mikrobioloģisko piesārņojumu un dažreiz arī svinu.

Filtri, ko montē pie krāna

Kā darbojas. Lielākā daļa ir aktivētas ogles filtri.
Kāds labums. Uzlabo ūdens garšu, aiztur hloru, nogulsnes un VOCs. Attīrīšana no specifiskiem piesārņotājiem atkarīga no modeļa.
Sliktās puses. Neaiztur nevajadzīgus minerālus, sāļus vai izšķīdušus neorganiskos savienojumus. Regulāri jāmaina. Filtri ar sīkām porām samazina ūdens plūsmu.
Ieteikumi. Pārbaudiet filtru poru lielumu – jo mazākas poras, jo tie efektīvāki.

Ledusskapja filtri

(ja ir ledusskapis ar ūdens dzesēšanas sistēmu)
Kā darbojas, un kāds labums. Attiecas tas pats, kas uz filtriem, ko montē pie krāna.
Sliktās puses. Neaiztur nevajadzīgos minerālus, sāļus vai izšķīdušus neorganiskos savienojumus. Regulāri jāmaina.
Ieteikumi. Pārbaudiet patērētāju atsauksmes internetā, lai atrastu visefektīvākos modeļus. Ja ledusskapis nav aprīkots ar filtru, izmantojiet citas ūdens filtrēšanas iespējas.

Reversās osmozes aparāti

Kā darbojas. Aparāts ar spiedienu dzen ūdeni cauri puscaurlaidīgai membrānai, kas aiztur piesārņojumu
Kāds labums. Efektīvi, lai novērstu visu slimības izraisošo organismu un vairuma ķīmisko piesārņotāju nonākšanu ūdenī.
Sliktās puses. Nefiltrē organiskos piesārņotājus, piemēram, formaldehīdu, metanolu, acetonitrilu un metiletilketonu, vai izšķīdušas gāzes, piemēram, radona gāzi. Aparāti izmanto apmēram trīs reizes vairāk ūdens, nekā to attīra.

Ultravioletās gaismas filtri

Kā darbojas. Ūdens tiek laists cauri ultravioletajai gaismai.
Kāds labums. UV filtri attīra no 99,9 % mikroorganismu, arī no tiem, kas ir izturīgi pret hloru kā Giardia un kriptosporīdijas. Nav filtru, kas būtu jāmaina.
Sliktās puses. UV filtru darbībai nepieciešama elektrība, un tie neattīra ūdeni no citiem piesārņotājiem kā smagie metāli, hlors, fluors, farmaceitiskas vielas un citi cilvēka radīti ķīmiskie piesārņotāji. Katru gadu jāveic apskate, lai pārliecinātos, ka filtrs darbojas pareizi.

Ūdens mīkstināšanas sistēmas

Kā darbojas. Ūdens mīkstinātāji filtrē ūdeni visai mājai, izmantojot katjonu apmaiņas sveķus, kurus papildina nātrija hlorīds (sāls).
Kāds labums. Samazina kalcija, magnija un citu “cieto” minerālu daudzumu, padarot ūdeni mīkstāku. Dažas ierīces aiztur dzelzi.
Sliktās puses. Nefiltrē hloru, nitrātus, cilvēka radītas ķīmiskās vielas, farmaceitiskās vielas vai mikroorganismus. Lieli un dārgi.

Speciālas filtru sistēmas

Kā darbojas. Ūdens tehniķi pārbauda ūdeni un izveido specializētu sistēmu mājai, kas attīra ūdeni no visu veidu piesārņojuma.
Kāds labums. Viss ir labi.
Sliktās puses. Dārgi.